Zirgam.lv

Kategorija: Uzvedība

  • Es savam zirgam patīku!

    Zirgi ir izteikti sociāli dzīvnieki, kuriem patīk uzturēties citu kompānijā. Bieži tie veido ciešas attiecības ne tikai savā starpā, bet arī ar savu saimnieku.  Pavadot ilgāku laiku kopā, dzīvnieks var izrādīt dažādas pazīmes, kas liecina, ka viņam cilvēks patīk.

    1. Atnākšana pretī

    Ja ieraugot savu cilvēku zirgs labprāt nāk pretī, tā ir viena no pazīmēm, ka kopīgi pavadītais laiks dzīvniekam šķiet patīkams. Citreiz zirgi pamet aploka biedrus un pārstāj ganīšanos, lai skrietu pretī cilvēkam uz vārtiem. Vai arī boksā pārstāj ēst un ar interesi pievēršas savam saimniekam. Šī ir laba pazīme un ļauj domāt, ka iepriekšēja pieredze ar cilvēku un darbu, zirgam patiesi ir bijusi patīkama un interesanta.

    2. Bubināšana

    Nereti zirgi bubina vai iezviedzas, ieraugot pazīstamu cilvēku. Zirgu savstarpējā komunikācijā tas ir vieds, kā pievērst otra uzmanību un izrādīt ieinteresētību. Bubināšana satiekot cilvēku, ir kā sasveicināšanās ar sev tuvu bara locekli.

    3. Galvas uzlikšana

    Ja zirgs rāmi uzliek savu galvu cilvēkam uz pleca, ieliek azotē vai rokās, tā ir uzticēšanās zīme. Tas nozīmē, ka zirgs cilvēka klātbūtnē jūtas droši un ir gatavs tam “uzticēt” savu galvu. Uzlikt galvu uz pleca ir veids kā veidot kontaktu, to varētu salīdzināt ar apskāvienu.

    4. Pieskaršanās ar virslūpu

    Zirgi savu virslūpu māk izmantot kā prasmīgu instrumentu, kas noder kā pārbaudot cilvēka kabatas tā daudzos citos brīžos. Taču maiga pieskaršanās ar virslūpu cilvēka rokai vai citai ķermeņa daļai, tiek saistīta ar patīkamām emocijām, ko zirgs par cilvēku jūt. Dažkārt zirgi arī laiza cilvēka roku vai pat apģērbu.

    5. Atbrīvotība un miers

    Ja zirgs izrāda mieru un atbrīvotību, tas nozīmē, ka cilvēka klātbūtnē tas jūtas droši un komfortabli. Pazīmes kā žāvāšanās un mutes čāpstināšana, galvas pazemināšana un vienas kājas atbrīvošana, norāda uz relaksēšanos. Tā ir īpaša uzticēšanās, ja zirgs turpina gulēt, cilvēkam parādoties. Guļus stāvoklī tas ir visievainojamākais. Ļaut šādā brīdī sev pienākt klāt, ir liela uzticēšanās un patika pret konkrēto cilvēku.

    6. Abpusēja pakasīšana

    Zirgi savā starpā mēdz sastāties ar pleciem un kasīt viens otra skaustu, muguru, asti. Šis process tiem ir ne tikai fiziski patīkams, bet arī veids, kā izrādīt patiku vienam pret otru. Dzīvnieki, kuri barā nesatiek, netiek novēroti to darot. Ja zirgs atbild uz cilvēka pieskārienu kustinot augšlūpu, cenšoties pakasīt saimnieku atpakaļ, tā ir patikas un tuvības izrādīšana.

    7. Uzticēšanās

    Uzticēšanās un sekošana cilvēka ierosinājumiem, ir būtisks pierādījums, ka zirgs savu cilvēku novērtē kā līderi. Zirgi vēlas būt kopā ar cilvēku, kuram uzticēties pieņemt lēmumus un rūpēties par drošību. Ja zirgs labi seko un paklausa cilvēkam, tas norāda uz spēcīgām savstarpējām attiecībām.

    8. Elpas dalīšana

    Zirgi to mēdz darīt savā starpā – pavisam mierīgi, cieši salikt sejas un elpot tuvu viens otra nāsīm. Tā viņi dala vienu elpu. Izteikts tuvības brīdis. Dažkārt zirgi to piedāvā darīt arī kopā ar cilvēku, kas tiem patīk. Maigi pietuvinot purniņu, tie pieskarās cilvēka sejai ar savu elpu.

    ***

    Avots: 8 Clear Signs a Horse Likes & Trusts You, Pieejams: šeit

    Attēla atsauce: 1

  • Kādēļ zirgs ēd kakas?

    Redzot šo nepatīkamo skatu, kad zirgs ēd izkārnījumus, visbiežāk īpašnieki domā – vai dzīvnieka uzturā kas iztrūkst? Tā varētu teikt, taču tie nav ne vitamīni ne minerālvielas, ko zirgs cenšas šādi uzņemt.

    Ieskatoties pētījumos, kas veikti ar cilvēkiem, atklāts, ka viens pieaudzis cilvēks sastāv no apmēram 10 triljoniem ķermeņa šūnu. Uz šī paša cilvēka dzīvo 100 triljoni baktēriju šūnu. Tātad – mūsu organismā tikai 10% šūnu ir mūsu pašu. Ja cilvēka ķermeni pētītu citplanētieši, tie nospriestu, ka esam dažādu baktēriju šūnu kopums ar tikai nelielu daļiņu cilvēka šūnu piemaisījumu.

    Šīs baktērijas dzīvo harmonijā uz mūsu ādas, matiem, elpceļu gļotādas un citur, taču lielākais vairums mīt cilvēka zarnās. Tur tās veic dažādus svarīgus uzdevumus – palīdz sagremot barību, sintezēt vitamīnus un aizsargāt pret parazītiem un “sliktajām” baktērijām. Bez šīm baktērijām mūsu organismi nespētu eksistēt!

    Apjomīgos pētījumos, ievācot simtiem un tūkstošiem cilvēku zarnu mikrovides paraugus, ir atrasta līdzība starp cilvēkiem, kas slimo ar vienu un to pašu slimību. Tāpat arī cilvēkiem ar līdzīgu uzturu ir līdzīga zarnu mikrovide (piemēram, tiem, kas daudz patērē cukuru un pusfabrikātus ir ievērojami vairāk “slikto” baktēriju).

    Cilvēkiem, kas slimo ar kairinātas zarnas sindromu ir raksturīgs palielināts apjoms noteikta celma “slikto” baktēriju. Daži no pacientiem cieš no vēdera sāpēm gadiem ilgi un šī slimība tiek uzskatīta par grūti ārstējamu. Taču eksperimentos 90% gadījumu ir bijis iespējams šiem slimniekiem palīdzēt veicot fekālo transplantāciju. Tas ir process, kad no vesela donora, kura zarnās mīt pilns “labo” baktēriju spektrs, fekāliju paraugs ar zondi tiek ievadīts slimnieka resnajā zarnā. Jā, neliels cita cilvēka kaku gabaliņš slimnieka zarnā. (Fui!) Tomēr metode ir apbrīnojami efektīva.

    Bet kāds tam visam ir sakars ar zirgiem? Pētniecība zirgu zarnu biomā pagaidām ir ļoti niecīga, ja salīdzina ar cilvēku pētījumiem, taču līdz šim uzzinātais ir ļoti interesants. Vesela zirga zarnās ir triljoniem “labo” baktēriju un citu mikrobu. Neviens nav aplēsis kāda ir zirga un baktēriju šūnu proporcija. Taču ņemto vērā zirga gremošanas sistēmu (kas gandrīz pilnībā paļaujas uz baktēriju darbu resnajās zarnās) baktēriju šūnu proporcija noteikti ir lielāka par 90%. Varbūt zirgs sastāv no 95% vai pat 99% baktēriju šūnu un tikai pāris procentu zirga šūnu? Bet šaubu nav – jūsu zirgā ir vairāk baktēriju kā paša zirga.

    Jaunākie pētījumi ar zirgiem norāda uz noteiktu baktēriju klātbūtni zarnās dzīvniekiem, kas slimi ar laminītu, cieš no kolikām un citām slimībām. Līdzīgi kā cilvēkiem, “slikto” baktēriju daudzums saistāms ar uzturu. Pārmērīgi daudz cukura, pesticīdu atliekas un dažādu citu vielu piejaukumi barībai pasliktina zarnu mikrovidi.

    Tātad – zirgiem ir dabiski ēst citu zirgu kakas? Jā, to sauc par koprofāgiju. Vēl nedzimuša kumeļa zarnas ir sterilas – tajās nav baktēriju. Dzemdībās plīstot augļapvalkam, baktērijas nonāk uz kumeļa ādas. Pirmo reizi ieelpojot tās nonāk kumeļa plaušās un zīžot māti dažādas baktērijas tiek uzņemtas no mātes tesmeņa ādas. Ja kumeļš neuzkrās baktērijas zarnu traktā, tas būs vājš, ar vāju imunitāti un traucētu vielmaiņu. Kumeļš piedzimst ar īpaši caurlaidīgu zarnu membrānu, kas ļauj liela molekulārā izmēra antivielām no ķēves jaunpiena iziet cauri zarnas sieniņām un nokļūt asinsritē. Jaunpiens ir īpaši bagātīgs ar antivielām un to uzturvielu “paketi”, kas kumeļam visvairāk nepieciešamas. Taču šīs īpaši caurlaidīgās zarnu sieniņas ir iemesls, kādēļ kumeļi pirmajās dienās ir ļoti uzņēmīgi dažādām infekcijām – zarnu membrāna var tikpat viegli arī ielaist “sliktās” baktērijas un toksīnus asinsritē. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ jauniem kumeļiem attīstās septiskais artrīts.

    Drīz vien kumeļa zarnu membrānas šūnas (kas pārklāj zarnas) savienojas ar desmosomām un izveido spēcīgu, selektīvu barjeru, kurai cauri tiek izlaistas tikai barības vielas. Kumeļš pamazām veido labo baktēriju kopu (ar nelielu “slikto” baktēriju daļu – tās vienmēr būs kaut kur apkārt), kas fermentēs šķiedrvielas, ražos barības vielas, vitamīnus un veiks citas svarīgas lomas (kontrolēs imūnsistēmu un vielmaiņu). Cilvēku pētījumi rāda, ka bērniem nepieciešami aptuveni 3 gadi, lai sasniegtu pareizu “labo” baktēriju līdzsvaru. Tāpēc zīdaiņus no piena uztura atradina pēc sešu mēnešu vecuma un to dara ļoti lēni – viņiem vienkārši nav nepieciešamo baktēriju, lai sagremotu citu pārtiku. Tas pats ir spēkā arī kumeļiem. Lai iegūtu pilnvērtīgu zarnu mikrovidi, kumeļam ir nepieciešams aptuveni gads. Viņš to izveido, aktīvi uzmeklējot un ēdot savas mātes un citu zirgu kakas, daudzu mēnešu garumā. Ikviens, kas audzējis kumeļu, zinās, ka tiem ir tendence ēst svaigus zirgābolus.

    Pirmos 3 mēnešus kumeļš ir atkarīgs no mātes piena, vēlāk tam jau ir pietiekama zarnu mikroflora, lai pamazām sāktu ēst cietu pārtiku, taču ātrākais atšķiršanas laiks būtu 6 mēneši (vai vēlāk). Kumeļš ēd citu zirgu mēslus, lai izveidotu zarnu mikrobu populāciju, kas nepieciešama šķiedrvielu fermentēšanai, vitamīnu ražošanai, imūnsistēmas un vielmaiņas kontrolei. Tas ir viens no galvenajiem veidiem, kā zarnās uzņemt pareizu mikrobu līdzsvaru.

    Bet kādēļ pieauguši zirgi ēd citu zirgu mēslus? Visdrīzāk to pašu iemeslu dēļ, kādēļ to dara kumeļi – lai uzņemtu gremošanas baktērijas. Ja zirga zarnās izveidojusies disbioze (“slikto” baktēriju pārsvars), ātrākais veids kā to risināt ir baktēriju uzņemšana pareizā proporcijā. Šie dzīvie “labie” mikroorganismi gremošanas sistēmā tiek ražoti nepārtraukti, un daļa no tiem kopā ar mēsliem nonāk arī ārējā vidē. Silta, svaiga zirgābolu čupa no zirga, kurš ir vesels, neslimo ar laminītu, metabolo sindromu vai biežām kolikām, satur simtiem tūkstošu “labo” dzīvo baktēriju. Un nevienu rauga celma baktēriju kā Yeasacc. Un neskaitāmi lielāku apjomu kā jebkura prebiotikas piedeva. Svaigā, veselīgā kakā ir simtiem tūkstošu vajadzīgo baktēriju un tās ir tieši pareizā proporcijā un līdzsvarā. Lielākā daļa no šiem mikroorganismiem ārējā vidē var izdzīvot dažas stundas vai dienu.

    Ēdot veselīgu kaku, jūsu zirgs pats veic “fekālo transplantāciju”. Tomēr tas nav nekas jauns. Iepriekšējās paaudzes zirdzinieki labi zināja šo faktu un mācīja kā barot prebiotikas krietni pirms tirgū parādījās dārgās (un ļoti šaurā spektra) gremošanas piedevas. To sauca par “kaku tēju” un to izbaroja zirgiem, kuriem novēroja gremošanas problēmas. Lai to pagatavotu, svaigus zirgābols no cita, vesela zirga, ielika marlē un iemērca aukstā ūdenī, kamēr ūdens kļuva brūns. Šo uzlējumu, kopā ar kaļķa miltiem (kalpoja kā barjera, lai baktērijas izkļūtu cauri kuņģa skābajai videi) iebaroja slimajam zirgam divreiz dienā. Rezultāti bija pārsteidzoši.

    ***

    Izmantotie avoti: Dr Deborah Carley, Why does my horse eat horse poo?, Pieejams: šeit

    Attēla atsauce: 1

  • Zirgu personības tipi

    Šis nav zinātnisks raksts. Šie ir kādas zirgus mīlošas sievietes, kas ar tiem strādājusi visu mūžu, novērojumi un atbildes uz pašas uzdoto jautājumu – kāpēc? Kāpēc  ar šo zirgu apieties ir daudz grūtāk nekā ar citu? Kāpēc visjaukākais bara kumeļš vēlāk met nost jātnieku?

    Ceļu uz izpratni izpratni grāmatas autore Desa Hoklija (Dessa Hockley) ir meklējusi daudzās no slavenu zirdzinieku filosofijām: Reja Hanta (Ray Hunt), Pata Parelli (Pat Parelli), Džona Lionsa (John Lyons), Krisa Irvina (Chris Irwin), Montija Robertsa (Monty Roberts), un tā tālāk. Taču pat pēc šiem meklējumiem neatbildēti tik un tā palikuši daudzi jautājumi. Tikai atklājot zirgu personības tipus, autore sāka izprast un spēt izskaidrot visu savā mūžā sastapto zirgu uzvedību. Viņa uzskata, ka tiklīdz mēs zinām kāds ir mūsu zirga personības tips, mēs varam pārtraukt „mēģināt likt apaļo figūru kvadrāta caurumā.”

    Iespējams, ka, izprotot sava zirga personību, katrs no mums atklās sev  jaunu un pārsteidzošu pasauli. Ne visi zirgi grib būt draudzīgi hobijzirgi, pat ja cilvēkiem šķiet, ka tādai būtu jābūt ideālai zirga dzīvei. Iespējams iejādes zirgam iejāde šķiet bezjēdzīga, un tas rastu vairāk aizrautības šķēršļu pārvarēšanā. Bet varbūt konkūrs zirgu satrauc un biedē, un tam labāk patiktu būt par iejādes zirgu? Varbūt šis zirgs ir pārāk drudžaini enerģisks, un tam palīdzētu regulāras interesantas un aktīvas izjādes mežā?

    Kā notiek personības tipa noteikšana? Ir astoņas pazīmes jeb īpašības, kuru sīkāki paskaidrojumi palīdz saprast, kurai no kategorijām zirgs pieskaitāms. Zirgu personības tipi attiecas uz abu dzimumu dzīvniekiem.

    Autore uzskata – ja zirgs tiek pieņemts tāds, kāds tas patiesībā ir, un jūtas saprasts un uzklausīts, tad arī viņam ir vieglāk pieņemt un cienīt cilvēka prasības un viedokli. Zinot sava zirga personības tipu, ir iespējams gudri  pielāgot savu pieeju un nonākt līdz abpusēja ieguvuma sajūtai.

    Astoņas minētās pazīmes: dominants (D-dominant) vai pakļāvīgs (S-submissive), enerģisks (E-energetic) vai slinks (L-lazy), ziņkārīgs (C-curious) vai bailīgs (A-afraid), draudzīgs (F-friendly) vai vēss (A-aloof).

    Dominants vai pakļāvīgs

    Kādu hierarhijas pakāpi barā ieņem jūsu zirgs? Kuri no bara zirgiem ir dominantāki par jūsu, un kuri ir pakļavīgāki? To ir diezgan viegli noteikt – nolieciet zirgu aplokā dažas kaudzītes ar ēdienu, un vērojiet kā zirgi pie tām savietosies. Zirgu barā vienmēr pastāv hierarhiska kārtība. Hierarhijas „pakāpes” atdala šaura robeža, bet tās pastāv. Vislabāk pazīmi var saprast, ja zirgs ir dzīvojis dažādos baros un zirgu skaits tajos bijis vismaz desmit.

    Dominantie zirgi vēlas kontrolēt notiekošo – tie ēdīs un dzers pirmie, pirmie nāks stallī un pirmie būs pie vārtiem, lai ietu ganībās. Ja šie zirgi kļūst par vadoņiem, tie jūtās pārliecināti šajā lomā. Dominantu stāvokli tie panāk bez lieliem kautiņiem. Labs līderis nenozīmē nenozīmē spiedzēju un spērēju. Mums – kā jātniekiem – būtu vērtīgi mācīties no šiem zirgiem. Dominantie zirgi labāk atbildēs uz psiholoģiski gudru pieeju, nekā uz spēka paņēmieniem.

    Pakļāvīgie zirgi ir apmierināti, kad tos kontrolē. Tie jūtas ērti, ja citi pieņem lēmumus. Tiem piemīt pacietība, un tie gaidīs savu kārtu lai paēstu, padzertos – vai lai izietu pa vārtiem. Tiem piemīt sievišķīga tipa enerģija. Dažkārt pakļāvīgie zirgi nonāk līdera lomā, bet viņiem tas neizdodas pārāk labi un prieku nenes. Tie jūtas nedroši bez līdera. Šāda situācija var izveidoties, ja mazā barā ir tikai pakļāvīgā tipa zirgi.

    Enerģisks vai slinks

    Cik daudz enerģijas jūsu zirgs velta savam darbam, pasaules izpētei vai rotaļām? Vai Jūsu zirgam labāk patīk mierīgi pastāvēt – vai arī rikšot un pētīt apkārt notiekošo? Jauniem zirgiem šo pazīmi ir viegli noteikt pēc viņu iecienītā rotaļu veida – kuri no tiem ir viskustīgākie, dauzonīgakie, skrejošākie? Turklāt var turpināt šo nodarbi ilgi pēc tam, kad slinkākie ir jau noguruši? Iejātam zirgam – jāpievērš uzmanība tam, vai tas labprātak atbild uz izsūtošām komandām, vai ieturēšanu.

    Enerģiskie zirgi pārlieku aizraujas, tiem grūti nostāvēt mierīgi. Viņiem nav viegli iemācīties relaksēties un uzturēt vienmērīgu gaitu. Jātnieki parasti grib jāt ar šiem zirgiem, turot īsas pavadas. Taču, ja izdodas enerģiskajiem zirgiem iemācīt relaksēties un ritmiski kustēties, viņi kļūst par lieliskiem jājamzirgiem, jo vienmēr ir gatavi izpaust savu enerģiju.

    Slinkie zirgi, savukārt, jūtas ērti, pārlieku nenopūloties. Bieži redzami snaužot un relaksējoties. Viņi apdomā ikvienu savu soli – vai tiešām bez tā nevar iztikt? Protams, arī viņi ir zirgi, un bēgšanas instinkts viņiem liek skriet, bet noteikti ne tik tālu un ilgi, kā enerģiskajam zirgam. Grūtākais uzdevums – motivēt slinkos zirgus. Jātnieki parasti jūtas ļoti nopūlējušies, kamēr zirgs ir izdarījis pašu minimumu. Viņiem ir stiprs pašsaglabāšanās instinkts, un tas ietver sevī lielu nevēlēšanos lieki tērēt enerģiju. Ja vien viņi nav bailīgi, šie ir zirgi, kas ir stabili un droši iesācējiem.

    Ziņkārīgs vai bailīgs

    Kā jūsu zirgs uztver jaunas lietas? Vai viņš ir drošs un zinātkārs un vēlas tuvak apskatīt visu jauno, kas parādās viņa redzes lokā? Vai varbūt viņš ir piesardzīgs un labprātāk paliek nopakaļus, ļaujot citiem iet pirmajiem, lai redzētu, vai tie paliks dzīvi? Viegli šo pazīmi noteikt gadījumā, ja aplokā vējš iepūš, piemēram, plastmasas maisiņu. Vai zirga zinātkāre būs spēcīgāka par bailēm?

    Ziņkārīgie zirgi ir aktīvi un radoši domājoši. Tiem patīk izdomāt savas spēles. Negatīva iezīme – tie var izdomāt neskaitāmus veidus – kā „apspēlēt” jātnieku, ja tas nepiedāvā cienījamu nodarbi šī zirga aktīvajam prātam. Pozitīvā puse – viņi daudz uzdrošinās, mēģina un labprāt mācās jaunas lietas. Arī ganos vai aplokā – šie būs zirgi, kas iemācīsies atvērt vārtus, apgāzt dzeramtraukus un demolēs visu, kam tiks klāt.

    Bailīgo zirgu prāts arī ir aktīvs, taču tam piemīt it kā pārāk dzīva iztēle. Viņam šķiet, ka briesmas uzglūn no katra stūra un viņš instinktīvi ir gatavs bēgt jebkurā sekundē. Jātniekiem parasti ir vieglāk ar slinkajiem un bailīgajiem, nekā enerģiskajiem un bailīgajiem. Taču, lai kāds būtu šī zirga personības tips, cilvēkam jāspēj radīt drošības sajūta. Bailīgajiem zirgiem nepieciešami atkārtojumi un rutīna. Izklaidēt tos nav vajadzīgs, viņi tikai vēlas, lai tos uzklausa un ļauj apgūt lietas viņiem pieņemamā ātrumā – lai tos nesteidzina. Tāpēc bailīgie zirgi ir labāk piemēroti sporta veidiem, kas prasa atkārtošanu un smalkumu slīpēšanu.

    Draudzīgs vai vēss

    Gandrīz katrs zirga īpašnieks uzskata savu zirgu par draudzīgu. Taču vai zirgs patiesi atbilst pazīmei – draudzīgs – var novērot gadījumā, ja cilvēkam nav ne gardumu, ne citu piesaistes līdzekļu. Vēsa rakstura zirgs visticamāk novērtēs situāciju un dosies prom. Taču draudzīgais vēlēsies tikt glāstīts, kasīts, bužināts. Arī zirgu barā – draudzīgie zirgi parasti ir draugu bariņā – ļoti emocionāli piesaistīti cits citam. Tie mēdz būt „runīgi” – sveikt citu ierašanos ar bubināšanu vai zviedzieniem. Draudzīgie zirgi parasti labprāt vēlēsies kontaktu arī ar svešiem cilvēkiem, kamēr vēsa rakstura zirgi drīzāk turēsies nomaļus.

    Draudzīgie zirgi mīl komunikāciju. Tie cenšas iepazīt cilvēku un parasti arī cenšas izpatikt. Grib uzmanību un atzinību par paveikto. Attiecības viņu dzīvē ir ļoti svarīgas.

    Vēsa rakstura zirgi ir introverti un nopietni. Kā jau zirgiem – viņiem ir nepieciešams bars, taču drīzāk tos iespējams redzēt nostāk no pārējiem. Dominantie ļoti nopietni uztver savu lomu barā un mēdz būt agresīvi un uzstājīgi. Dažkārt šķiet, ka cilvēks vēsā rakstura zirgam nenozīmē neko – kas mēdz sarūgtināt šādu zirgu saimniekus. No viņa nesagaidīt vēlmi pēc silta kontakta un mīļumu, taču ir arī labā puse. Vēsā rakstura zirgi labprāt strādā un mēdz pieķerties saviem jātniekiem, grūmiem un treneriem, tāpēc, ka tie ir cilvēki, kas ļauj izpausties zirga talantam. Ja vēsā rakstura zirgi ir iemācījušies savu darbu, viņi to dara bez liekām emocijām un ir apmierināti.

    DECF  Rokzvaigzne
    (Dominants, enerģisks, ziņkārīgs, draudzīgs)

    Rokzvaigznes ir pašpārliecināti un harizmātiski zirgi. Viņi nepārprotami izrāda savas vēlmes, un viņiem piemīt spēcīga griba. Šādiem zirgiem patīk parādīt, ko viņi prot, bet ir grūti panākt viņu koncentrēšanos uz konkrētā uzdevuma detaļām. Šo personības tipu bieži sastapsit sacensībās, parasti starp uzvarētājiem.

    Ieteicams

    Lutiniet viņu ego
    Ļaujiet viņiem „paspīdēt”
    Ļaujiet viņiem mācīt jūs
    Strādājiet ar viņiem regulāri
    Izturieties pret viņiem ar cieņu
    Esiet mīļš pret viņiem un mīliet viņus
    Ņemiet vērā viņu vēlmes

    Nav ieteicams

    Nepārlutiniet viņus
    Neķirciniet viņus
    Neesiet perfekcionists
    Negarlaikojiet viņus
    Neizturieties kā pavēlnieks

     

    DEAF  Neparedzamais
    (Dominants, enerģisks,     bailīgs, draudzīgs)

    Ar spēcīgu gribu, bet nepārliecināts. Šim personības tipam ir vajadzīgs tikpat spēcīgs jātnieks, lai palīdzētu šim zirgam justies droši. Esiet mīlošs un sirsnīgs, bet nepazaudējiet savu līdera pozīciju. Kad būsit atradis kopīgu valodu, šie zirgi būs ļoti draudzīgi un vēlēsies izpatikt. Viņiem var būt izteikta vēlme sacensties un viņi atdos jums sevi visu. Šādi zirgi nav piemēroti jaunietim vai amatierim; tikai daudz vēlāk šāda jātnieka karjerā.

    Ieteicams

    Aizsargājiet viņus
    Bieži atkārtojiet uzdevumus
    Esiet viņu priekšnieks
    Cieniet viņu enerģiju
    Turieties pie stabilas apmācības programmas

    Nav ieteicams

    Nepārslogojiet viņus
    Neizlaidiet apmācības posmus
    Neizrādiet vājumu vai bailes
    Neizvirziet ārkārtīgi augstus mērķus
    „Neleciet” jaunā teritorijā

    DEAA Priekšnieks
    (Dominants, enerģisks,     bailīgs, vēss)

    Šis spēcīgais, autoritatīvais personības tips nepazīst jokus un var izrādīt pretestību un nepatiku, ja tam ir jādara sev nepatīkams darbs. Parasti viņi ir barveži un pieraduši visus komandēt. Apmācības gaitā jums tas būs jāpārvar. Tāpat jums darbā būs jāsniedz palīdzīga roka, jo šos zirgus var viegli pārņemt bailes. Šādi zirgi no jums sagaidīs stingru, godīgu un bezbailīgu vadību.

    Ieteicams

    Atrodiet viņiem darbu
    Izrādiet viņiem cieņu
    Parādiet savu vadošo pozīciju
    Strādājiet ierastā veidā
    Veidojiet stabilu pamatu

    Nav ieteicams

    Neizlaidiet apmācības posmus
    Nelutiniet un pārlieku nesatraucieties par viņiem
    Neesiet emocionāls
    Necīnieties ar viņiem
    Nespēlējieties ar viņiem

    DECA Mačo
    (Dominants, enerģisks, ziņkārīgs,     vēss)

    Ja jums paveicams nopietns darbs, tad šis ir tam piemērots personības tips. Jums būs „jāatlaiž groži” un jānodrošina šādiem zirgiem izvēles brīvība attiecībā uz to, kā paveikt konkrēto uzdevumu. Sēdiet, turiet muti un turieties pats! Sākotnēji būs grūti panākt, lai šādi zirgi pieņemtu, ka zināt, ko darāt, tādēļ apmācības procesa sākums var būt tiešām grūts. Izmantojiet psiholoģiju un daudzveidību. Šādu zirgu apmācību ieteicams uzsākt jau ļoti agrīnā vecumā.

    Ieteicams

    Cieniet viņus
    Dodiet viņiem darbu
    Izturieties pret viņiem ar cieņu
    Nodrošiniet dažādību
    Pavadiet daudz laika jājot

    Nav ieteicams

    Necīnieties ar viņiem
    Neizturieties kā pavēlnieks
    Pārlieku nesatraucieties par viņiem
    Negarlaikojiet viņus
    Neķirciniet viņus

    DECF Negribīgā rokzvaigzne
    (Dominants, slinks, ziņkārīgs, draudzīgs)

    Šādiem zirgiem ir liels ego un patīk uzmanība, kā arī ļoti patīk būt apbrīnotiem, bet īsti nepatīk darbs, kas jāiegulda, lai panāktu šo apbrīnu. Tur „jāpieslēdzas” jātniekam. Jums būs jāmudina, jāpārliecina un jāmotivē ikkatru mīļu brīdi.

    Ieteicams

    Palīdziet viņiem kļūt par zvaigzni
    Nodrošiniet, ka darbs ir interesants un aizraujošs
    Lutiniet viņu ego
    Esiet prasīgs attiecībā uz kustību uz priekšu
    Esiet sirsnīgs
    Dodieties uz jaunām vietām

    Nav ieteicams

    „Nezāģējiet” viņus
    Negarlaikojiet viņus ar sīkumiem
    „Nepiesienieties” viņiem
    Nepārslogojiet viņus
    Nejokojiet
    Nenovērtējiet viņus par zemu

    DLAF Grāmatvedis
    (Dominants, slinks,     bailīgs, draudzīgs)

    Šo personības tipu raksturo lēnīgums, stabilitāte un apņēmība. Šiem zirgiem nav vajadzīgs patīkams satraukums vai „ballīte”. Viņiem patīk prognozējamība. Viņi vēlas, lai jums būtu plāns un lai jūs pie tā turētos. Šādiem zirgiem ir svarīga draudzība, tādēļ tie ir jāciena un jānovērtē.

    Ieteicams

    Apmācību veiciet pakāpeniski
    Jājiet ierastā veidā
    Bieži atkārtojiet uzdevumus
    Cieniet viņus
    Esiet viņu draugs un vadonis
    Sniedziet daudz pozitīvas atzinības

    Nav ieteicams

    Neizlaidiet apmācības posmus
    Nemainiet rutīnu
    Nepārsteidziet viņus
    Nesteidzieties
    Neizvirziet ārkārtīgi augstus mērķus
    Nebiedējiet viņus

    DLAA Skeptiķis
    (Dominants, slinks,     bailīgs, vēss)

    Lai šādi zirgi būtu laimīgi, tiem vajadzīgi mazi, mierīgi, atkārtoti uzdevumi, kas citiem personību tipiem var šķist garlaicīgi un neinteresanti. Viņiem nav vajadzīgas un viņi nevēlas daudz uzmanības vai slavināšanas. Vienkārši ļaujiet viņiem pildīt savus vienkāršos uzdevumus. Ja kaut kas noies greizi, skeptiķis meklēs kādu vainīgo, un, visticamāk, tas būs jātnieks.

    Ieteicams

    Esiet mierīgs, taisnīgs vadonis
    Izrādiet viņiem cieņu
    Lēnām iegūstiet uzticēšanos
    Izmantojiet pozitīvu atzinību

    Nav ieteicams

    Nespiediet viņus darīt jaunas lietas
    Pārlieku nesatraucieties par viņiem
    Nemainiet programmu
    Necīnieties ar viņiem

    DLCA Sacensību gars
    (Dominants, slinks, ziņkārīgs,     vēss)

    Šiem zirgiem ir viedoklis, un viņi ir gatavi par to cīnīties. Jūsu interesēs ir viņos ieklausīties. Lai sasniegtu rezultātu, jums ir jāsadarbojas ar šiem zirgiem. Viņi uzstādīs vairākus noteikumus un prasības. Bet, kad būsit izveidojuši darba attiecības, viņi jums nodrošinās uzvaru. Pretēji rokzvaigznei, kas vēlas uzvarēt slavas dēļ, sacensību garam vienkārši patīk sports un sacensība.

    Ieteicams

    Iesaistiet viņus darbā
    Mudiniet kustību uz priekšu
    Ņemiet īsus un interesantus treniņus
    Dodiet viņiem telpu
    Neliedziet viņiem viņu dīvainības
    Izmantojiet pozitīvu motivāciju

    Nav ieteicams

    Necentieties parādīt viņiem savu perspektīvu
    Neķirciniet viņus
    Negarlaikojiet viņus
    Nemīlinieties un nelutiniet viņus
    Neliedziet radošumu
    Necīnieties ar viņiem

    SECF Dieviete
    (Pakļāvīgs, enerģisks, ziņkārīgs, draudzīgs)

    Dievieti mīl lielākā daļa pārējo zirgu un lielākā daļa cilvēku. Dievietes nepārprotami izrāda savas vēlmes un ir jūtīgas un emocionālas. Jūs noteikti pamanīsit, kā šis personības tips jūtas. Šie zirgi ļoti cenšas izpatikt un uztrauksies, ja nebūsit apmierināts. Sliktākajā gadījumā viņi var būt izklaidīgi un var būt grūti panākt, lai viņu enerģija tiktu koncentrēta uz konkrētu lietu. Šo personības tipu varat mīlēt, cik vien jums tīk.

    Ieteicams

    Ieklausieties viņos
    Spēlējieties ar viņiem
    Parādiet savas vēlmes
    Ļaujiet viņiem draudzēties
    Esiet viņu draugs un vadonis
    Nodrošiniet dažādību
    Nenododiet viņus citu saimnieku rokās

    Nav ieteicams

    Neesiet neelastīgs, komandējošs, garlaicīgs
    Nepārvietojiet viņus bieži
    Neturiet viņus vienatnē
    Neradiet viņiem stresa situācijas

    SEAF Izpaticējs cilvēkiem
    (Pakļāvīgs, enerģisks,     bailīgs, draudzīgs)

    Šo personības tipu raksturo maigums, jutīgums un mīļums. Šādi zirgi centīsies jums izpatikt. Viņiem patīk, ja viņiem nepārprotami norāda, kādas ir jūsu vēlmes, un ja tad palīdzat viņiem tās piepildīt. Šie nebūs zirgi, kas gribēs rīkoties individuāli. Viņiem ir vajadzīgs jūsu atbalsts. Šādi zirgi var ārkārtīgi apjukt, ja esat izvirzījis pārmēru augstus mērķus. Šādi zirgi jūsu dzīvē būs draugi.

    Ieteicams

    Esiet mierīgs vadonis
    Palēliniet apmācības tempu, līdz viņi to saprot
    Mīliet viņus, cieniet viņu draudzīgumu
    Nemitīgi paudiet atzinību
    Veidojiet stabilu pamatu

    Nav ieteicams

    Nepārcentieties ar viņiem
    Neizlaidiet apmācības posmus
    Neesiet skaļš vai rupjš
    Neizmantojiet negatīvu pamudinājumu

    SEAA Perfekcionists
    (Pakļāvīgs, enerģisks,     bailīgs, vēss)

    Kautrīgs, aizdomu pilns, jūtīgs. Vai esat pietiekami stabils jātnieks ar nemainīgām metodēm un gana zemiem mērķiem, lai spētu strādāt ar šādiem zirgiem? Šim personības tipam ir vajadzīga stabila, labi izplānota apmācības programma, lai tas spētu sevi labi parādīt. Šādi zirgi vēlas darīt darbu, ko iespējams izpildīt nevainojami. Katram apmācības procesa posmam jābūt metodiskam un tas jāatkārto līdz zirgs to patiešām saprot. Ja kaut kas būs pārāk sarežģīts, šādi zirgi problēmas risinās bēgot – garīgi, emocionāli un, ja iespējams, fiziski. Ja viņi atradīs sev tīkamu darbu un viņiem ļaus to apgūt lēnām un pareizi, šie zirgi tajā ieguldīs nebeidzamas pūles.

    Ieteicams

    Esiet stingrs vadonis
    Nodrošiniet viņiem daudz aktivitāšu
    Turiet viņus „drošā teritorijā”
    Virzieties uz priekšu maziem/drošiem solīšiem
    Sniedziet konkrētus norādījumus

    Nav ieteicams

    Neesiet neizlēmīgs
    Pārlieku nesatraucieties par viņiem
    Nemainiet programmu
    Neizlaidiet apmācības posmus
    Nepaātriniet apmācību līdz nav panākta stabila apguve

    SECA Darba bite
    (Pakļāvīgs, enerģisks, ziņkārīgs, vēss)

    Šādi zirgi ir fokusēti uz darbu. Ja viņi atradīs sev tīkamu darbu, šie zirgi būs stabili, pastāvīgi partneri, kādus vēlas ikviens jātnieks. Sākumā šādiem zirgiem varētu būt grūti koncentrēties un apgūt mācību vielu. Bet pēc apguves viņi to izpildīs vienādi jebkuram jātniekam. Viņiem ātri paliek garlaicīgi un darbā patīk dažādība. Šis personības tips ir lielisks sadarbībai, bet, visticamāk, būs pārāk enerģisks, lai kalpotu kā nedēļas nogales izjāžu biedrs.

    Ieteicams

    Cieniet viņus emocionāli
    Dodiet viņiem iespēju daudz darboties
    Nodrošiniet darbā dažādību
    Parādiet darba mērķi
    Esiet viņu vadonis
    Parādiet viņiem, kā izpildīt uzdevumu
    Turieties pie labi izplānotas programmas

    Nav ieteicams

    Nelutiniet viņus
    Neesiet neizlēmīgs
    Negarlaikojiet viņus
    Nepārcentieties ar kritiku
    Neesiet vienmuļš un nedrošs
    Nesagaidiet no viņiem darbu solo

    SLCF Stabilais Edijs
    (Pakļāvīgs, slinks, ziņkārīgs, draudzīgs)

    Ja esat juniors vai amatieris, tad šie ir jums piemēroti zirgi. Viņi ir klusi un prognozējami, mīloši un pretimnākoši, gatavi apgūt jaunas lietas, gatavi ar jums pavadīt laiku un darīt „neko”. Šie nav zirgi ar lielu ego, kas vērsts uz karjeras veidošanu. Viņiem patīk vienkārši būt. Pastāvīgi un lojāli. Jums vienkārši jābauda!

    Ieteicams

    Dariet jebko, ko vēlaties
    Novērtējiet viņus
    Spēlējieties ar viņiem
    Darbā saglabājiet dažādību
    Plānojiet īsus treniņus

    Nav ieteicams

    Neizvirziet pārlieku augstus mērķus
    Pārlieku neekspluatējiet viņus
    Neignorējiet viņus
    Negarlaikojiet viņus

    SLAF Malā stāvētājs
    (Pakļāvīgs, slinks,     bailīgs, draudzīgs)

    „Iesaiņojiet” šos sirsnīgos, laipnos un mīlīgos zirgus burbuļpapīrā un turiet viņus drošā vietā. Šie zirgi nav īpaši drosmīgi un mēdz pakļauties savām bailēm. Viņi vēlas izpatikt un ļoti centīsies jūsu labā, bet ir viegli pārkāpt šo zirgu komforta zonu. Šādi zirgi no jums prasīs ļoti maz un būs gana priecīgi pildīt vienus un tos pašus uzdevumus atkārtoti, ja vien jūs būsit ar viņiem apmierināts un šie uzdevumi nebūs pārmēru nogurdinoši. Malā stāvētājs varētu būt gana mierīgs iesācējam, ja šis zirgs būs sapratis, ko no viņa sagaida.

    Ieteicams

    Esiet viņu vadonis
    Turiet viņus drošībā
    Lēnām veidojiet uzticēšanos
    Prasiet vienkāršus uzdevumus un atkārtojiet tos
    Daudz mīlinieties ar viņiem
    Ieguldiet vajadzīgo laiku
    Novērtējiet viņus

    Nav ieteicams

    Nesagaidiet no viņiem darbu solo
    Nebiedējiet viņus
    Nepārcentieties ar viņiem
    Neesiet pārlieku prasīgs
    Neignorējiet viņus
    Nesteidziniet viņus
    Neuztveriet viņus par pašsaprotamiem

    SLAA Vientuļnieks
    (Pakļāvīgs, slinks,     bailīgs, vēss)

    Neprasīgs, neenerģisks un ar zemiem mērķiem – vai esat piemērots sekmīgam darbam šā personības tipa zirgiem? Vientuļnieks neskrien ārā no boksa ar vēlmi izpildīt jūsu paredzēto programmu un izpatikt jums. Šie zirgi labprāt darīs un spēj labi paveikt jūsu prasīto, ja vien tas neprasa pārāk lielu fizisko vai emocionālo piepūli. Šiem zirgiem patīk prognozējamība un drošība. Viņi labāk nedaudz garlaikotos, nevis satrauktos. Ja šādus zirgus atkārtoti pakļauj stresa situācijām, viņi var uz tām reaģēt šķietami neprognozējami. Ja varat šādiem zirgiem piedāvāt stabilu darbu, viņi to pildīs atkārtoti un droši.

    Ieteicams

    Esiet mierīgs vadonis
    Turiet viņus drošībā
    Novērtējiet viņu ieguldītās pūles
    Atkārtojiet uzdevumu, līdz tas ir stabili apgūts
    Turieties pie plāna
    Lēnām un piesardzīgi pārejiet pie jauna uzdevuma
    Piedāvājiet viņiem vieglus, stresu neradošus uzdevumus

    Nav ieteicams
    Nepametiet viņus
    Nebiedējiet viņus
    Nesalīdziniet viņus ar citiem
    Neizlaidiet apmācības posmus
    „Nelēkājiet” no viena uzdevuma pie cita
    Nepieņemiet, ka gan jau viņi tiks ar to galā

    SLCA Solo mākslinieks
    (Pakļāvīgs, slinks, ziņkārīgs, vēss)

    Šādiem zirgiem ir vajadzīgs darbs, bet ne kurš katrs. Noteikti ne jūsu izvēlēts, bet gan darbs, ko viņi paši vēlas darīt. Šos zirgus nav viegli motivēt, tādēļ viņus nevarēs ātri un viegli piespiest darīt jums vēlamo. Lai gan šādi zirgi nav pārmēru aizrautīgi, viņi vienalga būs mierīgs un labs partneris lielākajai daļai jātnieku. Ja jums izdosies atrast viņiem tīkamu darbu, šie zirgi to darīs aizrautīgi un efektīvi.

    Ieteicams

    Esiet radošs
    Atrodiet viņiem tīkamu darbu
    Ņemiet īsus un ātrus treniņus
    Nodrošiniet lielu dažādību

    Nav ieteicams

    „Neiesprūstiet” pie kādas konkrētas metodes
    Neizturieties kā pavēlnieks
    Necīnieties ar viņiem
    Neuztveriet to personīgi

    Paldies Zirguskolai par materiālu

    Foto atsauce

  • Vai zirgiem var novērot iemācīto bezpalīdzību?

    Iemācītā bezpalīdzība ir psiholoģisks stāvoklis, kad indivīds ir iemācījies, ka viņam nav nekādas kontroles pār nepatīkamiem vai kaitīgiem apstākļiem, ka jebkādas darbības, lai no šiem apstākļiem izvairītos, ir veltīgas, un viņš ir bezpalīdzīgs šajā situācijā.

    Iemācītā bezpalīdzība eksperimentāli ir konstatēta un pierādīta suņiem un grauzējiem, taču iespējams šis fenomens ir sastopams arī zirgiem.

    Termins “iemācītā bezpalīdzība” sākotnēji tika izmantots pētījumos ar suņiem, kur dzīvnieki tika pakļauti neizbēgamiem elektriskās strāvas triecieniem. Eksperimentos novēroja, ka sākotnēji, saņemot strāvas triecienus, suņi uz tiem reaģēja ar mēģinājumiem izvairīties un aizbēgt, taču ar laiku, saprotot, ka izvairīties nav iespējams, dzīvnieki pārstāja veikt jebkādas bēgšanas kustības. Šī uzvedība saglabājās arī vēlāk apstākļos, kad aizbēgt bija iespējams. Savukārt tie suņi, kuriem jau no sākuma bija iespēja aizbēgt no strāvas triecieniem, veiksmīgi iemācījās izvairīšanās uzvedību un pielietoja to arī citās situācijās. Tātad šāda pieredze, kad dzīvniekam nav nekādas kontroles pār negatīvu situāciju, radīja traucējumus dzīvnieku turpmākajā spējā mācīties un veikt aktīvu rīcību. Reiz piedzīvojuši situāciju, kuras iznākums nav bijis atkarīgs no viņu rīcības, dzīvnieki iemācījās izturēties tikpat bezpalīdzīgi arī citās situācijās.

    Iemācītā bezpalīdzība zināmā mērā ir loģiska adaptācija – ja uzvedība nekādi neietekmē sekas, tad nav jēgas atkārtoti pielietot dažādas uzvedības stratēģijas, jo neatkarīgi no pieliktajām pūlēm, rezultāts nemainīgi būs viens un tas pats. Šāda adaptācija gan ir uzskatāma par nelabvēlīgu, jo ietekmē visu dzīvnieka uzvedības repertuāru un var novest pie motivācijas zuduma un anhedonijas jeb nespējas izjust prieku. Turklāt šādi, neizbēgami negatīvi apstākļi ietekmē ne tikai dzīvnieka psiholoģisko un emocionālo labsajūtu, bet arī veselības stāvokli (kuņģa čūlas, svara zudums u.c.), tādēļ būtu svarīgi noskaidrot vai arī zirgi var piedzīvot līdzīgu stāvokli apmācības vai turēšanas prakses ietekmē.

    Doma, ka jājamzirgi izrāda iemācītās bezpalīdzības pazīmes, tika izteikta gandrīz pirms 30 gadiem. Lai arī nav apjomīgu zinātnisku pētījumu šajā jomā par zirgiem, tomēr tiek uzskatīts, ka arī viņi, dažādu apmācības metožu pielietojuma un dzīves apstākļu rezultātā, var nonākt līdzīgās situācijās kā pieminētie eksperimentu dzīvnieki.

    Tradicionālajās apmācības tehnikās par galveno mērķi nereti tiek izvirzīta kontroles iegūšana pār zirga uzvedību, kas savukārt nenovēršami noved pie kontroles zaudējuma no zirga puses. Tas, vai dzīvniekam šī pieredze būs nepatīkama, ir atkarīgs no pielietotajām metodēm, un vairākas tradicionālās pieejas iegūst zirga pakļāvību, izmantojot nepatīkamus stimulus. Nenoliedzami nepiemērota apmācība un jāšana var radīt zirgus, kas nevēlas sadarboties, ir agresīvi, kļūst bīstami un nejājami, viņu pretošanās ir skaidri redzama. Savukārt daļa zirgu šādu nepiemērotu apiešanos uztver pasīvāk, šķiet piekāpīgi un tomēr izpilda prasīto. Šajos gadījumos varētu domāt, ka dzīvnieki izrāda iemācīto bezpalīdzību.

    Tiesa, ikdienā šis jēdziens nereti tiek nepareizi interpretēts vai lietots nevietā.  Piemēram, kāda iejādes zirga pārspīlētās kustības tika attiecinātas uz iemācīto bezpalīdzību, un, lai arī pati situācija, kad zirgs tiek pakļauts spiedienam un ir iemācījies, ka nekādi atbildes veidi šo spiedienu nemazinās, būtu attiecināma uz iemācīto bezpalīdzību, pašas izteiktās kāju kustības vairāk liecina, ka zirgs patiesībā cenšas arvien vairāk un vairāk, lai sasniegtu tik grūti iegūstamo atalgojumu. Šāda rīcība ievērojami atšķiras no iemācītās bezpalīdzības, kad dzīvnieki zaudē jebkādu motivāciju darboties un censties.

    Potenciālie nekontrolējamu, negatīvu pieredžu avoti zirgu apmācībā 

    Pamatnoteikums iemācītās bezpalīdzības izraisīšanai ir atkārtota, neizbēgama un negatīva ietekme. Viena no negatīvajām ietekmēm, ko izmanto eksperimentos iemācītās bezpalīdzības izraisīšanai, ir ierobežošana jeb ieslodzīšana. Šī rīcība bieži tiek izmantota zirgu apmācībā un turēšanā. Vairākas agrīnās apmācības metodes izmanto zirgu imobilizēšanu, tādejādi zirgiem iemācot, ka pretošanās ir veltīga un viņi ir bezpalīdzīgi šādā situācijā. Lai arī daudzas agrīnās apmācības tehnikas vairs netiek izmantotas un tiek uzskatītas par pārāk brutālām, dažāda veida zirgu ierobežošana joprojām tiek pielietota samērā plaši. Piemēram, zirga kāju sapīšana, vienas kājas piesiešana un citas metodes. Tā saucamo purna spīļu izmantošana arī var tikt uzskatīta par neizbēgamu negatīvu ietekmi. Tā gan parasti tiek pielietota reti un neregulāri, un apspiestā uzvedība var neatstāt paliekošas sekas, tomēr šis process ir piemērs pārejošai iemācītajai bezpalīdzībai.

    Ir skaidrs, ka ekstrēmas ierobežojuma formas noteikti rada neizbēgamu negatīvu un visticamāk sāpīgu pieredzi, kamēr tādu lietu kā zirga piesiešanas, zirglietu, iemauktu un ierobežojoša inventāra ietekme nav tik skaidri nosakāma. Vairākos pētījumos gan ir konstatēts, ka zirgi negatīvi uztver dažādas treniņu metodes un inventāru, piemēram, jāšanu rolkūrā, trenzes radīto spiedienu, neskaidras, konfliktējošas un nekonsekventas komandas. Pārsvarā zirgi tiek apmācīti asociēt savas atbildes reakcijas ar spiediena samazināšanos, piemēram, spiediena samazināšanās mutē, ja zirgs palēnina gaitu, vai sānos, ja zirgs paātrina gaitu. Spiediena noņemšana ir atalgojums, tā darbojas kā negatīvais pastiprinājums un palielina iespēju, ka atbilstošā zirga atbildes reakcija tiks atkārtota. Ja spiediens netiek konsekventi noņemts, zirga atbildes reakcija netiks pareizi pastiprināta, un šāda nepastāvība var dzīvniekam radīt apjukumu, kas ar laiku noved pie zirga mēģinājumiem izvairīties no stimula vai arī jebkādas atbildes reakcijas iztrūkuma. Šī pēdējā rīcība norāda uz motivācijas trūkumu darboties, kas novērots arī eksperimentāli izraisītas iemācītās bezpalīdzības gadījumos.

    Zirgi, kas atkārtoti tiek pakļauti nekontrolējamiem, ekstrēmiem stresa ierosinātājiem, visticamāk izjūt ilgstošu negatīvu un nomācošu ietekmi. Savukārt īslaicīga un neregulāra pakļaušana nekontrolējamām, negatīvām pieredzēm varētu radīt īslaicīgu motivācijas zudumu un emociju, izziņas spēju samazināšanos, kam būtu jāizzūd, ja zirgs gūst arī pozitīvu un patīkamu pieredzi. Diemžēl netrūkst zirgu, kuri ir neatsaucīgi, apātiski, bez motivācijas darboties. Šādu izturēšanos var radīt negatīva apmācību pieredze un nepiemēroti turēšanas apstākļi.

    Zirgu turēšanas apstākļi

    Lai arī turēšana iekštelpās un izolēti no citiem zirgiem, pati par sevi var nešķist kā negatīva ietekme, tomēr vairāki pētījumi parādīja, ka zirgi daudz biežāk uzturas ārpus boksiem un citu zirgu kompānijā, ja viņiem ir iespēja brīvi izvēlēties. Tāpat novērots, ka zirgi, kas lielāko dzīves daļu pavada boksos bez iespējas socializēties ar citiem zirgiem, kļūst apātiski un letarģiski. Dažkārt šādu efektu pat uzskata par vēlamu, jo ar tādu zirgu ir vieglāk tikt galā, it sevišķi, ja viņa darbs prasa lēnu un ne pārāk atsaucīgu un enerģisku izpildījumu (kā, piemēram, jāšanas skolās, dažās vesterna disciplīnās).

    Ja dzīvniekam ir iespējas ietekmēt pašam savu ikdienu un apkārtējo vidi, tas mazina nemieru un stresu. Eksperimentos ar citu sugu pārstāvjiem novērots, ka iepriekš piedzīvota iespēja kontrolēt notikumus savā ikdienā, zināmā mērā palīdz aizsargāties no nekontrolējama, negatīvas pieredzes ietekmes. Šāds iepriekšējās pieredzes pozitīvais efekts, kad spēja izdarīt izvēles attiecībā uz savu ikdienu var mazināt dažādu stereotipisko uzvedību izpausmes, novērots arī zirgiem. Piedāvājot zirgiem iespējas pašiem kontrolēt kaut daļu no viņu ikdienas aktivitātēm, tiek uzlabota ne tikai dzīvnieku labklājība, bet arī sekmēta viņu apmācība un treniņi.

    Iemācītās bezpalīdzības atpazīšana zirgos

    Eksperimentos ar citiem dzīvniekiem konstatēts, ka nespēja kontrolēt negatīvas ietekmes radīja izmaiņas trīs uzvedības veidos – motivācijā, kognitīvajos procesos un emocionālajās izpausmēs. Eksperimentiem pakļautie dzīvnieki arvien mazāk mēģināja aizbēgt no negatīvās ietekmes, un mazinājās motivācija reaģēt, ja iepriekš tas nebija devis nekādu rezultātu. Tika traucēta arī dzīvnieku spēja saistīt savu rīcību ar iznākumu. Savukārt sākotnēji eksperimentu apstākļu radītais nemiers un paaugstinātās emocijas, ilgstošu negatīvu apstākļu ietekmē pārgāja emocionālajā depresijā. Dzīvnieki kļuva pasīvi, nemotivētu un nomākti.

    Dažkārt šāda neaktīva, nemotivēta uzvedība var būt vēlama – nepieredzējušiem jātniekiem var nodrošināt rāmus un drošus zirgus, kuri nav tendēti uz neparedzamu rīcību un tādēļ bieži tiek uzskatīti par slinkiem un grūti iekustināmiem. Šie zirgi, iespējams, ir piedzīvojuši atkārtotu negatīvu pieredzi ar nelīdzsvarotiem jātniekiem, kuri vēl nespēj kontrolēt darbības ar pavadām vai kājām. Apvienojot to ar sakarības iztrūkumu starp zirga sniegto atbildi uz komandu un pretī saņemto rezultātu no cilvēka puses, šie zirgi tikpat labi var būt pārstājuši censties atbildēt vispār.

    Noteikt, vai zirgam piemīt iemācītā bezpalīdzība, tomēr nav vienkārši. Dažādu stresa un nemiera fizioloģisko parametru mērījumi ne vienmēr dod skaidrus rezultātus. Tā kā viena no iemācītās bezpalīdzības pazīmēm ir nespēja izjust prieku, tad iespējams lielāku skaidrību par šī stāvokļa esamību varētu sniegt tieši pozitīvo, nevis negatīvo emociju novērtēšana. Kā arī viena no pazīmēm var būt kuņģa čūlu, biežu koliku un citu slimību esamība un svara zudums.

    Zirgu labklājības uzlabošana

    No iepriekšminētā var secināt, ka zirgi, kuri tiek pakļauti atkārtotai, neizbēgami negatīvai ietekmei un pieredzei kā apmācības un treniņu, tā arī turēšanas apstākļu dēļ, visticamāk spēj izrādīt iemācītās bezpalīdzības pazīmes, tai skaitā, pazeminātu motivāciju, prieka trūkumu un kognitīvos traucējumus. Ir svarīgi saprast un pamanīt, ka neatsaucīgie, letarģiskie un “muļķu drošie” zirgi tikpat labi var šādi izrādīt izmisumu un nomāktību, nevis ir apmierināti, rāmi un relaksēti. Tikpat svarīgi ir saprast, ka vairākas lietas un procesi, kuriem zirgus pakļaujam treniņu un ikdienas sadzīves gaitā, ir ar negatīvu ietekmi uz šiem dzīvniekiem. Zirgiem ir nepieciešams sagādāt patīkamus un pozitīvus mirkļus viņu ikdienā, it sevišķi, ja kādā dzīves jomā viņi piedzīvo nepatīkamu pieredzi. Dzīve barā, nepārtraukti pieejama barība, iespējas brīvi kustēties un izvēlēties dienas aktivitāšu ritmu var palīdzēt dzīvniekiem tikt galā ar negatīvajām ietekmēm.

    Jātniekiem jāņem vērā, ka neskaidras, konfliktējošas komandas, novēlota zirga apbalvošana, kavēta spiediena noņemšana rada stresu un diskomfortu. Ņemot vērā, ka nepieredzējuši jātnieki zirgam sagādā vēl lielāku psiholoģisku un fizisku stresu, būtu rūpīgi jāseko līdzi jauno jātnieku apmācībai un pēc iespējas jāsamazina laiks, ko konkrētie zirgi pavada, apmācot nepieredzējušus cilvēkus. Līdzīgi būtu jāseko līdzi to zirgu darba slodzei, kas veic terapeitisko darbu ar cilvēkiem.

    Zirgu apmācībā lielākoties tiek izmantots negatīvais pastiprinājums, piemēram, spiediena noņemšana, kad zirgs ir izpildījis prasīto. Nevērīga vai nepareiza šī pastiprinājuma izmantošana var radīt vairākas uzvedības problēmas, tai skaitā neatsaucīgus, letarģiskus zirgus. Lai apmācību padarītu zirgam patīkamāku, būtu vēlams pēc iespējas izmantot pozitīvo pastiprinājumu, ar to papildinot vai aizstājot negatīvā pastiprinājuma metodes.

    Avots – Is there evidence of learned helplessness in horses?. / Hall, Carol; Goodwin, Deborah; Heleski, Camie; Randle, Hayley; Waran, Natalie. In: Journal of Applied Animal Welfare Science, Vol. 11, No. 3, 2008, p. 249-266.

    Agrita Žunna

  • Jāšana – prieks gan jātniekam, gan zirgam?

    Uzsākot sadarbību, piedāvājam lasīt nelielu ievadu no Zirguskolas par zirga un cilvēka attiecībām un kopīgo laiku!

    Zirguskolas pastāvēšanas laikā esam satikušas un iepazinušas daudz zirgu un to cilvēkus. Gan visu veidu sportistus, gan mērķtiecīgus vaļasprieka jātniekus, gan vienkārši zirgmīļus. Patiesībā – arī pašas sevi. Un visu šo cilvēku vidū nav bijis neviena paša, kas gribētu darīt pāri savam zirgam. It neviena. Gan tie, kam zirgs ir draugs, gan tie, kam zirgs ir kolēģis, gan tie, kam zirgs ir vērtīgs sporta inventārs, patiesi vēlas, lai zirgs justos labi – gan fiziski, gan emocionāli. Un sastapto vidū nav bijis neviena zirga, kurš vēlētos kaitēt cilvēkam vai cilvēka mērķiem. Arī, ja zirgs sper, kož, met zemē, „nesas” – kaitniecība cilvēkam ir pēdējais, kas viņam nāk prātā, to darot. Taču, neskatoties uz abu pušu labajiem nodomiem, saprašanās parāk bieži neizdodas tāda, lai abas puses smaidītu. Kāpēc?

    Tāpēc, ka saturs veido formu, nevis otrādi. Un zirgi to vēl aizvien zina, taču cilvēks to diemžēl pārāk bieži izrādās piemirsis. Un tad zirgi iebilst, un tie vienmēr iebildīs.

    Pilnīgi visi zirgi un arī katrs emocionāls un inteliģents cilvēks – jātnieks zina īstās atbildes uz šiem jautājumiem:

    • Vai cilvēks pats uzskata sevi par sekošanas vērtu līderi? Vai arī zirga vadību uztic tikai palīglīdzekļiem, bez kuriem iekšēji jūtas bezspēcīgs un nobijies?
    • Vai zirgs uzskata cilvēku par sekošanas vērtu līderi? Vai arī – zirgs pakļaujas palīglīdzekļu diskomfortam, līdz brīdim, kamēr kāds cits diskomforts nav spēcīgāks?
    • Vai zirgs ir veikls un stiprs, un tāpēc – lepns un skaists? Vai arī – tam nav ne jausmas, kāpēc viņam ātri jāskrien ar pavadu spiediena saliektu kaklu – jāimitē pozīcija, kurai viņš nav gatavs ne fiziski, nedz arī emocionāli jūtas tai atbilstoši?

    Turklāt vienkārši formas radīšana ir patiesībā daudz grūtāks darbs. Pēkšņi mums nākas pavadīt sava un zirga kopīgo laiku nepārtraukti cīnoties. Turklāt cīnoties ar pārlieku spēcīgiem pretiniekiem.

    Piemēram, cīnoties ar zirga dabisko uzvedību – vajadzību sekot un „ saplūst” ar baru, lai justos droši – mums ir jācīnās, lai aizvestu to no bara, jācīnās ar nepārtrauktu baiļošanos jaunā apvidū, ar visadažādāko „zirga nepaklausību”. Jācīnās ar dabisku instinktu – spiest pretī spiedienam – mums ir vajadzīgi arvien spēcīgāki un spēcīgāki palīglīdzekļi un lielāki muskuļi. Mums ir jābūt bargiem tiesnešiem un arī soģiem.

    Mums nākas cīnīties pret biomehāniku – jājot ar zirgu pozā, kura viņam ir nenormāla – ar svaru uz priekškājām, uz leju ieliektu muguru kopā ar uz augšu izliektu kaklu, mums zirga galvu nākas turēt rokās, bremzēt un izdarīt pagriezienus ar pavadu palīdzību. Mums nākas cīnīties ar nekontrolētu ātrumu, gāšanos plecā, dibena mētāšanu, ar daudzām, jo daudzām problēmām, kuru vienkārši varētu nebūt. Mums ir jāpērk dārgas pārtikas piedevas zirga mieram, mums ir jāmācās tehnikas, kā stiprāk turēt pavadas, kā labāk noturēties seglos. Pēc 10 gadiem jāšanas, spītējot veselīgiem kustību principiem, galu galā mums nākas pirkt arī jaunu zirgu.

    Bet mēs varam neizvēlēties šo ceļu, kas nesola neko citu kā vien bezgalīgu un bezjēdzīgu cīņu. Mēs varam izvēlēties veidot saturu un tad iegūt arī formu – nevis tikai sagaidīt un pieprasīt „jājamzirgam atbilstošu” uzvedību no sava zirga, bet radīt viņā patiesu vēlmi, vajadzību un prieku – sekot.

    Mēs varam vingrināt un izglītot savu zirgu, iemācīt viņam kustēties pareizi, palīglīdzekļus izraugoties tādus, kuri tikai palīdz paskaidrot, taču nav pamata vadības līdzekļi.

    Tas noteikti ir laikietilpīgāk – jo dzīva radība vēlamā virzienā mainās tikai krājot pareizu pieredzi, apdomājot un nostiprinot to. Arī zirga ķermenim ir „jāizaug” – līdz atlēta pozai – mierīgi, pakāpeniski, veselīgi. Tas prasa arī izglītošanos, izpratni un spēju pamanīt – gan zirga emocionālo, gan fizisko stāvokli. Varbūt nāksies atteikties no kāda sava uzskata, varbūt nedaudz mainīt savu dzīves uztveri. Varbūt ar šausmām noslēpt visas savas jāšanas bildes kastē pagultē.

    Bet neko mazāk darīt vienkārši nav jēgas.

    Anitra Eglīte, biedrības Zirguskola valdes locekle                     

    Attēlos: Daina Luksa ar dažādiem zirgiem un jaunzirgiem

    Foto: Agrita Žunna (1.attēls)

    Evija Sidraba (2.attēls)

    Ilga Tiesnese (3.attēls)

    Victors Francuzovs (4.attēls)

    Mārtiņš Zilgalvis (5.attēls)

  • Kā atpazīt zirga depresijas pazīmes

    Vai tu spētu ievērot, ka tavam zirgam ir depresija? Zirgi nevar par sajūtām izrunāties ar psihologiem – vai saviem saimniekiem, taču ar uzvedību viņi var mums sniegt svarīgu informāciju par savu pašsajūtu.

    Zinātnieki cenšas noskaidrot, ko stāsta šie uzvedības modeļi. Dr. Karola Fureī (dr. Carol Fureix) kopīgā darbā ar dr. Džordžiju Meisoni (dr. Georgia Mason) no Ontario Veterinārās koledžas veic pētījumus par uzvedību, kas var liecināt par “depresijai līdzīgu stāvokli” zirgos.

    Viņa apgalvo, ka izpēte šajā jomā sākusies nejauši. Fureī veica pētījumus par citiem zirgu labturības aspektiem, kad ievēroja, ka dažiem no zirgiem piemita tendence pavadīt laiku neparastā pozā. Fureī atzīmē, ka “dažbrīd zirgi stāvēja pilnīgi nekustīgi ar atvērtām acīm un fiksētu skatienu, nemirkšķinot, līmeniski nolaistu kaklu un uz aizmuguri vērstām ausīm.” Šī poza nav identiska tai, ko zirgs ieņem relaksēti guļot vai atpūšoties.

    Turpinot novērot pētījumā iesaistītos zirgus, viņa ievēroja, ka dzīvniekiem bija raksturīga arī vājāka reakcija uz pieskārienu un pēkšņu cilvēka parādīšanos pie boksa durvīm, salīdzinot ar citiem zirgiem, kuri uzturējās tajā pašā stallī. “Likās, ka viņi ir noslēgušies sevī, kas atgādina pavājināto sasaisti ar apkārtējo vidi, ko novēro klīniski depresīvu cilvēku gadījumā,” paskaidroja Fureī.

    Saldā bauda

    Meisone norāda, ka cilvēku gadījumā aprakstītā noslēgšanās sevī var būt rezultāts “iemācītajai bezpalīdzībai”. Viņa apgalvo, ka “cilvēki, kuriem ir depresija, pārstāj reaģēt uz apkārtējo vidi, jo ir iemācījušies, ka reaģēšana nerada nekādas izmaiņas viņu dzīvēs. Mēs uzskatām, ka arī zirgi varētu justies tāpat. Realitātē nav daudz tādu zirgu, kuriem būtu kaut neliela kontrole pār savām dzīvēm.”

    Fureī vēlējās veikt padziļinātu izpēti, lai noskaidrotu, vai sevī noslēgtam zirgam raksturīgā poza ir saistīta ar citiem simptomiem, kas raksturīgi depresijas diagnozei. Zināms, ka “anhedonija”, jeb prieka trūkums – nespēja just patiku pret apstākļiem, kas agrāk sagādājuši baudu – ir viens no galvenajiem depresijas simptomiem cilvēku gadījumā. Viņa nolēma pārbaudīt, vai šis jēdziens ir izmērāms arī zirgos.

    Viņas pētījums fokusējās uz cukuru. “Salda garša ir cilvēkiem patīkama un sukrozes uzņemšana, visticamāk, ir baudas vadīta arī citām sugām, ņemot vērā, ka, piemēram, grauzēji ēdīs cukuru arī tad, kad patiesībā nav izsalkuši,” stāsta Fureī. Līdzīgi grauzējiem, arī zirgi dos priekšroku ar cukuru saldinātam, nevis parastam ūdenim, un izvēlēsies saldinātu, nevis parastu barību, tāpēc var secināt, ka arī viņi gūst baudu no saldas garšas.

    Lai īstenotu pētījumu, Fureī un viņas kolēģi izraudzījās 20 zirgus no jāšanas kluba, kurā katrs dzīvnieks tika izmantots jāšanas nodarbībās 4 – 20 stundas nedēļā. Zirgi tika vēroti 15 dienas, lai konstatētu, vai viņi izrāda iepriekš aprakstīto “noslēgtības” pozu. Vienpadsmit no minētajiem zirgiem brīžiem bija vidēji vai pilnībā noslēgušies sevī, savukārt deviņi šādu uzvedību neizrādīja. Tas nebija saistīts ar zirgu vecumu vai dzimumu, taču bija novērojama izteikta saistība ar laiku, kuru zirgi pavadīja stereotipiskās darbībās, kā, piemēram, gaisa rīšana, aušana, lūpu vai zobu trīšana pret boksa virsmām, klanīšanās un galvas purināšana.

    Lai noteiktu, vai minētajiem zirgiem patīk cukurs, visiem reizi dienā, sešas dienas pēc kārtas tika no rokas piedāvāti cukura gabaliņi. Visi zirgi piedāvāto cukuru apēda. Pētījuma īstenošanai katram zirgam tika piedāvāts aromatizēts cukura bloks un, līdzko viņš vai viņa to nolaizīja, pētnieks bloku piestiprināja pie zirga boksa sienas. (Testu atkārtoja ar dažādu garšu cukura blokiem dažādā secībā.)

    Pēc tam katrs cukura bloks dažu turpmāko dienu laikā tika ik pēc noteikta intervāla svērts. Šādi Fureī atklāja, ka zirgi, kuri bija sevī noslēgti, ēda mazāk cukura un tie, kuri pavadīja visvairāk laika “noslēgtības” pozā, cukuru ēda vismazāk. “Pieņemot, ka cukura patērēšanu vada iespēja gūt baudu,” secina Fureī, “zirgi, kuri pavada laiku noslēgušies sevī, ir anhedoniskāki, nekā tie, kuriem šāda uzvedība nav raksturīga. Tas ir viens no galvenajiem simptomiem klīniskai depresijai un liecina, ka sevī noslēgti zirgi tik tiešām ir depresijai līdzīgā stāvoklī.”

    Noslēgtam zirgam tipiska sejas izteiksme

    Fiziskās pazīmes un iespējamie cēloņi

    Meisone paskaidro, ka papildus aprakstītajai pozai vērīgs zirga īpašnieks apzināsies arī citas pazīmes, kas liecina par to, ka zirgs neizjūt apmierinātību. Ja tavs zirgs mēdza saspicētām ausīm lēkšot, līdzko izlaists ganībās, vai ar entuziasmu uztvēra kakla pakasīšanu, bet nu vairs šādu uzvedību neizrāda, jārodas aizdomām, ka viņš rod mazāk prieka savā dzīvē.

    Fureī papildina, ka daudzu novēroto zirgu gadījumā noslēgtības pazīmes viņu uzvedībā raksturīgas jau daudzu gadu garumā. “Lai nu kā, šie novērojumi nedod pārliecinošu apstiprinājumu, ka cilvēku aprūpē esoši zirgi var kļūt klīniski depresīvi.”, viņa norāda. Nepieciešami papildus pētījumi, lai noteiktu, kā un kādos gadījumos zirgiem un citiem dzīvniekiem var diagnosticēt depresiju. No otras puses, Fureī apgalvo, ka “Šie noteikti ir nelaimīgi zirgi.  Tas nav labs stāvoklis, kādā atrasties.”

    Vai šis stāvoklis ir zirgu vidū plaši izplatīts? “Tādus secinājumus izdarīt ir par agru,” atbild Fureī, “Lai nu kā, ir interesanti, ka mēs ar kolēģiem zirgus, kas mēdz atrasties noslēgtības pozā, esam novērojuši daudzās jāšanas skolās.”

    Lai arī viņa vēl nav veikusi pētījumus, kas paskaidrotu šī stāvokļa iemeslus, Fureī šķiet, ka nozīmīga loma tajā ir zirga darba apstākļiem. Piemēram, jāšana var izraisīt hroniskas muguras sāpes un negatīva pieredze trenēšanas laikā var izraisīt apgūtās bezpalīdzības stāvokli.

    Meisone piebilst, ka arī zirga sociālā vide var būt nozīmīgs faktors šajā jomā: “Zirgi pēc dabas ir bara dzīvnieki, kuri veido ciešas attiecības ar sava bara locekļiem. Taču bieži mēs viņus turam izolētus boksos, kas zirgam ir ļoti grūti panesams. Vai arī pērkam un pārdodam viņus kā automašīnas, kā dēļ viņi pastāvīgi zaudē attiecības, kuras bija izveidojuši ar citiem zirgiem. Ar laiku zirgs var saprast, ka nav nekādas jēgas iekļauties jaunajā barā, jo viņu tik un tā drīz pārvedīs.”

    Zirga ķermeņa pozu salīdzinājums: noslēgtības poza, modrības/vērošanas poza, atpūtas poza

    Atpakaļ pie laimes

    Ko vari iesākt, ja sava zirga uzvedībā ievēro depresijas pazīmes? Kā atzīst gan Fureī, gan Meisone, pirmais solis ir lūgt vetārstam pārbaudīt, vai zirgs necieš no hroniskām sāpēm, kuras atbilstoši jāārstē.

    Līdzko esi pārliecināts, ka zirga fiziskā veselība ir labā stāvoklī, meklē iespējas uzlabot viņa dzīves apstākļus. Ņemot vērā, ka sociālā izolācija un ilgstoša atrašanās boksā zirgiem izraisa lielu stresu, ievērojamu uzlabojumu rada iespēja pavadīt maksimāli daudz laika ganībās ar baru. “Ja nav pieejamas ganības,” Fureī ierosina, “Var palīdzēt arī zirgu maksimāli ilga uzturēšanās manēžā vai jāšanas laukumā kopā ar citiem zirgiem un brīvi pieejamu sienu.” Noder arī izvēles iespēju došana zirgam, kad vien tas iespējams – piemēram, ļaujot izvēlēties atrasties iekštelpās vai ārā.

    Kad apmāci savu zirgu vai jāj ar viņu, drīzāk izvēlies pozitīvo, nevis negatīvo uzvedības pastiprināšanu. Tas nozīmē zirga atalgošanu ar pozitīvu stimulu, kad zirgs piedāvā pareizo risinājumu uzdotajam uzdevumam, nevis sodīšanu, kad viņš nedara, ko vajadzētu. (Tulkotājas piezīme – Jāpiebilst, ka ir četri dažādi uzvedības nostiprināšanas modeļi – Pozitīvā/Negatīvā nostiprināšana un Pozitīvais/Negatīvais sods. Raksta gadījumā tiek salīdzināts Pozitīvais nostiprinājums pret Pozitīvo sodu, kas nozīmē – stimula/apbalvojuma piešķiršana par izpildītu uzdevumu, pretēji soda/nepatīkama stimula piemērošanai par uzdevuma neizpildīšanu. Negatīvā pastiprinājuma gadījumā par uzdevuma izpildīšanu zirgs tiek atbrīvots no nepatīkama stimula (piemēram, tiek atbrīvota pavada, kad zirgs uzņem kontaktu trenzē) un tā ir viena no populārākajām pieejām zirgu apmācībā mūsdienās, savukārt Negatīvā soda gadījumā zirgam par nevēlamu uzvedību tiek atņemts patīkams stimuls (piemēram, par agresijas izrādīšanu barošanas laikā tiek atņemts ēdiens). Jēdzieni “pozitīvs” un “negatīvs” šajā gadījumā nozīmē nevis nostiprinājuma/soda kvalitātes vērtējumu, bet gan stimula piemērošanu vai atbrīvošanu no tā. Vairāk par šo tēmu var lasīt, piemēram, šeit: http://www.equinoxhorse.net/operantconditioning.html )

    Kā piemērs, kas var ilustrēt, kā šāda rīcība var palīdzēt zirgam depresīvā stāvoklī, kalpo 2010.gadā veikts Karolas Sankijas (Carol Sankey) pētījums. Kāda poniju grupa tika apmācīta atkāpties, pareizo rīcību atalgojot ar kārumiem. Otra pētījumā iekļautā poniju grupa tika apmācīta, pret viņu sejām vēzējot steku, kad vien viņi neatkāpās. Nav pārsteidzoši, ka ponijiem, kuri tika apmācīti, izmantojot steku, apmācību laikā bija straujāka sirdsdarbība un saspringtāki muskuļi, bija nepieciešams ilgāks laiks, lai apgūtu atkāpšanos, kā arī ārpus apmācību procesa viņi no cilvēkiem tiecās izvairīties.

    Centies ikdienā ieviest pozitīvu saskarsmi ar savu zirgu – piemēram, zirga tīrīšana var būt patīkama un relaksējoša, ja pievērs uzmanību viņa reakcijām.

    “Šis pētījums patiesībā vēl ir sākuma stadijā,” atzīst Meisone, “Pagaidām nevaram atbildēt uz jautājumu, vai zirgi var kļūt klīniski depresīvi. Taču noteikti ir pieejams pietiekami daudz informācijas, lai zirgu īpašniekiem, kuri viņos ievērojuši depresijas pazīmes un tai raksturīgos uzvedības modeļus, sniegtu vadlīnijas zirgu dzīves apstākļu uzlabošanā.”

     

    Papildus informācijai par pētījumā apkopotajiem datiem un secinājumiem

    Raksta Autore – Terēza Anna Pitmana (Teresa Ann Pitman)

    Pirmā publikācija – žurnālā “Horse Sport” 2015. gada augustā.

    Raksta saite

    Tulkojums – Laura Irbe Krastiņa, Dabiskās pieejas komanda

  • Vai zirgs ir laimīgs sportists?

    Kā iespējams noteikt kaut ko tik netveramu kā laime? Kā to definēt? Cilvēka laime ir mentāls un emocionāls stāvoklis patīkamu aktivitāšu laikā. Visbiežāk tiek minētas dažādas sociālās aktivitātes, saderināšanās u.c. nozīmīgi dzīves momenti. Vai laime eksistē arī citās sugās? Ja eksistē, tad kā to pamanīt?

    Jāšanas mākslas zinātņu konferencē (International Equitation Science Conference) profesore no Edinburgas universitātes Natālija Varana (Natalie Waran) apgalvo, ka ir svarīgi izveidot un lietot uz pierādījumiem balstītas pazīmes un indikatorus, ko saistīt ar zirgu un jātnieku. Pretējā gadījumā vienmēr pastāvēs risks zirga uzvedību tulkot pēc cilvēka vajadzībām un emocionālās pieredzes.

    Arvien svarīgāki kļūst jautājumi par zirgu labsajūtu un labklājību. Kamēr nav zināms vai laime eksistē arī citām sugām, tiek pieņemts, ja dzīvnieks spēj just patīkamas sajūtas vai pat laimi, tad viņa vajadzības un labturības prasības tiek apmierinātas.

    Turklāt zirgmīļu vidū valda liela vienprātība, ka zirga astes žvidzināšana, zobu griešana un pēkšņas izbīļa kustības jāšanas laikā varētu būt indikators negatīvam emocionālajam stāvoklim. Taču ir tikai pavisam neliela skaidrība par to, kāda uzvedība liecina par pozitīvām sajūtām.

    Laboratoriskie pētījumi, kas balstījušies uz zirgu izvēli un uzvedību atklājuši zināmu daļu iezīmju, kuras varētu palīdzēt noteikt vai zirgs ir vai nav laimīgs. Varana gan paskaidro, ka, lai varētu šīs iezīmes lietot, ir jāņem vērā reālā pasaule, kur zirgs dzīvo, strādā un sacenšas.

    Objektīviem nākotnes pētījumiem, kas skar zirgu emocijas un garstāvokli, būs jābūt saistītiem ar zirga apmācību, sportisko sniegumu un panākumiem. Tiklīdz būs iespējams nodibināt šādu saikni – treneriem, jātniekiem un tiesnešiem nāksies iemācīties pazīt indikatorus, kas liecina par pozitīvām  vai negatīvām zirga emocijām.

    Avots 1

    Avots 2

  • Vai jūs runājat zirgu valodā? II daļa

    Kājas pieciršana, izsperšana vai aste kā karogs – ne tikai sejas mīmika, bet arī zirga ķermenis „runā”  savā valodā, pasakot daudz ko par zirga noskaņojumu. Jau iepriekšējā daļā minējām, ka zirgi visnotaļ daudz komunicē, izmantojot kaklu. Ja zirgs ir rotaļīgi noskaņots, piemēram, kakls ir viegli saliekts pakausī, bet ja enerģijas ir pārāk daudz, tad zirgs mēdz arī kratīt galvu turpu šurpu. Ja zirgs ir atslābinājies, kakls ir taisns, bieži vien nolaists lejup. Ir svarīgi noteikt atšķirību starp atslābinātu un apātisku vai depresīvu kakla pozīciju – pēdējā variantā kakls nav atbrīvots, bet gan tiek turēts taisns un stīvs, reizēm virsējā kakla līnija par var būt viegli ieliekta, zirga skatiens vienlaikus ir vērsts uz priekšu, bet acu izteiksme ir „tukša”.

    Zirga acis ir ļoti izteiksmīgs tā noskaņojuma paudējs – plaši ieplestas, izbolītas acis, kurām redzams pat acu baltums, pauž bailes. Ja acs plakstiņš ir pa pusei aizvērts un skatiens miegains – tas nozīmē, ka zirgs ir atslābinājies. Ja acs praktiski nekustās, var pieņemt, ka zirgs izjūt sāpes. Ja zirgs acs ir plaši atvērts, bet nekustīga, tas liecina par depresīvu noskaņojumu. Ja acs ir plaši atvērta, bet kustīga, zirgs ir mierīgs un modrs.

    Arī ausis ir svarīgs zirga noskaņojuma „barometrs”. Ja zirgs ir mierīgs un atslābinājies, abas ausis ir viegli noliektas uz ārpusi. Ja zirgs par kaut ko ir stipri ieinteresējies, tas saspicē ausis uz priekšu. Cieši pieglaustas ausis, kas vērstas atpakaļ, liecina par agresivitāti, savukārt nemierīgi kustīgas ausis var paust bailes vai satraukumu. Daži zirgi vienmēr tur vienu ausi pagrieztu pret jātnieku, bet otru saslietu – tas vēl nenozīmē, ka zirgs nav apmierināts ar jātnieka darbībām. Drīzāk tas klausās uz aizmuguri un gaida, vai jātnieks dos kādus verbālus signālus. Ja zirgs būtu tiešām dusmīgs, tad atglaustu abas ausis atpakaļ.

    Saseksas universitātes zinātnieki ir veikuši pētījumus par ausu kustībām un to nozīmi zirgu komunikācijā – tika uzņemti oriģinālā lieluma zirgu fotoattēli, dažos no kuriem bija paslēptas ausis, bet citos – acis. Attēla abās pusēs tika novietoti spaiņi ar barību. Testējošie zirgi varēja izvēlēties vienu no variantiem: kā tika noskaidrots, zirgi izmanto savu sugas biedru mīmiku kā informācijas avotu, bet tikai tad, ja redz gan ausis, gan acis.

    Kopā ar ausīm un acīm mīmikā piedalās arī deguns un nāsis, turklāt īpašu uzmanību jāpievērš krokām, kas veidojas uz deguna. Ja zirgs ir atslābinājies, arī deguna muskuļi ir atbrīvoti, āda ir gluda un neveido krokas. Ja zirgs izjūt bailes vai agresiju, nāsis ir ieplestas, zirgs var sākt šņākuļot vai sprauslāt. Sāpju gadījumā āda ap degunu ir savilkta, ap nāsīm un lūpu kaktiņiem veidojas krokas. Zirgi, kas atsedz augšlūpu, reaģē uz noteiktām smaržām, mēģinot tās labāk uztvert ar īpašiem receptoriem, kas atrodas augšlūpas gļotādā.

    Komunikācijā tiek izmantotas arī kājas – tās tiek piecirstas, ar tām tiek kasīta zeme vai tās tiek spertas gaisā. Sišana ar priekškāju pa zemi vai speršana parasti liecina par agresiju, turklāt speršana ir spēcīgāks signāls šajā gadījumā. Pat, ja tā nav mērķēta uz kādu konkrēti, zirgu barā to tik un tā saprot kā brīdinājumu. Pietiek vienam zirgam tikai pacelt pakaļkāju un dot saprast, ka viņš ir gatavs spert – ja otrs draudus nesaprot, tad var sekot arī konkrētas, mērķtiecīgas darbības. Ērzeļi tā mēdz demonstrēt sevi, lai iebiedētu pretinieku, vai padižotos ķēvju priekšā, apliecinot savu spēku. Arī zirgi, kas ir satikušies pirmo reizi, mēdz izmantot šādas kustības komunikācijā, ja jaunais paziņa nav iepaticies. Nereti sišanu ar priekškāju pavada arī skaļš kvieciens.

    Kumeļi mēdz izmantot īpašu pakļaušanās signālu, t.s., „kumeļu košļāšanu”. Tie izstiepj kaklu un galvu uz priekšu, atver muti, savelkot viegli sasprindzinātu sejas izteiksmi un imitē košļāšanas kustības, klabinot zobus vai pat žāvājoties. Šādā veidā tie signalizē pārējiem zirgiem, ka agresija nav nepieciešama. Zirgu uzvedības pētniece Konstance Krīgere stāsta: „Man ir nācies novērot situācijas, kurās bija iespējama agresīva uzvedība starp ērzeli un ķēvi, bet tajās iejaucās kumeļš. Situācija momentā izkliedējās”. Turklāt ne kumeļš, ne ērzelis to nedara apzināti. T.s. „kumeļa košļāšana”  ir novērojama arī pieaugušiem zirgiem dažādos variantos – tie ieņem padevīgu ķermeņa pozu, ierauj asti kājstarpē. It īpaši tas ir raksturīgi nedrošiem un bailīgiem zirgiem.

    Astei zirgu komunikācijā piemīt centrāla loma. Ja zirgs žvidzina asti, sasprindzinājis astes kaulu, tas liecina par agresiju, nepatiku vai aizdomām. Augstu saslieta aste nereti novērojama ērzeļiem, kas dīžājas citu priekšā. Arī ķēves mēdz sasliet asti uz augšu, signalizējot ērzelim, ka ir gatavas pāroties. Ja zirgs ir iežmiedzis asti kājstarpē, tas liecina par bailēm, nepatiku vai sāpēm.

    Ir situācijas, kurās pat tāds uz bēgšanu orientēts dzīvnieks kā zirgs kļūst skaļš. Vispopulārākais akustiskais signāls, ko zirgs izmanto, ir zviegšana. Tā palīdz zirgiem sazināties no tālākiem attālumiem vai, ja kāds bara loceklis nav redzeslokā. Akustiskie signāli barā izraisa tūlītēju reakciju, tiem tiek piešķirta spēcīgāka nozīme un tie ir vieglāk uztverami. Turklāt šie signāli nonāk pie visiem bara locekļiem vienlaikus, kas ir svarīgi bara izdzīvošanai. Ja baram draud briesmas, bet nebūtu iespējams to brīdināt akustiski, tad ne visi zirgi tiktu vienlīdz ātri brīdināti un varētu krist par upuri plēsējiem. „Lauka izmēģinājumos mēs reiz atskaņojām vilku gaudošanas skaņas savvaļas zirgu bara tuvumā. Ķēves ar kumeļiem nekavējoties sāka brīdinoši zviegt, un kumeļi tūdaļ metās pie mātēm”, tā profesore Krīgere skaidro akustisko signālu nozīmi.

    Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka zirgi zviedz divās dažādās frekvencēs. Vienā no pētījumiem tika noskaidrots, ka zirgi dažādi pauž pozitīvās un negatīvās emocijas zviedzot, it kā tie runātu divās dažādās valodās. Ja zirgs ir pozitīvi noskaņots, zviedziens ir dziļāks un īsāks, nekā tad, ja zirgu pārņem negatīvas emocijas. Tāpat tika konstatēts, ka zirgi spēj atpazīt savus sugasbrāļus pēc to balss.

    Ja zirgs spēcīgi un skaļi izpūš elpu pa nāsīm, tas nozīmē, ka zirgs ir atklājis kaut ko tādu, ko nepazīst un par ko nav drošs. Šī skaņa aicina pārējos bara locekļus pievienoties un kopā izpētīt nezināmo objektu. Sprauslāšanai gan var būt divējādas izpausmes: pozitīva un atslābināta vai arī agresīva. Ja zirgs sprauslā atbrīvoti, tas liecina par viņa labsajūtu. Ja zirgs sprauslā spēcīgi un īsi, aprauti, tas savukārt liecina par tā agresivitāti attiecībā pret sugas biedru.

    Kā izrādās, kviec ne tikai sivēni, arī zirgi izmanto šo skaņu savā repertuārā. „Ķēves, kas meklējas, izmanto šo skaņu, lai paustu jauktu noskaņojumu – no vienas puses ērzelis viņām šķiet interesants, no otras puses viņas to aicina ieturēt distanci”. Ne tikai ķēves izmanto kviekšanu un spiegšanu komunikācijā. Arī divi kastrāti, veicot viens otra kažoka apkopi, mēdz iekviekties. Ja viens no apkopējiem skrubināšanas vietā iekniebj otram spēcīgāk, tad „upuris”  mēdz reaģēt ar kviekšanu un signalizē pirmajam, ka šāda rīcība nav patīkama.

    Bubināšana tiek uzskatīta par pozitīvu skaņu – tā zirgi sasveicinās savā starpā, un arī iemīļotais cilvēks parasti tiek sagaidīts ar bubināšanu. Stenēšana turpretim ir sāpju signāls; tās var arī nebūt hroniskas sāpes – ja zirgs ir sasprindzinājies, tas var sākt stenēt, piemēram, uzmetot pakaļkājas gaisā vai pat lecienā pāri šķērslim.

    Avots: St. Georg

  • Vai jūs runājat zirgu valodā? I daļa

    Zviegšana, ausu atglaušana, astes žvidzināšana – šīs zīmes zina ikviens zirdzinieks un domā, ka saprot tās pareizi. Taču jaunākie pētījumi rāda – zirgu komunikācija ir krietni daudzpusīgāka.

    Vai, iepazīstoties ar zirgu, lietderīgi iepūst tam elpu nāsī vai labāk uzreiz iezīmēt bara vadoni? Vai cilvēks zirgam nozīmē bara locekli vai tikai barības pienesēju? Noskaidrosim šajā rakstu sērijā, kādi mīti valda cilvēku domāšanā par to, kā zirgi komunicē.

    Auto durvis aizcērtas, steidzīgi soļi dodas staļļa virzienā – tur no 20 zirgiem viens pagriežas durvju virzienā, saspicē ausis un sāk bubināt. Vai komunikācija zirga un cilvēka starpā jau ir sākusies, pirms runa ir nonākusi pat līdz skatienu apmaiņai? Profesore Dr. Konstance Krīgere uzskata, ka tā gan nav: „No lielāka attāluma skatoties, vizuālais kontakts zirgam ir pirmajā vietā, tādēļ tāda īsta saprašanās cilvēka un zirga starpā sākas tikai, kad var nodibināt skatiena kontaktu abu starpā”. Izšķirošais faktors, kas nosaka zirga attieksmi pret cilvēku kā kontaktu partneri, ir tas, kā ķēve reaģējusi uz cilvēku, kamēr konkrētais zirgs bijis vēl kumeļa vecumā. Ja zirgs cilvēku sagaida labprāt, var pieņemt, ka tas nesaskata viņā nekādu apdraudējumu. „Mājas zirgi principā no cilvēka sagaida barību, un uztver viņu kā kontaktpersonu. Savvaļas zirgiem par cilvēku nav nekādas dižās intereses, līdz ar to tie netiecas pēc kontakta ar viņu”, skaidro Krīgere. Kā konkrēti zirgi uztver cilvēku, to gan profesore nelabprāt grib konkretizēt. Vai zirgs cilvēku uztver tāpat kā citu zirgu vai arī vienkārši kā sociālas grupas locekli, skaidrs ir viens, ka zirgi savā uzvedībā vadās pēc cilvēka. Pētījumos ir konstatēts: ja viena zirga kontaktpersona mērķtiecīgi skatās vienā virzienā, arī zirgs sāk skatīties turpat. „Cilvēks zirgam ir informācijas novadītājs”, konstatē prof. Krīgere.

    SAKĀRTOTAS ATTIECĪBAS

    Neatkarīgi no tā, kā zirgi uztver cilvēku, viņiem ir skaidri noteiktas hierarhijas attiecības, un tieši šādos, sakārtotu attiecību apstākļos zirgi jūtas vislabāk. Cilvēkam būtu jāieņem dominējošā daļa sociālajā pārī „cilvēks-zirgs”, bet vienlaikus neapspiežot zirgu visu laiku. „Zirgam ir jāzina, kas ir atļauts un kas nē. Ja cilvēks savās darbībās ir konsekvents, tad zirgam ir viegli iemācīties šos noteikumus un akceptēt robežas”.

    UZTICĪBAS JAUTĀJUMS

    Tāpat kā sveši cilvēki neapzināti mēdz ievērot viens pret otru zināmu distanci, tā arī katram zirgam ir sava privātā komforta zona, t.s. „individuālā distance”,  kurā tas necieš nevienu citu sugas brāli. Katram zirgam šī telpa ir atšķirīgi liela un ir atkarīga no tā temperamenta un pieredzes, kuru zirgs uzkrājis savas dzīves laikā. Rupji rēķinot, tā atbilst viena zirga ķermeņa garumam, aptuveni tik daudz, cik zirgam nepieciešams, lai iespertu otram. Daudzi jātnieki nemaz neapzinās, ka nerespektē šo zonu kā cilvēki, tuvojoties zirgam. Par laimi, daudziem zirgiem tas nerada problēmas: „Sadraudzējušies zirgi bieži vien pārkāpj viens otra individuālas distances un arī sakaras ar ķermeņiem savā starpā”, skaidro profesore Krīgere. Viens no šādiem piemēriem ir ieskāšana – tā ir draudzības pazīme, un arī dažādas hierarhiskās pozīcijas ieņemoši zirgi mēdz labprāt ieskāt viens otru.

    NEKĀDA BARĪBAS NAIDA!

    Arī barošanās laikā zirgi mierīgi pieļauj, ka cilvēks tiem tuvojas, divu iemeslu dēļ: pirmkārt, komunikācijā ar cilvēku zirgi ir iemācījušies, ka cilvēks nepretendē uz viņu barību. „Cilvēkam ir jāvar aizvest zirgu prom no barības siles. Ja zirgs neļaujas, tas nozīmē, ka viņš izturas dominanti attiecībā pret cilvēku”, skaidro Krīgere. Otrs iemesls, kādēļ zirgi nereaģē agresīvi, ja cilvēks tuvojas viņu barībai, ir zirgu barības uzņemšanas veidā. Savvaļā zirgi barojas nepārtraukti, un, ja kāds hierarhijā augstāks zirgs padzen viņus no barības, zirgi var aiziet atrast barību citā vietā. Tādēļ no evolūcijas skatupunkta naidoties barības dēļ zirgiem vienkārši nav vērts.

    NEPIECIEŠAMAIS RESPEKTS

    Problēmas rodas, ja cilvēks atsakās no savas „distances” attiecībā pret zirgu. „Saskarsmē ar citiem zirgiem es vienmēr ievēroju vismaz metra distanci. Zirgam šāda distance ir jāievēro drošības apsvērumu dēļ, jo pretējā gadījumā cilvēkam tas var izvērsties bīstami”. Ja zirgs sāk stumdīt un bāzties virsū cilvēkam, ir ātri vien „jānoskaidro” attiecības un jānostiprina savas kā līdera pozīcijas.

    PATĒLOT TĪĢERI?

    Amerikāņu „zirgaudzināšanas” guru Montijs Roberts izmanto ķermeņa valodu zirgu ietekmēšanai. Viens no viņa ierosinātajiem vingrinājumiem – izslieties pilnā augumā, cieši skatīties uz zirgu un izplest izstieptas rokas pirkstus – tas atgādina plēsēja ķetnu ar nagiem, un pēc Robertsa domām zirgam tas būtu jāsaprot. Krīgere uzskata, ka „Roberts strādā, izmantojot signālus, kurus zirgi saprot, jo tie ir viņiem iemācīti”. Pirkstu izplešana pati par sevi zirgiem nav saprotama no dabas, lai gan daba ir ieprogrammējusi zirgu „lasīt” plēsēju ķermeņa valodu. Piemēram, tieša, atvērta ķermeņa poza – tā liecina par konfrontāciju; savvaļā zirgi izslienas, lai iebiedētu konkurentus. Arī skatīšanās tieši acīs ir spēcīgs signāls, kas liecina par agresīvu uzvedību un dominanci. Profesore Krīgere gan brīdina, ka bailīgam zirgam tā tuvoties nevajadzētu. Šādam zirgam līdzēs labāk, ja tuvosieties tam, pagriežot plecu pret zirgu un novēršot skatienu.

    UZŅEMTIES VADĪBU

    Krīgere neatbalsta ideju, ka cilvēkam būtu jāuzņemas bara vadošās ķēves loma. „Bieži vien tiek apgalvots, ka savvaļā baru apsargā ērzelis, un galvenā ķēve vada bara pārvietošanos. Bet grupās īstenībā nav vienas atsevišķas vadošās ķēves. Arī hierarhijā zemākas ķēves ik pa laikam uzņemas bara vadību, lai gan ne tik bieži, kā hierarhijā augstākās”.

    DRAUDZĪGS „IEPŪTIENS”

    Ja divi zirgi sastopas pirmo reizi, hierarhijā augstākais zirgs aicina uz saskarsmi. Ausis tiek saspicētas, kakls izstiepts, un skatiens ir modrs. Abi zirgi nostājas viens pret otru ar deguniem un pārmaiņus pūš elpu otra izplestajās nāsīs. Daži jātnieki mēģina imitēt šo zirgu uzvedību kā sveicināšanās rituālu. „Pēc maniem novērojumiem drīzāk zirgi šo žestu uztver kā nepatīkamu”, apgalvo profesore. Rodas jautājums, vai zirgs šādu cilvēka izturēšanos tiešām uztver kā draudzīgu žestu. Jebkurā gadījumā ar šādu darbību cilvēks nespēs ieņemt augstāku hierarhijas pozīciju kā zirgs.

    NENOVĒRTĒT PAR ZEMU

    Ja cilvēks nepareizi iztulko zirga izturēšanos baiļu situācijā un nenovērtē pietiekami zirga reakciju, tas cilvēkam var izvērsties bīstami. Atkarībā no rakstura un situācijas zirgs stresa situācijā meklē glābiņu vai nu bēgšanā, vai agresijā. Bēgšanas pazīmes ir saspringtas kustības, baiļu pilns skatiens, izplestas nāsis, kā arī nervoza astes vicināšana un šņākšana. Turklāt šī uzvedība paliek arvien izteiktāka, līdz zirgs metas bēgt. Agresijas priekšvēstneši ir atglaustas ausis, augšup savilktas nāsis, kā arī astes žvidzināšana/

    Vēl viens brīdinājums ir pēcpuses pagriešana un draudēšana spert. Šādu uzvedību no zirga pieciest nedrīkst, jo tā cilvēka dominantās pozīcijas tiek vājinātas.

    PATIESĀ VALODA – EMOCIJAS

    Savvaļā zirgu ikdiena ir visnotaļ vienkārša – ēst, atpūsties, bēgt, ja kaut kas apdraud. Vai tur vēl vajadzīgas emocijas un kā tās zirgu barā tiek izpaustas?

    Cilvēkiem ir plašs emociju un to paušanas repertuārs – smiešanās, raudāšana, kliegšana utt. Kā ir zirgiem? „Zirgu emocijas nolasīt ir krietni grūtāk nekā citiem dzīvniekiem, tomēr viņi izrāda gan savas jūtas”, apgalvo profesore. Zirgu mīmika un žestikulācija ir ļoti daudzpusīga, piemēram, pētījumos ir pierādīts, ka zirgi cieš arī no depresijas, kā arī spēj veidot ilgstošas draudzības saites ar noteiktiem bara locekļiem. Ja „labākais” draugs ir prom, zirgi mēdz skumt. Emocijas ir svarīgas stabilu sociālo saikņu veidošanai, turklāt pozitīvās emocijas zirgi pauž ne tik izteikti, kā negatīvās. Profesore Krīgere uzskata, ka tas ir saistīts ar faktu, ka negatīvās emocijas ir vairāk nepieciešamas dzīvības nodrošināšanai, turpretī pozitīvās nespēlē šādu lomu. „Lai veidotu draudzību, zirgiem nepieciešams vairāk laika, līdz ar to arī signāli ir daudz smalkāki”.

    Cilvēki lielākoties uztver viens otra emocijas vizuāli. „Cilvēks spēj uztvert un pamanīt tikai mazu daļu no tā, ko var piefiksēt zirgs. Te rodas jautājums, vai mēs tiešām tik labi esam izpētījuši dzīvnieku uztveres mehānismus”, tā Krīgere. Zirgi informāciju par sugas brāļu emocionālo stāvokli nosaka, izmantojot ne tikai redzi, bet arī tausti un ožu, turklāt optiskā uztvere zirgiem nav tik nozīmīga kā cilvēkiem. Tāpat arī zirgi jūt magnētiskos laukus, lai gan šī parādība vēl nav tik labi izpētīta.

    Vēl viena bara komunikācijas parādība ir t.s. „kopējošā” komunikācija – ja viens zirgs sāk vārtīties, tad nepaiet ne ilgs brīdis, kā ari citi zirgi seko viņa piemēram. Šāda uzvedība sinhronizē baru, kas ir ļoti svarīgi bīstamās situācijās. Bēgšanas instinkts tiek ātrāk pārnests no viena bara locekļa uz citu, neizlaižot nevienu zirgu.

    RUNĀT KLUSĒJOT

    Normālos apstākļos zirgu pasaulē valda miers. Lai paustu savas emocijas, zirgi izmanto smalku mīmikas un žestu sistēmu, visbiežāk iesaistot šajā komunikācijā kaklu, asti un ķermeņa pozu kopumā. Skaļi toņi zirgu komunikācijā ir retāk izmantojami līdzekļi. Ja cilvēks sāk bļaut uz zirgu, zirgam tas nozīmē jau ekstrēmu signālu – tas novērtēs šādu kliegšanu vai nu kā lielus draudus, vai kā agresīvu uzvedību.

    Britu zinātnieki ir noskaidrojuši, ka zirgi spēj ar galvas un „sejas” mīmiku paust vairāk emociju un jūtu, kā līdz šim pieņemts. Lai varētu labāk un objektīvāk izprast zirgu mīmiku, Saseksas Universitātes pētnieku komanda visām kustībām zirga sejā piešķīra noteiktu kodu. Šī koda pamatā ir pasaulē psihologu plaši izmantota sistēma, ar kuras palīdzību analizē cilvēku sejas izteiksmes – t.s. „Facial Action Coding System (FACS). Tā kā šī sistēma jau ir veiksmīgi izmantota uz citiem dzīvniekiem, nu tā tika izmēģināta uz zirgiem. Šim nolūkam pētnieki sagatavoja zirgu zīmējumus dažādās situācijās un uzņēma vairāk nekā 15 stundu garu videomateriālu, piemēram, par mijiedarbību ar sugas brāļiem, cilvēkiem un suņiem. Tāpat arī tika pētīta zirgu sejas muskulatūra. Tika noskaidrots, ka zirgs spēj nodemonstrēt 17 dažādas sejas izteiksmes, salīdzinājumam – cilvēkam ir 27, šimpanzei 13, bet sunim 16.

    Dažas cilvēku mīmikas izteiksmes līdzinās zirgu izmantotajām, piemēram, acu ieplešana baiļu gadījumā. Tomēr ne visas emocijas var konstatēt ar šīs metodes palīdzību, piemēram, sāpes vai skumjas, jo šādās situācijās cilvēki sāk savus pārdzīvojumus un emocijas pārnest uz zirgu.

    Turpinājums sekos…

    Sagatavoja Sigita Eitcena, avots St. Georg.

  • Vai sods atbilst noziegumam?

    Jātniekam bieži vien ir jāspēj pieņemt lēmumi bez kavēšanās, lai labotu nevēlamu zirga uzvedību, piemēram, atteikšanos lēkt vai izbīšanos. Jāņem vērā, ka jātnieka reakcija ietekmēs arī zirga turpmāko uzvedību. Vai tu zini kā labot zirga nepaklausību vai arī tava reakcija būs uz emocijām balstīta? Vai pat sliktāk, tu satrakosies no dusmām?

    Daži jātnieki, neiedziļinoties situācijā, domā, ka ķeršanās pie steka ir atbilde visām zirga nepaklausībām, bieži vien komplektā ar mutes raustīšanu. Jātnieks, kas zaudējis savaldīšanos un ir rupjš, patiesībā ir neproduktīvs un bieži vien rada vēl lielākas problēmas. Zirga smadzenes var salīdzināt ar maza bērna smadzenēm, tam ir grūti saprast, ko agresīvā pavadu raustīšana un sišana ar steku nelaikā nozīmē. Kad zirgs ir apjucis, problēma tikai saasinās.

    Tāpēc ir nepieciešams saprast savu zirgu un tā reakciju dažādās situācijās, pirms pielietot „labošanas“ metodes. Jātnieka atbilde katrai nepaklausībai nevar būt „balta vai melna“. Ir jāzin kādu metodi un kad lietot. Daži jātnieki ir apveltīti ar lielisku intuīciju, taču citi to var iemācīties pēc zirga ķermeņa valodas un uzvedības.

    Apskatīsim dažus, specifiskus piemērus, kas tiek uztverti kā zirga nepaklausība, taču patiesībā ir jātnieka radīti.

    Atteikšanās lēkt

    Visbiežāk sastopamā nepaklausība, kura zirgiem tiek piedēvēta uzreiz pēc treniņu uzsākšanas. Jātnieki tiek mācīti zirgu sodīt, ja tas atsakās pārvarēt šķērsli. Patiesībā, virpirms nepieciešams situāciju izvērtēt un saprast atteikšanās iemeslu, pirms kaut ko mēģināt labot. Ir daudz iemeslu, kāpēc zirgs var atteikties lēkt. Piemēram, varbūt to izbiedējis kādas konkrētas krāsas šķērslis? Vai zirgs saprata, ka tam šķērslis būs jāpārvar? Iespējams, ka bija trajektorijas problēma? Vai tas bija jauns un nepieredzējis zirgs, kam bail lēkt? Vai arī pieredzējis zirgs, kuram nav šādu problēmu? Jātnieka kļūdu iemesls var būt uztraukums vai pārliecības, pieredzes trūkums. Ja jātniekam nav skaidrs, kāpēc zirgs atsakās lēkt, tad tam ir nepieciešams treneris.

    Ja zirga veselības problēmas ir atteikšanās iemesls, tad sods nedrīkst tikt piemērots, un zirgam nepieciešama atveseļošanās. Ja ir šaubas, ka tās ir veselības problēmas, tad vislabāk būtu tās apspriest ar veterinārārstu un zirgu izmeklēt.

    Ja atteikšanās bija sliktas trajektorijas un zirga kontroles rezultāts, arī tad zirgu nedrīkst sodīt. Jātniekam jālabo sava pieeja, lai zirgam nebūtu šaubu, kur tas dodas un kas tam ir jālec. Tas ir jāvada tieši uz šķērsli.

    Gadījumos, kad zirgs ir jauns, nepieredzējis, bailīgs un nepārliecināts, vislabāk pēc atteikšanās ir veikt voltu un mēģināt vēl reizi. Jātniekam ir jāspēj novērtēt vai atkārtotajā mēģinājumā nepieciešams „pielikt“ vairāk kājas un balss uzmundrinājumu vai, iespējams, pat nedaudz steku.

    Ja lēkt atsakās ļoti pieredzējis zirgs, tad vislabāk to būtu vadīt tieši uz šķēršļa centru, saņemt cieši kopā abas pavadas (bridge the reins) un pielietot steku aiz kājas, veikt voltu un atkārtot lēcienu. Darbības jāveic bez emocijām, lai zirgs saprastu, ka tam nevajadzētu apstāties. Ja jātnieks pārcenšas, tas zirgu var padarīt ļoti nervozu. Vairums gadījumu, pieredzējušais zirgs paklausīs un pārvarēs šķērsli.

    Ja zirgs pirms šķēršļa apstājas, jo jātnieks ir izvēlējies attālumu no kura nav iespējams pārvarēt šķērsli, tad šī situācija ir jātnieka vaina – vāja, neizlēmīga jāšana, kas jālabo mājās kopā ar treneri.

    Nekad nevajadzētu zirgu papliķēt, ja tas pirms šķēršļa ir apstājies, arī tad ne, ja tā ir bijusi jātnieka vaina, jo zirgs šo žestu var uztvert kā uzslavu par savu rīcību.

    Nobīšanās

    Vēl viena, izplatīta nepaklausība ir nobīšanās no kāda objekta. Šajā gadījumā ir būtiski atgūt zirga uzmanību, nevis reaģēt uz tā rīcību, piemēram, vadot zirgu pretī bailīgajam objektam. Koncentrējiet zirga uzmanību uz sevi un to sāniski virziet baiļu objekta virzienā. Piemēram, ja lēkšojot pa apli zirgs nobīstas un lec uz apļa iekšpusi, tad to „jāapliec“ ap iekšējo kāju un jāturpina lēkšošana tā, it kā nekas nebūtu noticis.

    Kustības trūkums

    Ļoti bieži nākas redzēt jātniekus ar zirgiem, kuri „neatbild“ kājai. Jātnieki pārsvarā šo problēmu nepareizi labo, radot piešu nobrāzumus zirga sānos. Zirgs nekustas uz priekšu, bet tajā pat laikā jātnieks to uz katra soļa baksta ar kāju. Nepareizi.

    Ja nemitīgi tiek pielietots spiediens no kājas, lai tikai zirgu dabūtu uz priekšu, rekomendē tomēr iemācīt zirgam reaģēt uz jātnieka kāju. Kombinē steku aiz kājas kopā ar kājas spiedienu un balsi, lai iedrošinātu zirgu kustēties. Tiklīdz tiek iegūta reakcija uz kustību uz priekšu, šo kombināciju var izmantot daudz retāk. Ja zirgs atkal „atgriežas pirmsākuma stadijā“, tad atkārto augstāk minēto variantu. Nekad zirgu nebakstiet visu laiku ar kāju. Pēc kļūdas labošanas, zirgam vajadzētu kustēties uz priekšu aktīvāk un reaģēt uz jātnieka kājas spiedienu nekavējoties.

    Rakstā aplūkotas tikai dažas, izplatītākās problēmas, kas treniņos un sacensībās redzamas regulāri. Ir ļoti svarīgi saprast, kāpēc tās rodas un kā tās labot. Kā Džordžs Morris saka: „Ir jābūt stipram un maigam vienlaikus, taču nekad rupjam“!

    Avots