Māciet bērnus pareizi!

Vienā no ASV populārākajiem jāšanas sporta portāliem slejas redaktors Džeremijs Šteinbergs dalās savās domās par bērnu trenēšanu jāšanas sportā, uzsverot, ka jaunajiem jātniekiem nav tik ļoti vajadzīgi augstas klases zirgi vai daudz naudas, lai iemācītos jāt, kā drīzāk treneri, kas nepadosies. Lai arī ASV ir tālu no mums, dažas vai pat daudzas lietas var būt tuvākas, nekā pirmajā brīdī liktos, un varbūt šis redaktora raksts rosinās pārdomas arī kādā no mums tuvajiem treneriem vai bērnu vecākiem, tādēļ publicējam raksta tulkojumu.

Būdams ASV Jāšanas sporta federācijas nacionālais treneris iejādē, es dzirdu daudz komentāru par situāciju sportā no cilvēkiem, kuri nāk no dažādiem reģioniem un šķirām. Es uzklausu idejas no augstākās mākslas līdz iesācēju līmenim. Es uzklausu tiesnešus, jātniekus, vecākus, trenerus un ikvienu personu federācijā par to, kas darbojas, kas nedarbojas, ko mums vajag vairāk un ko cilvēki gribētu redzēt vai dzirdēt mazāk.

Pēdējo nedēļu laikā man nācies arvien dzirdēt cilvēkus salīdzinām jaunos jātniekus ASV un Eiropā. Esmu dzirdējis, ka mums nepieciešams lielāks bērnus skaits, kas spēj startēt Lielās Balvas programmā līdz 25 gadiem, un nevaru tam nepiekrist. Mums nepieciešama nepārtraukta jaunu seju plūsma, mums nepieciešami jātnieki, kuri, vēl nesasnieguši 25 gadu vecumu, jau spēj sajust un saprast, kas nepieciešams, lai tiktu līdz Lielajai Balvai, un kuriem ir nepieciešamās prasmes, lai sacenstos šajā līmenī. Šīs „līdz-25” klases ir jāpiepilda ar jātniekiem, no kuriem turpmāko pāris gadu laikā varētu sanākt nākamās sporta zvaigznes.

Kurš gan negribētu redzēt bariņu ar jaunajiem jātniekiem no ASV, kuri piepilda, piemēram, Āhenes stadionu un liek eiropiešiem pasvīst par medaļām? Tās tik būtu labas dienas amerikāņu iejādei.

Paturot to visu prātā, kurš ir atbildīgs par to, lai bērni un zirgi nonāktu līdz šādam līmenim? Un kādēļ mēs tur vēl neesam? Vai mums jāvaino bērni – vai viņi nejāj gana labi? Vai mums jāvaino zirgi – ka mums nav pietiekami daudz labu zirgu? Vai vainot trenerus, kuri nespēj satrenēt bērnus šādam līmenim?

Diemžēl atbilde nav tik vienkārša. Mani tracina tās runas, ka bērniem vajadzīgi labāki zirgi un mums jāizgrūž vēl vairāk naudas, lai tiktu augstākajos līmeņos. Jā, šis sporta veids prasa daudz naudas, un, lai varētu sacensties noteiktā līmenī, jums ir jāspēj arī finansiāli „spēlēt” šajā līgā. Mēs visi to zinām. Taču risinājums nevar būt tikai sapirkt bērniem labākus zirgus, jo visiem tas nav iespējams.

Vairums ASV jauno jātnieku nevar atļauties sacensties un strādāt starptautiskajā līmenī. Viņiem nav tik daudz naudas, lai iegādātos labākos zirgus, apmaksātu treniņus, transportu, sacensības un vēl daudzas citas lietas, kas šajā līmenī nepieciešamas. Mani satrauc tas, ja pie manis atnāk bērnu vecāki un saka, piemēram, „tas un tas treneris pateica ka mūsu zirgs nav gana labs”, kamēr treneris nemaz nav aizdomājies par šīs ģimenes finanšu ierobežojumiem. Manuprāt, mēs bērniem vairāk nodarām posta, nekā labuma, sakot, ka viņu zirgi nav gana labi, lai tiktu tajā līmenī, par kuru viņi sapņo.

Padomājiet par to no šādas perspektīvas: ja kāds jums arvien un arvien censtos iestāstīt, ka jūs neesat gana labs, lai jebkad tiktu paaugstināts savā darbā, cik ilgi jūs vēl censtos smagi strādāt un pierādīt sevi? Neko ilgi. Ja mūsu bērniem nākas klausīties, ka viņiem vajag labākus zirgus, viņi nekad neiemācīsies cīnīties par to, lai kļūtu par kaut ko vairāk kā viduvējību savās jāšanas prasmēs. Viņi sāks uzskatīt, ka iemesls viņu panākumu trūkumam ir zirga kvalitāte, nevis jāšanas kvalitāte.

Tas var novest pie diviem dažādiem scenārijiem. Viens – jaunie jātnieki, kuri tā arī neizies ārpus savas komforta zonas, nemeklēt palīdzību citur, neiemācīsies cīnīties par katru procentu sacensību laukumā un domāt ārpus pieņemtajiem kanoniem attiecībā uz zirga trenēšanas paņēmieniem. Tas radīs visai viduvēju jātnieku bez pašpārliecības, kas nekad nekur nemēģinās izsisties, jo viņam kāds taču ir teicis, ka viņa zirgs nav gana labs.

Otrs scenārijs ir jātnieks, kurš allaž vaino zirgu par savu nespēju uzvarēt vai slikto rezultātu, un turpina jāt tajā pašā līmenī, kur bijis, nemeklē palīdzību, neuzņemas atbildību un netiecas uz izaugsmi, cerot tā vietā, ka kādu dienu, pateicoties bagātiem sponsoriem, viņš tiks pie labāka zirga un varēs uzvarēt. Tie ir bērni, kuri domā, ka sponsori spēs atrisināt visas viņu problēmas un izvilkt viņus no viduvējās masas.

Talants ir jāattīsta

Uzvaras sākas prātā. Tam nav tik daudz sakara ar to, kādu zirgu jūs jājat. Esmu redzējis zirgus, kas iegādāti par 1000 dolāriem un izskatās uz miljonu, jo jātnieks lepojas ar šo zirgu un tajā ieguldīto darbu. Ir jau taisnība, ka nekādi treniņi pasaulē nespēs pārvērst zirgu, kam galīgi nav gaitu, ar ļoti grūtu raksturu un sliktu jājamību par medaļnieku, bet es arī zinu, ka labi treniņi, laba attieksme pret zirgu un tā kopšanu var no pavisam vienkārša zirga padarīt ļoti labi iejātu zirgu, kas spēj izcelties virs viduvējā.

Šāds domāšanas veids un ikdienas darba morāla var arī radīt fantastiskus jātniekus. Tas var radīt jātnieku, kurš domā, kuram ir laba uzsēde, kura ir nepieciešamās prasmes, lai vēlāk sacenstos augstākajā līmenī. Mums ir jāiemāca saviem jaunajiem jātniekiem iegūt klasisko uzsēdi, kļūt par „domājošiem” jātniekiem, un tas ir iespējas ar jebkura līmeņa, kvalitātes vai tipa zirgu.

Vidējam jātniekam šajā valstī nav pietiekami daudz naudas, lai iegādātos dārgus zirgus. Vidēji tiem pat nav iespēju iegādāties otro vai trešo zirgu. Ne visi vecāki var iztērēt visus ģimenes ietaupījumus, lai iegādātos zirgus, un, pat ja viņi to varētu, mums nevajadzētu mudināt viņus uz to, jo tas nav nedz atbildīgi, nedz saprātīgi.

Dodoties komandējumos uz dažādām vietām, es daudz runājos ar jaunajiem jātniekiem, to treneriem un atbalsta komandām. Viņiem gana daudz nākas dzirdēt, ka to zirgi nav gana labi, un tas nokauj motivāciju. Viņi apzinās, ka viņiem nav tik daudz naudas, lai visu sezonu piedalītos sacensībās, un arī tas nokauj motivāciju.

Es būšu pirmais, kurš jums pateiks, ka ne katrs ir dzimis par uzvarētāju, lai kā federācijai tas nepatiktu. Konkrētā dienā konkrētā shēmā var būt tikai viens uzvarētājs. Ir daudz vairāk „zaudētāju” nekā uzvarētāju, un to mums kā jātniekiem ir jāpieņem un jāsaprot. Nav nekas slikts neuzvarēt. Toties slikti jāt gan ir slikti.

Uzvara ne vienmēr nozīmē, ka ir uzvarējis labākais jātnieks; tā tikai nozīmē labāko jājienu dotajā dienā un dotajā shēmā. Mani audzināja ar domu, ka laba jāšana ir laba jāšana. Neatkarīgi no tā, uz kāda zirga jūs sēžat, laba uzsēde allaž izcelsies.

Tā vietā, lai vainotu bērnus par to, ka viņiem nav gana labu zirgu, kādēļ gan necensties iemācīt viņiem jāt labāk? Vai mēs no viņiem atteiksimies, ja viņi nevinnēs vai nespēs iegādāties dārgu zirgu, vai arī uzņemsimies šo izaicinājumu iemācīt viņiem jāt? Vai mēs liksim uz pjedestāla jātniekus ar labu uzsēdi un labām zirga kopšanas prasmēm vai tikai reklamēsim uzvarētājus un bagātniekus?

Uz mani allaž atstāj iespaidu tā dedzība, ar kādu mūsu jaunie jātnieki strādā. Es redzu bērnus, kas cenšas, kas sāk no mazumiņa, kuriem nav starptautiskas kvalitātes zirgu, bet kuri ierodas stallī katru dienu agri no rīta vai vēlu vakarā pēc skolas, lai jātu un cītīgi strādātu. Vairums no viņiem zina, ka labs jātnieks ir izglītots, zinošs un gudrs, un, ja viņi to nezina, tad noteikti dzirdēs to no manis! Es redzu bērnus ar asu prātu, fizisko talantu un motivāciju kļūt par čempioniem. Es redzu neapstrādātos dimantus, turklāt daudzus. Tas mani allaž motivē.

Savukārt, kas grauj manu motivāciju, ir tas, ka šie dimanti tā arī paliek neapstrādāti. Nav attīstības. Kad šie bērni parādās sacensībās, tad elite ātri vien atļaujas pateikt, ka viņi nav gana labi vai viņu zirgi nav gana labi, un mēs ļaujam viņiem izslīdēt cauri šīs neattīstītās viduvējības plaisām. Tā ir mūsu vaina. Ir laiks beigt vainot zirgus par sliktu jāšanu, un uzņemties atbildību par bērnu trenēšanu.

Ja esat iejādes treneris, cik dienas nedēļā jūs liekat saviem audzēkņiem jāt bez kāpšļiem? Cik bieži jūs apsēžaties un caurskatāt jāšanas video kopā ar viņiem, un pārspriežat iejādes principus un teoriju?

Mēs sūdzamies, ka bērniem nav labas uzsēdes, kad redzam tos sacensībās, bet vai mēs tiešām viņiem mācām šo labo uzsēdi mājās? Vai mēs viņiem iegalvojam, ka viņi nespēj sēdēt un jāt kā nākas, jo zirgs nevar viņus pareizi iznest cauri shēmai, līdz ar to ignorējot jāšanas kvalitāti? Cik daudzi no mums cenšas izaudzēt nākamo Helēnu Langehānenbergu? Es tikai dzirdu sūdzības, ka bērniem nav salikti labi pamati, bet vai mēs iemācām viņiem šīs prasmes un teoriju? Vai mēs mācām viņiem domāt?

Iemīliet to, kas jums ir

Ja mēs varētu uzsēdināt visus valsts jaunos jātniekus, kuri izrāda kaut kādu talantu iejādē, uz labi apmācītiem zirgiem, lai viņi spētu tiešām izjust to, kā ir pareizi, protams, ka viņi visu iemācītos ātrāk. Es saprotu, ka piešķirot viņiem labākas kvalitātes, labāk apmācītus zirgus, viņi varētu gūt labākus rezultātus.

Diemžēl es arī apzinos, cik liela ir varbūtība, ka trenerim stallī būs šie gana labi iejātie zirgi, lai ļautu tos jāt jaunajiem jātniekiem – noteikti ne tik liela, kā Eiropā. Lielās Balvas līmeņa zirgu skaits Eiropā ir krietni lielāks nekā ASV. Līdz ar šo skaitu nāk sava rezerve – eiropieši tos var pārdot, jāt, mainīt un izmantot zemākas kvalitātes zirgus kā mācību zirgus bērniem un amatieriem. ASV mums nav nedz šī zirgu skaita, nedz rezerves.

Zirgi Eiropā ir milzu bizness – vai tā ir jāšana, trenēšana vai audzēšana – un galvenokārt tas ir ģimenes bizness. Padomājiet par jaunajiem jātniekiem, kuri izaug šajā nozarē, dzīvo tajā un kuru vecāki nāk no šīs biznesa nozares, un kā tie var konkurēt ar pārējiem, kuriem tā visa nav.

Pirms neilga laika es lasīju par kādu pētījumu, kurā bija iesaistīti bērni, kurus audzinājuši profesionāļi-vecāki, kas abi strādā vienā un tajā pašā lauciņā. 87% šo bērnu arī kļuva par augstas klases profesionāļiem, pat pārspējot savu vecāku līmeni. Šiem bērniem ir zināmas priekšrocības.

ASV mums nav šādu ģimenes sakņu zirgu audzēšanā vai trenēšanā, kas sniegtos 100 vai vairāk gadu ilgā vēsturē. Eiropā ļoti daudzi jaunie jātnieki ir nākuši no šīs nozares, viņu vecāki ir treneri, zirgu tirgotāji vai audzētāji. Viņu panākumi ir teju ielikti šūpulī, kas ir būtiska priekšrocība. Salīdzināt mūsu sistēmu ar viņējo nav taisnīgi pret mūsu bērniem.

Paturot to prātā, mums ir jānotur bērnus pie šāda līmeņa jāšanas kvalitātes. Mūsu bērniem ir jāmāk jāt tikpat labi kā eiropiešiem, jo mēs viņiem to iemācām, pat, ja viņi negūs tik daudz procentu zirgu kvalitātes dēļ.

Mūsu uzdevums ir trenēt bērnus. Mēs nevaram gaidīt, kad viņiem parādīsies labāki zirgi; mums ir jātrenē bērnus jāt tādus zirgus, kādi tiem ir. Tādējādi mēs iemācīsim bērniem kļūt par labiem zirgu treneriem. Ja viņi spēs apmācīt grūtos zirgus, tad spēs tikt galā arī ar talantīgajiem. Satrenēt labdabīgu, elastīgu, talantīgu jaunzirgu ar labām gaitām līdz Lielās Balvas līmenim ir salīdzinoši vieglāk, nekā to pašu panākt ar grūti jājamu zirgu.

Ja bērniem ir prasmes trenēt tādus zirgus, kādi nu tiem ir, tad mēs viņus trenējam nākotnei. Mēs dodam viņiem prasmes, kuras būs nepieciešamas, kad parādīsies šie labākie zirgi. Nu un, ka viņu pašreizējais zirgs nekad nesaņems 9 par plašajiem rikšiem? Mēs tik un tā varam iemācīt bērniem sēdēt pareizi, jāt labi un pienācīgi izturēties pret zirgu.

Ja pie jums atnāk jauns jātnieks ar viduvēju zirgu, uztveriet to kā izaicinājumu – iemācīt viņam labi jāt. Iemāciet viņam pareizi sēdēt. Atņemiet kāpšļus un padariet viņu par labu jātnieku.

Rakstu sagatavoja Sigita Eitcena pēc Chronicle of the Horse interneta portāla materiāliem.

Bildes atsauce