Pajūgu braukšana – veselīga cīņa un lieliska gaisotne

Materiālā zemāk, pajūgu braucēja Dzintra Blūma dažādu pajūgu braukšanas kategoriju pirmo vietu ieguvējus aicinājusi dalīties savos iespaidos par 2016. gada sezonu.

Divas pirmo vietu nominācijas zirgu vienjūgu un jaunzirgu klasē LJF gada balvas pasākumā tika pasniegtas Dacei Stūrei no „Zirgaudzētavas Kocēni”. Tāpēc lūdzu Daci (raksta titulbildē) atbildēt uz dažiem jautājumiem par aizvadīto sezonu un pajūgu braukšanu kā sporta veidu kopumā.

Kā tu vērtē savu sezonu un rezultātu?

Kopumā rezultāts ir ļoti labs, un tas priecē, jo ar Solēru braucu tikai otro sezonu.

Kā tu raksturotu pajūgu braukšanas sporta veida sezonu Latvijā?

Ir prieks, ka braucēji nav kļuvuši mazāk, un ka jaunieši nopietnāk sāk nodarboties ar šo sporta veidu.

Šo gadu laikā, kopš nodarbojies ar pajūgu braukšanu, Tu esi iebraukusi un startējusi ar pieciem zirgiem. Ar kuru zirgu ir bijis visvieglāk, ar kuru vissarežģītāk, kāpēc? Vai vienmēr ir tā, ka ja zirgs iebraucas viegli, arī turpmāk strādāt ar to ir viegli?

Katrs zirgs ir pilnīgi savādāks. Visvieglāk startēt bija ar Hipiju. Ar viņu es startēju astoņus gadus, viņai kā zirgam bija tā dzirksts uzvarēt. Un astoņi gadi kopā – tā jau ir laba saprašanās. Gatoro bija liels un garš un otrā sezonā es sapratu, ka viņš īsti braukšanai nav piemērots. Gabriels bija mans sapņu zirgs, bet pēc otrās sezonas viņš salauza boksā pakaļkājas. Ar Solēru braucu tikai otro sezonu, ar viņu ir viegli braukt, bet viņai nav tas asums – viņa ir tāda vienkārša, un tai vēl daudz jāmācās. Jaunā Callija ir īsta dāma, bet laiks rādīs, kā būs, jo esam startējušas tikai trīs nelielās sacensībās. Strādāt ir viegli tad, ja zirgam ir gaitas un vēlme sadarboties ar cilvēku un ja tā ir, tad arī iebraukt viņu nav grūti.

Visi saka, ka sportā nav viegli sastrādāties ar ķēvēm, bet Tev labākie rezultāti sasniegti tieši ar tām. Tā ir sagadīšanās, vai arī Tev patīk strādāt ar ķēvēm?

Ķēve, kastrāts vai ērzelis ir tikai paša cilvēka galvā izveidots mīts – ja dari visu pareizi un zirgam ir kaut nedaudz talanta, tad rezultāts garantēts neatkarīgi no dzimuma. Vienīgi ērzeļi ir vairāk jāuzmana. Ir zirgi, ar kuriem braucējam sapas un ir arī tādi ar kuriem ir pretēji raksturi un kaut kā nesanāk, bet ar dzimumu tam nav sakars nekāds.

Ar ko, Tavuprāt pajūgu braukšana pozitīvi atšķiras no konkūra un iejādes? Uz ko balstīta šī sporta veida izvēle?

No iejādes ar to, ka braucējs savus iejādes elementus no zirga prasa ar grožiem un pātagu, bet jātnieks ar pavadām, kājām un steku. No konkūra – konkūristi lec pāri barjerām, braucēji brauc cauri konusiem. Visi ir saistīti vienā barā un katram sava interese. Man personīgi vienmēr ir labāk paticis braukt nekā jāt, un ja šādā formātā braukšana būtu bijusi jau manā jaunībā droši vien nebūtu nodarbojusies ar konkūru.

Tavs ieteikums ar ko sākt un kas ir tas pajūgu braukšanas kaifs?

Ir vienkārši jāpiesēžas pie grožiem un tad jau saprot – patīk vai nē. Visvairāk es aicinu braukšanai pievērsties tos jātniekus, kuriem ir bail augstu lekt – te ir jūsu vieta un adrenalīns. Man šajā sporta veidā patīk tas, ka rezultāts neveidojas no vienas disciplīnas, bet gan no trijām – tas ir tas knifs.

Vai Tu uzskati, ka pajūgu braukšana tiešām ir daudz dārgāks sporta veids par pārējiem mūsu federācijas sporta veidiem? Vai gadījumā pajūgu braukšanas zirgam nepastāv salīdzinoši vairāk iespēju kā sevi atpelnīt?

Pajūgu braukšana izmaksā dārgāk kā citas disciplīnas, jo pirmkārt ir jānopērk vairāk mantas, ne tikai zirglietas un braucēja apģērbs, bet arī divi rati un vēl mājas treniņiem trešie rati. Tāpat uz sacensībām nokļūšana ir dārgāka jo jāizved ne vien zirgs, bet arī rati. Pārējās izmaksas varētu būt apmēram vienādas. Par zirgu cenām – visos sporta veidos ir dārgie, talantīgie zirgi un pārējie.

Kura no pajūga braukšanas disciplīnām (manēžas braukšana, maratons, konusi) Tev šķiet vissarežģītākā, kurai visilgāk jātrenē zirgs un kura Tev vislabāk padodas?

Vissarežģītākais varētu būt maratons, jo jāatceras šķēršļi, jāuzmana laiks un pareizi jāvada zirgs, lai neiznāk tāda asa raustīšana. Zirgam arī visgrūtākais ir maratons, tur ir gan slodze, gan daudz mazu līkumu lēkšu gaitā, un ja braucējs nav iemācījis manēžā zirgam labi ieliekties tad maratons tam jau ir mocības, jo manēžas braukšana ir pamatu pamats visam. Man vislabāk padodas konusi un laikam nepatīk manēža – man vispār nepatīk neviens sporta veids, kura rezultātu nenosaka laiks un punkti.

Ko Tu novēlētu Jaunajā gadā visiem startējošajiem braucējiem un tiem, kuri ir pārdomās un vēlas pamēģināt?

Jaunā gadā visiem vēlu labus rezultātus un veselīgus zirgus! Un nesakiet “man tas nepatīk”, pirms iepriekš neesat pamēģinājuši.

Pirmo vietu jaunajos braucējos šogad izcīnīja Megija Sargsjane. Vaicāju Megijas trenerei Zanei Krūmiņai (viņas vadībā šogad noorganizētas četras LJF ieskaites sacensības „Zelta rati” trasē, kā ar pati ir izcīnījusi trešo vietu zirgu vienjūgu klasē), kā viņa vērtē savas audzēknes sasniegumus un kas ir šo rezultātu pamatā.

Man kā Megijas trenerei ir gandarījums par šajā sezonā sasniegto un izdarīto.  Megijas 1.vieta sezonas kopvērtējumā jauno braucēju klasē ir labs sasniegums, bet tas nenozīmē, ka varam apstāties un par to vien priecāties. Turpinām trenēties, strādāt un gatavojamies nākošai  sezonai. Kā tajā veiksies, to redzēsim, jo Megija startēs ar jaunu zirgu un ir vajadzīgs zināms laiks, lai izveidotos laba sadarbība un sapratne starp braucēju un zirgu. Par sasniegtajiem rezultātiem un dalību sacensībās sakām “paldies”  Ķekavas novada domei un Ķekavas novada pašvaldības sporta aģentūrai.  Bez finansiāla atbalsta nebūtu iespējams piedalīties sacensībās ne Latvijā, ne ārpus tās robežām. Līdz šim Ķekavas novada pašvaldības sporta aģentūra ir finansiāli segusi visās sacensībās Megijas starta naudu un boksu īres izmaksas zirgam. Tas ir jūtams atbalsts, kas jauniešiem un viņu treneriem dod papildu stimulu trenēties tā, lai varam atbraukt mājās ar labiem rezultātiem. Lai veicas arī turpmāk!

Pirmā vieta atvērtā klasē braucējai Aigai Ozoliņai. Sporta klubā „Atēna” viņa trenē bērnus, kuri sekmīgi piedalās konkūra sacensībās ar ponijiem un viņiem netiek liegta arī iespēja pamēģināt startēt pajūgu braukšanā.

Piedāvāju Aigai atbildēt uz jautājumiem, kādus visbiežāk nākas saņemt no cilvēkiem, kuri interesējas par pajūgu braukšanu un arī par to, kas sagādā lielāku gandarījumu – pašas piedalīšanās sacensībās vai audzēkņu uzvara.

Man ik pa laikam tiek uzdoti jautājumi. Ko vieglāk braukt – zirgu vai poniju, kāpēc es braucu pajūgos ar ponijiem, vai ir atšķirība braukt vienjūgu vai divjūgu?

Atbildes es nevaru noformulēt viennozīmīgi, jo katra situācija, katrs dzīvnieks ir savādāks, katrs treniņš un diena ir savādāka. Pajūgu braukšanas sākumā man nebija doma braukt ponijus. Iesākumā braucama bija tikai ponijs Kamene un tikai viņai bija nokomplektēts inventārs un rati tāpēc sāku braukt poniju. Sacensībās lielo zirgu braucēji parasti par mani tā zobgalīgi iesmēja un protams man radās spīts pierādīt, ka man nav problēmu braukt ar zirgu. Iegādājos ratus Vācijā, nopirku aizjūgu, iebraucu zirgu un pamēģināju spēkus pāris sacensībās…viss pamazām nokārtojās, lai sāktu aktīvi trenēties. Tad nāca daudz un dažādi smagi atgadījumi. Manu zirgu nogalināja dzērājšoferis, kā arī ar citiem lielajiem zirgiem negāja, kā vajadzētu no veselības viedokļa. Stallī ar vien vairāk sāka parādīties bērni, kuri gribēja jāt ar ponijiem. Kā jau daudzi to zina un, kā es parasti smejos – ponijiem ir tendence vairoties strauji un daudz.

Lai bērniem būtu ar tiem vieglāk jāt, vislabākais veids kā tos sagatavot slodzei un darbam ir iebraukšana. Tas attiecas, manuprāt, ne tikai uz ponijiem, bet arī uz zirgiem. Mājās es ik pa laikam braucu arī kādu zirgu, bet braucot poniju man ir pavisam citas izjūtas. Poniji ir azartiski, ar savu viedokli par visu, uzticīgi, uzcītīgi, asprātīgi, smieklīgi, mazi augumā, bet ar mil-zī-gu dvēseli.

Un tad piedzima Mimi 🙂 Jā, es patiešām uzreiz zināju, tā būs mana draivinga kompanjone. Viņa bija aktīvs, ļoti ziņkārīgs kumeļš, drosmīga, izgudrotāja, ja radās ceļā problēma (piemēram, aploks no kura jātiek ārā), bet tajā pašā laikā ārkārtīgi disciplinēta, ja par to dabūja brāzienu. Kamēr Mimi auga, man vajadzēja kaut kur un ar kaut ko turpināt krāt pieredzi. Tā nu radās doma, salikt divjūgā manus ponijus Kameni un viņas dēlu Tinkiju Vinkiju Toniju Triku. Trenējāmies ar tiem un pat kvalificējāmies vienas zvaigznes sacensībās. Šeit ir atbilde jautājumam, ko braukt vieglāk, vienjūgu vai divjūgu. Tas ir tā pat, kā pajautāt mammai, vai vieglāk ir audzināt vienu bērnu, divus, vai trīs. Ir protams grūtāk, bet arī ārkārtīgi interesantāk.

Divus ponijus vajag ne tikai kopā iebraukt, bet … manu uzdevumu sarežģītāku radīja fakts, ka ir jābrauc ar to, kas stallī ir, un tie ir divi pilnīgi atšķirīgi poniji, no kuriem viens ir karstasinīgs un tērē par daudz enerģiju, bet otrs pie katras iespējas slinko. Braucot divus poniju ir jārēķinās ar diviem viedokļiem priekšā pajūgam, kuriem vēl jāieskaidro, ka mans viedoklis būs tas pareizais. Tobrīd lielāko grūtumu vairāk izjutu tieši laba grūma trūkumā. Jo pajūgu braukšanā bez komandas biedra braukt praktiski ir neiespējami pat vienjūgu, kur nu vēl divjūgu. Ja ar vienjūgu varbūt arī es pirmos gadus tiku galā viena, tad sākot braukt divjūgu, sapratu, ka tas vairs nav ne patīkami, ne normāli. Tur neder tikai cilvēks, kurš smuki iejādē sēž aizmugurē, vai pareizi tehniski nokantē maratonu. Ir tik milzīga tehniskā un saimnieciskā puse, sākot ar poniju barošanu, pucēšanu, inventāra, formas, kuras sacensībās līdzi ir vismaz divi komplekti katram, neskaitot kur gulēsim un ko ēdīsim, ko pārģērbsim.

Sacensības lielākoties risinās trīs dienas, vienu dienu karsē saule, bet divas dienas var gāzt lietus un tas viss ir jāparedz un jānodrošinās. Ja tas ir divjūgs, tā ir milzīga slodze ne tikai vienam cilvēkam, bet arī papildus finansiālie izdevumi. Mūsu komanda paralēli strādā arī algotu valsts darbu un tas vēl vairāk sarežģī apvienot pienākumu, sportu un stalli ar 15 zirgiem/ponijiem. Patreiz man ir brīnišķīgs palīgs Olga Gaičonoka un mēs krājam pieredzi braucot vienjūgā ar to vislabāko poniju, kas mums šobrīd stallī ir.

Mums ir plāni nākamajiem diviem gadiem cik un ko gribam paveikt. Ja dzīvē pēc pāris gadiem pagriezīsies tā, ka man būs divi labi poniji, kurus varēs likt divjūgā, iespējams braukšu divjūgu. Ja tādi poniji būs, bet nebūs piemēroti divjūgam, tad iespējams braukšu divus vienjūgus. Man ārkārtīgi patīk pats braukšanas process, veselīga cīņa un tā sacensību gaisotne. To pat nevar aprakstīt, to var tikai izjust esot tajā visā iekšā. Kas attiecas uz braukšanu un trenēšanu man patīk gan braukt pašai, gan trenēt audzēkņus, bet vislielāko gandarījumu es gūstu, kad uzvar mans audzēknis un tas nav svarīgi kādā disciplīnā, konkūrā vai pajūgu braukšanā. Tas manam pašlepnumam ir kā cukuriņš zirgam.

Paldies Dacei Stūrei, Zanei Krūmiņai un Aigai Ozoliņai par atsaucību un, lai mums katram šajā sezonā ir kāds gandarījums „kā cukuriņš zirgam”.

Informāciju sagatavoja Dzintra Blūma