Vai katrs no mums var kļūt par labu paraugu?

Zemāk publicējam atklātu vēstuli no Lindas Lejietes un Marinas Tarvidas.

Sveiki! Mani sauc Linda Lejiete un ar jātnieku sportu es sāku nodarboties 1996. gadā. Sākotnēji trenējos šķēršļu pārvarēšanas disciplīnā, bet dažādu apstākļu sakritības rezultātā pakāpeniski pārgāju uz iejādi. Tieši trenēšanās iejādes disciplīnā deva iespēju startēt starptautiska mēroga sacensībās. Startējot iejādes disciplīnā tuvāk iepazinos ar Marinu Tarvidu. Viņa sāka nodarboties ar jātnieku sportu 1998. gadā un pāris gadus vēlāk sāka trenēties iejādes disciplīnā. Mēs kopā pārstāvējām Latvijas valsti dažāda mēroga CDIJ un CDIY sacensībās, kā arī vairākos Eiropas čempionātos. Startējot dažādās valstīs, bija iespējams pavērot no malas un iepazīt dažādas zirgu trenēšanas metodes un paplašināt redzesloku par jātnieku sporta kultūru un dažādām niansēm. Mēs redzējām to, kā vienu un to pašu rezultātu var sasniegt ar dažādiem paņēmieniem, runājot ne tikai par zirgu trenēšanu, bet arī par to kā treneri strādā ar saviem sportistiem, kā tiek veidota sadarbība komandā, kā tiek organizētas plaša mēroga sacensības. Šī pieredze mums parādīja to, ka uz vienu un to pašu lietu ir iespējams skatīties dažādi, vienu un to pašu darbību var darīt dažādi, bet visās sistēmās, kuras mēs redzējām un kuras mēs iepazinām, vienmēr bija kaut kādi nerakstīti, bet intuitīvi saprotami likumi un pamatprincipi, kas ļāva atšķirīgām lietām pastāvēt vienā veselumā. Lai saprastu, vai kaut kas no pieredzētā var tikt veiksmīgi pielietots jātnieku sportā Latvijā, sākotnēji būtu nepieciešams ieskicēt mūsu videi raksturīgās īpašības.

Latvijā, salīdzinot ar attīstītajām sporta lielvalstīm, ir ierobežots cilvēku skaits, kas būtiski ietekmē sportā iesaistīto cilvēku daudzumu, un līdz ar to arī tā attīstību, kā arī tas samazina iespējas ikdienā saskarties un iepazīties ar daudzveidību treniņu metodēs. Tāpat lai gūtu labus rezultātus un attīstību sportā ir būtiski trenēties un startēt starp labiem un profesionāliem jātniekiem, redzēt viņu darbu ikdienā, piedalīties lielāka mēroga sacensībās, tikt tiesātam pie ļoti pieredzējušiem, starptautiskiem un vēlams augstas klases tiesnešiem, kā arī gūt pieredzi veterinārmedicīnā un gūt izpratni par zirga anatomiju un fizioloģiju.

Mēs gribētu, lai sportā ir labi paraugi un īsti elki, pēc kuriem jaunpienācējiem un jo īpaši bērniem un jauniešiem ir iespēja tiekties un tiem sekot. Gadu gaitā būtu nepieciešams attīstīt sistēmu, kurā iekļaujoties ir lielākas iespējas nokļūt pie saviem mērķiem un būt apmierinātam ar sava darba rezultātiem un sasniegto sacensībās. Mums visās disciplīnās visās pozīcijās ir  atsevišķas personas, gan jātnieki, gan treneri, gan tiesneši, gan administratīvais personāls, kuri ir ļoti spējīgi un gudri cilvēki un kuru zināšanas un pieredze ir pilnīgi pietiekoša sporta attīstības veicināšanai. Viens no šiem cilvēkiem ir teicis “Mums visiem ir viens vienojošais elements – zirgs, bet trūkst apvienojošais elements”, un diemžēl šī skarbā patiesība vijas cauri gadiem un pietrūkst daudzpusīgas un labi izstrādātas sistēmas, kas palīdzētu mums apvienot atsevišķu cilvēku darbu vienotā mehānismā, kas palīdzētu visiem virzīties uz kopējo sporta attīstības mērķi. Mums gribētos tiekties uz augstu sporta uzvedības kultūru, kā arī uz atstrādātu jātnieku sagatavošanas metodiku, kura apvienotu zināšanām un pieredzi bagātās personas.

Ir nepieciešams spert vairākus būtiskus soļus pašos pamatos no visām iesaistītajām pusēm, lai sekmētu virzību uz priekšu – gan no jātnieku, gan no treneru, gan no administratīvā personāla, gan no zirgu aprūpes personālu puses, kā arī gan pasākumu organizētības, gan dokumentācijas izstrādes, gan savstarpējās komunikācijas un cieņas izpausmes līmeņos un citos visdāžādākajos aspektos. Mūsuprāt viens no sporta attīstības stūrakmeņiem ir vienota ētika. Ētika nav ierobežojoši rāmji, bet loģisks, vienkāršs un saprotams pamats, ar kuru viss tikai sākas. Un mēs gribam padalīties ar savu redzējumu par sporta ētiku un ētiku jātnieku sportā.

Lai mēs varētu virzīties tālāk mūsu pārdomās, mēs gribētu paskaidrot dažus jēdzienus no teorijas – kas tad ir ētika un kas ir sporta ētika?

Ētika ir filozofijas nozare – zinātne par morāli un tikumību, kuras pamatā ir normu, vērtību, ideālu un direktīvu kopums, kas regulē cilvēku uzvedību, un tā ir ļoti būtiska kultūras sastāvdaļa. Ētikas mērķis ir humānu un taisnīgu attiecību optimālā modeļa radīšana, kas nodrošina augstas kvalitātes savstarpējos sakarus, kā arī nosaka, kas ir laba uzvedība un kas padara uzvedību par pareizu vai arī nepareizu. Ētikas normu rakstiska definēšana – kodekss ir fundamentāls, tie nav skrupulozi noteikumi, tā ir filosofija, vispārīgas vadlīnijas un pamats civilizētai sabiedrībai.

Sporta ētika ir sporta filosofijas apakšnozare, mācība par darbības principiem, uzvedības normām, ideāliem un ētiskām vērtībām, uz kurām sporta jomā iesaistītajiem cilvēkiem jābalstās savā praktiskajā rīcībā. Sporta ētikas viens no galvenajiem uzdevumiem ir definēt godīgas spēles pamatprincipus.

Jātnieku sports ir vienīgais Olimpiskais sporta veids, kurš noris saiknē ar dabas un dzīvnieku pasaules pārstāvi – zirgu. Šis fakts padara jātnieku sportu ļoti pievilcīgu un intriģējošu cilvēka naturālo saikņu ar dabu saglabāšanas rakursā, tādēļ visām atbildīgajām iestādēm ir ļoti būtiski vērst savu uzmanību uz riskiem, kuri arvien vairāk un vairāk rada draudus dabai tehnoloģiskās attīstības radītās ietekmes un īstermiņa ekonomisko interešu dēļ. Jātnieku sportā centrālā figūra ir zirgs, bet tajā pašā laikā tas ir arī visvājākais posms, kuram ir nepieciešama vislielākā uzmanība un aizsardzība. Lai vērstu uzamanību šai niansei, Starptautiskā Jātnieku federācija (FEI) ir izstrādājusi dokumentus un konceptus, kuri reglamentē jātnieku sportā iesaistīto personu ikdienas darbu un definē kas ir un nav pieļaujams, kā arī sniedz ļoti plašu un daudzpusīgu redzējumu par jātnieku sporta būtību.

Lai nerastos nevajadzīgas diskusijas, strīdi un nesaprašanās, lai cilvēki būtu spējīgi runāt vienā valodā un viens otru saprastu, ir nepieciešams definēt pamatprincipus – pieņemamo un nepieņemamo. Pamatprincipu definēšana nodrošina salīdzināmību, kas ir ļoti būtiska, lai sacensību norise būtu paredzama un varētu sacensties godīgi un vienlīdzīgos apstākļos.

Mēs vēlētos nedaudz ieskicēt dažādas situācijas jātnieku sportā, kurās ir ļoti viegli atrast vietu vairākiem viedokļiem un kuras mēs gribam piedāvāt paanalizēt no nedaudz nepierasta skatapunkta.

Mūsdienu straujajā informācijas apmaiņas pasaulē mēs bieži virtuālajā vidē tiekam iepazīstināti ar dažādiem gadījumiem, kurus varētu definēt kā neētisku rīcību. Bet ir svarīgi atcerēties, ka rīcību par ētisku vai neētisku var nosaukt tikai tādā gadījumā, ja šīs vadlīnijas ir skaidri un gaiši definētas rakstiskā veidā un tās ir pieņemtas, kā arī visiem pieejamas. Varbūt  uz virtuālajā vidē notiekošo var paskatīties arī no cita skatu punkta? Vai mēs kādreiz esam aizdomājušies, cik pareizi būtu izplatīt šāda rakstura informāciju tālāk? No vienas puses liekas ļoti pareizi vērst uzmanību uz problēmām, par tām diskutēt un censties rast risinājumus, lai turpmāk tādas situācijas mazinātos. Bet tajā pašā laikā ar šādas informācijas izplatību tiek negatīvi ietekmēts kopējais sporta tēls, un bieži vien nekāds risinājums tik un tā netiek atrast. Taču pārāk regulāra negatīvas informācijas izplatīšana var sākt ietekmēt to, ko mēs uzskatām par normu.

Varbūt no ētikas viedokļa risinājums šai situācijai būtu sekojošs – ja tiek izplatīta negatīva satura informācija, vai pēc tam nebūtu svarīgi padalīties arī ar pozitīva tēla veicinošu informāciju? Vai arī, ja tiek pieminēts kāds konkrēts diskutabls gadījums, vēlāk būtu svarīgi informēt sabiedrību, kādas darbības tika pieņemtas, lai mazinātu šadas situācijas iespejamību turpmāk?

Cits neviennozīmīgs jautājums no ētikas puses būtu jārisina sacensību organizatoriem un treneriem – cik ilgi, daudz un intensīvi viens zirgs vienas dienas laikā drīkst atrasties treniņos, sacensībās vai citos izklaides pasākumos? Ja mēs runājām par nacionālā vai starptaustiskā mēroga sacensībām, tad nekādi jautājumi nav jārisina, jo mums šis jautājums ir skaidri atrakstīts sacensību noteikumos, bet ja runa iet par nelielām sacansībam pašiem mazākajiem sportistiem? Intuitīvi sāk likties, ka ir ļoti pareizi dot iespēju piedalīties tadās sacensībās pēc iespējas vairāk bērniem uz viena zirga. Šo pozīciju var saprast, tomēr mēs darbojamies sporta veidā, kur ir iesaistīts dzīvnieks, un, izvērtējot situāciju, vienmēr ir jāatceras, ka zirga labturība ir pats būtiskākais, no kuras atkāpties nav pieļaujams. Profesionāls sportists un treneris ļoti labi spēj novērtēt zirga sagatavotību un apzinās, cik ilgstošu un intensīvu slodzi ir spējīgs turēt konkrētais zirgs, bet ir jāatceras, ka viens no bērnu sporta sacensību mērķiem ir parādīt bērniem, kādas uzvedības normas ir pieņemamas sacensību laikā, iemācīt pareizu attieksmi pret sevi, pretinieku un protams zirgu. Šādās sacensībās ir  svarīgi attīstīt sporta kultūru, un mūsu sporta veidā ir ļoti svarīgi iemācīt bērniem jau no paša sākuma, ka zirgs un tā labsajūta vienmēr ir primāra. Ja šo jautājumu adresē no augstāk minētā skatapunkta, sāk likties, ka pareizāk būtu izvairīties no populistiskiem risinājumiem un ar savu piemēru parādīt pareizu attieksmi pret zirgu un ievērot sportā pieņemtās zirgu labturības normas arī vismazākajās sacensībās un izklaides pasākumos.

Savukārt par sacensībām runājot, viena no galvenajām personām, kura ir atbildīga par ētikas normu ievērošanu sacensību norises vietā ir stjuarti. Šobrīd ļoti reti tiek praktizēta sjuartu klātesamība sacensībās. No vienas puses stjuartu pieaicināšana ir finansiāls slogs sacensību organizatoriem, kas var ietekmēt gan sacensību starta naudu, gan dalībnieku skaitu. Bet tomēr intuīcija saka priekšā, ka tas būtu svarīgs aspekts kopējā sporta tēla uzlabošanā, kā arī labs rīks, lai veidotu caurspīdīgāku un patīkamāku sporta un jāšanas kultūru, kur zirga labturība būs neparpotama prioritāte.

Ar dažādo situāciju izklāstu mēs vēlējāmies pateikt to, kā šobrīd ir vairākas situācijas, gan augstāk pieminētās, gan citas, kurās ir iespējamas domstarpības un navajadzīgas diskusijas, un tas liecina par to, ka sporta ētikas uzlabošana ir nepieciešama dažādos aspektos. Visvienkāršākais un vieglākais veids, kā sākt to ietekmēt ir ētikas normu definēšana. Noteikti būs mūsu vidū personas, kuras labprāt šīs normas ievēros un kļūs par labu paraugu citiem. Pareiza parauga rādīšana un ētiskas uzvedības demonstrēšana ir efektīvākais veids kā nodrošināt labas uzvedības sekojamību un jau no sākuma bērniem un jaunpienācējiem veidot pareizus ideālās uzvedības pamatus.

Ētikas kodeksā ietvertās vadlīnijas ir savstarpēji vienotas, stabilas, vienkāršas, loģiskas un pamatotas, un to izpildīšana ir intuitīva un neprasa papildus piepūli. Šo normu ievērošana ietekmēs arī trenera un sportista sadarbību, kā arī treniņu produktivitāti un nodrošinās augstāku un ātrāk sasniegtu rezultātu. Ētika ir viena no retajām vadlīnijām un normām, kuras sniedzas ārpus sacensību vietas un laika.

Ieviešot Ētikas kodeksu mēs īstermiņā varētu iegūt lielāku skaidrību par to, ko no mums kā personām, kas atrodas saskarsmē ar zirgu, sagaida sabiedrība, kolēģi, zirgu īpašnieki un citi. Pieņemtās normas nodrošinātu sakārtotību, kā arī tiktu dota iespēja paškontrolei, atkal un atkal pārbaudot sevi, cik labi spēj rīkoties un uzvesties dažādās situācijās. Savukārt ilgtermiņā mēs iegūtu attīstītāku sabiedrību un krietni pozitīvāku jātnieku sporta tēlu, kuru nodot nākamajām paaudzēm, kā arī iespēju robežās samazinātu diskutablas situācijas, kuras atstāj negatīvu iespaidu gan uz sabiedrību, gan zirgu.

Pozitīvs jātnieku sporta tēls ir viens no galvenajiem faktoriem, kas ietekmē vēlmi iesaistīties sportā un būt par daļu no jātnieku sabiedrības. Nav noslēpums, ka sports ir ļoti riskanta nozare, kurā veikt ieguldījumus, un šobrīt nereti tās ir personas, kurām attiecīgais sporta veids ir vai ir bijis aizraušanās bērnībā vai ar to nodarbojas kāds tuvs draugs vai ģimenes loceklis. Bet lai piesaistītu lielāku investīciju apjomu, kas būtu svarīgs faktors sekmīgai sporta attīstībai, ir nepieciešama sakārtota un stabila nozare, kuras izveidei ir nepieciešami ļoti spēcīgi pamati un caurskatāma sporta sociālā vide.

Nobeigumā gribētos pateikt, ka mūsu redzējums ir tapis pateicoties gan labiem treneriem, gan interesantiem un izacinājumiem bagātiem zirgiem, gan dotajām iespējām, tādēļ vēlējāmies padalīties ar  savām pārdomām par mūsu sportistu gājumu un vietu esošajā sabiedrībā, un aicināt lasītāju arī paanalizēt mūsu sporta veidu no nedaudz neierasta skatapunkta un nedaudz iedziļināties FEI piedāvātajā informācijā par ētiku jātnieku sportā. Tāpat mums būtu patīkami apzināties, ka raksta beigās mūsu pievienotā Ētikas kodeksa versija tiktu uzskatīta par pietiekoši vērtīgu un noderīgu, lai to popularizētu tālāk.

Pievienotais Ētikas kodekss ir tapis, balstoties uz FEI izstrādātajiem dokumentiem, citu jātnieku sporta federāciju ētikas kodeksiem, atsevišķu personu ieteikumiem, un sadarbībā ar Annu Vainuti un Noru Ņukšu.

LEJUPIELĀDĒT ĒTIKAS KODEKSU

Zemāk ir pievienotas saites uz FEI izstrādātiem dokumentiem par ētiku sportā.

FEI Code of Conduct towards Fair Play

http://inside.fei.org/system/files/Code_Fairplay.pdf

FEI Code of Conduct towards Environment and Sustainable Development

http://inside.fei.org/system/files/Code_Conduct_Environment_English.pdf

FEI Code of Conduct for the Welfare of the Horse

http://inside.fei.org/system/files/Code_of_Conduct_Welfare_Horse_1Jan2013.pdf