Gari braucieni treilerī var būt nepieciešami – pārvākšanās, sacensības, kopīga ceļošana. Labs sagatavošanās darbs palīdzēs zirgam justies komfortabli, mazinās stresu un iespējamas saslimšanas.
Laicīga vakcinācija
Ja paredzēta garāka ceļošana ar zirgu, ļoti ieteicams plānot vakcināciju vismaz divas nedēļas pirms izbraukšanas. Tas dos laiku zirga imūnsistēmai pielāgoties un atgūties. Izbraucot uz ārvalstīm vienmēr nepieciešams noskaidrot kādi konkrētajā valstī ir obligātie izmeklējumi vai vakcinācijas. Ceļot vienmēr ir jābūt līdzi dzīvnieka dokumentiem un tiem ir jābūt sakārotiem, atzīmēm par vakcināciju un izmeklējumiem pieejamiem drukātā formā un īpašniekam tos ir jāvar uzrādīt.
Pietiekama hidratācija
Ir svarīgi nodrošināties, lai zirgs ir pietiekami uzņēmis šķidrumu laikā pirms ceļošanas. Šajā gadījumā nepietiek ar to, ka dzīvniekam vienmēr ir bijis pieejams dzeramais ūdens, vismaz 3 dienas pirms izbraukšanas tam papildus ieteicams izbarot elektrolītus. Dažādiem ražotājiem ir pieejamas gan pastas, gan elektrolītu pulveri. Elektrolīti veicina zirga vēlmi dzert, toties pietiekama hidratācija mazina iespēju, ka dzīvniekam radīsies gremošanas problēmas (piemēram, kolikas) un tas būs mazāk uzņēmīgs pret citām saslimšanām. Braucienā ieteicams paņemt līdzi konteineru ar ūdeni, jo zirgi mēdz būt izvēlīgi un nedzert ūdeni, kas nav ierasts. Pārvācoties uz citu vietu tie, protams, pierod, taču brauciena laikā nedrīkst riskēt ar to, ka zirgs pārstāj dzert.
Segas un transporta kājsargi
Ieteicams pasargāt zirga kājas un izmantot bandāžas vai transporta kājsargus. Pēc nepieciešamības izmantot arī segas. Tās brauciena laikā var viegli uzlikt, noņemt, tāpēc ieteicams ik pa laikam pārbaudīt kā zirgs jūtas (vai tam nav karsti, auksti).
Ceļošanas drudzis
Shipping fever jeb ceļošanas drudzis ir elpošanas sistēmas saslimšana, kas attīstās tieši transportēšanas laikā. Ja zirgs stāv piesiets treilerī, tas nevar noliekt kaklu un purniņu līdz zemei, taču tas ir absolūti nepieciešams, lai dzīvnieks varētu attīrīt savus elpceļus no putekļiem, sīkām siena un pakaišu daļiņām. Nonākot galamērķī zirgam var parādīties simptomi kā pastiprināti izdalījumi no deguma, temperatūra, slikta pašsajūta un būt nepieciešama nopietna ārstēšana. Lai no tā izvairītos, pēc iespējas jāmazina putekļi (mitrināts siens, pakaiši, kas neput), jāieplāno pauzes, kurās zirgs var nolaist galvu un attīrīt elpceļus (izkāpšana un paganīšana, krūšu norobežojuma atvēršana un pabarošana zemes līmenī) vai, ja iespējams – zirgu vest nepiesietu (ir treileri, kuros dzīvnieku var atstāt nepiesietu, tajos ir vairāk vietas un iespēja kustēties).
Bagātīgi pakaiši
Pakaiši garā braucienā ir būtiski ne tikai, lai uzsūktu urīnu, bet arī, lai zirgam nodrošinātu pamatu zem kājām, kas neslīd. Papildus, tas arī nedaudz palīdz absorbēt vibrācijas no grīdas. Nežēlojiet pakaišus, tas palīdzēs zirgam justies komfortablāk.
Ierašanās galamērķī
Ieteicams paņemt no mājām līdzi savu barību, lai dzīvniekam ir vieglāk aklimatizēties un pierast pie jaunā. Pakāpeniska pieradināšana un izvairīšanās no straujas barības maiņas, palīdzēs novērst veselības problēmas. Nedēļu pēc brauciena ieteicams profilaktiski ik dienu pārbaudīt zirga temperatūru (vai tā nepaaugstinās), vērot vai tam neparādās klepus, izdalījumi no nāsīm, caureja vai citi gremošanas traucējumi.
***
Avots: Planning a Long-Distance Move With Your Horse, Pieejams: šeit
Labs kopšanas inventārs palīdz zirgu uzturēt izcilā izskatā. Tāpēc mūsu mantu kastēs ir dažāda veida sukas un birstītes, ķemmes, spreji un smēres. Spalvas maiņa un rudens dubļi ātri vien padara sukas un birstes netīras, tāpēc iesakām dažus padomus, kā šos instrumentus kopt un uzturēt ilgāk lietojamus.
Vienmēr ieteicams glabāt mīkstās sukas tā, lai sariņi nebūtu saliekti vai saspiesti. Ir pieejamas dažādas suku somas, kas paredz katrai birstei savu nodalījumu, neļaujot tām sakrist kopā un saspiesties. Sukas var arī kārtot saliktas un sāniem, tā, lai vienas sukas sariņi būtu pret otras sukas rokturi. Cita metode ir salikt sukas kopā ar sariņiem, lai sariņi krusteniski savijas.
Netīras birstītes neļaus zirgu notīrīt pavisam tīru. Tīrīšanas laikā putekļus un matiņus no mīkstās sukas var iztīrīt ar cieto skrāpi pārbraucot pāri, taču ik pa laikam nepieciešama rūpīgāka tīrīšana. Netīrumi, spalvas, sīkas ādas daļiņas un zirga apspalvojuma dabīgā taukviela sakrājas birstītēs, tā ir ideālā vide dažādām baktērijām un lielisks veids kā pārnest no viena zirga citam dažādas ādas slimības. Suku kopšanai īpaša uzmanība jāvelta, ja zirgam novēro lietus iedegu vai citas ādas problēmas.
Vienkāršākais veids ir sukas mazgāt ar siltu ūdeni un ziepēm, taču jāizvairās no tā, ka izmirkst birstītes koka daļa vai detaļas no ādas. No tā iespējams izvairīties, ja birstīti iemērc seklā traukā ar ūdeni, kas nesniedzas līdz roktura daļai. Plastmasas un gumijas sukas var droši mazgāt un pilnībā ļaut tām samirkt. Ļaujiet sukām pamērcēties dažas minūtes, tad tās izskalojiet un atkārtoti iemērciet ziepjūdenī, atkārtojiet līdz izskalotais ūdens būs pavisam tīrs. Svarīgi arī vienmēr izskalot ziepju paliekas, jo ziepēm uzkrājoties sariņos, tie tiek pamazām bojāti. Attīrītās birstes salieciet uz dvieļa un ļaujiet izžūt siltā vietā. Nav ieteicams sukas, īpaši ar koka rokturi, atstāt žūt tiešos saules staros vai uz radiatora. Izžūstot pārāk strauji, koks saplaisās.
Mazgājot birstes pievienojiet ūdenim nedaudz trauku mazgājamā līdzekļa, tas palīdzēs izšķīdināt taukus, kas sukā sakrājušies no zirga ādas. Listerin vai cits mutes skalojamais līdzeklis apkaros baktērijas un piešķirs sukām ļoti patīkamu smaržu.
Ideāli, ja katram zirgam ir savs kopšanas līdzekļu komplekts – birstītes un skrāpji, nagu āķis. Tā iespēja pārnest slimības un baktērijas tiek ievērojami samazināta.
Ar Eviju Liepiņu un vienu no manuālās terapijas veidiem – hiropraksi, zirgam.lv ir pazīstams jau pusotru gadu. Esam redzējuši kā zirgi ar dažādām kustību aparāta problēmām kļūst elastīgāki, simetriskāki, sāk likt plašāku soli un kustēties brīvāk. Tikšanās reizēs Evija daudz stāsta par zirga ķermeni – skeletu, muskuļiem, nerviem, ja nepieciešams, pat zīmē un liek sataustīt kādu kaulu vai locītavu. Kā jau pasniedzēja. Latvijas Lauksaimniecības Universitātē viņa māca topošajiem veterinārārstiem mājdzīvnieku un kustību anatomiju. Kā Evija pati saka: “Kustību anatomija vienmēr bijusi mana sirdslieta”. Papildus veterinārajai izglītībai un zinātņu grādam dzemdniecībā un ginekoloģijā, viņa apguvusi hiroprakses kursu Vācijā un kļuvusi par akreditētu veterināro hiropraktiķi. Šobrīd vienīgā Baltijā.
Aicinājām Eviju uz interviju, lai uzzinātu vairāk par hiropraksi, viņas darbu un bagātīgo pieredzi.
Kas ir hiroprakse?
Hiroprakses nosaukums ir cēlies no diviem grieķu vārdiem cheir (rokas) un praktos (darīt) – darīts rokām. Tā ir ļoti sena terapijas forma, kas mūsdienās tiek uzskatīta par vienu no netradicionālajām ārstēšanas metodēm un bieži izmantota kā papildinošā terapija. Hiropraktiķis primāri strādā ar mugurkaulu – skriemeļiem no pakauša līdz pat astei. Cilvēku rehabilitācijā šo terapijas veidu plaši izmanto visā pasaulē, taču hiroprakse kļūst arvien populārāka arī dzīvnieku veselības uzlabošanai, visbiežāk, zirgu un suņu.
No citiem manuālās terapijas veidiem hiroprakse atšķiras ar to, ka iedarbojas uz dziļākām struktūrām pretēji, piemēram, masāžai. Hiropraktiķis strādā ar mugurkaula skriemeļiem, un pielietotajām manipulācijām ir ietekme uz nerviem un nervu impulsu pārvadi. Tas ir ļoti atbildīgs darbs un prasa pamatīgu zināšanu bāzi par konkrētās sugas anatomiju, tādēļ kļūt par akreditētu hiropraktiķi ir iespējams tikai veterinārārstiem. Lai arī pasaulē ir pieejamas apmācības programmas bez veterinārās izglītības, ir ļoti jāizvērtē šādu skolu uzticamība, jo starptautiski atpazītas un respektētas organizācijas veterināro izglītību izvirza kā vienu no pamata prasībām.
Hiroprakse zirgiem ir specifiska ar to, ka speciālistam sanāk stāvēt uz paaugstinājuma, lai uz zirga mugurkaulu iedarbotos visefektīvāk. Evija smejas, ka viņas nelielais augums uz lielā Latvijas zirga mazliet pieviļ, taču vienmēr līdzi ir palīginstruments – liela un stabila kaste. Tipiska hiroprakses vizīte sākas ar zirga gaitas novērtēšanu – soļos, rikšos, lēkšos, ja nepieciešams arī ar jātnieku. Dažkārt tiek uzņemts arī video, lai redzētu kustību palēninājumā. Strādājot Zviedrijā, kur izplatīta rikšošanas disciplīna, Evija kāpusi arī ratos un vērojusi zirga kustības, lai novērtētu specifiskus gadījumus.
Evija vadās pēc standartizētas shēmas, vispirms apskatot zirga kustības un novērtējot tā vispārējo stāvokli, tālāk pārbaudot mugurkaula kustīgumu un atzīmējot, ja tiek atrasti subluksācijas* kompleksi.
*Subluksācijas komplekss – kad diviem savā starpā saistītiem skriemeļiem ir ierobežota kustība (dorsāli – ventrāli (uz augšu – leju), vai laterāli (sāniski)).
Vizītē tiek pārbaudītas arī kājas un kāju locītavas, to kustību amplitūda. Mērķis ir atjaunot visu skriemeļu kustīgumu un līdz ar to nodrošināt nervu impulsu pārvadi attiecīgiem muskuļiem, uzlabojot dzīvnieka kustībspēju.
Vaicājot kādēļ šādi subluksācijas kompleksi veidojas, Evija uzsver, ka iemesli ir daudz un dažādi. Bieži saspringums mugurā rodas kā kompensācija problēmām citviet ķermenī – nepareiza kāju stāvotne, liekais svars, nagu problēmas u.c..Tas viss var mainīt zirga kustības un veicināt mugurkaula subluksācijas kompleksu attīstību. Dažādas, sīkas traumas aplokā, paslīdēšana, krišana arī var radīt sasprindzinājumu. Vai gluži kā cilvēkiem daudz sēžot pie datora, arī zirgs strādājot var pamazām uzkrāt sasprindzinājumu.
Hiroprakses procedūra.
Evijas galvenais instruments ir rokas – ar īsu, ātru uzspiedienu tiek atjaunots skriemeļa kustīgums. Šajā darbā ir ļoti svarīga precizitāte, katra kustība jāveic pareizā leņķī un pielietojot atbilstošu spiedienu. Uz skriemeļiem nedrīkst iedarboties pārāk spēcīgi, pārkāpjot normālo kustību amplitūdu (anatomisko barjeru), tā dzīvniekam var nodarīt sāpes un kaitējumu. Lūdzam Evijai komentēt par tīmeklī redzētiem piemēriem ar hiropraktiķiem, kuri sevi dēvē par “kaulu lauzējiem”. Tie rauj dzīvnieku kājas un kaklus, dzirdama skaļa krikšķēšana, kas tiek skaidrota kā labs rezultāts. Evija purina galvu un skaidro, ka tā nav ne laba, nedz arī normāla prakse: “Katrs skriemelis, katra locītava kustās savā anatomiskajā leņķī, plaknē un amplitūdā. Un mums šī amplitūda viennozīmīgi ir jāievēro. To neievērojot mēs varam radīt klīnisku subluksāciju. Un to jau nu mēs gan negribam”. Viņa piemin arī situācijas, kad dzīvniekam ir kāda cita patoloģija – artrītiski veidojumi starp kakla skriemeļiem vai, piemēram, nediagnosticēts zarnkaula lūzums. Šādos gadījumos dzīvniekam nedrīkst veikt manipulācijas, jo var nodarīt milzīgu kaitējumu. Ja šādam zirgam pieķeras bravūrīgs “kaulu lauzējs”, tad iznākums var būt traģisks.
Kad zirgam nepieciešama hiroprakse?
Evija pēc procedūras sagatavo izrakstu. Dokumentē izdarītās manipulācijas un tālākas norādes.
Neapšaubāmi priekšrocība, ka Evija ir gan hiropraktiķis, gan veterinārārsts, taču viņa uzsver, ka hiroprakse nav īstais risinājums, ja zirgam ir akūta trauma, nediagnosticēts klibums vai klīniska subluksācija. Šādos gadījumos vispirms ir jāvēršas pie zirgu ortopēda, viņš spēs veikt nepieciešamo diagnosticēšanu (rentgenus, ultrasonogrāfijas izmeklēšanu u.c.) un primāro ārstēšanu. Kad tas būs veikts, balstoties uz ortopēda ieteikumiem un diagnozi, hiropraktiķis varēs palīdzēt rehabilitācijas procesā. Ja praksē nākas saskarties ar gadījumiem, kas raisa šaubas vai atklājas kāda problēma par ko zirga īpašnieks nav zinājis, Evija iesaka veikt papildus izmeklējumus, lai būtu droša, ka zirgam tiek sniegta labākā iespējamā palīdzība. “Ir bijis, ka es aizbraucu vizītē, un dzīvnieks ir ļoti klibs. Īpašnieks stāsta, ka zirdziņam sāp mugura, bet ir acīmredzams klibums. Tad es šo dzīvnieku izmeklēju – veicu arī flekciju testus, diagnosticēju klibumu un nosūtu uz klīniku, tālāk nestrādājot. Ja es atbraucu nākamreiz, un dzīvnieks ir tādā pašā stāvoklī un īpašnieks nav izpildījis mājas darbu, tad atsakos strādāt un pārtraucu sadarbību. Mans mērķis ir palīdzēt dzīvniekam. Ja būs, piemēram, stiegras sastiepums, tad hiroprakse to neārstēs. Tikai tad, kad šī problēma tiks diagnosticēta un ārstēta, talkā nāk hiroprakse, kas rehabilitē, palīdz zirgam atgriezties slodzē, un problēma atrisinās. Bet ja šī shēma netiek īsti ievērota, dzīvnieks netiek izmeklēts, problēma netiek diagnosticēta, tad ārstēšana nav mērķtiecīga”, skaidro hiropraktiķe.
Hiroprakse ir noderīga ne tikai zirgu rehabilitācijas procesā, bet arī profilaksei. Piemēram, zirgam vidējā slodzē bez specifiskām sudzībām hiropraktiķa pārbaude reizi 2-3 mēnešos var palīdzēt atbrīvot uzkrāto saspringumu un veicināt veselību ilgtermiņā.
Kā Evija norāda, “zirgiem notiek līdzīgi kā cilvēkiem – daudz sēžam pie datora un mums attīstās tipiskas muguras problēmas – sāp jostas daļa, starp lāpstiņām, krūšu rajonā. Lai to risinātu, cilvēki iet vingrot, pie masiera, hiropraktiķa. Pat ja zirgs nelec Grand Prix, vienalga viņš izpilda noteiktus vingrinājumus – nes jātnieku, līdzsvaro savu un jātnieka svaru. Mainās pamats, zirgs kaut kur paslīd, izslīd. Līdz ar to mainās arī muskuļu tonuss, veidojas saspringums un saspringuma rezultātā – subluksācijas komplekss“.
Arī kumeliņiem hiroprakse ir ieteicama un var palīdzēt tiem veidoties simetriskākiem un taisnākiem, straujajā augšanas procesā.
Lielākoties hiroprakse ir noderīga visiem zirgiem, jo uzlabojas ķermeņa elastība un zirga sniegums kopumā. Hiropraktiķis var palīdzēt risināt arī dažādas problēmas, kas parādās zirgu jājot – nevēlēšanās locīties, necelšanās lēkšos uz vienu vai otru pusi u.c.. Tomēr gadījumos, ja zirgam ir diagnosticēts, piemēram, voblera sindroms, hiroprakse tam īsti nevarēs palīdzēt. Zirgam ar augšupejošo ceļa fiksāciju hiroprakse varbūt pat nav ieteicama, jo noņemot visas kompensācijas viņam var palikt grūtāk.
Strādājot ar zirgiem, Evija bieži var secināt arī par paša jātnieka “taisnumu” un simetriskumu. Savā ziņā ir normāli, ka cilvēkiem viena roka attīstās spēcīgāka un varbūt vairāk gribas strādāt tieši uz to pusi. Vai arī mugura nav taisna un visu laiku sanāk nedaudz sasvērties uz vienu pusi. Jājot tas negatīvi ietekmē arī zirgu: “Tas ko es varu ieteikt, mīļie jātnieki, lūdzu, parūpējaties par savu veselību, lūdzu, aizejiet pie hiropraktiķa, masāžas speciālista vai osteopāta. Jo bieži arī jātnieki ir ļoti asimetriski, un zirgs to jūt. Arī jātniekam ir jābūt fiziski stabilam un veselam, lai viņš varētu šo zirgu simetriski vadīt. Tas ir ļoti svarīgi”.
Interese par kustību aparātu un studijas Vācijā
Vaicājot kā Evija nonāca pie hiroprakses, viņa skaidro, ka zirga kustību aparāts viņai īpaši interesējis jau kopš studiju laikiem, kad vēl pasniedzēja Jura Tolpežņikova vadībā rakstījusi kursa darbu par dziļās saliecējstiegras patoloģijām. “Par ortopēdu nekļuvu, kaut Zviedrijā iesāku mācīties, stažēties ortopēdijā un vizuālajā diagnostikā pie Lennarta Nilsfora (Lennart Nilsfors). Sapratu, ka man kā maza auguma (156 cm) sievietei tas ir praktiski neiespējami un tas nav priekš manis. Bet tas kustību aparāts tomēr man mieru nedeva”.
Kļuvusi jau par zinātņu doktoru dzemdniecībā un ginekoloģijā, Evija vienmēr pievērsusi uzmanību jaundzimušajiem un tam, cik tie piedzimstot ir simetriski vai nesimetriski. Spriedusi, ka papildus savai specialitātei labprāt iemācītos palīdzēt zirgiem uzlabot kustībspēju un sniegumu. Arī pasniedzējas darbs LLU Veterinārmedicīnas fakultātē, kopš 2010. gada mācot mājdzīvnieku anatomiju un kustību anatomiju, interesi tikai palielinājis.
Ar IAVC hiroprakses akadēmijas kursa biedriem pēc eksāmena nokārtošanas un diploma saņemšanas Vācijā.
Meklējot dažādas iespējas, Evija iestājusies akupunktūras skolā Beļģijā, kur arī pirmo reizi dzirdējusi par IAVC (International Academy of Veterinary Chiropractic) un veterināro hiropraktiķu kursu. Lai arī sapratusi, ka akupunktūra nav īsti priekš viņas, skolu tomēr pabeigusi un uzreiz pēc tam pieteikusies IAVC Vācijā. Piedāvātā programma bijusi apjomīga un saturs ļoti kvalitatīvs – tieši kā Evija bija vēlējusies. Šajā programmā uzņem tikai cilvēkus ar veterinārārsta izglītību. Teorijai mijoties ar praksi, skolā tika pavadītas ļoti garas dienas un gala eksāmens, kā Evija pati smejas, esot bijis smagāks par jebko, kas piedzīvots studiju gados. Darbs ar dzīvniekiem noticis tikai instruktora pavadībā, manipulācijas ir specifiskas un jāiemācās precīzi līdz sīkākajai niansei. Šādu prasmi var iegūt tikai klātienē, jūtot dzīvnieku savām rokām un ļaujot instruktoram sevi vadīt un koriģēt. Kļuvusi par akreditētu hiropraktiķi pirms nedaudz vairāk kā divarpus gadiem, Evija kādu laiku turpināja strādāt Zviedrijā, kur vadīja divas ķēvju mākslīgās apsēklošanas stacijas un paralēli nodarbojās ar hiropraksi. Pārsvarā strādājusi ar rikšotājiem, jo rikšošanas bizness Zviedrijā ir ļoti attīstīts, taču sanācis darboties arī ar sporta zirgiem.
Šobrīd Evija ar ģimeni ir pilnībā atgriezusies Latvijā un priecājas būt mājās. Cilvēki nodod atsauksmes viens otram tālāk un viņas hiroprakses klientu loks ir strauji audzis. Pirms ceļošanas ierobežojumiem, regulāri braukusi arī uz vizītēm Lietuvā, jo šobrīd ir vienīgā akreditētā hiropraktiķe Baltijā.
***
Pirms tikšanās ar Eviju zirgam.lvaicināja lasītājus iesūtīt savus jautājumus, uz kuriem speciāliste sniedza atbildes.
1. Vai hiroprakse var palīdzēt arī zirgam ar elpošanas problēmām?
“Nē, diemžēl nevarēs”.
2. Dzirdēts, ka pēc katras zobu vīlēšanas “jaunie zobi” ir gandrīz vai obligāti “jāpielāgo“ organismam ar hiroprakses palīdzību. Vai tā tiešām ir?
“Par tādu praksi neesmu dzirdējusi, arī mūsu apmācībā neko tādu neakcentēja. Vai tas ir nepieciešams pēc katras zobu vīlēšanas – var darīt, bet nav kritiski svarīgi, ja nav žokļa pataloģijas”.
3. Hiroprakse un zirgs seniors. Kā sajust vai šāda “procedūra” nenodarīs lielāku ļaunumu, kad gadi jau liek par sevi manīt un stīvums kaulos? Vai process organismam nav tik liela slodze, lai nākamajā dienā justos sliktāk?
“Parasti senioriem mēs izmantojam citas tehnikas, ko sauc par “set and hold”. Esam krietni maigāki pret viņiem. Bieži vien seniori pēc procedūrām jūtas īpaši labi un aktīvi. Bet es vienmēr atgādinu, ka jebkuram dzīvniekam pēc hiroprakses var būt stīvums. Un ja ir slēpti klibumi, tie var kļūt redzami. Kāpēc? Jo mēs ar hiropraksi noņemam visas kompensācijas,un dzīvniekam sevi ir jānes anatomiski pareizi. Ja ķermenim ir kāda problēma, tā var kļūt redzama. Zirgam senioram jāatceras par artrītiskām pārmaiņām, artrītiskas pārmaiņas mēs nemanipulējam. Senioriem parasti ļoti patīk dziļo fasciju masāža. Man ir ļoti daudz seniorzirgu, kurus apciemoju diezgan regulāri un viņi jūtas ļoti, ļoti labi. Tas palīdz vieglāk kustēties”.
4. Vai praksē ir novērotas kopsakarības starp agri, taču tradicionālā vecumā (3 gadi) iejātiem zirgiem un muguras/locītavu problēmām vēlākajā dzīvē? Vai ir novērots, kā muguras/locītavu veselība atšķiras to zirgu gadījumos, kas iejāti vēlu? (4.5-5 un vairāk gadu vecumā).
“3-4 gadi ir objektīvs un adekvāts vecums kad sākt, bet viss ir atkarīgs no slodzes. Vai tā ir katru dienu, vai pamazām. Ja jūs redzat, ka šis dzīvnieks ir mazāk nobriedis, viņam ir 3 gadiņi, maziņš, smalciņš, tad varbūt vajadzētu tomēr pagaidīt. Ja redzat, ka 2,5 gadu vecumā zirgs ir liels, šķietami nobriedis, tad arī vajadzētu pagaidīt tomēr līdz 3 gadiem, kad sākt likt seglus mugurā. Izskats var būt mānīgs. Lielajiem vajag vairāk laika, lai noslēgtos kaulu osifikācijas vietas, ar viņiem prātīgāk jāstrādā. Svarīgs ir arī jātnieka svars. Jāskatās uz dzīvnieku un to, ko no viņa vēlaties. Es vienmēr esmu teikusi – saforsēt nevajadzētu, jo tas vēlāk var diezgan dārgi maksāt. Dzīvniekiem, kas ir pāragri iejāti, bieži novēro gan vairāk OCD, gan čipu attīstīšanos. jo tie ir sākti jāt, kamēr kaulu osifikācija vēl nav beigusies. Tā vēl ir procesā un par ātru pārslogojot šos dzīvniekus, riski patoloģiju attīstībai ir augstāki. Čipu attīstība ir lielāka, novēro pārslogotu muguras muskulatūru, arī vairāk vertebrālos subluksācijas kompleksus, un pastāv risks attīstīties artrītiskām pārmaiņām locītavās no pārslodzes. Problēma ir neadekvāta slodze neatbilstošā vecumā”.
5. Kāds ir interesantākais veids kā zirgs ir pateicis “paldies”? Kā zirgs pasaka “jā, jā, tur un nedaudz pa labi, jā– tur man sāpīte”?
“Bieži vien pēc kakla manipulācijas dzīvnieks pastiprināti groza galvu un izrāda pozitīvu attieksmi pret manipulācijas veicēju. Pastiprināti mirkšķina ar acīm, žāvājas, košļā. Manipulācijas laikā mugurkauls ir jānotur taisnā pozīcijā, tāpēc galvas rotācija nav pieļaujama, bet kad sāku strādāt ar galvu, tad jau bieži tie dzīvnieki baksta mani, ir kas laiza. Man ir viena ķēve, ko esmu pati radījusi (manis sēklots kumeļš), viņa vienmēr mani ļoti, ļoti laiza. Kamēr es strādāju pie galvas, viņa visu laiku mani laiza – mums ir tādas īpašas attiecības”.
6. Kas Eviju ievilināja zirgu pasaulē un vēl veterinārijā?
Man bija 6 gadi, kad Allažos iepazinos ar Austru Melnbārdi un Dzintru Puķudruvu – Puriņu. Kopš tās dienas un tām sacensībām no Allažu staļļa izgāju tikai tad, kad to stalli aizvēra. Tā es nokļuvu zirgu pasaulē. Strādāju stallī, kopu zirgus, kopā ar māsu iejājām jaunzirgus. pēc Kad vairs nebija Dzintrai zirgu, tad gājām arī pie Ivetas Janelsiņas jāt. Iestājos Smiltenes tehnikuma zirgu sekcijā, jāju pie Modra Manfelda, Antras Bērziņas un Aigara. Tur bija nopietna zirgu sekcija, trenējos konkūrā un lēcu līdz 120 cm. Jāju arī Zviedrijā – strādāju jaunzirgus, jāju konkūru un uzlaboju savas prasmes. Atceros, kad man bija 11 gadi un rakstījām atmiņu klases. Tur bija jautājums – par ko Tu vēlies kļūt? Es ierakstīju – “veterinārārstu” un par to arī kļuvu. Kā 6 gadu vecumā tiku pie zirgiem, tā nekad neesmu beigusi pie viņiem iet. Man viņi patīk, uzrunā, un es viņus kā dzīvniekus cienu un respektēju”.
7. Vai ir gadījies kāds neparasts “spītnieces/ka savaldīšanas” stāsts?
“Jā, ir viens īpašs un kolosāls klients ar kuru citiem manuālās terapijas speciālistiem ir bijis grūti sarunāt. Arī man no sākuma draudēja kost un spert, bet pamazām esam sadraudzējušies. Parādīju, ka man nav no viņa bail un es nedarīšu pāri. Katru reizi viņu ar kaut ko arī uzcienāju”.
8. Ar ko hiroprakse zirgiem atšķiras no osteopātijas? Un kā pasargāt savu zirgu no nekvalificēta manuālā speciālista? Viņam jābūt arī praktizējošam veterinārārstam? Kādi vēl kritēriji jāņem vērā?
“Abas šīs pieejas darbojas roku rokā. Mums Latvijā ir vairāki citi kvalificēti manuālie terapeiti un nereti strādājam ar vieniem un tiem pašiem zirgiem. Sastrādājoties ir kolosāls rezultāts, jo katram ir nedaudz citas metodes. Es strādāju ar dziļo fasciju masāžu un dziļajiem muskuļu slāņiem, osteopātam ir vieglāk strādāt pēc manis un man – pēc viņa.
Kā izvairīties no nekvalificēta terapeita – jums ir visas tiesības paprasīt parādīt sertifikātu, jo ir jābūt sertifikātam ar norādītām stundām, ir jābūt diplomam. Nevis online 3 stundas noklausīts seminārs. Ja manuālajam terapeitam izglītībā nav klātienes mācības – tā nevar būt. Praksi vajag vienmēr, kvalificēta mācībspēka klātbūtnē apgūt tehniku. Skatoties video, nekad to nevarēs izdarīt precīzi”.
9. Kādus zirgu hiroprakses pamatus nepieciešams zināt zirga īpašniekam?
“Nav iespējams izstāstīt vai dot norādes, lai veiktu patstāvīgi jebkādas hiroprakses manipulācijas. Ir nepieciešama veterinārā izglītība un iegūta hiroprakses apmācība, citādi tas var būt bīstami. Ir elementi no masāžas, ko saimnieks var veikt pats, bet ne hiropraksi”.
Ir zirgi, kas īpaši jutīgi reaģē uz insektu kodumiem, tie izteikti kasās un izberzē apmatojumu. Šo problēmu mēdz dēvēt par vasaras ekzēmu. Insektu siekalas koduma vietā izsauc alerģisku reakciju – tūsku, niezi, izsitumus. Dažkārt novērojami arī sausi pleķi uz ādas, vietām nav spalva, var būt sīkas brūces un ādas sabiezējumi. Atkarībā no kukaiņu daudzuma, ekzēma var būt vieglāka, smagāka vai pat vispār bez simptomiem.
Lai arī šo izteikto reaktivitāti nav iespējams izārstēt, spēcīga uzliesmojuma gadījumā veterinārārsts var izrakstīt medikamentus vai smēres, kas satur antihistamīnus vai kortikosteroidus.
Taču vasaras ekzēmu var labi kontrolēt, veicot dažādus profilakses pasākumus un pēc iespējas samazinot kukaiņu iedarbību:
Mēslu komposta kaudzi veidot pietiekami tālu no staļļa
Izmantot losjonus un smēres insektu atbaidīšanai
Lietot mušu segas un maskas (ir pieejamas speciālas ekzēmas segas, kas nosedz vairāk ādas kā parastās mušu segas un veidotas no materiāla, kas piemērotāks ilgstošai nesāšanai)
Ievest zirgu stallī laikā, kad insekti ir visaktīvākie
Radīt nelabvēlīgu vidi priekš insektu vairošanās (skatīt tabulu zemāk)
Insekta veids
Vairošanās vieta
Barošanās laiks
Sīvā muša
Mēsli un trūdoši augi
Dienas gaišais laiks
Haematobia irritans
Liellopu mēsli
Dienas gaišais laiks
Dundurs (Tabanus sulcifrons)
Augi un ūdens
Dienas gaišais laiks
Odi (Culicoides spp)
Stāvošs ūdens un mēsli
Mijkrēslis, rītausma
Knišļi (Simulium spp.)
Tekošs ūdens
Rīti un vakari
Zirgam.lviesaka:
Pretinsektu līdzeklis Red Zone Super. Ļoti efektīvs taču tajā pat laikā maigs pret ādu, var lietot ne tikai zirgiem, bet arī cilvēkiem. Sastāvā esošais saltidīns nav toksisks un sniedz ilglaicīgu efektu pret dažādiem insektiem. Iedarbību pastiprina arī parastā purvmirte, kadiķis, ķiploks un citroneikalipts, kas pievienoti sastāvam. Apskatīt: šeit
NAF Off Deet Power. Spēcīgas iedarbības pretinsektu pūšamais! Absolūti nepārspējāms. Apskatīt: šeit
Sweet oilkairinātas ādas kopšanai, lieliski piemērota eļļiņa insektu koduma vietu apstrādei. Mitrina ādu, samazina kairinājumu un niezi. Nodrošinās ādas mitrināšanu visu dienu, lai palīdzētu zirgam samazināt vēlmi kasīt kairināto ādu. Sastāvā ir nomierinošas iedarbības mandeļu eļļa, antiseptiskā mirtes eļļa un saltidīns. Apskatīt: šeit
***
Izmanotais avots: Understanding Insect Bite Hypersensitivity in Horses, Pieejams: šeit
Zirga ķermenim āda kalpo kā svarīga barjera ar ārējo vidi. Dažādi izsitumi, apmatojuma izkrišana, parazīti – tas viss liecina par organisma kopējo veselības stāvokli. Aplūkosim sīkāk, kādas funkcijas zirga organismā veic āda un kā cīnīties ar problēmām.
Attiecībā pret aizņemamo platību un svaru āda ir zirga ķermeņa lielākais orgāns. Ādas platība uz visa zirga ķermeņa atkarībā no tā lieluma aizņem no 5-10 kvadrātmetriem. Salīdzinājumam pieaugušam cilvēkam tā aizņemt tikai aptuveni 2 kvadrātmetrus. Āda nav tikai lielākais zirga orgāns, bet arī veic visvairāk funkciju, jo nodrošina svarīgus vielmaiņas procesus un atbild par daudzām maņām. Sāpes, temperatūra, pieskārieni, spiediens – to visu zirgs spēj uztvert caur ādu.
Pakļauta daudziem ietekmes faktoriem, āda ir spiesta ne tikai izturēt mehānisku un ķīmisku slodzi, bet arī pasargāt organismu no ultravioletā starojuma. Tāpat arī tā kalpo kā barjera pret ūdens zudumu un aizsardzība pret mikroorganismiem, līdz ar to veidojot svarīgu imūnsistēmas daļu. Āda ir kā organisma aizsargrobeža pret ārējo vidi – visi ārējās ietekmes faktori, kairinātāji, svešķermeņi, traumas vispirms saskaras un ietekmē ādu. Tādēļ ādā atrodas tik daudz šūnu, kuru uzdevums ir pasargāt organismu no uzbrūkošajiem slimību ierosinātājiem. Caur ādu izdalās arī toksīni, savukārt caur sviedru un tauku dziedzeriem izdalās tādi vielmaiņas blakusprodukti kā sāls, ūdens u.c. Ne velti to veterinārijā dēvē par veselības spoguli – sausa, plēkšņaina, zvīņota, blaugznaina āda vai nespodrs, aplūzis apmatojums liecina, ka zirga organismā kaut kas nav kārtībā.
ĀDAS UZBŪVE UN FUNKCIJAS
Zirga ādas biezums ir atkarīgs no ķermeņa zonas. Muguras zonā tā ir no 4-7 mm bieza, krēpju un skausta rajonā aptuveni 5,5 mm. Krustu un gūžu rajonā āda ir biezākā – no 6-7 mm. Sānos plecu un kāju rajonā tā ir tikai 3,5 mm bieza, bet ribu rajonā – 4-4,5 mm. Uz krūtīm un vēdera ādas biezums svārstās no 2,5-3,5 mm, uz kakla un galvas – no 2,5-4,5 mm. Atšķirības ādas biezumā nosaka arī zirga vecums vai šķirne. Tā piemēram, tīrasiņiem āda ir plānāka nekā smagā braucamā tipa zirgiem. Salīdzinājumam – suņa ādas biezums atkarībā no ķermeņa zonas svārstās no 0,5-5 mm, bet cilvēkam – 1,5-4 mm.
Āda sastāv no trim kārtām – Epidermis (epiderma jeb virsāda), Dermis (pamatāda) un Subcutis (zemāda). Papildus apmatojumam, kas jau veido būtisku aizsargbarjeru pret parazītiem, mikrobiem vai bojājumiem, arī epiderma jeb virsāda veic svarīgu aizsargfunkciju. Tās aizsargājošā tauku kārtiņa satur olbaltumvielas un antivielas, kurām piemīt antibakteriāla un pretsēnīšu iedarbība.
Epiderma jeb virsāda
Ādas virskārtai piemīt izteikta imūnās aizsardzības īpašības. Tajā esošās šūnas atbild par aizsardzību pret vīrusiem, baktērijām, sēnītēm un citiem slimību ierosinātājiem. Tās arī uzņem antigēnus un novada tos tālāk imūnsistēmā. Tādējādi tiek ierosinātas pamatādā esošās T-šūnas, kuras apkaro ierosinātājus. Interesants fakts – kopumā zirga ādā mīt vairāk nekā 10 dažādi baktēriju un 30 dažādu sēnīšu veidi. Šie dažādie mikroorganismi sadzīvo nosacītā līdzsvarā, kuru nav ieteicams izjaukt. Veselā zirga organismā pH vide ir viegli skāba un svārstās no 4,8-6,8. Šo līdzsvaru ir svarīgi saglabāt, tādēļ, piemēram, ir būtiski zirga mazgāšanai izvēlēties pH-neitrālu šampūnu.
Pamatāda
Pamatāda sastāv no saistaudiem, satur sviedru un tauku dziedzerus, nervu šūnas, asinsvadus un limfvadus, kā arī matiņu folikulus, kuriem piestiprināti apmatojumu noturošie muskuļi. Vienā zirga ādas kvadrātcentimetrā ir aptuveni 400-500 sviedru dziedzeru. Tādējādi zirgs, kas strādā un izteikti svīst, tiek automātiski dzesēts, pateicoties organisma izdalītajam iztvaikošanas aukstumam. Pie lielas slodzes ķermeņa temperatūra, kas normāli svārstās no 37,2 – 38,3 grādiem pēc Celsija skalas, var pakāpties līdz pat 41 grādam.
Zemāda
Zemādā atrodas dzīvības funkciju nodrošināšanai svarīgās tauku šūnas, tādēļ tā ir visbiezākā no trim ādas kārtām. Tās biezums ir atkarīgs no zirga barojuma kondīcijas. Papildus tauku šūnām šajā kārtā mīt arī nervu šūnas un asinsvadi. Īpaši nozīmīgs ir zemādas muskuļu slānis, kam ir būtiska nozīme insektu atvairīšanā – pateicoties šiem muskuļiem zirgs spēj ādu noteiktās vietās saraut, lai, piemēram, aizgaiņātu nosēdušos dunduru.
AIZSARGFUNKCIJA
Ādai jātiek galā ar daudz dažādiem ārējās ietekmes faktoriem. Ja tās aizsargfunkcija ir novājināta, organisms ir pakļauts slimības riskam.
Saules stari
Infrasarkanais (IRA/B/C), kā arī ultravioletais starojums (UVA/B) caur apmatojumu spēj iekļūt dziļi zirga ādā. Lielākoties tas neizraisa nekādus būtiskus bojājumus, taču problēmzonās kā zonā ap nāsīm nereti var rasties apdegumi vai kreveles. Te var lieti noderēt apdegumu krēms vai krēms aizsardzībai pret saules stariem.
Sēnītes
Ja āda ir vesela, sēnītēm nav nekādu izredžu – tās atvaira speciāla tauku kārtiņa, kas sedz ādu. Ja āda ir novājināta, sēnītes var izplatīties pa ādas virsmu, veidojot tīklu. Jo lielāks gaisa mitrums, jo labāki nosacījumi sēnīšu izplatībai.
Dienas-nakts maiņa
Pa dienu silts, pa nakti auksts – āda tik un tā rūpējas par labu pašsajūtu, pateicoties tās termoregulācijas spējām. Kad naktis sāk palikt garākas, āda reaģē, sākot audzēt ziemas kažoku.
Mitrums
Ar nedaudz lietus zirga āda spēj lieliski tikt galā, tomēr ar ilgstošu mitrumu tai nav tik labas izredzes – tad draud rasties ādas iekaisumi, kas savukārt nozīmē apmatojuma zaudēšanas risku lielos apmēros.
Iekšējie parazīti
Tārpi kaitē ne tikai zirga gremošanas traktam, bet arī novājina tā ādas imūnsistēmu. Ādai kļūst grūtāk nosargāt savas barjeras funkcijas, kā rezultātā baktērijām utml. ir vieglāk iekļūt zirga organismā. Dabiskus attārpošanas līdzekļus meklē veikalszirgam.lv
Aukstums
Lai pasargātos no ledus un sniega, zirgam ir nepieciešams pienācīgs ziemas kažoks. Āda rūpējas par to, lai laikus izaudzētu tādu, kad dienas gaišā daļa paliek īsāka. Jo aukstāks ir ārā, jo biezāks kažoks tiek audzēts.
Baktērijas
Pateicoties ādas antibakteriālajai pārklājuma kārtiņai, normālos apstākļos baktērijām ir grūti iekļūt zirga ādas iekšējos slāņos. Tomēr ādas dabisko aizsargbarjeru var novājināt nelielas brūcītes, ilgstoša mitruma ietekme vai novājināta imūnsistēma.
Karstums
Zirgam 30 grādos sacensībās jālec maršruts? Pateicoties ādas funkcijām tas ir iespējams – caur sviedru dziedzeriem mitrums izdalās uz āru, tādējādi dzesējot organismu.
Ērcītes un spalvgrauži
Parazītiem patīk baroties no blaugznām vai citiem ādas izdalījumiem. Īpaši ziemā tie bieži parādās, novājina ādas imūnsistēmu un atvieglo ceļu citiem uzbrucējiem kā baktērijām utml.
ĀDAS REŽĪMS ZIEMĀ
Kad dienas paliek īsākas, zirgi sāk audzēt ziemas spalvu – tā ir ģeniāla dabiskā sistēma, kas nodrošina perfektu termoregulāciju.
Āda pamatā regulē zirga ķermeņa temperatūru. Zirgiem ir dažādas iespējas, kā izturēt zemu temperatūru. Tā var novērot, piemēram, ka ziemā zirgi vairāk ēd rupjo barību, lai apgādātu organismu ar papildu enerģiju. Tiem piemīt arī visnotaļ „gudra” termoregulācijas sistēma – noteikti sensori ādā reaģē uz dienasgaismas ilgumu, un, kad dienas kļūst īsākas, sākas spalvas maiņa. Ziemas kažoka biezums un garums pielāgojas atkarībā no ārējās temperatūras. Matu folikulus ieskaujošie muskuļi nodrošina matiņu piepacelšanu, pagriešanu vai pieglaušanu. Šīs viedās sistēmas dēļ vetārsti un speciālisti iesaka veselam zirgam labāk nelikt segas virsū un nesteigties ar tā skūšanu. Skūšanas rezultātā tiek izjaukta zirga dabiskā termoregulācijas sistēma, kā arī neesošā apmatojuma dēļ samazinās ādas aizsargkārtiņa. Tāpat arī segās ietīstītiem zirgiem pastāv risks, ka atsevišķas ķermeņa daļas var pārkarst. Ja zirgs mēģina neiesegtās ķermeņa daļas kā kājas, kaklu vai galvu sasildīt, automātiski uzsilst viss ķermenis, jo zirgs nespēj sasildīt tikai atsevišķas ķermeņa daļas. Ja zirgs sāk svīst zem segas, tas var izraisīt būtiskus draudus tā veselībai. Pabāžot roku zem segas, temperatūrai apakšā jābūt patīkami pieņemamai, tur nedrīkst būt par siltu. Svarīgi ir, lai pirms segas uzklāšanas zirgs būtu pilnīgi sauss, pretējā gadījumā tur rodas ideāla baktēriju un sēnīšu vairošanās vide. Siltā un mitrā vidē slimību ierosinātāji un mikroorganismi jūtas perfekti. Jāšanas laikā ieteicams staļļa segas izkārt un kārtīgi izvēdināt.
Protams, sporta zirgu skūšanai ir savs pamatojums, tomēr, ja zirgs visu laiku dzīvo ārā, tad ir ļoti rūpīgi jāapsver, vai tam skūšana tiešām ir tik nepieciešama. Pēc iespējas ir jāļauj zirgam tomēr būt zirgam, kā to ir paredzējusi daba – ir svarīgi zirgus pārāk netuntulēt. Ja ziemā allaž visas staļļa durvis un logi tiek aiztaisīti ciet, agrāk vai vēlāk zirgiem radīsies veselības problēmas. Vetārsti neiesaka apsildīt staļļus vai jāšanas manēžas, jo tādi apstākļi der tikai zirgiem, kas vispār neiet ārā aukstajā laikā un faktiski tiek turēti kā „istabas dzīvnieki”. Protams, par sugai atbilstošiem dzīves apstākļiem tad nevar būt ne runas!
Vecākiem zirgiem spalvas maiņas process var iekavēties, un nereti tiem ir nepieciešams ilgs laiks, kamēr nomainās apmatojums. Reizēm tas var liecināt arī par Kušinga sindromu, tādēļ zirgu īpašniekiem nevajadzētu atrunāties, ka tas ir tikai zirga vecuma pazīme, bet gan savlaicīgi vērsties pie vetārsta!
TĪRĪŠANA IR VESELĪGA!
Lai saglabātu zirga veselību ziemā, rūpīga ādas kopšana un optimāla segu izvēle un kontrole ir neatņemama procesa sastāvdaļa. Nav iespējams zirgu tīrīt par daudz, tikai par maz. Tīrīšanas procesā masāžas efekts ir noderīgs, lai veicinātu ādas apasiņošanu. Tāpat arī ādas kopšanas plānā ietilpst zirga attārpošana, lai cik dīvaini tas neizklausītos. Jebkura veida parazīti – kā iekšēji, tā ārēji – novājina imūnsistēmu, un baktērijām un sēnītēm ir krietni lielāka iespēja izplatīties organismā. Tādēļ regulāra zirga attārpošana ir obligāts priekšnosacījums zirga imūnsistēmas nodrošināšanai un slimību profilaksei.
Daži parazīti kaitē ādai arī tieša kontakta veidā. Lai gan endoparazīti kā tārpi pamatā uzturas zirga gremošanas traktā, tiem var būt tieša ietekme uz ādas stāvokli. Daži parazīti mēdz iedēt oliņas zirga apmatojumā vai ādā, un nereti, kad zirgs pastiprināti berzē asti, tam par iemeslu var būt parazītu oliņas, kas izraisa spēcīgu niezi. Šādā gadījumā ir bezjēdzīgi apstrādāt tikai lokāli skartās vietas, jo cēlonis ir parazīti, kas atrodas dziļāk. Attiecīgi nieze pazudīs tikai, kad tiks iznīcināti parazīti.
Daži zirgi jūtīgi reaģē uz saskarsmi ar dažādām sprādzēm, vēderjostām vai segām, kuras, zirgam kustoties, mēdz noberzēt apmatojumu un ādu. Šādā gadījumā ir jālieto speciāli ekipējuma aizsargi vai apvalki no aitādas.
Ja āda ir ļoti sausa vai blaugznojas, var zirga barībai pievienot nepiesātinātās taukskābes, piemēram, saulespuķu eļļas veidā. Ja zirgs saņem sabalansētu kombinēto barību, papildu vitamīnus piebarot nav nepieciešams. Šaubu gadījumā ieteicams vispirms veikt asins analīzes, lai noteiktu iespējami trūkstošās vielas.
Turpinājums sekos – nākamajā rakstā par ādas slimībām.
Zirgu izlaist ārā, kad tur ir sniegs un ledus? Nē, nē, tas ir pārāk bīstami. Nokritīs, satraumēsies, apsaldēsies, kas zina, kas vēl var notikt. Vācu žurnāls Reiter Revue izskaidro izplatītākos ziemas mītus – kas ir muļķības, un kur tiešām slēpjas risks.
Ja zirgi stāv sniegā, viņiem piemetas sprēgas.
Tā tas noteikti nav – apgalvo vetārste Nikola Mēmane. „Sprēgas rodas mitrumā un siltumā, stāvot uz mēsliem un dubļainos aplokos, jo tieši šāda vide ir saistīta ar pastiprinātu infekcijas risku, nevis sniegs. Manuprāt, sniegs un sals pat samazina sprēgu izplatīšanos”.
Staļļa zirgi ziemā, izlaisti aplokos un ganībās, var saaukstēties
Zirgiem pastaigas brīvā režīmā, kopā ar sugas brāļiem ir nepieciešamas kā gaiss, ko elpot – tai skaitā ziemā. „Sausu aukstumu tie gluži labi spēj kompensēt. Arī staļļa zirgi, kas iet ārā tikai uz pāris stundām, nevar saaukstēties mīnus grādos”, apgalvo vetārste. Problemātisks var būt auksts un mitrs laiks. „Ja ir auksts, vējains un lietains, zirgi ir izmirkuši un viņiem nav iespējas izžāvēt kažoku, tad tiešām pastāv saslimšanas risks”. Šādā gadījumā var lieti līdzēt lietus sega. Ja zirgs nav skūts, tai pat nav jābūt siltinātai. Zirgiem, kuri nepārtraukti dzīvo ārā, nepieciešama pret lietu un vēju nodrošināta ganību būda-patvērums, lai justos labi.
Sasalušas peļķes ir bīstamas
„Tā noteikti ir”, piekrīt vetārste Mēmane. „Ja zirgi, piemēram, ielūzt aizsalušā peļķē, viņi var sagriezties ar asajām ledus malām. Vai arī tie var paslīdēt uz ledus un savainoties”. Lielākas aizsalušas peļķes aplokos un ganībās ieteicams norobežot, pirms izlaist tur zirgus. Arī lieli ledusgabali ganībās var būt riskanti, kā zina teikt kalējs Romāns Essers: „Ja zirgs pret šādu ledus gabalu atsitas ar nagu, tad var sliktākajā gadījumā tikt pie naga kaula sasituma”.
Zirgi var satraumēties uz sasalušas grunts
Par šo mītu, kas ir ļoti plaši izplatīts zirgu īpašnieku vidū, vetārstei ir viennozīmīgs viedoklis: „Tās ir pilnīgas muļķības! Sasalusi zeme zirgam pat ir labāka, ja vien nav pārāk grumbuļaina. Zirgi kļūst krietni stabilāki uz savām kājām, ja tiem bieži nākas pārvietoties pa dažādu grunti – te cietu, te mīkstu. Viss skeleta un kustību aparāts kļūst pielāgoties spējīgāks un līdz ar to samazinās traumu risks.
Zirgi neēd sasalušu zāli
„Un kā vēl ēd!”, atbild vetārste. Diemžēl tas nav tik nevainīgi, kā liekas. „Lai gan nav nekādu zinātnisku pētījumu, taču vetārsti mēdz fiksēt paaugstinātu vielmaiņas traucējumu iespējamību, kad zirgi bijuši ganībās pēc pirmā sala”.
Tieši vēlajos rudens mēnešos, kad naktīs mēdz piesalt, ievērojami paaugstinās nagu karsoņa gadījumu skaits, kā arī koliku pacientu skaits. „Protams, arī šajā ziņā ir zirgi, kas ir jūtīgāki, un ir tādi, kurus tas neskar”.
Kaltiem zirgiem vairāk slīd
Tas gan ir taisnība, taču nav tik daudz saistīts ar pašiem pakaviem, bet gan sniegu, kas sakrājas cietās bumbās zem tiem un pasliktina saķeri ar zemi. „Ir pieejamas īpašas gumijas, kas tiek ieliktas pakavos ziemā, tās neļauj sniegam saķept un sacietēt, savukārt radzes nodrošina papildu stabilitāti ziemas izjādēs”, iesaka kalējs.
Ja iespējams, ziemā ieteicams pakavus noņemt, kas gan nav iespējams, ja zirgam nepieciešami ortopēdiski pakavi vai tas arī ziemas sezonā tiek intensīvi trenēts.
Zirgi pierod pie apledojušas grunts
„Jā, zirgi tiešām pierod atrasties uz sasalušas grunts ganībās vai apledojušā aplokā”, piekrīt vetārste Mēmane. Lai gan tas ir iespējams tikai tad, ja zirgiem tiek dota iespēja pieradināties. „Ar laiku zirgi nostabilizējas un arvien mazāk klūp”.
Vetārste zina teikt no savas profesionālās pieredzes: „Lielākoties tieši zirgi, kuru īpašnieki tos vienmēr mēdz satīt vatē, ir tie, kas pēkšņi salauž kādu kaulu vai iegūst citu traumu, tikko kā iziet ārā. Zirgi, kas ir pieraduši uzturēties daudz ārā, pazīst dažādus grunts apstākļus un bieži dodas apvidū ar jātnieku, ir krietni drošāki un stabilāki”.
Apledojusi grunts izraisa naga abscesus
Fakts, ka ziemā biežāk mēdz rasties abscesi vai citas naga traumas, kalējs Romāns Essers gan nevar apstiprināt. „Abscesi nerodas no tā, ka zirgs stāv uz ledainas grunts, bet gan tādēļ, ka tas uzkāpis uz akmens, ko nav pamanījis. Tas var notikt kā ziemā, tā vasarā”.
Ja zirgi saēdas sniegu, tiem piemetas kolikas
„To tā nevar vispārināt”, apgalvo vetārste Nikola Mēmane. „Daži zirgi vienkārši ir jūtīgāki un ātrāk iegūst kolikas, ja saēdas to, ko nevajadzētu”. Zirgi, kas dzīvo ārā, atklāta tipa staļļos, spēj regulāri uzņemt ledainu ūdeni lielos daudzumos, un tiem nekas nekaiš. „Protams, robustie zirgi nav tik jutīgi kā izsmalcinātie sportisti, kas dzīvo tikai boksā”.
Ja uznāk liels aukstums, jāliek sega mugurā
Ja pēkšņi dienas laikā temperatūra krītas par vairākiem grādiem, zirgus tas īpaši neietekmē. „Ja vien tie nav skūti, tad tiem nav nepieciešamas segas. Zirgiem jādod iespēja uzaudzēt pietiekamu ziemas spalvu”.
Pēc svētkiem zirgiem var izbarot Ziemassvētku eglītes
Diemžēl šādai rīcībai var būt sliktas sekas – skrubinot eglītes, zirgi uzņem organismā terpentīna eļļu, kas kairinoši ietekmē kuņģa gļotādu. Tas ļauj kaitīgajām baktērijām vieglāk pieķerties kuņģim, radot nelabu smaku no zirga mutes. Tāpat arī var rasties elpošanas ceļu sašaurināšanās un apgrūtināta elpošana. Nav izslēgta akūta saindēšanās, kas var izpausties kā kuņģa-zarnu trakta iekaisums un centrālās nervu sistēmas traucējumi, piemēram, pakaļkāju kontroles zaudēšana. Eglīšu lietošana uzturā var izraisīt arī kolikas un nieru bojājumus. Protams, visa sāls ir devā. Viens egles zariņš lielu skādi nenodarīs, bet nepārtraukta, ilgstoša vesela koka graušana gan.
Siltajā sezonā daudzi jātnieki pēc treniņiem ķeras pie ūdens šļūtenes, lai atvēsinātu zirgus. Tomēr aukstums spēj daudz vairāk, ne tikai atvēsināt!
Ja zirgam ir pietūkusi kāja, jātnieks uzreiz to stiepj pie ūdens šļūtenes, un kāja tiek kārtīgi salaistīta ar aukstu ūdeni. Vai auksts tekošs ūdens pēc treniņa tiešām ir tāda panaceja? Kas konkrēti notiek zirga organismā aplaistīšanas laikā? Zirga kājai saskaroties ar aukstumu, asinsvadi sašaurinās, asins riņķošanas ātrums palielinās. Asinis tiek ātrāk novadītas pa asinsvadiem, un tādējādi kaitīgajām vielām nav laika un iespējas nogulsnēties. Aukstuma terapija spēj mazināt iekaisumu arī pēc faktiskās atvēsināšanas, kad organisms cenšas kompensēt temperatūras zudumus, paplašinot asinsvadus. Līdz ar to tiek veicināta apasiņošana, un iekaisuma ierosinātāji tiek ātrāk aizvadīti prom no audiem.
Tomēr, lai cik iedarbīga un lietderīga liktos atvēsināšana, pārspīlēt arī nav ieteicams. Ja zirga ķermeņa daļas tiek pārāk ilgi aplaistītas ar aukstu ūdeni, tas var izraisīt audu termiskos bojājumus. Ideālā ūdens temperatūra svārstās starp 4-10 grādiem pēc Celcija skalas, un ieteicamais pielietošanas ilgums nedrīkstētu pārsniegt 5 minūtes.
Ilgstoša aukstuma pielietošana ietekmē arī sensoros audus, kuri satur nervu šūnas – tie tiek mazāk apasiņoti, kā rezultātā iestājas tāds kā lokālās anestēzijas efekts. Zirgu atvēsināšana sacensību laikā tiek stingri reglamentēta – drīkst izmantot tikai tekošu ūdeni, kura temperatūra ir ne mazāka par 0 grādiem. Laistīšanai vislabāk noder parasta ūdens šļūtene bez uzgaļa. Spēcīga ūdens strūkla gan var iedarboties masējoši, bet atvēsināšanai neder. Kāju atvēsināšanai lieti noder arī pastaigas pa seklām ūdenskrātuvēm.
Papildus ūdenim audu atvēsināšanai der arī dažādi „aukstie geli” un smēres. Tiem ir ilgstošāka iedarbība nekā ūdenim, bet pirms sacensībām ir jānoskaidro to atbilstība dopinga prasībām. Daudzi no šiem līdzekļiem satur spirtu, kas pastiprina atvēsinošo efektu iztvaikošanas rezultātā, un tos ir aizliegts uzklāt uz vaļējām brūcēm. Jūtīgiem zirgiem šādi līdzekļi var izraisīt ādas kairinājumu, it īpaši vēzīša rajonā var rasties iekaisums, kura simptomi līdzinās sprēgām un izraisa zirgam sāpes.
Pēc dažu auksto gelu pielietošanas zirga kājas bintēt ir aizliegts. Tas ir atkarīgs no aktīvajām vielām, ko satur gels – ja tajā ir spirts, tad vēsinošais efekts tiek panākts, tam iztvaikojot, bet kājas nobintēšana traucētu šim procesam. Turpretī, lietojot līdzekļus, kas satur ēteriskās eļļas, ir pat ieteicams bintēt kājas, lai paildzinātu līdzekļa iedarbību.
Vēl viena iespēja, kā atvēsināt zirga kājas pēc slodzes, ir īpaši atvēsinošie kājsargi. Neatkarīgi no tā, vai tie tiek izņemti no ledusskapja, vai tiek sasaldēti līdz noteiktai temperatūrai ar auksta ūdens palīdzību, ir jāpatur prātā viens – tos nedrīkst atstāt uz zirga kājām pārāk ilgi, jo pretējā gadījumā pastāv apsaldējumu risks.
Atvēsinošie līdzekļi:
– Ledus: uzņem apkārtējās vides aukstumu un atvēsina to, pats sasilstot.
– Ūdens: spēj atvēsināt zirga kājas līdzīgi kā ledus, kā arī panāk atvēsinošu efektu, pateicoties iztvaikošanai.
– Spirts: ir gaistošāks par ūdeni, līdz ar to rada lielāku atvēsinošo efektu iztvaikošanas rezultātā.
– Ēteriskās eļļas: papildus aktīvo vielu atvēsinošajai iedarbībai ēteriskās eļļas ātri izgaist, līdz ar to pastiprina atvēsinošo efektu.
– Māli – atvēsinošo efektu nodrošina tajos saturētais šķidrums, kas iztvaikojot rada aukstumu.
Lai cik pozitīva neizklausītos atvēsinošā iedarbība, ar to jābūt uzmanīgam. Pārāk strauji aplaistot zirgu pēc treniņa ar ledusaukstu ūdeni, var iestāties šoks – rodas problēmas ar asinsriti, muskuļi saraujas krampjos. Īpaši izteiktas problēmas var rasties nieru rajonā. Ja zemās ūdens temperatūras ietekmē asinsvadi saraujas, iekšējie orgāni netiek pietiekami apasiņoti, kas var izraisīt sāpes.
Kā pareizi skalot zirgu pēc treniņa?
Vispirms ir jāsāk ar kāju laistīšanu, jo tās atrodas vistālāk no sirds. Atvēsinot tikai zirga kājas, ir iespējams pazemināt visa ķermeņa temperatūru. Tāpat ieteicams pēc slodzes zirga pakausi apsegt ar slapju dvieli. Tikai pēc tam var ķerties pie pārējo muskuļu grupu aplaistīšanas. Noslēgumā zirgam pārbrauc ar ūdens atspiedēju, noņemot sviedrus un netīrumus. Atlikušais mitrums iztvaiko, tādējādi atvēsinot un pazeminot ķermeņa temperatūru. Pēc apskalošanas zirgu nedrīkst novietot vējainā vietā vai caurvējā, bet gan jāļauj tam nožūt siltā vietā.
Pārkaršana
Pārkaršana var izraisīt zemu asinsspiedienu, kolikas un pat nieru darbības traucējumus, tādēļ ļoti karstās dienās ir jāierobežo treniņi. Zirgi pārkarst desmit reizes ātrāk nekā cilvēki. Zirgiem ir lielāks aktīvās muskuļu masas īpatsvars, toties salīdzinoši ir mazāka virsma, caur kuru tiek novadīts siltums. Aptuveni 50% jātnieka izdalīto sviedru iztvaiko un tādējādi atvēsina ķermeni. Zirgam šis rādītājs ir tikai 25-30%, kas nozīmē, ka karstums uzkrājas ķermenī. Ja pēc treniņa zirga ķermeņa temperatūra ir 41 grāds, tad aktīvajos muskuļos tā var sasniegt pat 43 grāds, kas var ietekmēt organisma vielmaiņas procesus.
Pie intensīvas slodzes mitrā un karstā laikā zirgs izdala līdz pat 30 litriem sviedru, kas satur līdz pat četrreiz vairāk sāls nekā cilvēkam. Tas nozīmē, ka ir jāatjauno elektrolītu saturs zirga organismā, piebarojot to piedevu veidā.
Ieteicams treniņus organizēt agri no rīta vai vēlu vakarā, lai izvairītos no lielākā karstuma. Ja nav iespējams izvairīties no sacensībām karstā laikā, zirgs tām ir labi jāsagatavo. Tas nozīmē, ka karstās dienās zirgam ir jāpavada aptuveni 4 stundas ārā; jāšanas treniņi tiek rīkoti šo četru stundu otrajā pusē, pielāgojoties gaisa temperatūrai. Šāds režīms jāievēro piecas dienas nedēļā trīs nedēļu garumā.
Rakstu sagatavoja Sigita Eitcena pēc St. Georg. materiāliem.
Lai arī nīma eļļas pozitīvā iedarbība uz ādu ir ļoti ievērojama, tās pretinsektu efektivitāte dzīvnieku kopšanā ir vēl būtiskāka. Dzīvnieku kopšanā tā ir ieguvusi popularitāti, jo ir uzticams dabīgais aizsarglīdzeklis pret dažādiem insektiem, tādiem kā blusas, ērces, mušas, odi, dunduri. Piedevām mazina arī niezi un kairinājumu pēc insektu kodumiem.
Nīma eļļu iegūst no nīma koka augļa sēklām ar aukstās spiešanas metodi. Nīma eļļai ir vairākas ieguves metodes, bet auksti spiesta, nerafinēta nīma eļļa ir visbagātākā ar dabīgajām sastāvdaļām un iedarbojas uz ādu kopjoši, veicina atjaunošanos un dziedēšanu un intensīvā aromāta dēļ atbaida insektus.
Auksti spiesta nīma eļļa satur vairāk kā 140 dažādas sastāvdaļas, to skaitā galvenās no tām ir: oleīnskābe, palmitīnskābe, stearīnskābe, linolskābe, arahidonskābe, rūgtās vielas, sēra savienojumi, dabas antibiotikas, varš, sterīni, aminoskābes, vitamīnus E, A un C, azadiraktīns uc.
Pretinsektu iedarbība ir galvenokārt pateicoties sastāvā esošajām rūgtām vielām un vielām insektus atbaidošo aromātu. Kā arī šo vielu noturība salīdzinājumā ar citiem dabīgajiem līdzekļiem ir ilgstošāka.
Pateicoties ļoti bagātīgajam sastāvam šī eļļa ir ļoti intensīva un efektīga arī nelielās devās. Tīrā veidā to var lietot akūtu nobrāzumu, pietūkumu, skrāpējumu, kodumu nomierināšanai, niezes mazināšanai un dziedināšanai. Tomēr nav izslēgta zirga jūtība pret šo eļļu, tāpēc vēlams vispirms uz neliela ādas laukuma pārbaudīt kā tas reaģēt uz tīras nīma eļļas lietošanu.
Pretinsektu iedarbības lielākai efektivitātei un nepatīkamā aromāta mazināšanai, iesaka kombinēt ar nerafinētu kokosriekstu eļļu un ēteriskajām eļļām. Lietošanas efektivitāte nīma eļļai ir to lietojot regulāri.
Svarīgi– šo eļļu drīkst lietot tikai ārīgi, nedrīkst lietot iekšķīgi un tā var kairināt gļotādas.
Lietošanas veidi:
Tīrā veidā– akūtos gadījumos, sākuma ārstēšanas posmā vasaras ekzēmas gadījumā, mazina niezi, dezinficē brūces, paātrina dzīšanas procesus. Uzklāj plānā kārtiņā uz neveselās vietas katru dienu, līdz āda sāk atveseļoties. Pēc tam turpina izmantot mazākā koncentrācijā.
Ar ūdeni– 20-100 ml eļļa: 1 litru ūdens, (atkarībā no zirga jūtīguma) pret insektiem vai ekzēmas skartajās vietās ar švammītes palīdzību uzklāj zirgam pirms došanās ganībās. Izmantojot augu izcelsmes nīma eļļas emulgatoru iespējams pilnībā izšķīdināt to ūdenī un atvieglot uzklāšanas metodi, iepildot maisījumu izsmidzināmā pudelē.
Ar eļļu– nīma eļļu labākai noturībai var šķaidīt ar citu eļļu. Pretinsektu vajadzībām vasaras periodā visefektīvākā ir kokosriekstu eļļa (arī zināma pretinsektu, antibakteriāla iedarbība un dabīgs aizsargfiltrs 3-4 SPF pret saules apdegumu). Ādas un spalvas kopšanas un dziedināšanas, mīkstināšanas nolūkos ļoti labas ir džodžobas (+dabīgs aizsargfiltrs 2-4 SPF) eļļa un mandeļu eļļa.
Nīma eļļas pretinsektu ziede:
400 g nerafinēta, organiskā kokosriekstu eļļa
10 – 40 g (~2-10%) auksti spiesta, organiskā nīma eļļa
10 ml ēteriskās eļļas (kopā, ja vairākas)
piemēram: citronella 5 ml (visefektīvākā pret insektiem, mazina zirga stresu, ko rada insektu dūkoņa), ģerānija 2,5 ml (pret insektiem un dziedina kodumus), tējaskoks 2,5 ml (atbaida insektus, dezinficē, antibakteriāla iedarība).
Pagatavošana:
Kokosa un nīma eļļas pudeles turot ļoti siltā ūdens izkausē, jo abām eļļām kušanas t. ir ap 20 grādiem. Vēsākā t. tām ir stingra konsistence. Lielākā traukā samaisa nepieciešamās attiecībās kopā, pievieno ēteriskās eļļas. Ieteicams pildīt stikla vai plastmasas burciņās, jo uzglabāšana vēlama tumšā un vēsā vietā, kur ziede parasti būs stingrākas konsistences un tādējādi no burciņas vieglāk izņemama lietošanai.
Vai ir pamatoti attārpot zirgus tikai tad, ja fekāliju analīzēs tiek konstatēta parazītu klātbūtne? Tas var būt bīstami, jo šīm analīzēm arī ir savi trūkumi.
Zinātnieki jau gadiem lauza galvas ap arvien pieaugošo zirgu zarna traktu parazītu rezistenci pret attārpošanas līdzekļu aktīvajām vielām. Pāris zinātnieku kā iespējamu risinājumu izstrādāja selektīvās attārpošanas koncepciju: tā vietā, lai attārpotu visu zirgu kopumu vienā vietā noteiktā laikā, viņi ieteica attārpot tikai tos dzīvniekus, kuriem pēc fekāliju analīzēm tika konstatēts pārlieks parazītu daudzums, kas pārsniedz noteiktās robežvērtības. Tādējādi tiktu palēnināta rezistento parazītu izplatība. Šāda selektīvā attārpošana tika savulaik izmantota masveidā aitu ganāmpulkiem Austrālijā un Jaunzēlandē. Šajā jomā galvenā prioritāte bija tikt galā ar samilzušo rezistences problēmu, un atsevišķu dzīvnieku zaudējums parazītu dēļ tika uztverts kā nepieciešams kompromiss, kas zirgu īpašniekiem galīgi nav pieņemams variants.
Selektīvās attārpošanas galvenais pamats ir vairākkārt gada laikā veiktās fekāliju analīzes, kurās tiek noteikts parazītu oliņu skaits, kas analīzēs tiek uzrādīts kā oliņas uz gramu fekāliju. Ja šis rādītājs sasniedz 200, zirgu iesaka tārpot; zem šī līmeņa neesot pamats uztraukties.
Problēmas, kas saistītas ar šo pieeju, ir vairākas:
• Nekur nav pierādīts, kādēļ šis skaitlis 200 ir pieļaujams attiecībā uz zirga veselību.
• Zirgiem, kuriem, ir, piemēram, „tikai” 190 oliņas uz gramu fekāliju, patiesībā zarnu traktā var būt tūkstošiem tārpu.
• Šie rādītāji attiecas pamatā tikai uz mazajiem strongiļiem, ar kuriem mērenas vai vidēji smagas invāzijas gadījumos pieaudzis zirgs lielākoties spēj tikt galā bez problēmām. Skaitot oliņas, mazo strongiļu oliņas netiek atšķirtas no lielo strongiļu oliņām, un tie ir daudz bīstamāki pat mazākā skaitā – tie ieēdas vēdera dobuma asinsvadu sieniņās un tādējādi var izraisīt neārstējamas, nereti vien letālas kolikas. Lielo strongiļu invāzijas gadījumā tie principā ir jādabū ārā. Pētījumi, kas veikti Dānijā un ASV, demonstrē, ka daudzviet it kā iznīdētie lielie strongiļi selektīvi attārpotos zirgu baros pēkšņi mēdz aktualizēties.
• Divām trešdaļām izmeklēto zirgu tika nepareizi noteikts lenteņu oliņu skaits. Kolikas izraisošos lenteņus, ar kuru oliņām ir inficēti līdz pat 50% zirgu barā, nav iespējams noteikt pēc fekāliju analīzēm vien.
• Fekāliju analīzes un oliņu skaitīšana neuzrāda arī kuņģa spindeļu invāziju.
Attārpošanas vadlīnijas
Profesors Georgs fon Samsons-Himmelstjerna, viens no Eiropas vadošajiem zirgu parazitologiem no Berlīnes Universitātes kopā ar citiem veterinārārstiem 2011. gadā izstrādāja vadlīnijas, kuras ir vispārpieņemtas un sniedz risinājumu abām problēmām – t.i., veseli zirgi un nekādas rezistences. Pretstatā selektīvajai attārpošanai, kuru aizstāv tikai daži pētnieki, šajā gadījumā vadlīnijas iesaka vesels speciālistu kopums.
Šīs parazītu apkarošanas pieejas pamatā ir divas preventīvas attārpošanas reizes gadā (pieaugušiem zirgiem; kumeļiem un jaunzirgiem nepieciešama biežāka attārpošana): jūnijā vai jūlijā, kā arī oktobra beigās līdz novembra sākumā ieteicams attārpot visus vienā vietnē mītošos zirgus. Rudenī ieteicams attārpot arī pret kuņģa spindelēm un lenteņiem. Starp šiem attārpošanas periodiem ieteicams arī veikt katram zirgam fekāliju izmeklējumu un selektīvi papildus attārpot tikai tos zirgus, kuriem oliņu rādītājs pārsniedz 200.
Priekšrocības:
• Zirga organisms netiek lieki pārslogots ar medikamentiem.
• Izvēloties noteiktas aktīvās vielas, var ietekmēt rezistences problēmas.
• Profilaktiskā attārpošana kavē pārlieku invāziju, jo nav atkarīga no nenoteiktiem analīžu rādītājiem vai slēptiem, analīzēs neuzrādītiem parazītiem (lenteņiem vai lielajiem strongiļiem).
Labāk nodrošināties
Attārpošanas plānu ieteicams būtu pārrunāt ar savu veterinārārstu, jo katrs zirgu bars vai kopums ir atšķirīgs. Daži veterinārārsti pieturas pie četrām attārpošanas reizēm gadā; kādēļ, to skaidro Dr. Klauss Fornbergers no Vācijas:
„Būdams zirgu ķirurgs ar vairāk nekā 2500 veiktu koliku operāciju pieredzi, es nepārtraukti redzu tos bojājumus, ko zarnu traktā izraisa īpaši lielo strongiļu kāpuri un lenteņi; reizēm šie bojājumi ir nejaušs atradums, piemēram, konstatējot jau rētaudu esamību, bet bieži vien tie kalpo par iemeslu kolikām. Es ļoti skeptiski raugos uz t.s. selektīvo attārpošanu. Kamēr nav tiešām ticamu un drošu pierādījumu par faktisko parazītu invāziju, es iesaku veikt četras attārpošanas reizes gadā ar dažādiem medikamentiem. Selektīvā attārpošana nenozīmē: „Es savu zirgu neattārpošu vispār, bet gan uztaisīšu analīzes”. Tā prasa intensīvu karantīnu, staļļa dezinfekciju, aploku un ganību kopšanu utt. Tas viss ir jāveic rūpīgi un skrupulozi, taču daudzviet tas netiek darīts. Konkrēti es varu pateikt par vienu gadījumu, kad stallī ar 50 zirgiem doktora disertācijas izstrādes ietvaros tika pētīta selektīvā attārpošana, viens zirgs, kas nāca no regulāri attārpota bara, tika ielikts šajā stallī, un nepagāja ne piecdesmit dienas, kad tam konstatēja apjomīgu parazītu inovāciju, kad zirgs nonāca uz koliku operāciju galda. Zirgs gan izdzīvoja, bet man tas bija kārtējais pierādījums, ka selektīvā attārpošana vidusmēra stallī ar ierobežotām ganību platībām vienkārši nedarbojas”.
Kā stiprināt zarnu traktu?
Mazi cinīši, kas gāž lielu vezumu – probiotiķi jeb dzīvie mikroorganismi, kas labvēlīgi ietekmē zarnu traktu, pateicoties reklāmai, pēdējā laikā ir aktuāla un bieži pārrunāta tēma. Turklāt to labvēlīgā iedarbība esot pat pierādīta. „Jau sen probiotiķiem tiek piedēvēta labvēlīga ietekme uz zarnu traktu, bet tagad mēs zinām, piemēram, ka ir iespējama mijiedarbība starp probiotiskajiem mikroorganismiem un zarnu sieniņām”, tā stāsta profesors Gerhards Breves, Hanoveras Veterinārās Augstskolas Fizioloģiskā institūta vadītājs. Probiotiķi spēj pozitīvi ietekmēt zarnu sieniņu aizsargbarjeras funkcijas – caur tām labāk uzsūcas barības vielas, turpretī slimību ierosinātāji nevar tik viegli „pieķerties” un vairoties. Probiotiskie mikroorganismi arī stimulē imūnsistēmas reakciju, lai gan pētnieki vēl cenšas noskaidrot, vai tas vienmēr ir tik labi, vai arī ir saistīts ar zināmiem trūkumiem.
Lai probiotiķus varētu atļaut lietošanai zirgu barošanā, to iedarbīgums un drošība ir jāpierāda. Vācijā principā ir tikai viena šāda sastāvdaļa – dzīvais raugs jeb Saccharomyces cerevisiae. Tā veicina rupjo šķiedru sagremošanu zirga zarnu traktā. „Ja zirgam ir tendence saēsties rupjo barību, kā rezultātā viņam rodas aizsprostojumi zarnu traktā, es ieteiktu piebarot dzīvo raugu. Tāpat tas labi noder pie pārlieku cieti saturošas barības un caurejas gadījumā”, iesaka profesore Anete Ceinere no Martina Lutera Universitātes Vācijā. Prebiotiķa lietošanas ilgums ir atkarīgs no lietošanas panākumiem un efekta. „Ja zarnu trakta darbība ir normalizējusies, tad rauga došana ir jāpārtrauc”. Profesors Breves gan ir pretējās domās: „Skatoties uz to, kādi mikroorganismi nonāk resnajā zarnā, dzīvais raugs kvantitatīvi sastāda tikai niecīgu daļu no kopējās zarnu trakta floras. Daži mikroorganismi spēj tur iedzīvoties, citi nē. Tādēļ es ieteiktu regulāri dot probiotiķus problēmu gadījumā”.
Uz barības iepakojumiem dzīvā rauga saturs tiek norādīts nevis gramos, bet gan „kolonijas veidojošās vienībās”. ES noteikumi prasa, lai netiktu pārsniegts minimālās satura prasības, tādējādi garantējot iedarbību. No otras puses, dzīvā rauga saturs nedrīkst būt arī pārspīlēti liels, pretējā gadījumā zarnu traktā var pastiprināti veidoties gāzes.
Prebiotiķi – sāls ir daudzumā
Pareizais prebiotiķu daudzums ir visai jūtīga tēma. Prebiotiķi ir kompleksie ogļhidrāti ar dažādām struktūrām, kurām ir viena kopīga lieta: organismā esošie enzīmi nespēj tos sašķelt, līdz ar to tie kalpo par barību zarnu traktā mītošajiem mikroorganismiem. „Prebiotiķi var veicināt un stimulēt labvēlīgos mikroorganismus”, skaidro profesors Breves. Tā rezultātā rodas sadalīšanās produkti, kurus zarnu trakts spēj ļoti labi uzņemt un pārstrādāt enerģijā.
Viens no klasiskajiem piemēriem ir arī cilvēku medicīnā lietotais prebiotiķis inulīns. Cita starpā tas ir sastopams topinambūra miltos, kas ir pieejami kā barības piedeva. Tomēr vienā no jaunākajiem pētījumiem, kas veikts Martina Lutera Universitātē, tika noskaidrots – inulīnam ir iespējama arī negatīva iedarbība uz kuņģi. Resnajā zarnā nonāk ļoti niecīgs topinambūra miltu daudzums; lielākā daļa mikrobu tiek fermentēta jau kuņģī un tievajā zarnā. „Un tas noved tieši pie nevēlamā – paaugstinātas skābes veidošanās”, skaidro profesore Ceinere. No otras puses, šajā procesā rodas sviestskābe, kas savukārt aizsargā resnās zarnas gļotādu. „Pašlaik nav iespējams viennozīmīgi izvērtēt skābju veidošanos, tādēļ ir nepieciešami papildu pētījumi. Tomēr par spīti pozitīvajam potenciālam, topinambūra miltus būtu jāuztver kritiski pagaidām”.
Arī kāds cits prebiotiķis ir pierādījums tam, kādēļ to piebarošana nav tik nevainīga, kā varētu šķist: fruktāns, kas atrodams augos. Lielos daudzumos tas var izraisīt nagu karsoni. No otras puses nelielos daudzumos tas veicina labvēlīgas zarnu trakta floras veidošanos.
Zinātnieki kopumā secina, ka prebiotiķu jomā ir nepieciešami vēl daudzi pētījumi, lai varētu konkrēti izvērtēt to iedarbību. Ja pieturās pie ieteicamās devas, nav pamata bažām. Ja ņem vērā, ka dabiskas izcelsmes barībā, kā zāle, var būt daudzi prebiotiķi, tad ir saprotams, kādēļ noteiktos gadalaikos būtu jāatturas no prebiotiskajām piedevām, piemēram, ganību sezonas sākumā, kad zirgi jau tā uzņem daudz fruktāna organismā.
Prebiotiska iedarbība tiek piedēvēta arī oligosaharīdiem – tie ir alus rauga šūnu sieniņu sastāvdaļas, kuras ir pieejamas kā barības piedeva, un it kā kalpo kā „toksīnu ķērāji” – tie veido saiti ar kaitīgām baktērijām, bet vērtīgām uzturvielām ļauj turpināt savu ceļu pa zarnu traktu. Tiek arī uzskatīts, ka tie stiprina imūnsistēmu, veidojot sava veida bio-plēvi uz zarnu sieniņām, tādējādi neļaujot slimību ierosinātājiem tik viegli iegrauzties tajās.
Dr. Albrehts Uligs savā praksē ir saskāries tikai ar pozitīvu pieredzi, lietojot prebiotiķus. Viņš ir alus rauga atbalstītājs un zirgiem, kas nonākuši Leipcigas Universitātes klīnikā ar gremošanas traucējumiem, izrakstījis 100-150 gramus alus rauga divreiz dienā. Viņš lieto arī inulīnu: „It īpaši, ja ilgstoši ir dotas antibiotikas, bet arī vispārēju gremošanas problēmu gadījumos mums ir labi panākumi, lietojot inulīnu – tas kalpo kā degviela baktērijām un aizkavē kaitīgo organismu izplatību”. Uz pārāk ātriem panākumiem un brīnumiem gan nevarot cerēt – var paiet trīs līdz četras nedēļas, līdz zarnu trakta flora ir atjaunojusies. Turpretī par citiem gremošanas traucējumu produktiem, piemēram, uz augu bāzes, dr. Uligs nav gluži pārliecināts. Tā vietā viņš izvēlas labāk klasisko līdzekli – sienu. „Zirgus jābaro dabiski, un tas nozīmē labas kvalitātes sienu ne mazāk kā 1.5-1.8 kg uz 100 kg dzīvmasas dienā. Mūsu koliku pacienti pēc pārciestās slimības tiek pakāpeniski piebaroti ar sienu pa saujiņai un vēlāk saņem sienu bez ierobežojuma”.
Rakstu sagatavoja Sigita Eitcena pēc St. Georg. materiāliem.
Labs siens ir veselīgas zirgu barošanas pamats. Kādēļ tas tā ir? Kāds tad izskatās labs siens un ko tas satur? Eksperti šajā rakstā skaidro visu par sienu.
Kas tad īsti ir rupjā barība? Tā ir šķiedrām bagāta, tai ir rupja struktūra, tā veicina siekalu izdalīšanos un līdz ar to arī optimālu gremošanas procesu. Svarīgākie rupjās barības avoti ir zāle, siens un skābsiens, kā arī cita veida augu izcelsmes produkti svaigā vai konservētā formā, piemēram, barības salmi vai siena briketes.
KAS SLĒPJAS SIENĀ?
Siens satur daudzas svarīgas barības vielas – ne tikai enerģiju, olbaltumvielas un cukuru, bet arī gremošanai tik nozīmīgās šķiedrvielas. Tāpat arī sienā ir atrodami tauki, minerālvielas, mikroelementi un vitamīni. „Zirgs principā var bez problēmām pārtikt tikai no siena atkarībā no siena kvalitātes un nepieciešamās slodzes”, uzskata veterinārārste Dr. Doroteja Meijere. Arī profesors Dr. Vinters no Nirtingenas Ekonomikas un Vides aizsardzības koledžas uzskata tāpat, tikai iesaka atbilstoši slodzei piebarot minerālvielu piedevas.
Runājot par sienu, nav iespējams izvairīties no trim ķīmiskiem jēdzieniem – jēlšķiedras, jēltauki un jēlproteīns. Ar tiem apzīmē tās sastāvdaļas, kuras zirgs iegūst ar barības palīdzību un pārstrādā savā vielmaiņas sistēmā. Jēlšķiedras ir šķīstoši ogļhidrāti, kuri sadalās resnajā zarnā mikrobu ietekmē. Runa iet par augu izcelsmes sastāvdaļām, piemēram, par celulozi. Jēlproteīni ir atrodami augu šūnu iekšienē, kā arī šūnu apvalkā. Šūnās esošos proteīnus pārstrādā enzīmi tievajā zarnā, turpretī šūnu apvalkā esošos, grūtāk sadalāmos proteīnus var sašķelt tikai resnajā zarnā. Sienā esošie jēltauki arī tiek sadalīti tievajā zarnā, pateicoties enzīmiem, kuri to pārveido nepiesātinātajās taukskābēs.
KĀDĒĻ SIENS IR TIK SVARĪGS GREMOŠANAI?
Zirga gremošanas aparāts faktiski nav paredzēts tam, lai pārstrādātu barību ar augstu cietes saturu. Zirgu organismā ir visnotaļ ierobežots enzīmu daudzums, kas spēj sašķelt ar barību uzņemto cieti; daba ir zirgus paredzējusi kā rupjās barības ēdājus. Savvaļā tiem ir pieejama uzturvielām nabadzīga barība, toties tā ir bagāta ar šķiedrām.
KĀ NORIS GREMOŠANAS PROCESS?
Košļāšanas procesā barība tiek ne tikai sasmalcināta un saspiesta, bet arī tiek ierosināta siekalu izdalīšanās no attiecīgajiem dziedzeriem. Siekalas ir ļoti svarīgas tālākajā gremošanas procesā. Tās satur bikarbonātu, kas kuņģī darbojas kā aizsargslānis pret kuņģa sulas iedarbību. Kuņģī barības sagremošanu nodrošina ar barību uzņemtie enzīmi, mikrobu darbība un arī kuņģa sula. Kuņģa priekšējā daļā notiek mikrobioloģiskā barības sadalīšana – te tiek sadalīti viegli pieejamie ogļhidrāti kā cukurs un ciete, kā arī proteīni. Kuņģim saraujoties, kuņģa sula tiek iestrādāta barības masā, padarot to skābāku, kas būtiski ierobežo mikrobu darbību. Pēc kuņģa barība tālāk nonāk tievajā zarnā, kur zarnu gļotādā esošie zarnu trakta dziedzeri izdala zarnu sulu. Tievajā zarnā nepārtraukti arī izdalās aizkuņģa dziedzera sula un žults no aknām. Zarnu sula un aizkuņģa dziedzeru sekrēti satur enzīmus, kas spēj sašķelt barībā esošos proteīnus, taukus un ogļhidrātus. Šos šķelšanās produktus organisms tad uzsūc caur tievās zarnas gļotādu. Tālāk resnajā zarnā notiek pāri palikušo barības sastāvdaļu mikrobioloģiskā sadalīšanās. No to sadalīšanas rodas gaistošās taukskābes, kuras uzsūcas organismā caur resnās zarnas gļotādu u tiek izmantotas enerģijas ražošanai. Gremošanas orgānu uzbūves dēļ tieši rupjā, šķiedrvielām bagātā barība ir tik svarīga zirgiem. Zirgiem ir visnotaļ nosacītas spējas sašķelt ar cieti pārbagātu barību. Tādēļ 600 kg smagam zirgam vienā ēdienreizē ir ieteicams uzņemt ne vairāk kā 600 gramus cietes; piemēram, kilograms auzu satur 400 gramus cietes.
KAD VĀKT SIENU?
Siena vākšana ir lielā mērā atkarīga no laika apstākļiem un augu augšanas. Lai būtu optimāls siena vākšanas laiks, laika apstākļiem ir vismaz četras dienas jānodrošina sausums. Pirmo pļāvumu ieteicams veikt vasaras sākumā no ziedēšanas perioda sākuma līdz vidum. Otro pļāvumu ieteicams ieplānot aptuveni septiņas nedēļas vēlāk. Pirmo pļāvumu raksturo augsts šķiedru un ne tik augsts olbaltumvielu saturs. Otro pļāvumu savukārt raksturo augstāks olbaltumvielu saturs un, atkarībā no pļaušanas brīža, mazāks šķiedrvielu, it īpaši kokšķiedru lignīna saturs.
KĀ NOTIEK SIENA VĀKŠANA?
Optimālas kvalitātes sienu var savākt tikai tas, kas pareizi pļauj! Svarīgi ir, lai pļaušanas laikā izkapts nebūtu iestatīta pārāk zemu. Griešanas augstumam jābūt 7-10 cm virs zemes, pretējā gadījumā siena nonāk daudz zemes un tajā esošo baktēriju. Īpaši bīstami tas ir, gatavojot skābsienu – zemē mīt baktērija Bacillus Clostridium botulinum, kas izraisa stingumkrampjus. Tā kā skābsienā mitruma saturs ir lielāks nekā sienā, baktērija tajā var vieglāk pavairoties un izplatīties. Slimības var izplatīt arī nopļauto dzīvnieku līķi, kurus ietin skābsiena ruļļos.
Svarīgākais ir, lai siens būtu pēc iespējas sausāks, kad to tin ruļļos. Žāvēšanas laikā mitruma saturs ir jāsamazina līdz 15%. Šim nolūkam nopļautā zāle tiek 3-5 reizes apgriezta nelielā ātrumā. Tad siens tiek savākts garās rindās, lai pēcāk to satītu ruļļos. Sienam lauksaimniecības zinātņu doktors Dr. Hans Peters Karps iesaka izvēlēties tīšanu apaļajos ruļļos, jo tajos siens netiek tik blīvi sapresēts un līdz ar to siens var turpināt žūt arī rullī. Principā gan ir jātin pēc iespējas sausāks siens. Pat tiešām sausā sienā nostāvēšanās laikā, kas ilgst 6-8 nedēļas, notiek visi fermentācijas procesi. Ja siens tiek satīts pārāk mitrs, tajā strauji vairojas baktērijas un siens pelē.
PAREIZA GLABĀŠANA
Lai siena ruļļi kārtīgi izžūtu un neveidotos pelējums, tos nav ieteicams turēt tieši uz zemes. Lai nepieļautu uzturvielu zudumu, siens jāglabā tumšā vietā. Skābsienam jau tā tīšanas laikā ir jārūpējas par to, lai ruļļi tiktu satīti hermētiski. Tad tos var glabāt arī klajā laukā, ja tie ir pietiekami pasargāti no grauzējiem un putniem.
AR KO ATŠĶIRAS SIENS NO SKĀBSIENA?
Ja sienu un skābsienu pļauj vienādos apstākļos, t.i., pie vienādi līdzena pamata, vienādi mēslotās platībās, vienādā pļaušanas laikā un vienādus augus, tad principā tie savā starpā atšķiras tikai ar mitruma saturu. Tā kā skābsienu satin ātrāk pēc pļaušanas, tam ir augstāks mitruma saturs. Šis mitrums ir
nepieciešams, lai skābšanas procesa laikā mikroorganismi varētu sienā esošos ogļhidrātus pārveidot par konservējošu pienskābi. Zirgiem, kas cieš no alerģijām, skābsiena izbarošana ir laba alternatīva sienam, jo tajā esošais mitrums novērš putekļu veidošanos. Paaugstinātā mitruma satura dēļ skābsiens ir smagāks nekā siens. Lai nodrošinātu vienādu uzturvielu daudzumu, attiecīgi zirgam ir jādod vairāk skābsiena salīdzinājumā ar sienu. Bet jāuzmanās ar barības maiņu! Ja maina zirga barību no skābsiena uz sienu vai otrādāk, tas ir jādara pakāpeniski, lai zirga gremošanas trakts varētu pielāgoties jaunajai barībai. Vetārstu viedokļi par skābsienu atšķiras – ja Dr. Meijere ir saskārusies ar tā izraisītām gremošanas problēmām, Dr. Vinters to uzskata par nekaitīgu: „Manā skatījumā sienu un skābsienu var izbarot vienlīdzīgi”. Protams, pie nosacījuma, ka skābsiens ir labas kvalitātes. Arī Dr. Karps nesaskata problēmas ar skābsienu: „Siekalas neitralizē skābsiena skābumu jau mutē. Līdz ar to pienskābe vairs nekādi nepiedalās zirga gremošanas procesos”.
KĀ ATPAZĪT LABU SIENU UN SKĀBSIENU?
„Paņemot siena ķīpu abās rokās un saspiežot ar plaukstām kopā, ir jāsajūt struktūra, bet tas nedrīkst sāpīgi durties”, tā labu sienu apraksta Dr. Meijere. Tāpat arī lapu/stiebru proporcijai jābūt 50/50, maksimums 40/60. Labs siens nedrīkst būt putekļains, tam ir jābūt zilganzaļā krāsā un jāsmaržo patīkami. Labs skābsiens savukārt smaržo viegli ieskābeni, bet tomēr patīkami. Kā sienā, tā arī skābsienā absolūti nav pieņemams pelējums! Pelēcīga, balta vai pat tumša krāsa liecina par to, ka rullis ir sapelējis. Tas ir jāizmet pilnībā! Ja te pieļauj kompromisus, tad tas nāk par sliktu tikai zirgam.
CIK DAUDZ SIENA JĀDOD?
Principā katram zirgam ir jānodrošina pietiekams siena daudzums. Absolūtais minimums, kas zirgam jāsaņem dienas laikā, ir aptuveni 1,5% no ķermeņa masas. 600 kilogramus smagam zirgam tie būtu 9 kilogrami siena dienā. „Tā gan ir zemākā robeža. Principā jāpieturas pie 2%”, apgalvo Dr. Meijere. „Pie pareizā daudzuma liela nozīme ir arī tam, cik ilgas ir pauzes bez ēšanas, t.i., tās nedrīkstētu būt pārāk ilgas”. Dr. Meijere ir pārliecināta, ka zirgi, kuriem ir pietiekami nodrošināts siens, ir krietni veselīgāki un darbaspējīgāki.
SIENS KĀ PROBLĒMU RISINĀTĀJS
Ar dažādām barības piedevām ir iespējams izlīdzināt uzturvielu trūkumu, bet ne vienmēr ir jāķeras uzreiz pie dārgiem pulverīšiem. Arī īpaši piedomājot pie siena izvēles ir iespējams ievērojami ietekmēt zirga sportisko sniegumu un labsajūtu.
Dr. Meijere apgalvo, ka ikviena siena maiņa zirgam nozīmē ievērojamas barības izmaiņas. Dabā zirgi ir pieraduši pārvietoties, meklējot barību. Līdz ar to barības maiņa notiek lēnām. Ja boksā turēts zirgs vienu dienu tiek barots no pirmā pļāvuma siena ruļļa, nākamajā dienā no otrā pļāvuma, abos ruļļos esošās uzturvielas atšķiras tik ļoti, ka jūtīgiem zirgiem var rasties gremošanas traucējumi.
Kumeļiem un vaislas ķēvēm Dr. Meijere iesaka sienu, kas satur daudz lapas, bet mazāk stiebru un kātu, ir pļauts no ziedēšanas perioda sākuma līdz tā vidum – tātad gana agri. Tas satur daudz olbaltumvielu un ir viegli sagremojams, pateicoties zemajam kokšķiedras saturam. Augšanas procesā kumeļiem ir nepieciešams uzņemt daudz olbaltumvielu, tāpat kā zīdošām ķēvēm. Jo garāks ir izaudzis stiebrs, jo vairāk kokšķiedras (lignīna) tas satur. Augšanas laikā lignīnā tiek „iebūvēta” celuloze, kuru pēc tam vairs atdalīt nav iespējams. Tas izskaidro, kādēļ agrāk pļauts siens ir daudz barojošāks nekā vēlāk pļautais.
JĀPAGARINA ĒŠANAS LAIKS
Īpaši zirgiem, kuriem jāsaņem pēc iespējas mazāk olbaltumvielu uzturā, ir grūti noteikt īsto siena veidu. Šādiem zirgiem, kuri cieš, piemēram, no zirgu vielmaiņas traucējumu sindroma (EMS) vai nagu karsoņa, absolūti nav ieteicams dot sienu, kas ir pļauts ļoti vēlu un līdz ar to satur daudz lignīna. Mazāk siena dot arī nav risinājums – zirgi nedrīkst ilgstoši atrasties bez rupjās barības, jo to kuņģis nepārtraukti izdala skābi, bet tikai nepārtrauktas košļāšanas rezultātā izdalās siekalas, kas spēj šo skābi neitralizēt un pasargāt zirgu no kuņģa čūlas veidošanās. „Nepārtraukta ēšana iederas veselīga zirga dzīvesveidā”, skaidro Dr. Meijere. Tāpat arī jāmēģina pēc iespējas pagarināt ēšanas laiks. „Pauzes bez rupjās barības nedrīkstētu pārsniegt 4 stundas”, norāda veterinārārste un iesaka izmantot siena tīklus ar šaurām „acīm”, no kuriem zirgs nevar tik vienkārši un ātri izvilkt visu sienu, lai paildzinātu ēšanas procesu. Kā alternatīvu var izmantot arī siena sili, vai vienkārši sajaukt sienu ar augstvērtīgiem barības salmiem. Tādā veidā zirgi ilgāk ir aizņemti ar ēšanu, bet uzņem mazāk enerģijas. Siena un salmu proporcijas var pieņemt kā 1:1.
„Īpaši iejādes zirgiem ir svarīgi, lai sienā būtu pareizās stiebru/lapu proporcijas”, skaidro Dr. Meijere. Ja sienā ir pārāk augsts lignīna saturs, kas resnajā zarnā izraisa fermentēšanās traucējumus, zirgs nespēj atbrīvot muguru un līdz ar to nespēj ielocīties gūžās, kas nepieciešams sakopoto elementu izpildei. Arī izteiktas problēmas vienā pusē var izraisīt pārāk augsts lignīna saturs sienā, jo gāzu uzkrāšanās aklajā zarnā automātiski izraisa stīvumu vienā vai otrā sānā.
Arī slodzes nestspēju var efektīvi ietekmēt ar sienu. Piemēram, garo distanču pārjājienu zirgiem būtu jāsaņem vairāk siena nekā auļotājiem: no rupjās barības iegūtā enerģija zirgam ir pieejama aptuveni 4-6 stundas pēc ēšanas. Ēdot sienu, zirgs uzkrāj daudz ūdens organismā, līdz ar to kārtīgi „piesaistot” elektrolītus, kas vēlāk tiek pakāpeniski izdalīti zirga organismā. Visas šīs siena īpašības ir ideāli piemērotas distanču sportam.
Tādiem sprinteriem kā auļotāji papildu svars, ko izraisa uzkrātais ūdens, savukārt negatīvi ietekmētu ātruma attīstīšanas spējas. Auļotājiem enerģija ir nepieciešama īsu brīdi, bet maksimālā apmērā. Spēkbarība nodrošina šo „ātro” enerģiju jau 1-2 stundas pēc tās uzņemšanas, taču šī enerģija arī tiek ātri patērēta. Dr. Vinters norāda, ka barības devas zirgiem ir jānosaka, vadoties pēc attiecīgās sporta disciplīnas un slodzes.
KO BAROT PĒC OPERĀCIJAS?
Zirgi, kuriem ir tendence uz kolikām vai kuriem jau ir veikta koliku operācija, ir svarīgi uzņemt pareizo sienu. Ja zirgam tika operēta tievā zarna, sienam ir jābūt īpaši bagātam ar uzturvielām. Tievajā zarnā enzīmi ir atbildīgi par uzturvielu sadalīšanu. Ja te trūkst pāris metri zarnas, kura izņemta operācijas laikā, barība vēl ātrāk „izskrien” cauri tievajai zarnai, un uzturvielas netiek pienācīgi sagremotas. Arī pēc resnās zarnas operācijas ir uzmanīgi jāizvēlas siens – tāds, kuram ir augsts celulozes saturs. Resnajā zarnā dzīvojošie mikrobi ir atbildīgi par šķiedru sašķelšanu un sagremošanu, kā rezultātā izdalās īsās ķēdes taukskābes, kuras cita starpā nodrošina veselīgu zarnu gļotādu, kā arī apgādā visu organismu ar enerģiju. Ja resnā zarna ir saīsināta operācijas rezultātā, attiecīgi arī mikrobu skaits ir mazāks, līdz ar to, ja siens satur maz celulozes, arī taukskābes rodas mazāk.
Sliktas kvalitātes siens var radīt problēmas ne tikai gremošanas jomā. Jau siena sadalīšana pa boksiem un ar to saistītā putekļu pārvietošanās dažiem zirgiem ir gana liels elpošanas sistēmas izaicinājums.
JĀIZVAIRĀS NO PUTEKĻIEM
Doroteja Meijere skaidro, ka tā saucamās siena alerģijas izraisa lielākoties hroniska bakteriālā infekcija, kas nav līdz galam un kārtīgi izārstēta. Tā kā zirgi barību uzņem, ar degunu šņakarējot pa zemi, šie putekļi noteikti nonāk zirga elpošanas ceļos. Tādēļ siens pirms došanas ir kārtīgi jāaplaista kaut vai no lejkannas, lai neļautu putekļiem tik viegli pacelties gaisā.
Ir ļoti svarīgi, lai samitrinātais siens tiktu uzreiz arī izbarots. „Siens satur sēnīšu sporas, kas īpaši vasarā, kad ir silts, ātri vien ierosina mikrobioloģisku siena bojāšanos”. Vēlu pļautā sienā var būt vairāk putekļu, jo tas satur īpaši daudz sēnīšu sporu. Ne vienmēr to izraisa slikta siena raža, jo sēnītes mēdz uzmesties jau uz zāles stiebriem, kamēr tie vēl dzīvojas pļavā.
SIENA AIZSTĀJĒJI
Vai var sienu aizstāt ar kādiem citiem rupjās barības produktiem? Dr. Vinters skaidro, ka lielākā šādu produktu problēma ir tā, ka tiem ir nepietiekams šķiedru struktūras garums. Rupjajai barībai ir jābūt ar pietiekamu šķiedru garumu, lai ierosinātu optimālai gremošanai nepieciešamo košļāšanu. Ja tiek izmantoti iemērcamie barības avoti, piemēram, siena briketes un tamlīdzīgi, zirgs tos košļā vēl mazāk. Vienu kilogramu siena zirgs normālos apstākļos košļā aptuveni 40 minūtes, kuru laikā izdalās 3-4 litri siekalu. Kilogramu mērcētu siena brikešu zirgs spēj notiesāt jau desmit minūtēs, attiecīgi izdalās tikai ceturtā daļa no siekalu daudzuma. Zirga kuņģis 24 stundas diennaktī izdala skābi, turklāt gana daudz: 5-10 litrus uz 100 kilogramiem ķermeņa svara! Tādēļ katrs siekalu litrs ir tik vērtīgs.
Tāpat arī šīs siena briketes un t.s. hojkobus (Heucobs) nedrīkst izbarot sausā veidā. Zirga barības vada galā barība uzkrājas porcijās, pirms tā nonāk kuņģī. Tā kā šīs briketes, nonākot saskarsmē ar šķidrumu, būtiski uzbriest, tas var izraisīt aizrīšanos un barības vada nosprostošanos. No otras puses, mērcētas briketes palīdz uzņemt vairāk šķidruma, jo lielākā daļa zirgu jau tāpat dzer par maz.
Siena briketēm ir viena priekšrocība, salīdzinot ar sienu kā tādu – to sausā uzglabāšana neļauj vairoties baktērijām un pelējuma sēnītēm. Ja siens netiek glabāt higiēniski atbilstošos apstākļos, nākas izvēlēties citus rupjās barības avotus, piemēram, barības salmus. Tā kā salmi ir sliktāk sagremojami, tos nedrīkst izbarot vairāk nekā 1 kg uz 100 kg ķermeņa svara.
Tā kā zarnu trakts nespēj optimāli tikt galā ar pārāk stiebraina siena vai salmu augsto kokšķiedru saturu, tas var izraisīt aizsprostošanos un sliktākajā gadījumā par kolikas. Šajā gadījumā siena aizstājēji ir gana noderīgi – lai arī tiem ir zems struktūras saturs, tie satur gana daudz celulozes, lai nodrošinātu optimālu mikrobu darbību resnajā zarnā. Veterinārārsti ir vienisprātis, ka staļļa īpašnieka svētākais pienākums ir nodrošināt labas kvalitātes spēkbarību un sienu, pat, ja tas nozīmē, ka iepelējušie siena ruļļi ir pilnībā jāizmet atkritumos un jāpiepērk klāt labas kvalitātes siens.
Siens spēlē būtisku lomu arī zobu deldēšanā – jo vairāk zirgs košļā, jo vienmērīgāk tiek nodeldēti zobi. Ko darīt ar vecākiem zirgiem, kuriem zobu vairs nav palicis daudz un kuri nespēj kārtīgi sagremot sienu? Dr. Vinters iesaka šajā gadījumā izvēlēties kādu no siena aizstājēja produktiem. Kaltētas zāles izstrādājumiem parasti ir augstāks karotīna un vitamīnu E un B saturs, kā arī paaugstināts minerālvielu saturs, pateicoties pievienotajām klijām vai lucernai. Lai gan pie šādas barošanas iztrūkst tik nepieciešamā košļāšanas darbība, tomēr zirgi saņem pietiekami daudz celulozes, lai uzturētu optimālu mikrobu darbību resnajā zarnā. Tāpat šie produkti ir lietderīgi, ja dotajā gadā ir pagadījusies ļoti slikta siena raža; tad ieteicams izvēlēties siena briketes vai hojkobus. Lucerna netiek uzskatīta par siena aizstājēju, jo ir daudz augstvērtīgāka nekā siens.
Rakstu sagatavoja Sigita Eitcena pēc St. Georg materiāliem.
