Kumeļa gaidīšanas laiks var būt ļoti satraucošs, īpaši ja pieredze zirgu audzēšanā nav liela. Sagatavošanās un iepriekš pārdomāts plāns ir ļoti būtisks, lai viss noritētu veiksmīgi un bez lieka stresa. Šajā rakstā piedāvāsim iepazīties ar tipiskākajām pazīmēm, kuras var novērot īsi pirms kumeļa piedzimšanas.
Vidējais kumeļa iznēsāšanas laiks ķēvēm ir 340 dienas vai aptuveni 11 mēneši. Taču arī šis skaitlis var krietni variēt un nav nekas neparasts, ja kumeļš piedzimst 3 nedēļas agrāk vai vēlāk. Kumeļa dzimšanas brīdī cilvēkam vajadzētu būt klāt, lai novērtētu vai viss norit veiksmīgi un nav nepieciešams iejaukties un izsaukt veterinārārstu. Taču pat ja iepriekš precīzi aprēķināts piedzimšanas datums, kumeļa piedzimšana ir pietiekoši garš process, kuru visdrīzāk negribas pavadīt naktīs dežurējot stallī. Lielākā daļa ķēvju arī nevēlas pārāk uzmācīgu novērošanu un dzemdē laikā, kad stallī ir vismazākā rosība. Tāpēc, lai atvieglotu šo laiku kā saimniekiem tā kumeļmammām, pieredzējuši speciālisti ir apkopojuši biežākās pazīmes, kas novērojamas pavisam īsu laiku pirms dzemdībām.
Fiziskās pārmaiņas
Vēlīnajā grūsnības posmā (no 250. dienas) ķēvēm var novērot dažādas izmaiņas ķermenī, kas liecina par organisma gatavošanos dzemdībām. Tipiski viena no pirmajām pazīmēm ir tesmeņa palielināšanās, tas var notikt divas līdz trīs nedēļas pirms dzemdībām, taču 24- 48 stundas pirms dzemdībām pupu galiņos veidojas vaskam līdzīgi pilieni jeb “sveķi”. Šī pazīme ir novērojama aptuveni 90% gadījumu, bet kā parasti – mēdz būt arī izņēmumi, kad “sveķi” parādās ilgāku laiku pirms dzemdībām, īpaši ja apkārtējā vide ķēvei ir neierasta un rada stresu (piemēram, dzīvnieks pirms dzemdībām ir pārvests uz klīniku).
Citas pazīmes, kas liecina par dzemdību tuvošanos ir vulvas atslābināšanās un pagarināšanās, kā arī iegurņa saišu atslābināšanās. Citreiz ir redzams kā izmainās ķēves vēdera forma, kumeļam ieņemot pareizo pozu dzemdību ceļos. Šīs pazīmes ir labs rādītājs par normālu grūsnības norisi. Vēlīnajā grūsnības posmā ieteicams ķēves apskatīt vairākas reizes dienā, piemēram, barojot. Ķēves, kurām tās ir pirmās dzemdības vai iepriekš piedzīvojušas problemātisku grūsnību, būtu ieteicams novērot pastiprināti.
Uzvedības pārmaiņas
Pazīstot konkrēto ķēvi un tās ieradumus, būs vieglāk ievērot pat nelielas izmaiņas uzvedībā, kas var liecināt par dzemdību tuvošanos. Biežāk uzvedības pārmaiņas novērojamas, sākoties dzemdību agrīnajai (pirmajai) fāzei, vienu līdz četras stundas pirms aktīvās otrās (aktīvās) dzemdību fāzes. Dažkārt pazīmes var parādīties pat dienu pirms dzemdībām.
Uzvedības pazīmes var būt sekojošas:
Nemiers, trauksmainība
Bieža apgulšanās, piecelšanās (biežāk kā normāli)
Kārpīšana ar kāju, astes žvidzināšana
Astes pacelšana un skatīšanās atpakaļ uz vēderu, dažkārt – košana sev sānos
Satraukta staigāšana pa boksu
Svīšana
Augšlūpas pacelšana
Savādas mutes kustības un izteikta žāvāšanās
Bieža urinācija un defekācija nelielās porcijās
Atteikšanās no barības, samazināta apetīte
Piena pilēšana (vai tecēšana) no pupiem
Dažkārt saimniekiem ir grūti šīs pazīmes atšķirt no koliku simptomiem, jo abos gadījumos dzīvnieks izrāda diskomfortu. Tādēļ būtiski ir novērot uzņemto barības un ūdens daudzumu, kā arī defekācijas regularitāti, ja tas viss atbilst ierastajai normai, tad visdrīzāk tās ir dzemdību (nevis koliku) pazīmes.
Bieži ķēves rinķo nelielā aplī, rādot, ka gatavojas gulties. Kontrakcijām pastiprinoties, tās parasti sāk svīst, īpaši kakla, plecu un sānu rajonā.
Vislabāk uzvedības pārmaiņas spēs novērtēt cilvēks, kurš pazīst ķēves ikdienas rutīnu un normālo uzvedību. Dzemdībām tuvojoties, ķēve sajūt pārmaiņas savā organismā un nereti kļūst vairāk aizņemta ar šīm sajūtām kā ar savu ikdienas rutīnu. Tāpat būtiski ir novērtēt kādos apstākļos ķēve ir – vai tā atrodas aplokā ar citiem zirgiem vai savā boksā, tas arī var mainīt dzīvnieka uzvedību un pazīmes, ko tas izrāda. Ķēvei atrodoties barā, iespējams, tuvojoties dzemdībām, tā turēsies atsevišķi no pārējiem. Taču kā vienmēr – mēdz būt izņēmumi un redzētas ķēves, kas neizrāda nekādas uzvedības izmaiņas un absolūti normāli un mierīgi ēd sienu, līdz strauji sākas jau otrā dzemdību fāze.
Speciālisti gan iesaka vērot ķēves uzvedību visā grūsnības laikā, jo uzvedības izmaiņas citos grūsnības periodos var liecināt arī par dažādām problēmām un pat priekšlaicīgu abortu.
Monitorēšanas iekārtas
Tirgū ir pieejami produkti, kas var signalizēt par dzemdību sākšanos, daži no tiem tiek piestiprināti ķēves apaušiem, citi – vulvā vai ap ķēves krūšu kurvi. Tie spēj signalizēt par brīžiem, kad ķēve apguļas, izmaiņām vulvas sienās u.c. Šīs ierīces var būt noderīgas, taču nevar aizstāt zinoša cilvēka novērojumus un lielākā daļa no tiem signalizē par otrās fāzes pazīmēm, kad jau sākas augļa izstumšana. Tas var būt jau par vēlu, lai paspētu ierasties stallī, jo ķēvēm augļa izstumšana vidēji notiek 5- 30 minūšu laikā.
Dažas no ierīcēm spēj monitorēt ķēves pulsu un elpošanas ritmu, signalizējot brīdī, kad tas palielinās un attiecīgi spējot norādīt uz dzemdību sākšanos (vai kolikām).
Noderīgs risinājumus ir kameru ierīkošana stallī, ļaujot ķēvi novērot attālināti. Priekšrocība ir tā, ka dzīvnieks nav lieki jātraucē, cilvēkam staigājot pa stalli. Optimāli, ja cilvēks atrodas tuvumā (piemēram, staļļa atpūtas telpā), lai varētu iejaukties, ja rodas nepieciešamība. Taču procesam noritot normāli, iespējams vērot caur kameru un ar savu klātbūtni lieki ķēvei netraucēt. Noteikti labāka izvēle būs kameras, kuras “redz” tumsā, jo nebūs nepieciešams atstāt stallī ieslēgtas gaismas, kas traucē zirgu dabiskajam diennakts ritmam.
Tesmeņa sekrēta testi
Salīdzinoši precīzu prognozi par dzemdību laiku spēj noteikt laboratoriskie izmeklējumi, novērtējot kalcija, nātrija un kālija līmeni tesmenī esošajā sekrētā. Sākotnēji nātrija līmenis ir ļoti augsts, taču tuvojoties dzemdībām, tas kļūs zemāks par kālija līmeni. Tas notiek 24 stundu laikā līdz dzemdībām.
Tāpat arī kalcija tests sniedz salīdzinoši precīzu prognozi – tuvojoties dzemdībām, kalcija daudzums sekrētā pieaug. Tam sasniedzot 200 daļas uz miljonu, ir 50% iespēja, ka ķēve dzemdēs 24 stundu laikā; 85% iespēja – tuvākajās 48 stundās un 95% iespēja, ka tas notiks 72 stundu laikā.
Šī gada sākumā, Zviedrijā, bezpeļņas organizācija Hästen i Skåne uzsāka aizraujošu projektu ar Zviedrijā audzētiem jaunzirgiem.
Projekts tiek īstenots kopā ar 2017. gada Eiropas čempionu konkūrā Pederu Fredriksonu un viņa tēvu, ka arī tajā piedalās vairākkārtējais Islandes zirgu Pasaules čempions – Magnus Skulasons.
70 hektārus lielā, kalnainā teritorijā kopā tika palaisti divdesmit pieci jaunzirgi (1-2 gadus veci, audzēti konkūram) kopā ar Islandes zirgiem. Projekta mērķis bija novērot kā šie jaunzirgi attīstās, kad tiem tiek nodrošinātas brīvas kustības pa dažādu reljefu. Baru novēroja katru dienu, kā arī lietoja HoofStep zirgu izsekošanas sistēmu.
Septembrī organizācija publicēja jau pirmos secinājumus, kurus var lasīt zemāk.
Brösarp (pētījuma) zirgi bija divas reizes aktīvāki salīdzinājumā ar “atsauces” zirgiem, kuriem arī bija pieejamas neierobežotas teritorijas, taču mazāka izmēra. Salīdzinot ar boksā/nelielos aplokos turētiem zirgiem, pētījuma zirgi bija četras reizes aktīvāki.
Brösarp un arī “atsauces” zirgi dienā ganījās 11 stundas, kas ir tuvs rādītājs 14-18 stundām, ko ēdiena meklēšanai un kustībai velta savvaļas zirgi. “Atsauces” zirgi gan bija mazāk aktīvi kā Brösarp zirgi.
Pētījuma sākotnējie rezultāti ierosina, ka zirgiem nepieciešama plaša, kalnaina teritorija, lai tos nodrošinātu ar dabiskām kustībām, kas līdzīgas savvaļas zirgu ikdienai. Lai mazākos aplokos turētie zirgi sasniegtu to pašu aktivitātes līmeni, tie katru dienu būtu jānodarbina vismaz 1,5 h. Boksos turētiem zirgiem (ar ļoti ierobežotu piekļuvi aplokiem) kustības būtu jānodrošina krietni vairāk par 1,5 h dienā.
Pētījums norāda uz to, ka mazākos aplokos un boksos/pastaigu aplokos turētie zirgi uzņem vienādu daudzumu ēdiena, taču iztērē krietni mazāk enerģijas.
Peders Fredriksons uzsver, ka šādi vajadzētu audzēt jaunzirgus, lai tie izaugtu par stipriem sporta zirgiem.
Projekta mērķis ir izmantot Zviedrijas unikālos dabas resursus dabiskai zirgu audzēšanai, lai attīstītu ilgtermiņa priekšrocības šajā nozarē. Augstākais mērķis tiek izvirzīts audzēt ilgtspējīgus sacensību zirgus. Projekts turpināsies arī nākošgad, izskatot iespēju palielināt zirgu skaitu barā.
Dr. Rolands Ramzauers ir staigājoša enciklopēdija, kad runa iet par zirgaudzēšanu, it īpaši Oldenburgas šķirni – kas gan nav pārsteidzoši, jo viņš ir sarakstījis grāmatu Das Oldenburger Sportpferd sadarbībā ar fotogrāfu Verneru Ernstu. Grāmata tika izdota 1978. gadā, kas bija absolūts pārmaiņu gads, vecā tipa Oldenburgas pajūgu un lauksaimniecības zirgam pārtopot par jauno moderno sporta zirgu, un Rolands kā Oldenburgas zirgaudzētāju biedrības zirgaudzēšanas direktors spēlēja galveno lomu šajā pārtapšanā.
73 gadu vecumā Rolands Ramzauers neizrāda ne mazāko vēlmi norimt un turpina palīdzēt veidot vienas no Vācijas veiksmīgākajām zirgaudzētavām – Šprēhes, kas nodibināta 2000. gadā – likteni.
Es vēl atminos laikus, kad dažās no vecākajām zirgaudzētavām teica “ak, tie taču ir tikai kārtējie jaunbagātnieki, tie jau ilgi neizturēs..”, un visas vecās zirgaudzētavas ir pazudušas, bet Šprēhe vēl pastāv! Kāds ir bijis šīs zirgaudzētavas panākumu iemesls?
“Šprēhes zirgaudzētava ir bijusi ļoti veiksmīga, jo Albertam Šprēhem bija viena ļoti svarīga ideja. Viņš teica: “Es nevēlos redzēt savā pagalmā nevienu zirgaudzētāju – Roland, tev ir jāceļo pa visu Vāciju un jāapmeklē zirgaudzētāji, jārunā ar viņiem, jāpalīdz viņiem izvēlēties, ar kuriem ērzeļiem viņi grib lecināt ķēves, un tad mums izdosies!” Tā bija ļoti veiksmīga ideja, un pēc diviem gadiem viņš man teica – Roland, tu vairs ar to nespēj tikt galā, tev vajag palīdzību, un tas ir iemesls, kādēļ mums ir seši zirgaudzēšanas konsultanti, kas ceļo pa visurieni – un tieši tas arī ir panākumu iemesls, jo mūsdienās lauksaimniekiem nav tik daudz strādnieku, lai viņi varētu tā paņemt brīvu un doties apmeklēt zirgaudzētavu. Viņiem ir katalogi, DVD, lai apskatītos ērzeļus, un viņi tāpat var saņemt padomus par savām ķēvēm. Manuprāt, tas ir iemesls, kādēļ mums izdodas – pēc Paula Šokemoles un Van der Lageveges Nīderlandē, manā skatījumā, mēs esam trīs labākās zirgaudzēšanas stacijas”.
Kopšana sākas jau agrīnā kumeļa vecumā. Kumeļš nereti sāk knibināt ar zobiem cilvēku, kas viņu tīra, paužot pateicību un patika. Ja kumeļš sāk kost, ieteicams to atgrūst un skaļi nobārt ar balsi.
Agrākos laikos treneri parasti uzsāka zirga apmācību jau kumeļa vecumā. Kumeļš augot apguva pamata noteikumus, līdz ar to vēlāk bija krietni vieglāk to apjāt, kad pienāca laiks. Mūsdienās nereti jātnieki iegādājas 3-4 gadus vecus zirgus, kas jau ir apjāti. Nereti šiem jātniekiem nav īpaši daudz zināšanu par zirga iepriekšējiem saimniekiem vai to, kā apieties ar jaunzirgu, pirms to vēl sāk apjāt. Rūpējoties par jaunzirgu, var iemācīties ne tikai, kā to barot un kopt, bet arī, kā to apmācīt nākotnē noderīgām lietām.
3-gadīgs zirgs, kas uzaudzis ciešā saskarsmē ar cilvēkiem, uzticas tiem un savai apkārtnei. Tādu zirgu ir vieglāk apmācīt, tam pieaugot, jo zirgs ir vairāk pieradis pie civilizācijas nekā tāds, kas tikai audzis savā vaļā klajā laukā. Tomēr, par spīti šai sākotnējai priekšrocībai, esam konstatējuši, ka arī zirgi, kas „auguši savvaļā” nereti ir tikpat viegli apmācāmi kā tie, kas auguši kā „ģimenes locekļi”. Lai gan sākotnēji tie ir bailīgāki un prasa vairāk rūpes, kad tie iemācās uzticēties cilvēkiem, tad kļūst par ļoti uzticamiem jājamzirgiem.
Ir ārkārtīgi grūti iemantot jaunzirga uzticību, kurš piedzīvojis nelāgu sākuma apmācību neprašu rokās. Šādus zirgus ir ļoti grūti apmācīt pamatos, bet ir lēnām un uzmanīgi jānoskaidro, ar kādām problēmām nācies saskarties iepriekš, lai tās pārvarētu. Lai gan ir ļoti svarīgi iegūt zirga uzticēšanos, tāpat arī problēmas var rasties, ja ar jaunzirgiem apietas pārāk maigi, kā rezultātā tie progresē ļoti lēni vai slikti, tomēr ar šo problēmu parasti var veiksmīgi tikt galā. Jātniekam tā bieži ir personiska rakstura lieta, taču ieteicams censties necilvēciskot zirgu.
Apmācība sākas jau kumeļa vecumā
Labs zirgaudzētājs ieliek pamatus uzticībai, korekti audzinot jaunzirgus, kas sagatavo tos tālākajam darbam ar jātnieku. Apmācība sākas jau kumeļa vecumā. Pirmās dienas un nedēļas ieliek pamatus tālākajām darba attiecībām starp cilvēku un zirgu, un to var panākt nevis stundām ilgi bezmērķīgi rotaļājoties ar kumeļiem, bet gan iegūstot to uzticēšanos. Pirmais solis ir pieradināt tos ar staļļa iekārtu. Kumeļi pēc dabas ir zinātkāri un pēc brīža sāk meklēt kontaktu ar cilvēku, taču parasti tie jūtas drošāk, ja jūs nolaižaties līdz viņu redzes līmenim un nogaidāt, līdz kumeļš pienāk pie jums. Šī cilvēciskās saskarsmes pieņemšana veidojas, turoties zemu un vispirms glāstot kumeļu, vēlāk sākot to pieturēt ar kreiso roku zem kakla un viegli pārliekot labo roku pāri pakaļpusei. Tādā veidā kumeļš iemācās, ka viņa pastāvēšana pasaulē nesaistās tikai ar brīvību vien. Viņa iedzimtā tieksme pēc brīvības ir lēnām, bet pārliecinoši jāsāk kontrolēt.
Kad kumeļš ļauj jums sevi uz īsu brīdi pieturēt, var to iepazīstināt ar apaušiem (tiem nevajadzētu būt pārāk lieliem), ko var aiztaisīt ap kumeļa kaklu. Šādu apaušu priekšrocība ir, ka nav jāaiztiek jūtīgās ausis. Kad apauši ir uzlikti, kumeļu jāpaslavē – pirmajai mācību stundai ar to pietiks. Kad kumeļš pārliecinoši akceptē apaušus, tad var sākt to tajos vadāt.
Lai sāktu kumeļu ievadāt, ir sākumā jāpielāgojas kumeļa brīvajām kustībām. Vispirms to var darīt stallī, ja tajā ir brīva 15-16 kvadrātmetru platība, piemēram, kumeļu dzemdēšanas boksā. Nākamais solis ir aizvest ķēvi no staļļa uz tuvējo aploku, kumeļam sekojot ar apaušiem galvā. Ieteicams šo pirmo izvešanu ārā veikt diviem cilvēkiem, jo jaunā ķēve var satraukties. Šai īsajai pastaigai būtu jābūt pietiekami izklaidējošai kumeļam, kā arī veidam, kā nostiprināt viņa pašapziņu, līdz ar to pirmajās kumeļa ievadāšanas dienās ir svarīgi ļaut tam gana lielu brīvību. Vilkt kumeļu aiz striķa noteikti nav ieteicams. Ja kumeļš apstājas, personai, kas ved ķēdi, ir jāturpina iet uz priekšu. Jo tālāk ķēve atiet no kumeļa, jo lielāks rosinājums kumeļam būs sekot. No pieredzes varu teikt, ka personai, kas ved kumeļu, ir jāiemācās skatīties nevis uz kumeļu, bet gan būt vadonim un sagaidīt, ka kumeļš viņam sekos.
Kad ir iegūta kumeļa uzticēšanās un tas paklausīgi ļauj sevi vest, kumeļu nekavējoties jāslavē. Pietiek ar balss uzslavu, jo pārlieka glāstīšana un pliķēšana šajā vecumā ir bīstama, ierosinot kumeļa vēlmi parotaļāties un pat košanas tieksmi, kas nav vēlama.
Kumeļi ir zinātkāri – viņi vēlas visu apostīt un nomēģināt uz garšu, piemēram, apaušus, striķus, reizēm mātes asti, pat vadātāja roka ir gana interesants objekts. Ja ļausiet kumeļam rotaļāties ap sevi, tad nav jābrīnās, ka beigās būsiet klāt zilumiem. Ir jāatšķir neganta košana, kas ir sodāma, no zinātkāras knibināšanas. Ja vadātājs sāk satraukties, nereti tas tikai pastiprina kumeļa agresivitāti. Pieredzējuši zirgaudzētāji neielaižas tuva kontakta rotaļās ar kumeļiem, bet gan labāk tur jaunuļus drošā atstatumā un nodarbojas ar izglītojošiem vingrinājumiem.
Kad kumeļš pilnībā akceptē to, ka tiek vests aiz mātes, var pāriet pie nākamā soļa – piesiet to. Agrāk to parasti darīja ārā, izmantojot stipru virvi vai ķēdi, kas neplīstu, ja kumeļš sāktu rauties. Vēlāk gan veterinārārstu veiktajos pētījumos tika noskaidrots, ka nespēju koordinēt muskuļu kustības varētu izraisīt pārieku spēcīgs spiediens uz kakla augšējiem skriemeļiem, tādēļ šo metodi aizstāja ar citām.
Piesiešana ir vispirms jāveic stallī. Vedamais striķis tiek izvilkts cauri riņķim, kas piestiprināts pie sienas, bet striķa galu viegli jātur rokās, ļaujot jums kontrolēt tā garumu pēc nepieciešamības. Vēl viens veids, kā iepazīstināt kumeļu ar piesiešanas ideju, ir piesiet to pie mātes vēderjostas un doties īsās pastaigās. Kumeļam ir jāiemācās mierīgi stāvēt blakus, kad vadātājs nekustās.
Nākamais solis ir kopšana un kumeļa nagu izcilāšana. Kumeļiem parasti patīk, ja viņa kažoku maigi sukā ar gumijas skrāpi vai suku. Nereti pateicībā kumeļš sāk skrubināt personu, kas viņu tīra. Ja viņš sāk kost, tad labāk ir to atgrūst vai nosodīt atr balsi. Šāda uzvedība saskarsmē ar cilvēku nav vēlama un būtu jākoriģē, pirms kumeļš pieaug.
Kumeļi parasti ātri iemācās pacelt kājas. Sāk ar to kāju, uz kuras balstās vismazāk svara, un to paceļ, bet ne pārāk augstu, lai kumeļš nezaudētu līdzsvaru. Nav svarīgi, vai kā pirmā tiek pacelta priekškāja vai pakaļkāja, bet galvenais ir, paceļot kāju, teikt komandu „kāju”, lai kumeļš iemācītos attiecīgo komandu un saprastu, kas no viņa tiek sagaidīts.
Pieredzējuši audzētāji ir apmierināti, ja kumeļš dod pacelt visas kājas, ļauj sevi kopt un ir vadājams apaušos ar striķi. Vairāk šajā vecumā nav nepieciešams. Zirga apmācība ir garš un grūts process, tādēļ pirmajā un otrajā dzīves gadā jaunzirgam jādod iespēja izaugt dabiski un pavadīt pietiekami daudz laika ārā.
Vešana pie rokas
Audzētavās Vācijā ir pieņemts jaunos ērzeļus to mūža otrā gada beigās vai trešā gada sākumā izrādīt skatēs pie rokas. Ķēves tiek vērtētas 3 gadu vecumā, nosakot to piemērotību reģistrēšanai attiecīgās zirgaudzētāju biedrības ciltsgrāmatā. Mērķis ir parādīt zirgu rokās ikgadējā elites klases skatē. Lai kvalificētos, zirgiem ir jābūt rūpīgi apmācītiem, spējot radīt par sevi labu iespaidu un tādējādi palielinot savu vērtību. Neskaitot svarīgās skates, ir daudz citu situāciju, kur jaunzirgam būs nepieciešams demonstrēt savs gaitas un eksterjeru. Papildus izvadei pie rokas (demonostrējot gaitas), ir nepieciešams arī nostatīt zirgu apsekošanai. Parasti šādas izvades tiek veiktas iemauktos, tādējādi sagatavojot zirgu vēlākām izvadēm, piemēram, pirms sacensībām un veterinārajās pārbaudēs.
Zirga izrādīšanu pie rokas var uzskatīt par daļu no zirga apmācības, kamēr tad vēl netiek jāts, un tādēļ ir lietderīgi sagatavot šim nolūkam jau 2 gadus vecus zirgus.
Nostādīšana apsekošanai
Lai nostatītu zirgu apsekošanai, hendlerim tas jātur uz līdzena pamata tā, lai tā pleci atrastos vienā līmenī ar tiesneša pleciem, jāpasper solis uz priekšu un jānostājas zirga priekšā, kājas nedaudz plati izvēršot. Labā pavada jātur kreisajā rokā, un ar labo roku jātur kreisā pavada aptuveni plaukstas platumā aiz trenzes riņķiem. Īkšķiem ir jābūt novietotiem uz pavadām, un pavadu galiem ir jābūt salocītiem un turētiem labajā rokā. Noslēgumā hendlerim jārosina zirgs nostāties vienādi uz visām četrām kājām. Ja zirgs to neizdara uzreiz, viņa pozu var koriģēt, viegli pavelkot uz priekšu vai maigi uzspiežot uz trenzi, lai nedaudz atkāpinātu to. No šādas pozīcijas zirgam jāļauj spert pussolīti uz priekšu, lai viņš nostātos taisni uz visām četrām kājām atklāti, lai tiesnesis tās varētu skaidri apskatīt. Zirga galva un kakls ir jātur nedaudz uz priekšu (ne tik daudz, lai viņš ieliektu muguru), lai priekšdaļa izskatītos iespaidīgāka.
Pēc zirga izrādīšanas hendleris atgriežas pie zirga kreisā sāna un paņem pavadas labajā rokā. Pavadas jāizvelk cauri rādītājpirkstam un vidējam pirkstam, un jātur krietnas plaukstas platuma atstatumā no trenzes riņķiem. Nostieptajai (ārējai) pavadai jābūt īsākai nekā kreisajai, lai zirgs nevarētu pagriezt galvu uz iekšu, tādējādi liekot zirgam kustēties taisni.
Vešana pie rokas
Ir divi veidi, kā zirgu vest pie rokas skatēs. Vācijā, ja zirgu vērtē slēgtā manēžā, tā parasti ir trijstūrformas. Principā zirgs ir jānoved turpu šurpu pa manēžu taisnās līnijās, un katrā galā zirgs ir jāpagriež pa labi, prom no hendlera. Zirgs tiek vispirms demonstrēts soļos un tad rikšos.
Hendleris pavada zirgu pie kreisā sāna, turoties aptuveni vienā līmenī ar zirga galvu. Labā pavada tiek turēta plecu augstumā, kreisā roka brīvi nokarājas. Rikšos hendlerim jāskrien vienlaicīgi ar zirgu. Ja zirgs steidzas, to var ieturēt, mierīgi paceļot gaisā kreiso roku. Ja zirgu ved rikšos bez kontakta ar pavadām, tas nereti pāskrien lēkšos. Labāk ir saglabāt vieglu kontaktu, lai nenojauktu rikšu ritmu.
Mācot zirgam iet pie rokas, jaunzirgs ir jāiepazīstina ar katru atsevišķo procesa aspektu. Ieteicams nēsāt līdzi garu steku. Sāciet, nostājoties pie zirga kreisā pleca un paņemot pavadas pietiekami garas, lai zirgs reaģētu uz vieglu kontaktu. Zirgu ved garā pavadā, tāpat kā kumeļa vecumā, lai viņš nesāktu stresot. Ir svarīgi turēties pie zirga galvas un kakla, neapsteidzot to, un iet pārliecinoši un precīzi, lai zirgs skaidri zinātu, ko no viņa gaida un kas ir darāms. Kad zirgs to klausīgi izpilda, apstājieties un mierīgi pasakiet „stāt”. Jaunzirgs var paspert soli tālāk, pirms apstāties, bet viņam ir jāpievērš uzmanība cilvēkam. Nedaudz pavelciet aiz pavadas un uzreiz pabrīvojiet to, lai izvairītos no iespējamas zirga pretošanās. Tad maigi papliķējiet zirgu pa kaklu un nogaidiet, pirms dot komandu iet uz priekšu. Zirgam jāseko cilvēkam uzreiz, taču, ja viņš minstinās, viegli pieskarieties viņa pakaļkājām ar steku.
Atkārtojiet šo iešanas un apstāšanās vingrinājumu, līdz zirgs to labi saprot; parasti tas prasa pāris dienas. Mēs parasti ļaujam zirgam pirms darba izskrieties brīvi manēžā un atbrīvoties no liekās enerģijas, tad šie vingrinājumi izdodas labāk, ja zirgs ir mierīgs un atbrīvojies. Var pienākt diena, kad zirgs ir sasprindzis un tramīgs, parasti tas notiek, uzsākot rikšus. Tā ir hendlera reakcijas pārbaude – viņam allaž jābūt ātrākam par zirgu. Reizēm vienīgais veids, kā saglabāt kontroli, ir paņemt stingrāku kontaktu ar pavadu, jo zirgam jābūt absolūti skaidram, kad tam jāapstājas. Šāds satvēriens principā nedrīkstētu nozīmēt vilkšanu atpakaļ, un nekādā gadījumā hendleris nedrīkst turēties pie pavadas pārāk ilgi, jo tādējādi rodas risks vilkt zirgu atpakaļgaitā. Vēlāk, kad zirgs būs pakļāvīgāks, viņu var vest un apturēt, tikai paceļot kreiso roku tā galvas priekšā, ja tas sāk stiept par daudz.
Vedot slinkus zirgus, palīdz, ja otra persona pamudina zirgu ar steku vai pātagu, taču nedrīkst to plīkšķināt.
Pakļāvība rokās ir svarīgs solis, sagatavojo zirgu apjāšanai. Jaunzirgi, kas uzticas staļļa personālam, ir drošāki, saskaroties ar jaunu pieredzi, un labprāt apgūst ko jaunu.
Vācijā jaunās ērzeļu pārbaudes, sākot ar 2016. gadu, kļūšot īsākas, sportiskākas un vairāk orientētas uz konkrētām disciplīnām. Mērķis – turpmāk vaislā nedrīkstēs nonākt neviens nepārbaudīts ērzelis.
Sākot ar šo gadu, ir noteikti trīs dažādi elementi, kas veido pamatu ērzeļa reģistrēšanai t.s. Ērzeļu grāmatā Nr. I un līdz ar to vaislas atļaujas saņemšanai: pirmkārt, klasiskā pārbaude ērzeļu stacijā – kā 14 vai 50 dienas gara ērzeļu pārbaude, kas aizstāj līdz šim izmantotās 30 un 70 dienu pārbaudes; otrkārt, sporta pārbaudes četrus un piecus gadus veciem sertificētajiem ērzeļiem ar specializāciju iejādē, konkūrā vai trīscīņā, un treškārt, panākumi sacensībās. Šie trīs elementi var tikt apvienoti sekojošā veidā, lai iegūtu galīgo atļauju izmantot ērzeli vaislā.
Trīs un četrus gadus vecie ērzeļi tiek pārbaudīti 14 dienu ilgajās pārbaudēs, kur nosaka to piemērotību kādai disciplīnai; tie, kuri saņēmuši kopējo vērtējumu vismaz 7.5 vai disciplīnai specifisko vērtējumu vismaz 8.0 sākotnēji tiek reģistrēti Ērzeļu grāmatā Nr. I. Lai saņemtu galīgo lecināšanas atļauju, šiem ērzeļiem četru un piecu gadu vecumā ir jāiziet trīs dienas ilga sporta pārbaude atbilstoši sacensību apstākļiem un jāsaņem kopējais vērtējums ne mazāks kā 7.8. Atkarībā no izvēlētās disciplīnas četrus gadus vecie ērzeļi tiek pārbaudīti A klases iejādes (pielīdzināma I grupai) vai konkūra (līdz 100 cm) sacensībās ar paša vai svešu jātnieku, bet piecus gadus vecie ērzeļi – atbilstoši L klases prasībām (iejādē pielīdzināma II grupai, konkūrā līdz 110 cm). Ērzeļi ar universālu piemērotību papildus iejādei un konkūram iziet vēl arī lauka krosa pārbaudi. Tiem nākas iziet pārbaudes trīsreiz: pavasarī četrgadniekiem Ia daļa – specializācijas pārbaude atbilstoši A klases iejādes shēmai vai konkūra maršrutam, plus atvērtais treniņš uzraudzībā ierašanās dienā un pārbaude ar svešu jātnieku mugurā aizbraukšanas dienā. Ib daļa tiek organizēta vasarā, un tā ilgst divas dienas – pirmajā dienā zirgs atkal veic iejādes shēmu vai konkūra maršrutu atbilstoši specializācijai, bet nākamajā dienā A klases lauka krosa pārbaudi. Savukārt II pārbaudes daļa piecus gadus vecajiem zirgiem tiek organizēta vasaras noslēgumā, tā ilgst trīs dienas – zirgi veic iejādes A klases shēmu vai konkūra maršrutu atbilstoši specializācijai, bet pārbaudi noslēdz testa treniņš ar svešu jātnieku mugurā un L klases lauka krosa pārbaude.
Trīs gadu vecie ērzeļi iziet 14 dienu pārbaudi, lai noteiktu to specializāciju, un tiek sākotnēji reģistrēti Ērzeļu grāmatā Nr. I. Galīgā reģistrēšana vaislas darbam notiek pēc veiksmīgas 50 dienu ilgas pārbaudes, kas var tikt veikta vecumā no trim līdz septiņiem gadiem.
Ērzelis var iziet 50 dienu pārbaudi jebkurā brīdī vecumā no trim līdz septiņiem gadiem.
Ērzelis pierāda sevi sportā, iegūstot godalgotās vietas Bundesčempionāta finālā vai jaunzirgu pasaules čempionātā, vai arī nacionālas un/vai starptautiskas godalgas „smagās” klases sacensībās.
2016. gada ērzeļu pārbaužu reformas vērtējumi
Dr. Astrīda fon Felsena-Cerveka, Mārbahas valsts zirgaudzētavas vadītāja:
„ Es ļoti priecājos par to, ka esam atgriezušies pie tik vērtīgā zirgaudzēšanas pamatprincipa – izmantot vaislā tikai pārbaudītus ērzeļus, turklāt manā skatījumā, šī reforma ir uzlabota versija. Jauno ērzeļu pārbaužu realizēšana, protams, ir saistīta ar izaicinājumiem. Ērzeļu turētājiem un pārbaudes stacijām nāksies vēl vairāk uzmanības veltīt zirgu trenēšanas kvalitātei, lai varētu ērzeļus efektīvāk un zirgam draudzīgākā veidā sagatavot sporta pārbaužu, kā arī 14 un 50 dienu pārbaužu prasībām. Zirgaudzētāju biedrībām un Nacionālajai Federācijai ir jāspēj pārliecināt zirgaudzētājus par sportisko pārbaužu un selekcijas nepieciešamību, panākt vienotību attiecībā uz zirgaudzēšanas mērķiem un programmu, kā arī radīt vienlīdzīgas iespējas ērzeļu īpašniekiem no visām Vācijas malām, lai jaunā sistēma jau no sākta gala nekļūtu tikai ierobežoti pieejama. Vienlaikus ir jāstrādā pie kritēriju kataloga un vaislas rādītāju attīstīšanas, paturot prātā atslēgas vārdsu – lineārā aprakstīšana un genomiskā selekcija”.
Larss Gērmans, Traķēņu šķirnes zirgaudzētāju biedrības vaislas nodaļas vadītājs:
„Principā mēs atbalstām šo reformu, un biedru sapulcē tā arī tika akceptēta. Punkts, par kuru neizdevās savākt 2/3 balsu vairākumu, bija par to, ka ērzeļi, kuri nebūs izgājuši sporta pārbaudes, nedrīkstēs tikt izmantoti vaislā. Mūsu biedri bažījās, jo traķēņi mēdz būt vēlaudzīgi, un tiesneši, kas piedalās 14 dienu pārbaudēs, varētu pienācīgi nenovērtēt jaunzirgam saudzīgu jāšanas stilu, bet gan sagaidīs līdzīgu sniegumu kā Bundesčempionātā. Tāpat arī mūs nodarbina jautājums, vai specializācija nākotnē neiznīcinās ērzeļu dubult-kvalitāti (spēju nodot talantus kā konkūrā, tā iejādē)”.
Helmārs Bešts, Šlikauas ērzeļu pārbaužu stacijas vadītājs:
„Principā es attiecos pret šo pozitīvi. Viss jaunais vispirms ir interesants un labs. Tomēr es sev jautāju, vai nepietiktu, ja 14 dienu pārbaudēs tiesneši piedalītos tikai četras dienas, nevis, kā paredzēts, sešas dienas. Turpretī pozitīvi es vērtēju to, ka ērzeļus vērtēs vieni un tie paši tiesneši. Tā viņiem būs iespēja gūt labāku priekšstatu. Arī atsevišķo disciplīnu specializācija ir apsveicama! Tomēr jāpatur prātā, ka pārbaude ir tikai viens mozaīkas akmentiņš ērzeļa karjerā. Tādi vaislinieki kā Grannus vai Sandro Hit pārbaudes izgāja visai slikti. Ja viņiem nebūtu tomēr izdevies atrast savu ceļu vaislā, mēs būtu palikuši bez daudziem labiem zirgiem”.
Dr. Matiass Gērberts, Moricburgas valsts zirgaudzētavas vadītājs:
„Es būtu labāk paturējis iepriekšējo sistēmu, bet ieviesis tajā specializāciju un selekcijas kritēriju. Tagad tiesneši izjūt lielu spiedienu šo „ne mazāk kā” atzīmju dēļ, jo viņu rokās atrodas ērzeļa karjera. Tāpat arī sacensību pārbaudēs jaunie ērzeļi krietni sastresojas, ja tos vērtē jau pirmajā dienā pēc ierašanās. Agrāk ērzeļiem pēc sertifikācijas mēs devām pauzi, tagad mums nāksies tos uzreiz iejāt, lai sagatavotu pārbaudēm. Manā skatījumā tas ir drīzāk solis atpakaļ, ka ērzeļu vaislas rādītāji vairs netiks publiskoti. Mūsdienu zirgaudzēšana uz tiem balstās. Es ieteiktu vaislas rādītājus nosaukt uzreiz pie sertifikācijas”.
Gerds Sosāts, zirgaudzētājs un ērzeļu īpašnieks:
„Es strikti atbalstu dalīšanu pēc disciplīnām un pārbaužu saīsināšanu. To, kas nav redzams pēc 14 dienām, nesaskatīs arī pēc 30. Pamatā es atbalstu sporta pārbaužu ieviešanu. Agrāk ērzeļi varēja sevi prezentēt tikai 100 dienu pārbaudēs. Bet, godīgi sakot, darbaspēju pārbaudes man vairs nav vajadzīgas. Varbūt tās ir lietderīgas jauniem ērzeļiem, lai noskaidrotu, vai tiem ir labs raksturs, bet ir daudzi ērzeļi, kuri spēj lieliski iziet pārbaudes, bet kā vaislinieki nekam neder. Un otrādāk – ērzelis ar viduvējiem rezultātiem dod lieliskus pēcnācējus. Man kā audzētājam krietni svarīgāk būtu, lai cilvēki brauc pie mums uz stalli, lai apskatās ērzeli uz vietas, lūdz parādīt gaitas, aplūko eksterjeru un arī pēcnācējus. Tas izsaka krietni vairāk!”
Dr. Tomas Nissens, Holšteinas šķirnes zirgaudzētāju biedrības vaislas nodaļas vadītājs:
„Šāda koncepcija dod iespējas vācu zirgaudzēšanas uzplaukšanai nākotnē. Mēs dodam priekšroku tam, lai ērzeļi trīs gadu vecumā izietu 14 dienu pārbaudes, tad ar tiem varētu lecināt, bet četru un piecu gadu vecumā tie izietu sacensību pārbaudes, lai iegūtu galīgo atļauju izmantot ērzeli vaislā. Sporta pārbaudes audzētājam sniedz iespēju gūt visaptverošu iespaidu par ērzeli. Mūsu mērķis ir uzlabot zirgaudzēšanas kvalitāti, bet to var panākt tikai ar selekcijas palīdzību, un tā vislabāk padodas zirgaudzētājiem. Sporta pārbaudes sniedz labu iespēju lēmuma pieņemšanai”.
Dr. Klauss Mīsners, Vācijas Nacionālās jāšanas sporta federācijas vaislas nodaļas vadītājs:
„Jaunās sistēmas izstrādē tika krietni iesaistīti ērzeļu īpašnieki. Gadiem ilgi mēs informējām, diskutējām un konsultējām, lai nonāktu līdz pašreizējai koncepcijai. Manuprāt, nav labi, ja jauno koncepciju jau kritizē „no panckām ārā”, pirms tā pat ir palaista dzīvē un vēl nav gūta nekāda pieredze. Tiem ērzeļu turētājiem, kas bažījas par saudzīgu ērzeļu trenēšanu, varu teikt – jaunā ērzeļu pārbaužu koncepcija balstās uz īsākām, disciplīnai specifiskām un sportiskām pārbaudēm, turklāt 14 dienu pārbaužu sākums tika pārlikts no marta uz aprīli. Daži no kritizējošiem ērzeļu turētājiem savus jaunos ērzeļus jau bija apjājuši, lai varētu tos ērzeļu demonstrācijās parādīt publikai no janvāra līdz martam. No dažiem avotiem tiek jautāts, vai tiks atzītas arī ārzemēs veiktas darbaspēju pārbaudes. Uz to pašlaik nav iespējams viennozīmīgi atbildēt, taču ir skaidrs, ka ne visu valstu darbaspēju pārbaudes ir salīdzināmas ar jauno Vācijas modeli. Galvenā rūpe, kā šķiet, ir, ka, sākot ar 2016. gadu, nepārbaudītus ērzeļus nedrīkstēs izmantot vaislā. Ja palūkojamies uz kaimiņiem, nedz Holandē, nedz Dānijā vai Beļģijā arī ērzeļi nedrīkst tikt izmantoti vaislā bez sertifikācijas un veiksmīgi izietas darbaspēju pārbaudes”.
Cik ātri pēc kumeļa dzimšanas drīkst sākt nodarbināt ķēvi? Tāpat kā cilvēkiem, tas atkarīgs no dažādiem faktoriem.
Pirmkārt, vai ķēve bija labā fiziskā kondīcijā pirms grūsnības iestāšanās? Ķēves fiziski labā formā, un tās ar kurām jāts grūsnības sākumā un vidusperiodā spēs atgriezties slodzē daudz ātrāk. Problēmas varēt būt kumeļmammām, kurām ir liekais svars un/vai tās ir “tipiskās” vaislas ķēves, kuras neko citu bez kumeļu “ražošanas” nedara.
Otrkārt, cik vieglas ķēvei bija dzemdības? Ja kumeļš nācis pasaulē bez problēmām, arī ķēve atlabs ātrāk. Taču, ja dzemdības bijušas ar audu plīsumiem, asiņošanu, infekciju vai citām problēmām, ķēvei noteikti vajadzīgas vairākas nedēļas un pat mēneši, lai atgūtu spēkus.
Treškārt, jebkurai ķēvei pēc atnešanās, neatkarīgi no to smaguma, nepieciešams laiks, lai tiktu galā ar ķermeņa izmaiņām – organismam jānoregulē sevi, lai atgrieztos iepriekšējā režīmā. Ķēvei var novērot piepampušas kājas vai palielinātu vēderu, kas, palielinoties kustību daudzumam, izzudīs. Kā arī tās iekšējiem orgāniem jāieņem normāla atrašanās vieta, šī procesa laikā dažām ķēvēm varētu būt novērojamas kolikas. Palielinātais vēders parasti ātrāk pazūd ķēvēm ar labu fizisko formu.
Jāatceras, ka ķēves un kumeļa atšķiršana (arī uz neilgu laiku) var būt uztraukuma pilna un skaļa, īpaši ķēvēm, kurām ir pirmie kumeļi. Ja arī veiksmīgi izdodas atšķirt ķēvi un kumeļu, var gadīties, ka tā nespēs koncentrēties darāmajam darbam. Parasti problēmas nesagādā ļaut kumeļam piedalīties treniņā, kas notiek ierobežotā vidē vai doties nelielā izjādē pa labi pazīstamu taku. Ja kumeļu tomēr nepieciešams atšķirt, vislabāk tam nodrošināt kompāniju, piemēram, ar kādu kastrātu, kas kumeļu pazīst un ir mierīgs. Ja ir svarīgi, lai ķēve operatīvi atgrieztos “ierindā”, kumeļu iespējams nošķirt no tās arī 4-5 mēnešu vecumā.
Nedrīkst aizmirst, ka kumeļa zīdīšanas laikā ķēvei nepieciešams vairāk ūdens kā parasti. Pievienojot klāt vēl treniņu slodzi, ūdens patēriņš palielināsies vēl vairāk.
Kā vispārēju ieteikumu var izmantot šo – dot ķēvei brīvdienas 6-8 nedēļas pēc kumeļa piedzimšanas. Katras ķēves pašsajūta un kondīcija ir jāvērtē atsevišķi. Ja atnešanās laikā ir bijušas problēmas, tad noteikti jāvaicā veterinārārsta padoms par ķēves slodzi pēc kumeļa piedzimšanas. Visbeidzot – aktivitātes jāsāk ar īsiem un viegliem treniņiem, pakāpeniski palielinot laiku un slodzi.
Un cik ātri jūs kumeļmammu “liekat atpakaļ” slodzē? Gaidīsim viedokļus komentāros.
Šim strīdam ir jau daudz gadu – iespējams, tik daudz, cik šīs unikālās šķirnes atjaunošanas vēsturei, kuras pirmsākumos „vainojams” grāfs Orlovs. Tomēr arvien un arvien jāatgriežas pie viena jautājuma – kādam tad jābūt krievu jājamzirgam? Kāda ir šīs šķirnes ideja? Ja prioritāti liek uz sportisko dotību izcelšanu, vai šī „globalizācija” nenovedīs pie tā, ka šķirne zaudēs savu unikalitāti? Ja, savukārt, par galveno likt unikalitāti, kas notiks ar sportiskajām dotībām, un vai pēc šāda zirga būs pieprasījums mūsdienu apstākļos? Protams, mūsdienās jautājums par krievu jājamzirgu nākotni skatāms jau nedaudz no cita leņķa – no vairākām zirgaudzētavām, kas nodarbojās ar šķirnes audzēšanu, ir palikusi tikai viena – Starožilovas zirgaudzētava, kuras ekonomiskais stāvoklis pašreizējos apstākļos ir visnotaļ neskaidrs.
Iz vēstures
Krievu jājamzirgu šķirnes priekšteči ir meklējami Orlovas-Rostopčinas šķirnē, kura savukārt daudz ko aizlienējusi no Orlovas jājamzirgu šķirnes, lai gan nebija identiska tai. Grāfa Orlova ideja manāma jau faktā, ka savus jājamzirgu tipa pārstāvjus viņš apzīmēja kā „arābu” zirgus. Šāds apzīmējums bija visnotaļ nosacīts, un, kā zināms, grāfa izveidotā šķirne apvienoja sevī kā dažādu izcelsmju austrumu šķirnes (arābu, turkmēņu, utt.), tā arī angļu tīrasiņus un senās spāņu šķirnes. Pēc būtības tā bija pāreja no baroka tipa zirgiem uz jaunu pusasiņu zirgu tipu, bet ar spēcīgu piesliešanos aizejošās ēras prioritātēm – tika pieņemts, ka jājamzirgam vispirms ir jābūt ērtam jāšanai, derīgam manēžas jāšanai un arī skaistam.
Tomēr atšķirībā no Orlovas rikšotājiem, šie grāfa Orlova „bērni” izrādījās krietni mazāk dzīvotspējīgi. Jau 19. gadsimta vidū Orlovas jājamzirgu šķirni apvienoja ar Rostopčinas, un, lai gan orlovieši bija vairākumā, līdz 19. gadsimta beigām tomēr tas jau bija nedaudz cits „stāsts”. Saglabājās svarīgākais: uzsvars uz elitārumu, spožumu, kas atbilst jājamzirgu šķirnes augstākajiem standartiem.
Padomju ēra
Dažādu iemeslu, tai skaitā šķirnes pārstāvju mazskaitlīguma, dēļ Orlovas-Rostopčinas šķirne nepārdzīvoja pilsoņu karu. Centieni to atjaunot (kā krievu jājamzirgu šķirni) arvien un arvien cieta neveiksmi; šī cīņa turpinājās gadu desmitiem, un ir skaidrs, ka, jo ilgāks laiks pagāja, attālinot zaudēto oriģinālu, jo grūtāk bija atjaunot tā precīzu kopiju. Pēckara gados darbs ar vecā genofonda atlikušajiem pārstāvjiem dalījās divos virzienos. Ukrainā krievu jājamzirgus iekļāva kā „izejmateriālu” jaunas mūsdienīga tipa sporta zirgu šķirnes izveidē, kurā piedalījās arī vācu sporta zirgu šķirnes. Krievijā mēģināja atjaunot krievu jājamzirgu šķirnes patstāvīgumu, apliecinot tās atjaunošanu 1998. gadā. Turklāt ciltsmateriāls, no kura tika atjaunota šķirne, ietvēra sevī ne tikai pirmskara krievu jājamzirgu pēctečus, bet arī visu triju tīrasiņu šķirņu pārstāvjus – daudz bija ahaltekiniešu un anglo-tekiniešu ērzeļu, kā arī traķēņu.
Ir pagājuši 17 gadi…
Kāda ir situācija pašlaik? No vienas puses, uz krīzes fona, kurā iegrimusi visa Krievijas zirgaudzēšanas nozare, šķirnes eksistēšanu kā tādu jau var uztvert par sasniegumu. No otras puses, zirgu skaits samazinās, kas arvien vairāk ierobežo selekcijas iespējas. Ja no ērzeļa ir iegūti tikai padsmit kumeļi, tad nav iespējams novērtēt viņa pēcnācēju kvalitāti. Dotajā brīdī ar krievu jājamzirgu šķirnes audzēšanu nodarbojas tikai viena Starožilovas zirgaudzētava; visas pārējās ir slēgtas.
Šajā sezonā lecināšanai tika piesaistīti vairāki vācu šķirņu ērzeļi, izmantojot mākslīgās apsēklošanas metodes. „Vaislinieki tika izvēlēti no labākajām iejādes līnijām”, tā stāsta Starožilovas zirgaudzētavas vadītājs Vladimirs Frolovs. „Ar viņu palīdzību mēs ceram padarīt mūsu ‘produkciju’ –zirgus – pievilcīgākus tirgū un konkurētspējīgākus”.
Timirjazeva vārdā nosauktās Lauksaimniecības akadēmijas Zirgaudzēšanas katedras speciāliste Jeļena Rjabova gan nav vienisprātis ar šādu optimismu.
„Vācu asiņu piejaukšana kā tāda nav tik bīstama, ja tiek izmantoti tiešām izcili eksemplāri, kas krietni pārspēj krievu jājamzirgus pēc darbaspējām un izteikti uzlabo tipu. Pretējā gadījumā ir reāli draudi zaudēt šķirni. Nepārtrauktu eksperimentu rezultātā, veicot dažādus krustojumus, pēc Intriganta Starožilovā vairs nav palikuši izcili krievu jājamzirgu šķirnes vaislinieki. Daudz tika izmantoti „nejauši”, netipiski zirgi, kas neizcēlās ar augstām darbaspējām. Šādā perspektīvā, protams, priecē, ka sākot ar šo sezonu Starožilovā sāks izmantot divus ļoti labus krievu jājamzirgu šķirnes ērzeļus – Va Bank un Ibor”.
Tā izskatījās krievu jājamzirgi pirms kara. Skatoties uz vēsturiskajiem attēliem, jāpatur prātā tāda parādība kā pagātnes idealizācija. Kaut kas Orlova-Rostopčina zirgos bija labs, bet tas nenozīmē, ka šiem zirgiem nebija trūkumu.
Ja atminamies neseno vēsturi, krievu jājamzirgs Diksons ar jātnieci Ņinu Menkovu ieņēma trešo vietu Eiropas Čempionātā un otro vietu Pasaules Kausā 1991. gadā, savukārt Seulas Olimpiskajās spēlēs šis pāris ieņēma 9. vietu individuālajā konkurencē. Barins, ar kuru startēja Jurijs Kovšovs, bija PSRS čempions un piedalījās kā Seulas, tā Barselonas Olimpiskajās spēlēs. Kādas ir krievu jājamzirgu izredzes pašlaik, konkurējot ar citu šķirņu zirgiem? Pašreizējā starptautiskajā iejādes reitingā no divdesmit labākajiem krievu sportistiem tikai Natālija Siņiļņikova startē ar krievu jājamzirgu Izbranņiku – 18. vieta starp krievu sportistiem un 528. vieta starptautiskajā reitingā. Protams, taisnības labad jāatzīmē, ka pašmāju zirgaudzēšanas nozares pārstāvju šajā divdesmitniekā vispār ir ļoti maz.
Principā krievu jājamzirgs ir vienīgā krievu zirgu šķirne, kas paredzēta iejādes sportam. Rietumos kā analogus specializācijas piemērus var minēt Holandes jājamzirgu šķirni, kas neizceļas konkūrā, toties ieņem trešo vietu pasaules iejādes reitingos. Protams, tā ir pārāk augsta latiņa, turklāt holandiešu zirgaudzētājiem ir pieejams bonuss – atvērta ciltsdarba organizācija un specifisku prasību pret tipu un izcelsmi neesamība, tomēr arī traķēņu šķirnes astotā vieta, kā arī luzitāņu desmitā vieta liecina, ka šie faktori ne vienmēr ir izšķirošie.
Rietumu zirgu šķirņu konkurētspēju nosaka daudz dažādu faktoru. Viens no nebūt ne mazsvarīgākajiem ir zirgu selekcijas sistēmas. Piemēram, darbaspēju pārbaudes ir viens no svarīgākajiem zirgu vērtēšanas instrumentiem – Rietumos noris nepārtraukti strīdi par to, kā šo sistēmu padarīt efektīvāku un objektīvāku.
Krievijā savulaik pārbaužu sistēma tika izveidota tieši krievu jājamzirgu šķirnei, tomēr kopš tiem laikiem pagājuši daudz gadi, turklāt arī pati sistēma izraisīja ne vienu vien jautājumu… „Mūsu pārbaudes sistēmas priekšrocība ir, ka tā ļauj novērtēt zirgus jau divu gadu vecumā, kamēr tie atrodas zirgaudzētavā”, apgalvo J. Rjabova. „ Mūsdienās gan runa vairs nav par to, kura sistēma ir labāka. Starožilovas zirgaudzētavas nestabilais stāvoklis ir novedis pie tā, ka pēdējos divos gados pārbaudes vispār netika veiktas. Kā lai nosaka darbaspējas „uz aci”? Kamēr ķēves kaut kā nebūt vismaz atlasīja pēc darbaspējām, tas ļāva kaut nedaudz kompensēt zemo ērzeļu kvalitāti”.
Ņina Menkova ar Diksonu
«Man nav pārāk liela pieredze, strādājot ar krievu jājamzirgiem. Par Diksonu varu teikt, ka daudzējādā ziņā viņš bija netipisks – tas bija pirmais viņa tēva kumeļu gadagājums, bet viņa māti tā arī nekādi nevarēja iejāt un savos 22 gados viņa dzīvoja audzētavā kā mežonis. Pašam Diksonam bija smags raksturs! Augstās asinības dēļ viņu bija neiespējami noturēt, viņš bija nekontrolējams pat kordā! Strādāt mugurā arī bija grūti, daudz nācās viņam pierādīt, kurš ir noteicējs, lai gan viņš bija ļoti gudrs zirgs. Pat pēc Olimpiskajām spēlēm, kad varētu domāt, ka zirgs jau pie visa būtu pieradis, Diksons demonstrēja savu vētraino temperamentu, vazājot jātnieku pa lauku auļos, saraujot iemauktus vai pat izraujot rokas no vietas tikai soļos! Kad viņu izkastrēja, tāpat turpināja uzvesties kā īsts ērzelis. Dīvaini, ka sacensībās viņš nekad neizrādīja savu smago raksturu – laikam domāja, ka tur nav īstā vieta noskaidrot attiecības.
Runājot par vācu šķirņu zirgiem, viņi ir apveltīti ar ļoti augstu intelektu. Tikai pirmajā brīdī liekas, ka selekcija tiem ir devusi tikai gaitas, bet patiesībā viņi diezgan ātri saprot, ka cilvēks ir vāja būtne, ar viņiem jāmāk „sarunāt”. Vāciešiem principā ir savādāka sagatavošanas skola, viņi nemēģina lauzt zirgu, bet gan strādā pakāpeniski un mērķtiecīgi, plānojot, atšķirībā no mūsu sportistiem…”
No vienas puses krievu jājamzirgus pielīdzina citām sporta zirgu šķirnēm, no otras puses allaž ir vēlme paturēt prātā šķirnes unikālo vēsturi. Jau no pašiem šķirnes genofonda saglabāšanas pirmsākumiem nemainīgi tika runāts par tās atjaunošanu. Tajā pat laikā tika dots uzdevums audzēt zirgus sportam – kā gan savādāk, jo bija jau pienācis 20. gadsimts, mainījās dzīve, mērķi, kuru dēļ audzēja vecos Orlovas-Rostopčinas zirgus, vairs nebija aktuāli. Arī 19. gadsimta gaitā šķirne ne vienreiz vien mainījās. Sākotnēji tie bija neliela auguma zirgi, kas savā tipā bija aizlienējuši daudz no idealizētā priekšstata par arābu zirgu skaistuma etalonu. Vecajiem šķirnes pārstāvjiem, kas stipri atšķīrās no Orlovas jājamzirgiem, bija ļoti spēcīgi vērojama arābu un citu Austrumu zirgu šķirņu ietekme kā uz ciltsrakstiem, tā uz eksterjeru. Skatoties uz šķirni 19./20. gadsimtu mijā, tā jau vairāk sāka līdzināties angloarābu pusasiņu zirgu tipam. Kuru brīdi lai ņem par atskaites punktu? Atjaunotā šķirne jebkurā gadījumā sanāk ne vairāk vai mazāk precīza kopija, bet gan drīzāk stilizācija par tēmu. Neizbēgami rodas kaudze jautājumu – kādu zirgu vēlamies iegūt? Ja vienkārši labu pusasiņu zirgu iejādei, tad visi centieni zaudē jēgu, jo tas viss jau ir izgudrots pirms mums un veiksmīgi tiek tiražēts Rietumu zirgaudzētavās. Tas ir ceļš, kuru pēc kara izvēlējās ukraiņu selekcionāri, kas sāka no Orlovas-Rostopčinas šķirnes atliekām audzēt sporta zirgus. Ja pretendējam uz kaut kādu unikalitāti, tad ir jāsaprot, kas ir tās pamatā, un nesākt to meklēt sarežģītajos raksturos vai dūkanās krāsas dominancē.
Aleksandra Korelova Starptautiskās klases sporta meistare, Olimpisko spēļu dalībniece
«Man ir nācies strādāt ar vairākiem krievu jājamzirgiem. Protams, tie atšķiras no Rietumu šķirņu zirgiem. Tie ir ļoti gudri, ļoti ātri domājoši zirgi, kas ir liela priekšrocība apmācībā, bet arī reizēm grūtības – kļūdu sekas mēdz būt daudz izteiktākas. Strādājot ar šādu zirgu, jātniekam nepieciešamas jutīgas rokas un nepārtraukta uzmanība, taču atdeve no zirga var būt milzīga. Turklāt es ieteiktu izpētīt katra konkrētā zirga izcelsmi. Dažu ērzeļu pēcnācēji mantoja ļoti sarežģītus raksturus vai gluži pretēji – izcilas dotības. Pie trūkumiem, kas raksturīgi šķirnei, es varētu minēt pārsmalcinātību”.
„Ja runājam par krievu jājamzirgu izteiktākajām īpatnībām, tad jāmin, ka vispirms jau tie ir zirgi ar izteiktu jājamo tipu”, skaidro Rjabova. „Tie ir vieglākas konstitūcijas nekā vairums Rietumeiropas šķirņu pārstāvju. Krievu jājamzirgiem ir sausākas kājas ar mazāku pēdvidu. Tiem, kas pieraduši pie vācu tipa zirgiem, krievu jājamzirgi var likties pārsmalcināti, bet kaulu biezums un lielums jau vēl neliecina par kaulaudu blīvumu un izturību. Krievu jājamzirgiem raksturīgā galva ir viegla, sausa, nedaudz arabizēta. Kaklam noteikti jābūt garam, ar izliekumu. Agrāk bija sastopami taisni krusti, bet tagad šādu zirgu palicis pavisam maz. Kas attiecas uz temperamentu, tad ir skaidri zināms, ka tas ir koks ar diviem galiem – ņemot vērā nervu reakcijas ātrumu, šie zirgi ātri apgūst kā labo, tā slikto”.
Vai spējat pēc fotogrāfijām noteikt, kurš no zirgiem ir krievu jājamzirgs, bet kurš vācu pusasinis?
Par krievu jājamzirgu ugunīgo temperamentu runā daudzi. Ja pie šāda temperamenta pievieno agresivitāti, tas jau kļūst par nopietnu problēmu. Runājot par padomju laikiem, atlase pēc rakstura īpašībām vispār netika veikta. Kā piemēru var minēt Orlovas-Rostopčinas šķirnes ērzeli Grohotu, kas bija ļoti nikns eksemplārs. Izteikto darbaspēju dēļ viņam piedeva riebīgo raksturu, taču viņš to labprāt nodeva arī bērniem, kuri gan bija talantīgi, bet grūti strādājami.
Grohots ir jau trīsdesmit gadu sena vēsture. Diez vai ir lietderīgi piemērot to gadu kritērijus mūsdienās, kad Rietumu konkurentiem sertificēšanas skatēs ņem vērā arī uzvedību un jājamību.
Par atjaunošanas precizitāti
Skatoties uz vēsturi, dati gan ir pretrunīgi. Pats grāfs Orlovs ļoti lielu vērību piešķīra savu jājamzirgu raksturiem. Viņam bija svarīgi, lai zirgs būtu vadāms un viegli jājams. Toties grāfs Rostopčins, kurš aizrāvās ar skriešanās sacīkstēm, uz šo jautājumu skatījās caur pirkstiem. Viņa pazīstamākais ērzelis Anubis, kurš hipodromā neatpalika no tīrasiņiem, bija tik agresīvs, ka pie viņa nevienam neļāva iet klāt. „Ja eksterjeru krievu jājamzirgi ir mantojuši no Orlovas jājamzirgiem, tad raksturu gan šķiet, ka paņēmuši no Rostopčina zirgiem”, piemetina Rjabova. Mūsdienu šķirne gan nav tipiska 19. gadsimta replika; varbūt arī etalonus ir vērts izvēlēties atbilstoši mūsdienu prasībām? Tā kā mūsdienās krievu jājamzirgu audzēšanā atlase pēc rakstura neeksistē, tad atliek cerēties, ka agresīvas ķēves atbirs pašas par sevi, jo radīs pārāk daudz problēmu audzētavas personālam.
Atceroties Allas Polzunovas vārdus, kurai bija laimējies piedzīvot vēl pirmskara krievu jājamzirgu selekcijas rezultātus sporta sekcijās: „Tie bija īpaši zirgi, cēli, unikāli”. Tā Orlova-Rostopčina šķirnes pēcteči izskatījās uz toreizējo „masu” pusasiņu zirgu fona. Taču arī pārējās šķirnes ir attīstījušās kopš tiem laikiem. Mūsdienās Rietumu zirgaudzētāji itin viegli spēj piedāvāt pircējiem plašu zirgu izvēli – ne tikai talantīgus, ar iedzimtām labām gaitām apveltītus, bet arī pēc eksterjera korektus un pēc tipa elegantus. Mūsdienu sporta šķirņu zirgi ir skaisti – atliek vien pašķirstīt ērzeļu katalogus. Tādēļ konkurēt ar importētajiem zirgiem nav viegli, īpaši, ja ņem vērā, ka jātniekam pie eksterjera nebūt ne mazsvarīgs bonuss ir arī raksturs. Lai pircējs izvēlētos tieši krievu šķirnes zirgu, tam jābūt pārākam visās frontēs, nevis tikai liekot likmes uz zīmolu „Izgatavots Krievijā”.
Šī gada Globālā iejādes foruma dalībniekiem bija dota iespēja balsot, kuru zirgu viņi nominētu kā „labāko iejādes zirgu, kāds jebkad bijis”. Foruma ietvaros tika apspriesti septiņi zirgi, kas arī saņēma visvairāk balsu.
Lai gan izvēles diapazons bija diezgan plašs, vienam audzētājam un vienam jātniekam izdevās pārstāvēt divus zirgus. Herbets de Baijs izaudzēja no Dodona mātes līnijas Rainera Klimkes zirgu Ahlerich (no Angelo xx) un viņa brālēnu Rembrandt (Romadour II x Angelo xx), ar kuru startēja Nikola Aphofa. Tāpat arī Anke van Grunsvena izcēla Olimpiskā zelta saulītē Bonfire un tad Salinero.
Ceļojums laikā
Septiņu labāko iejādes zirgu analīze izvērtās par ceļojumu laikā. Kopš 1971. gada (kad piedzima Ahlerich, vecākais no septiņiem pasaules klases zirgiem) daudz kas ir noticis. Zirgaudzēšana ir attīstījusies septiņjūdžu soļiem, ko var skaidri redzēt palūkojoties uz zirgu eksterjeru attēliem un video. Ahlerich, kas ieguva zelta medaļu 1984. gada Olimpiskajās spēlēs Losandželosā, iezīmēja pāreju uz moderno sporta zirga tipu. No sava tīrasiņu tēva Angelo viņš bija pārmantojis garās pakaļkājas, kas noteica zināmu pārbūvētību. Taču viņš bija iemantojis no tēva arī plūstošās kustības un enerģisko raksturu, kas ļāva Raineram Klimkem tik viegli izpildīt uz viņa vissarežģītākos vingrinājumus.
Atzītas iejādes ciltslīnijas
Klimkes atraitne Ruta Globālā iejādes foruma ietvaros izteicās, ka viņas vīrs savulaik piedalījās arī konkūra sacensībās ar jauno Ahlerich un tobrīd vēl nemaz nebija pārliecināts vai maz izveidos viņu par iejādes zirgu. Vēlāk atklājās, ka Ahlerich ir nācis no pasaulē labi pazīstamām iejādes ciltslīnijām. Viņa tiešais brālis bija Anemarijas Sandersas labākais zirgs Amon, savukārt no viņu tiešās māsas Adone Herberts de Baijs izaudzēja Nikolas Aphofas pasaules klases sporta partneri Rembrandt.
Dzimis paaudzi vēlāk nekā Ahlerich, Rembrandt bija pavisam cita tipa zirgs. 1988. gada Seulas un 1992. gada Barselonas Olimpisko spēļu zelta medaļnieks, kā arī 1990. gada Pasaules Jāšanas sporta spēļu dubultā zelta ieguvējs bija ļoti harmoniski veidots un apveltīts ar perfektu priekšējo daļu iejādes zirgam: garu, vertikālu un izliektu kaklu ar ļoti smalku galvas un kakla savienojumu.
Savukārt elastīgais, temperamentīgais Bonfire saderēja ar Anki van Grunsvenu kā cimds ar roku. Šis Oldenburgas šķirnes zirgs allaž apstājās, pavelkot kājas zem sevis, bet viņa spēcīgākā puse bija kompaktums, apvienojumā ar ļoti aktīvām pakaļkājām, kas, pateicoties slīpajiem krustiem, vienmēr bija pavilktas zem ķermeņa.
Viņa staļļa biedrs Salinero izskatījās pavisam savādāks. Anke reiz atzinās: „Pagāja krietni ilgs laiks, pirms man vispār radās vēlme kāpt viņam mugurā. Viņš bija liels un ne pārāk izskatīgs.”
Toties Salinero izvērtās par īstu cīnītāju. Viņa virsējā ķermeņa līnija līdzinās daudzām, kuras KWPN inspektori Žaks Verkerks un Kors Loeffens tik bieži bija redzējuši, veicot Pasaules Kausa zirgu lineāros mērījumus – vāja mugura un spēcīga jostasvieta.
Bonfire un Salinero arī bija dzimuši laikā, kad zirgaudzētāji tik apzinīgi nekoncentrējās uz iejādi vai konkūru atsevišķi. Piemēram, Bonfire caur savu tēvu Welt As bija pusbrālis augstas klases konkūra zirgam Leroy Brown. Savukārt Salinero audzētājs Horsts Bungers 2004. gada Olimpiskajās spēlēs Atēnās skraidīja turpu šurpu no iejādes laukuma uz konkūra laukumu, jo vēlējās redzēt startējam arī Salinero gadu vecāko brāli Seven Up. Abi zirgi bija cēlušies no Grand Prix līmeņa konkūra zirga Salieri.
Dāņu iejādes speciālists
Lai gan dzimis krietni agrāk, Georga Mollebjerga audzētais Matador tiešām nāca no visnotaļ specializētas „cilts”. Dāņu zirgaudzētāji jau izsenis ir īpaši interesējušies par iejādes zirgu audzēšanu. Matador tēvs May Sherif atstāja aiz sevis duci Lielās Balvas iejādes zirgu (taču nevienu konkūristu) 20. gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Kiras Kirklundas Matador un Svena Rotenbergera Andiamo bija divi pazīstamākie dāņu zirgi. No visiem „labākajiem iejādes zirgiem” Matador piemita visizteiktākā taisnstūrveida forma. Ķermeņa priekšdaļā izvirzītās priekškājas un iespaidīgā kakla daļa ļāva viņam izcelties iejādē. Ārkārtīgi spēcīgās pakaļkājas un teicamais līdzsvars ļāva viņam kļūt par piafē, pasāžas un piruešu speciālistu.
Nekādu garu līniju
Iejādes elites jaunpienācējiem garas līnijas ir svešas. Totilas ir ārkārtīgi harmoniski veidots, viņa ķermenī nekas nav par garu vai par īsu. Viņa teicamā virsējā līnija spēj saliekties un saīsināties kā akordeons. Ekstrēmais priekškāju pacēlums, ko demonstrēja Totilas, bija, iespējams, pateicoties plašajam pleca locītavas leņķim un garajai priekškāju daļai. Apvienojumā ar spēcīgu muskulatūru tas nodrošināja optimālu elkoņa locītavas vēzienu. Neparasti izteiksmīgās Totilas priekškāju kustības ir izskaidrojamas ar to, ka viņš spēj atvērt savu elkoņa locītavu krietni tālāk nekā vairums zirgu.
Totilas allaž ir piemitis šis fantastiskais kustību mehānisms. „Jau trīs dienu vecumā viņš spēja nodemonstrēt neticamas lietas”, atminas viņa audzētājs Jans Šuils. Šuils pats iejāja Totilas, un tikai šajā īsajā periodā zirga kustības nebija tik izcilas kā vienmēr. Citiem vārdiem sakot, Totilas allaž piemita nepieciešamās dotības – ģenētiski noteiktas kustību spējas.
Īskājainība
Nez vai ir iespējams Kentuki Jāšanas sporta spēļu karali Totilas raksturot kā gareniska tipa zirgu. Nedz arī to var pateikt par viņa pēcteci iejādes laukumā Valegro, kurš turklāt ir arī īskājains. Pateicoties šīm īpašībām, dažādu pasaules rekordu un starptautisko titulu īpašnieks ir ierindojams vienā grupiņā ar teju ceturto daļu Pasaules Kausa finālistu, kas arī kuļas pa dzīvi ar savām īsajām kājelēm. Kā izrādās, FEI noteiktās soļa garuma variācijas nav tik daudz atkarīgas no ekstremitāšu garuma, kā no muskuļu spēka un spējas saglabāt elastīgo kustību enerģiju un gravitāciju.
Slīpi krusti
Valegro atšķiras no vidējā standarta arī ar kaut ko citu – viņam acīmredzami ir slīpi krusti. Vēl pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados zviedru biomehāniķis Mikaels Holmštroms atzīmēja, ka labiem iejādes zirgiem bieži vien ir nedaudz plakani krusti. Holmštroms salīdzināja vairāku augstas klases iejādes zirgu eksterjeru ar pāris parastiem zirgiem, un konstatēja, ka krustu forma ir visai izteikta.
Foruma ietvaros Gertjans van Olsts atklāja, ka reizēm noder nezaudēt dūšu pārāk ātri. Valegro tēva Negro īpašnieks savulaik Jopa un Martjes Hanses audzēto zirgu pārdeva KWPN pirmās kārtas skatē, kur viņš uzreiz tika izslēgts. Vēlāk Valegro jaunais īpašnieks Karls Hesters aizsūtīja zirgu atpakaļ pie van Olsta, lai mēģinātu to atkal pārdot. „Es viņam kaut kad piezvanīju un ieminējos, ka varbūt nevajadzētu steigties ar šī zirga pārdošanu”, smaidot atzinās van Olsts.
LĪDZĪBAS
Gandrīz visiem septiņiem aplūkotajiem iejādes zirgiem ir kopīgas īpašības:
– Garš, vertikāls kakls
– Smalks galvas-kakla savienojums
– Skausts vismaz vienā augstumā ar krustiem (izņemot Ahlerich)
– Priekškājas izvirzītas tālu ķermeņa priekšdaļā (izņemot Salinero)
– Gara priekškājas augšējā daļa
– Slīps augšstilbs.
Kas tiem nebija..
Septiņi labākie iejādes zirgi arī bija visnotaļ līdzīgi tajās īpašībās, kas tiem nepiemita. 167 cm skaustā augstais Valegro ir mazākais no tiem visiem, pārējie sasniedz vismaz 170 cm. Ļoti mazi zirgi reti kad izvirzās pasaules reitingu augšgalā. Tāpat arī nevienam no labākajiem zirgiem nebija mīksti vēzīši. Tas ir loģiski, jo zirgiem ar mīkstiem vēzīšiem bieži vien mēdz būt dažādas traumas. Plaši izplatīta un teju vai hroniska kaite iejādes zirgu aprindās ir pakaļkāju saliecējstiegru iekaisums. Šādas traumas gūšanas risku pastiprina ļoti garie karpālie kauli (augstu novietotas lecamās locītavas), bet īpaši – mīksti pakaļkāju vēzīši. Stabilu un izturīgu vēzīšu balsta sistēmu raksturo īss karpālais kauls un stingrs vēzīša slīpums (55-60 grādu leņķī pret zemi).
Septiņiem vispopulārākajiem iejādes zirgiem nebija manāma arī vāja jostasvieta. Lai gan virsējā līnija var nedaudz kristies aiz skausta, bet labākajiem iejādes zirgiem ir vērojams spēcīgi muskuļots pakaļkāju savienojums ar muguru. Dažiem no septiņnieka ir nedaudz stāvas pakaļkājas, taču īsas un liektas (šķības) pakaļkājas absolūti netika novērotas. Tas liekas loģiski, jo šauri pakaļkāju leņķi ir saistīti ar mīksto audu traumām ap locītavām.
Reti kurš no šiem zirgiem skaustā pārsniedza 160 cm, bet visi kā viens pierādīja, ka izmēram nav nozīmes. Šajā rakstā aplūkosim 5 mazus zirgus, kas iegājuši vēsturē kā lieli cīnītāji, kā arī to karjeras gaitu un īpašības.
JAPPELOUP – 158 cm
Dzimis: 1975. gadā no Tyrol II (rikšotājs) x Venerable xx no Oural xx (Selle Francais)
Audzētājs: Henrijs Delāžs
Lielākie panākumi:
• Francijas čempions 1982, 1986
• Trešā vieta Pasaules Kausa finālā Berlīnē, 1985. g.
• Pasaules čempionāts 1986.g. – komandas bronzas medaļa, individuālā ceturtā vieta, labākais zirgs
• Eiropas čempionāts 1987.g., individuālā zelta medaļa, komandas sudraba medaļa
• Olimpiskā individuālā zelta medaļa un komandas bronzas medaļa 1988. gada Olimpiskajās spēlēs Seulā, otrā vieta Pasaules kausa finālā Gēteborgā
• Komandas sudraba medaļa Eiropas čempionātā 1989.g.
• Komandas zelta medaļa 1990.g. Pasaules čempionātā, otrā vieta Pasaules kausa finālā Dortmundē.
Šāds asiņu sajaukums pirmajā brīdī liekas dīvains, bet tieši tā to bija ieplānojis audzētājs Henrijs Delāžs, krustojot angļu tīrasiņu ķēvi ar rikšotāju ērzeli. 1975. gada martā Francijas dienvidos pasaulē nāca vēlākais Olimpisko spēļu uzvarētājs – dūkans ērzelēns, ko nodēvēja par Jappeloup. Ar lekšanas spējām šis zirgs izcēlās jau no sākta gala, tādēļ audzētājs viņu četru gadu vecumā piedāvāja konkūristam Pjēram Djurānam. Tas atmeta ar roku: „158 cm? Pārāk maziņš…”. Kad Djurāns ieraudzīja mellīti pēc gada, viņš savas domas mainīja. „Tā kā šis zirgs pie manis nonāca tik agrā vecumā, man bija iespēja viņu sistemātiski trenēt. Viņa „spridzekļa” daba bija lielākais trumpis, bet trūkums bija tas, ka ar tādu dabu lekt stāvos šķēršļus kļūst grūti. Bieži vien viņš leca arī, ieliecis muguru”. Pie tā visa pievienojās arī zināmas jājamības problēmas. „Man līdz pašām beigām bija zināms respekts pret 160 cm lieliem stāvajiem šķēršļiem. Tā kā zirgs mēdza sekundes simtdaļā izdomāt nelekt, mums gadījās arī pāris iespaidīgi kritieni”. Tieši 1984. gada Olimpisko spēļu galvenajā maršrutā Losandželosā jātnieks „nokāpa” pāri zirga kaklam, bet Jappeloup turpināja veikt maršrutu bez viņa. Djurāns, palicis ar iemauktiem rokā, kļuva par komandas melno avi. Par spīti visam viņš saka: „Es nekad nebaidījos, ka viņš būtu par mazu tik lieliem šķēršļiem”.
Pēc gada šis pāris ieņēma trešo vietu Pasaules kausa finālā, 1987. gadā kļuva par Eiropas čempioniem, bet 1988. gadā Seulā ieguva olimpisko zeltu. „Dienu pirms individuālajām sacensībām es uzliku viņam maršrutu no pavisam zemiem šķēršļiem un daudzām sistēmām, ko izlecu; daudzi jātnieki un treneri skatījās no malas un smējās. Laikam es izskatījos kā diriģents, kurš diriģē bez orķestra. Tā bija labākā sagatavošanās! Pēdējais šķērslis Seulas galvenajā maršrutā bija 170 cm augsts stāvais. Kad es gāju uz to, galvā man bija tikai viena doma: „Cerams, viņš neapstāsies!””.
Sportiskos panākumus pavadīja arī dramatiski brīži: reiz aizdegās zirgu pārvadājamā mašīna, un Jappeloup izdevās knapi izglābt. Starp Francijas nacionālo treneri un Djurānu valdīja nesaskaņas, un 1984. gadā zirgs tika gandrīz jau pārdots uz ASV. Piroplazmozes ierosinātāji, kas tika konstatēti asinsanalīzēs, izjauca darījumu. 2013. gadā par šī zirga dzīvi tika uzņemta aizkustinoša filma.
16 gadu vecumā Jappeloup tika pensionēts no sporta, kā pienākas nacionālajam varonim – ar goda ceremoniju Eifeļtorņa pakājē Parīzes sirdī. Divus mēnešus vēlāk viņa sirds atteicās pukstēt…
150% MOPSIS LAMBRASCO – 160 CM
Dzimis 1988. g. no Libero H x Fabia (Coriolan)
Audzētājs: Heike un Jorgs Bigengi, Šlesviga
Lielākie panākumi:
• Komandas zelts Pasaules kausā 2010.g.
• Komandas zelts Eiropas čempionātā 2011.g.
• 4. vieta Spruce Meadows GP 2009. g.(CSIO5*)
• 1. vieta Frankfurtes GP 2010.g. (CSI4*)
• Uzvara Āhenes GP 2011.g. (CSIO5*)
• Nāciju kausa uzvara Hikstedā 2009.g., Lummenā 2011.g. un Hikstedā 2011.g., otrā vieta Āhenē 2012. g.
„Dzīve bez Mopša ir iespējama, bet bezjēdzīga”- tā varētu teikt viņa jātniece Janne Frederike Meijere par savu zirgu Lambrasco, kuram iesauka ir Mopsis.
Janne Frederike Meijere pirmo reizi pievērsa uzmanību 160 cm lielajam Lambrasco, kad zirgam bija septiņi gadi un viņš jau bija ar panākumiem lecis 130-140 cm maršrutus. „Es jau toreiz gribēju viņu dabūt sev. Viņam gan nebija izcila tehnika vai liela rezerve lecienā, bet viņš bija ļoti drosmīgs un leca ar lielu azartu”. Gadu vēlāk Lambrasco pārvācās uz Meijeru stalli. „Kad viņš te ieradās, tad bija riktīgi resns. Ja viņš tolaik gāza šķēršļus, tad visticamāk ar vēderu. Tā kā viņš jau tā ir maziņš, tad viņa kājas izskatījās vēl strupākas.
Kopumā viņš atgādināja taksi”, tāds bija Jannes iespaids par jauniegūto zirgu, un šī iemesla dēļ arī viņš ieguva iesauku – Mopsis. Ķermeņa apmēri gan nekādā veidā nekavēja lekšanas priekus. Faktiski šim mazajam Holšteinas šķirnes zirgam būtu bijis jābūt otrajam vai trešajam rezervistam, taču jau pēc uzvaras Spruce Meadows 2009. gadā viņš ierindojās pirmajā vietā. „Es nekad vēl nebiju jājusi tik sarežģītus maršrutus. Kad mēs iesoļojām laukumā, apstājāmies pie viena oksera, lai sasveicinātos, tas izskatījās patiešām biedējošs. Šķēršļi tur bija augstāki par pašu zirgu! Taču tad mēs sākām lēkšot, un viss gāja labi. Mēs abi zinājām, ka kaut kā jau tiksim pāri”. Pēc tam Jannei bija skaidrs, ka Mopsis var lekt jebko. Un to viņš arī darīja. Kad 2011. gadā viņš uzvarēja Āhenes GP maršrutā, tas bija tikai sākums. Šķita, ka Lambrasco patika tādi lieli laukumi kā Āhenē, Hamburgā un Spruce Meadows. „Tajos viņš burtiski paaugās par vēl pāris centimetriem. Kad viņš izdzirdēja atskanam zvanu, tad gribēja tikai rauties uz priekšu un lekt”, atminas Janne. Katrā maršrutā zirgs strādāja ar pilnu atdevi un vēl pat vairāk, un Olimpiskās spēles Londonā nebija izņēmums. „Vilšanās par to, ka ar komandu netikām tālāk, bija tik liels, ka pēc tam mums nebija vairs spēka turpināt”. Pēdējo maršrutu Lambrasco veica ar 17 soda punktiem. Pēc tam Meijere paziņoja, ka vairs nepiedalīsies čempionātos ar viņu. 2013. gadā zirgs bija atkal labā formā – 4. vieta Hamburgas Global Champions Tour sacensībās. Tad sekoja Dublinas GP. Maršruta beigās Mopsis neveiksmīgi piezemējās un sāka klibot. Diagnoze – stiegras plīsums, kas nozīmēja mazā cīnītāja karjeras beigas. Pašlaik viņš bauda pelnīto atpūtu, ganoties kopā ar Jannes pirmo sporta zirgu Callistro.
3 MILJONUS VĒRTAIS PUNDURIS – ITOT DU CHATEU – 157cm
Dzimis 1996. g. no Le Tot de Semilly x Sophie du Chateau (Galoubet A)
Audzētājs: Žans Granžāns, Molina, Francija
Lielākie panākumi:
• Daudzkārtējs GP maršrutu uzvarētājs Briselē, Londonā, Gēteborgā, Dohā, Šantilī, Lionā u.c.
• Uzvarētājs Global Champions Tour kopvērtējumā 2011. un 2012. Gadā.
• Olimpiskās spēles – 9. vieta Honkongā 2008. gadā, 20. vieta Londonā 2012. gadā.
• Kopējā dzīves laikā nopelnītā summa – vairāk nekā 3 miljoni eiro.
Kā trīsgadnieks Itot du Chateu leca pāri visiem aploku žogiem. Pēc vairākiem gadiem Global Champions Tour sacensībās viņš pārvarēja augstākos šķēršļus.
Lekšana ir viņam asinīs, bet par to zirgs teju samaksāja ar dzīvību. Lai cik labi neizklausītos pārdošanas reklāmās, ka zirgs lec pāri jebkuram žogam, tāpat kā ejot pāri ielai, vajadzētu palūkoties vispirms pa kreisi un pa labi. Pārlecis pāri aplokam, Itot saskrējās ar kravas automašīnu; iegūtās rētas varēja redzēt vēl tad, kad 18-gadīgo zirgu Parīzē, Eifeļtorņa pakājē 2014. gada 6. jūlijā svinīgā ceremonijā laida pensijā.
Franču jājamzirgu šķirnes rudo lēcēju trīs gadu vecumā pārdeva izsolē par 12 000 eiro. Sešu gadu vecumā viņš nonāca pie Mišela Hekarta un jau tad Francijas čempionātā piesaistīja ekspertu skatienus. Neskatoties uz 157 cm nelielo augumu, Itot lēkšo kā liels zirgs. Viena problēma gan bija – skaitījās, ka zirgs nepārdodas. Tas gan neatbaidīja pieredzējušo zirgu tirgotāju un Global Champions Tour dibinātāju Janu Topu. Holandietis laikam piesolīja krietnu summu, un 2007. gada 31. decembrī Itot nonāca pie Topa topošās līgavas Edvīnas Aleksandras. Šāda Jaungada dāvana nodrošināja startu Olimpiskajās spēlēs Honkongā. Par spīti nelielajai kopīgajai pieredzei, individuālajā konkurencē pāris ieguva devīto vietu. Totti, kā viņu iesauca jaunie īpašnieki, kura vājība bija tomāti un banāni, un Edvīna kļuva par īstu sapņu komandu.
Sešus gadus abi plūca sacensību laurus. Galu galā zirgs kļuva par Global Champion Tours „seju”, divreiz gūstot uzvaras šajā sacensību sērijā. „15-16 gadu vecumā bija viņa zenīts”, uzsver Tops. Edvīna saka, ka jau no sākta gala viņai bija pārliecība attiecībā uz šo zirgu: „Taču tādus panākumus es nebiju gaidījusi. Viņam ir viss, kas veido īpašu sportistu – izturība, cīņas spars, ātrums un viņš nekad nepadodas!”
QUICK STAR – 158 CM
Dzimis 1972. gadā no Galoubet A x Stella (Nithard AA)
Audzētājs: Diāna Empaina, Francija
Labākie panākumi:
• Māstrihtas GP uzvarētājs 1992. gadā.
• Manheimas GP uzvarētājs 1993. gadā.
„Bija tāda sajūta, it kā viņam zem nagiem būtu piestiprinātas atsperes”, stāsta Meredita-Maikla Bērbauma par zirgu, ar kuru aizsākās viņas karjera.
Ja sakrusto divus starptautiskas klases sporta zirgus, nepilnu gadu vēlāk pasaulē nāk kumeliņš, kuram šūpulī ieliktas vislabākās dotības un perspektīvas. Aptuveni pēc šādas receptes radās Quick Star. Viņa tēvs Galoubet A ar Žilu Bertrānu de Ballandu 1982. gadā kļuva par Pasaules čempionu, māte Stella veiksmīgi startēja ar Nelsonu Pessoa. Franču jājamzirgu šķirnes ērzelēns Quick Star pusgada vecumā tika pārvests uz ASV; sākumā gan viņš pēc čempiona neizskatījās – zems, īss kakls, priekškāju nagi vērsti uz āru, turklāt skaustā tikai 158 cm. Tikko kā zirgs ieraudzīja šķērsli, iespaids mainījās kā diena pret nakti. Kad Meredita Maikla-Bērbauma vēl tikai studēja, amerikāņu miljonārs Izaks Argetī jau bija ievērojis talantīgo jātnieci.
Apspriežoties ar Mereditas toreizējo treneri Džordžu Morisu, viņš iegādājās septiņus gadus veco Quick Star. Jaunizveidotais pāris uzreiz guva uzvaras – 1989. gadā Velingtonas GP maršrutā. Uzreiz pēc tam visi sāka runāt par Olimpiskajām spēlēm. Diemžēl tālākie starti ne par ko labu neliecināja – zirgs sāka atteikties lekt, Meredita krita, pats Quick Star satraumējās un gadu nestartēja. Arī pēc tam diez ko labi abiem nevedās. „Tik strauji ielekt GP maršrutos – tas mums bija par ātru”, tagad atminas Meredita, kurai tolaik bija tikai 21 gads. Pauls Šokemole spēja saskatīt Quick Star talantus un vienojās ar Argetī, ka zirgam jādodas uz Vāciju, kur ar viņu jāja Evelīna Blatone un Otto Bekers, bet tā īsti sajūsmā nebija neviens.
Pēc diviem gadiem Meredita pārvācās uz Vāciju, lai trenētos pie Paula Šokemoles, un atkal nonāca Quick Star seglos. Uz to brīdi viņš jau bija kļuvis arī par vaislas ērzeli, jo Oldenburgas zirgaudzētāju biedrība bija devusi zaļo gaismu par spīti eksterjera trūkumiem. Quick Star nedrīkstēja uz kaut ko piespiest vai ierobežot. Lai uzlabotu attiecības ar zirgu, Meredita viņu kādu laiku jāja bez segliem un apaušos uz savas mājas dārzu, kur ļāva tam ganīties. Pauls gan nebija sajūsmā par to, bet pēcāk Quick Star sāka rādīt, uz ko īsti ir spējīgs – uzvarēja vairākos GP maršrutos, pārspēja pat tā laika favorītu E.T. un „uzdāvināja” Mereditai viņas pirmo auto – Renault Clio.
Par spīti tam īpašnieks pārsteidzošā kārtā izlēma savākt zirgu un atdot to jāšanā Nikam Skeltonam. Panākumi nesekoja. Vienīgais mierinājums – Stellai, vienam no pirmajiem Quick Star kumeļiem, kas bija dzimusi vēl ASV, bija jākļūst par to zirgu, ar kuru Meredita kā pirmā sieviete – pēc Vācijas pilsonības iegūšanas – tika uzņemta nacionālajā komandā 1999. gadā. Vācija uzvarēja Eiropas čempionātā, kur Stella uzrādīja vienīgo rezultātu bez soda punktiem.
Quick Star pēcnācēji bija ne mazāk talantīgi kā tēvs – Big Star ar Niku Skeltonu uzvarēja 2012. gada Olimpiskajās spēlēs Londonā komandu konkurencē un 2013. gadā Āhenes GP. Arī Orient Express ar Patriku Delavē kļuva par Pasaules vicečempionu 2014. gadā. Quick Star devās uz zaļākām pļavām 29 gadu vecumā Francijā, kur ilgu laiku kalpoja kā vaislas ērzelis.
UTHOPIA – 154cm
Dzimis 2001. gadā no Metall x Odelia (Inspekteur), KWPN
Audzētājs: JJ van Zettens, Holande
Labākie panākumi:
• Komandu zelta un individuālā sudraba medaļas Eiropas čempionātā Roterdamā 2011. gadā.
• Olimpiskā komandu zelta medaļa 2012. gadā Londonā, individuālā piektā vieta.
• Bronzas medaļa Eiropas čempionātā komandu konkurencē Herningā 2013. Gadā, individuālā sestā vieta.
• Starptautiski panākumi Lielās Balvas līmenī ar vairāk nekā 80% rezultātu.
Lai kaut cik pieņemami izskatītos uz mazā zirga, britam Karlam Hesteram nācās pierādīt ne tikai jāšanas prasmes, bet arī iesaistīt šuvēju un izstrādāt diētas plānu.
Uthopia bija tieši tas, ko Karls meklēja priekš savas klientes Sašas Stjuartes – mazs un ar labu impulsu apveltīts. Tolaik zirgam bija 4 gadi, kad Karls viņu pirmo reizi ieraudzīja vēl Holandē. Īriete Saša Stjuarte, kas pati galvenokārt startē trīscīņā, pēc dekrēta pauzes meklēja iejādes zirgu ar labām kustībām un impulsu. Faktu, ka zirgs ir apveltīts arī ar labām lekšanas spējām, viņa atklāja tikai vēlāk, kad Uthopia bija nometis viņu zemē. Pēdējais, ko jaunā māmiņa redzēja acu priekšā, bija lēciens ar lielu rezervi pāri lielam dzīvžogam. „Manuprāt, tas nav zirgs, ko manā stāvoklī vajadzētu jāt”, viņa pateica Hesteram. Viņš atpirka daļu no zirga un atdeva to jāšanā savām staļļa meitenēm. „Sešu gadu vecumā viņš startēja jaunzirgu shēmās, tad es pats pārņēmu viņa jāšanu, kad zirgam bija astoņi gadi.
Tikko kā tu iekāp seglos, tu aizmirsti, ka viņš ir tikai 154 cm augsts”, jūsmo Hesters, lai gan atzīst: „Tā īsti par viņa jāšanu neviens nebija sajūsmā, vismaz par manēžas rikšiem, jo viņam ir tik aktīvas pakaļkājas, ka ir tiešām neērti sēdēt, jūties kā uz motorlaivas”.
Ar mazo motorlaivu Hesters startēja pirmajās Mazās Balvas sacensībās, kur tiesnesis Stīvens Klarks Karlam atzina: „Beidzot tev ir zirgs, kuru tu jau sen biji pelnījis! 77%!”. Karls bija sajūsmā: „Tik daudz es vēl nekad nebiju „sajājis”! Nākamajās sacensībās – Royal Windsor – mēs paņēmām līdzi arī Valegro, un tad Uthopia palika otrais. Jā, diemžēl, liktens bija lēmis, ka šāda secība saglabājās arī turpmāk”.
Lai labāk izskatītos uz mazā zirga, Karls lika saīsināt fraku, un arī segli tika darināti par izmēru mazāki nekā parasti – „ja es nedaudz esmu pieņēmies svarā, tad nav tik viegli”, kā arī sviedrene tika pielāgota pēc izmēra. Pat numuriņi, kas tiek stiprināti pie zirga iemauktiem, tika speciāli samazināti, lai varētu kaut ko vēl redzēt no zirga galvas.
Sacensībās Karls allaž jāj zirgu ar atvērtu ganašu un pirms vertikāles ne tikai tādēļ, ka tā ir klasiski pieņemts, bet arī tāpēc, ka tad Uthopia izskatoties vēl nedaudz lielāks. Galu galā Karls vēl saīsināja kāpšļu siksnas par diviem caurumiem augstāk. „Paplašinātajos rikšos tā ir daudz ērtāk. Pirms katras diagonāles es ievelku dziļi elpu un ceru, ka tā ātri būs garām”. Lai gan zirdziņš ir mazs, Karls apgalvo, ka rikšos liekas, ka tas ir teju 180 cm skaustā. Arī viņa otrais darbs kā vaislas ērzelim neliecina par mazajiem izmēriem – visi iegūtie kumeļi ir lieli un spēcīgi.
Rakstu sagatavoja Sigita Eitcena pēc St. Georg materiāliem.
Latvijas dueta – Anda Vārnas un KS Coradinas – startam Pasaules kausa finālsacensībās šopavasar Lasvegasā sekoja līdzi arī Rūta Lindkvistere – Rasiņa. Viņas saimniecībā „Zviedru birzes zirgi“ dzimusī ķēve bija iekļuvusi augstākajā līgā – sasniegums nozīmīgs gan sporta, gan zirgaudzētāju saimei.
Zirgu audzēšanai Rasiņa, ikdienā strādājot par skolu psiholoģi, nopietni pievērsusies pirms 30 gadiem Zviedrijā, uz kuru no Latvijas pusotra gada vecumā kopā ar vecākiem bija spiesta pārcelties, tuvojoties padomju karaspēkam. Deviņdesmito gadu sākumā viņa zirgus sāka pakāpeniski pārvietot uz Latviju, un pēc kāda laika pati atgriezās uz pastāvīgu dzīvi dzimtenē.
Sarunā ar „zirgam.lv“ Rūta stāsta par ilggadīgo pieredzi, kas ļāvusi Kurmenes stallī izaudzēt arī pasaules klases zirgus. Intervijā piedalās staļļa priekšniece Ildze Mašinska.
Ar kādām sajūtām skatījāties KS Coradinas startu?
Rūta – Vispirms kā brīnišķīgu notikumu, kas, kā jau esmu agrāk teikusi, apliecina, ka varam Latvijā izaudzēt labu sporta zirgu – mūsu apstākļi, izmantojot kvalitatīvu ģenētisko materiālu, tam ir pilnīgi piemēroti. Taču man kā audzētājai ir svarīgi, kas ar KS Coradinu notiks pēc sacensībām, vai viņa ies ar labu prātu un iedvesmu nākošajos maršrutos? Jāatceras, ka ķēvei ir tikai astoņi gadi, bet maršruti Lasvegasā bija ļoti grūti, īpaši pēdējais. Parasti šādās sacensībās piedalās vismaz pāris gadus vecāki zirgi.
Fotosesijas zvaigzne ir Cairasine, jo tieši viņas atvase KS Coradina šogad izcīnīja iespēju startēt Pasaules čempionāta finālsacensībās Lasvegasā. Attēlā: Cairasine kopā ar Rūtu (no labās), staļļa priekšnieci Ildzi un palīgu Hariju Mašinski.
Pēdējā maršrutā Andis Vārna ar KS Coradinu pēc dažiem nogāztiem šķēršļiem izstājās.
Tas bija labākais, ko viņš šajā situācijā varēja darīt. Mani satrauca tieši pēdējais maršruts, jo dažādiem zirgiem var būt dažādas reakcijas. Ja zirgs jūt, ka nevar izpildīt, ko jātnieks no viņa prasa, var sākt vairīties no uzdevuma – apstāties vai ļoti pavirši lekt, lai tiktu ārā no situācijas.
Kā sekojat līdzi saviem audzēkņiem – sazinaties ar īpašniekiem vai sportistiem, skatāties ierakstus?
Man ir labi kontakti ar vairākiem īpašniekiem, arī Andri Kiršentālu no „Kurzemes sēklām“, atceros, ka KS Coradinu viņš nopirka meitas Madaras dēliņam. Jokojoties teicu Andrim, lai paņem šo ķēvi mazdēlam.
Jau bija skaidrs, ka būs laba sportā?
Mēs sapratām, ka viņa varēs lekt.
Kā sākāt nodarboties ar zirgaudzēšanu?
Zirgi man viemēr ir patikuši. Kad studēju augstskolā Upsalā, nolēmu, ka iemācīšos jāt, jo tur bija nopietna jāšanas skola. Studiju laikā satiku pirmo vīru Māri Slokenbergu, kurš manā ietekmē sāka nodarboties ar jāšanas sportu. Vīram tas pat padevās labāk nekā man, taču viņš to lietu uzdeva, es – turpināju. Mans pirmais zirgs bija Islandes šķirnes ķēvīte vārdā Grāna, kuru par labu cenu nopirku un iejāju, taču vēlāk biju spiesta pārdot. Man bija ģimene, divas mazas meitiņas un vēl Grāna – visam nepietika ne naudas, ne laika. Bez zirga bija grūti, un pēc dažiem gadiem man bija punktaina ķēvīte – dāņu knabstrup un fjordu zirga krustojums. Viņa mācēja tikai soļot vai auļot. Iemācīju rikšus, taču stāsts beidzās traģiski – ķēvīte dzemdībās nomira.
Nospriedu, ka uz priekšu jāizvēlas zirgi ne tikai pēc emocionālas sajūtas kā līdz šim, bet arī pēc to vērtības. Sāku lasīt literatūru par vaislas darbu, pētīt statistiku, runājos ar ar cilvēkiem, kas saitīti ar audzēšanu, tāpēc nākamo meklēju, ļoti labi apzinoties, ko vēlos dabūt. Dienvidzviedrijā nopirku 16 gadīgu zviedru siltasiņu ķēvi La Cocette, kas atbilda manām vēlmēm un patikšanai. Tolaik mēs dzīvojām laukos un vecā govju kūtī bija izbūvēts stallis. Taču La Cocette diezgan ilgi nebija lietota vaislai un nepalika grūsna. Nopirku vēl vienu – tīro angļu ķēvi ar ļoti labiem radu rakstiem, kas bija ievesta no Īrijas. Ar viņu viss gāja kā pēc grāmatas, dzima labi kumeļi, un trīs mazmeitas palika vaislai manā stallī. Angļu ķēves pēcnācēji veido vienu no manu zirgu virzieniem, La Cocette – otru.
2000. gadā Rūta kļuva par staļļa, kuru astoņdesmito gadu nogalē uzbūvēja kolhozs „Komjaunietis“, un 22 hektāru zemes īpašnieci. Saimniecībai viņa iedeva vārdu „Zviedru birzes zirgi“, iekļaujot nosaukumā iepriekšējo īpašuma nosaukumu „Birzes“.
La Cocette tomēr izdevās aplecināt?
Uzzināju, kurš mūsu pusē Zviedrijā ir labākais vetārsts vaislas jomā, un ķēvi izdevās dabūt grūsnu. La Cocette atstāja divas meitas – Rassasini un Corasini. Rassasine deva 19 pēcnācējus, pēdējais viņai piedzima 26 gadu vecumā. Viņa tika atzīta par elites klases ķēvi, jo visi bija labi kumeļi, piemēroti tieši konkūram. Viens no pēcnācējiem – Cordeson – 2001. gadā kļuva par Pasaules čempionu piecgadīgo zirgu grupā Zangersheidē. Četras viņas meitas tagad ir mūsu vaislas ķēves, vienai no tām – Cairasine –, kas bija apsēklota ar Corlensky G, piedzima Corlasine, kuru tagad sauc par KS Coradina.
Otra La Cocettes meita Corasine iedeva 16 kumeļus – galvenokārt iejādes zirgus, kuri lielākoties pārdoti Zviedrijā. No viņas palikušas divas vaislas ķēves.
Jūsu ciltsdarba pamatu veido pašu izaudzētas ķēves un rūpīgi izvēlēti ērzeļi – it kā nav sarežģīta formula, bet ne visiem tā pa spēkam. Kur noslēpums?
Ildze: Rūtai piemīt tā veiksmīgā prasme izvēlēties savām ķēvēm ērzeli, kad viņš vēl ir samērā jauns, nav tik pasaulslavens, tāpēc dabūjams par kaut cik pieejamu cenu. Tā bija ar KS Coradinas tēvu Corlensky G, kurš tolaik, kad ar viņa spermu apsēkloja Cairasini, bija perspektīvs trīsgadnieks. Vēlāk viņš sevi parādīja kā elites klases ērzelis un cena kļuva augstāka.
Rūta: Lasu par viņiem, pētu un skatos visu informāciju, ko var dabūt. Tas paņem daudz laika. Corlensky G ļoti labi sevi parādīja skatē, un atbilda visiem maniem kritērijiem – saņēma augstus vērtējumus par gaitām, demonstrēja fantastisku lecienu, bija labs pēc izskata. Corlensky G piemita viss, man tur nebija ko šaubīties. Viņa tēvs Cornet Obolensky kļuva par pasaules klases ērzeli un Honkongas olimpisko spēļu dalībnieku Vācijas komandā. Zviedrijā zirgaudzētājiem ļoti palīdz arī tas, ka gandrīz simtprocentīgi var uzticēties tiesnešu vērtējumam par ērzeļu kvalitāti. Latvijā vairāk parādās vērtētāju subjektivitāte.
Ildze: Mūsējiem nav tās pieredzes un salīdzināšanas iespēju, arī vērtēšanas apstākļi ir dažādi, un, protams, traucē draugu būšana – labu paziņu zirgam mēdz ielikt vairāk punktu nekā pelnīts.
Rūta: Bez tam ērzeļi nav vienādi trenēti un nevar sevi tik labi parādīt. Taču vaislas darbā jādomā par abām pusēm. Ķēve nākamajai paaudzei dod ap 60%. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc grūtāk iepirkt labu zirgu ārzemēs, jo daudziem pircējiem trūkst nepieciešamo zināšanu par ķēvju ģimenēm. Dažkārt pavaicāju ērzeļu jaunajiem īpašniekiem par tā māti un izrādās, ka tas viņus nemaz nav interesējis.
Ērzeli Carpaccio II Rūta savam stallim palienējusi jau trešo gadu. Pērn no viņa atskrējuši trīs kumeļi – visi pārdoti tepat Latvijā, jo ir pieprasījums.
Kāpēc pārvedāt zirgus uz Latviju?
Vīrs dabūja darbu Rīgas Ekonomikas augstskolā, es paliku Zviedrijā un vienu brīdi sapratu, ka viena vairs nevaru visu pavilkt. Pirms nonācu Kurmenē, izmēģināju daudzas vietas – Allažos, Ropažos, Litenē. Ap 2000. gadu man ieteica šo stalli. Uz Kurmeni atvedu 11 zirgus – četras ķēves, četrus gadiniekus, divus ērzeļus un kumeļu.
Vai stallis tūlīt iepatikās?
Lai zirgi būtu stipri un veselīgi, viņiem vajadzīgas kustības un svaigs gaiss, taču Latvijā ir tradīcija zirgus vairāk turēt iekštelpās. Esmu pret to, tāpēc, iegādājoties šo saimniecību, man bija svarīgi, lai stallī būtu lieli boksi, ja nu gadījumā viņi netiek ārā.
Ildze: Visiem ekskursantiem stāstu, ka jāielāgo trīs lietas: zirgs ir bara dzīvnieks, tāpēc viņam vajag kompāniju; dzimis kustībai, un tas nozīmē, ka maksimāli jādod iespēja kustēties no kumeļa vecuma; kā arī – svaigs gaiss, tāpēc pēc iespējas vairāk jāuzturas ārā.
Rūta: Lai izvēdinās plaušas.
Kāds ir jūsu staļļa dienas režīms?
Ildze: Ziemā septiņos no rīta vispirms iedodam nedaudz siena vai skābsiena, ielejam ūdeni spaiņos, un tad ieberam mērcētas auzas. Šogad, pateicoties zemnieku saimniecībai „Zvaigznītes“, dabūjām ļoti labu skābsienu. Kamēr zirgi paēd, paši padzeram kafiju un nedaudz pēc astoņiem pa grupām pie rokas vedam ārā. Tā tas notiek jebkuros laika apstākļos, mīnus trīsdesmit grādos izvedam tikai uz stundu vai pusotru, un tik īsu laiku tikai tāpēc, lai stallī neaizsalst ūdensvads. Ap desmitiem aplokos iedodam sienu, kad nāk karstāks laiks – arī padzirdinam. Iekšā vedam, kad sāk krēslot. Dodam sienu vai skābsienu, pēc tam – spēkbarību ar mērcētām auzām, kam pievienota minerālbarība, arī novārītas linsēklas. Ja nav laba skābsiena, barojam ar sojas vai saulespuķu raušiem vai spraukumiem.
„Zviedru birzes zirgu“ šī pavasara jaunā audze ar mammām. Šogad vaislai tiks izmantotas 13 ķēves.
Kas notiek vasarā?
Pēdējos gadus cenšamies, lai zirgi ganībās dzīvotu visu diennakti, kur viņiem ir zāle, ūdens, papildus arī sāls. Tikai mazos kumeļus pa dienasvidu vedam iekšā. Man patīk, ka tie dzimst martā, aprīļa sākumā, jo tad arī viņus var turēt diennakts ganībās. Taisām aplokus, tos pārvietojam – nekas labāks par zaļu zāli zirgiem šajā pasaulē nav izdomāts.
Latvijā zirgaudzētāji sūrojas, ka bez papildienākumiem nevar savilkt galus. Kā jums tas izdodas?
Rūta: Zirgiem pašiem sevi jāuztur, jo mums nav papildus ienākumu, kas stallim var palīdzēt. Esmu aprēķinājusi – lai uzturētu saimniecību, gadā jāpārdod septiņi jaunzirgi. Divus pēdējos gadus tas ir izdevies. Notiek arī maiņa pret barību. Varam izdzīvot, taču ar grūtībām, tāpēc esmu meklējusi sadarbības partnerus Zviedrijā, Norvēģijā, Somijā u.c., bet pagaidām neesmu atradusi. Nevaru atļauties izvēlēties tādus ērzeļus, kādus gribētu – gan dārdzības dēļ, gan tāpēc, ka tagad Latvijā tas ir komplicēti.
Jūs runājat par mākslīgo apsēklošanu?
Ildze: Nopietna mākslīgā apsēklošana Latvijā praktiski nav iespējama, kopš Tērvetē likvidēja apsēklošanas staciju, kurā strādāja labi speciālisti.
Ja mums kāds par to samaksā, vedam ķēves uz Igauniju, jo paši to nevaram atļauties.
Rūta: Šajā situācijā mums ir interesanti, ja kāds pasūta kumeļus. Tā vairākas reizes noticis Cairasini. Šogad no astoņiem kumeļiem divi iegūti, apsēklojot mākslīgi.
Par mākslīgās apsēklošanas tematu zirgaudzētāji ir runājuši Latvijas Šķirnes zirgu audzētāju asociācijā, bet pagaidām – bez panākumiem. Saprotu, ka arī Latvijas Zirgaudzētāju biedrībā šis jautājums nav guvis dzirdīgas ausis.
Zirgu mākslīgā apsēklošana jāsponsorē biedrībām – var maksāt veterinārārstam, kas to darbu dara, vai izvēlēties ļoti labas ķēves, kurām daļēji finansē apsēklošanu. Zirgaudzētāji pārsvarā nav bagāti cilvēki – viņi cīnās ar naudas grūtībām un tomēr grib kaut ko labu sasniegt. Šis būtu viens no veidiem, kā par vienu soli uz augšu uzlabot vaislas darbu un dabūt labākas kvalitātes zirgus.
Kā potenciālajiem pircējiem piedāvājat jaunzirgus?
Ar sludinājumiem, kā arī rakstu un piedāvāju cilvēkiem, kurus pazīstu.
Ildze: Divas reizes bijām sarīkojuši skates, taču tas prasa ļoti daudz darba un arī materiālus ieguldījumus, lai te varētu aicināt cilvēkus. Stallī strādājam divi cilvēki, mums nav līdzekļu, lai vēl kādam kaut ko maksātu par palīdzību. Arī entuziasms ir noplacis, nebija kā cerējām, ka kaut kas ar laiku mainīsies uz labo pusi.
Kāds risinājums?
Rūta: Esam uzsākuši sadarbību ar Riharda Snikus treneri Olgu Šelleri. Viņa uztrenē mūsu zirgu, pārdod to un dabū procentus, bet mēs uzturam viņas zirgu.
KS Coradinas dalība Lasvegasā var palīdzēt jūsu zirgu reklāmai.
Mums ir ko piedāvāt – KS Coradinas pusbrāli Clear Gem Omnicord, kuram Cairasine ir māte, bet tēvs – ļoti labas izcelsmes ērzelis Clair de Lune. Ja nonāks labās rokās, būs perspektīvs sporta zirgs, amatieriem gan viņš nav piemērots. Cairasinei vēl ir gadu veca meitenīte, kuru vēlamies paturēt. Vairāki pārdodami jaunzirgi dzimuši no Cairasines māsām. Mazāk pēcnācēju ir no ķēvēm, kuru izcelsmē liels procents angļu asiņu.
Ildze: Latvijā sportisti to zina, bet lielākajai daļai, kuriem par mūsu zirgiem būtu interese, nav naudas. „Biezie“ aizbrauc uz Dāniju vai Vāciju un nopērk tur, cerot, ka dabūs labāku, taču mums pašiem te ir ļoti labi zirgi.
Rūta: Iegādājoties zirgu, svarīgi zināt, kur un kā tas audzis, jo vēlāk viņam vajadzēs izturēt lielu slodzi. Ārzemju staļļiem bieži vien nav tik daudz platību, kur zirgiem uzturēties un pietiekami daudz izkustēies ārā. Šajās dienās man gadījās piemērs ar maniem paziņām Zviedrijā – viņi nopirka ļoti labas izcelsmes zirgu, kurš audzis Nīderlandē. Kad sāka to trenēt un jāt, pēkšņi tam sāka kaut kas sāpēt. Aizveda pie vetārsta, izmeklēja, un tagad jau runā par operāciju.
Vai zirgaudzēšanā noder arī jūsu profesionālās skolas psiholoģes zināšanas?
Zirgam daudz kas vajadzīgs tas pats, kas bērnam – uzmanība un pozitīvas emocijas. Zirgam patīk ka viņu glauda, birstē, apmīļo un iedod kaut ko garšīgu. Ja būsi labvēlīgi noskaņots, arī viņš tāds būs pret tevi, un tur ir ļoti liela līdzība ar cilvēku attiecībām.
Kopš Rūta pārcēlusies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, uz stalli Kurmenē dodas gandrīz katru nedēļu. Fotografē zirgus un kumeļus, lai pēc tam mierīgā garā pētītu attēlus datorā – arī šāda informācija palīdzot vaislas darbam.
Ja neklausa, pozitīvisms var izčākstēt.
Ja saproti zirga dabu, nav daudz iemeslu uz viņu dusmoties. Tu nevari prasīt, lai dzīvnieks pielāgojas pret savu dabu, cilvēkam ir vairāk jāpielāgojas zirgam. Piemēram, ja tu viņam saki – nebaidies, neesi idiots! Zirgs nav idiots, jo baidīties viņam ir dabiski. Cilvēkam jāsniedz tāda stabilitāte, lai dzīvnieks var būt drošs, tad arī viņš nebaidīsies. Mums šādās situācijās jābūt gudrākiem.
Pati vēl kāpjat zirgam mugurā?
Vaislas ķēves jāšanai nav tik piemērotas, bet es varētu aizbraukt un pajāt kādā citā stallī. Man pašai tas ir jautājums, kāpēc es to nedaru?
Rūta izjādē ar vienu no staļļa ciltsmātēm La Cocette 1983. gada rudenī Zviedrijā.
Vai patikšana uz zirgiem tikusi vēl kādam jūsu ģimenē?
Meitas prot jāt, Daina pat ir piedalījusies sacensībās un izcīnījusi balvas. Viņai maziņai pašai bija zirgs – bērnībā es varēju par to tikai sapņot! Taču abas deva priekšroku mācībām, tagad viņām ir ļoti labs darbs. Ar manu izvēli meitas nav īsti apmierinātas – Daina agrāk uztraucās, ka es tik daudz laika veltu zirgiem, Maira to labāk saprata.
Mazbērni?
Man ir četri mazbērni, viena mazmeita labi jāj, gribu viņai dāvināt zirgu, bet mamma neļauj, jo Zviedrijā tā uzturēšana maksā lielu naudu.
Kāda būs „Zviedru birzes zirgu“ nākotne?
Gribam attīstīties, nestāvēt uz vietas. Vēlētos, lai kāds manu darbu turpina un ņem vērā, ka ģenerācijas ir izplānotas. Nekas uz dullo nav lecināts, vienmēr esmu domājusi, lai arvien būtu labāk.
Rūta, Ildze un Harijs gādā, lai teju 40 zirgu kompānija organizēti nokļūtu stallī, kur tie nakšņo tikai aukstā laikā. „Zirgiem pēc iespējas vairāk jādzīvo ārā, lai var izkustēties un izvēdināt plaušas,“ uzskata zirgaudzētāja.
Ilzes Pētersones foto.
Oriģinālraksti portālā zirgam.lv top, pateicoties ilgstošai un veiksmīgai sadarbībai ar Zirgam kataloga barību un piedevu pircējiem. Paldies jums!
galiņos veidojas vaskam līdzīgi pilieni jeb “sveķi”. Šī pazīme ir novērojama aptuveni 90% gadījumu, bet kā parasti – mēdz būt arī izņēmumi, kad “sveķi” parādās ilgāku laiku pirms dzemdībām, īpaši ja apkārtējā vide ķēvei ir neierasta un rada stresu (piemēram, dzīvnieks pirms dzemdībām ir pārvests uz klīniku).
Citas pazīmes, kas liecina par dzemdību tuvošanos ir vulvas atslābināšanās un pagarināšanās, kā arī iegurņa saišu atslābināšanās. Citreiz ir redzams kā izmainās ķēves vēdera forma, kumeļam ieņemot pareizo pozu dzemdību ceļos. Šīs pazīmes ir labs rādītājs par normālu grūsnības norisi. Vēlīnajā grūsnības posmā ieteicams ķēves apskatīt vairākas reizes dienā, piemēram, barojot. Ķēves, kurām tās ir pirmās dzemdības vai iepriekš piedzīvojušas problemātisku grūsnību, būtu ieteicams novērot pastiprināti.
tuvošanos. Biežāk uzvedības pārmaiņas novērojamas, sākoties dzemdību agrīnajai (pirmajai) fāzei, vienu līdz četras stundas pirms aktīvās otrās (aktīvās) dzemdību fāzes. Dažkārt pazīmes var parādīties pat dienu pirms dzemdībām.
