8 jautājumi Latvijas pajūgu braucējiem

Labdien cienījamie Zirgam.lv lasītāji.

Novembra sākumā Kleistos notika pajūgu braukšanas sekcijas sanāksme, kurā tika sastādīts 2015. gada sacensību grafiks, izveidota sekcijas padome un sadalīti pienākumi, kā arī aptiprināta gada labāko braucēju rangu tabula. Sīkāka informācija LJF mājas lapā. Šodien piedāvājam Jums iepazīties ar labāko braucēju sniegtajām atbildēm uz jautājumiem par aizvadīto sezonu un nākotnes plāniem.

1. Kuras sacensības šogad Jums bija visinteresantākās un veiksmīgākās? Kāpēc?

Dace Stūre

2014. gada veiksmīgākās sacensības bija Baltijas Līgas Kauss I posms Igaunijā. Tas vienmēr sacensībās ir pats  interesantākais, kad pēc maratona un manēžas distancēm kopējie rezultāti ir tik tuvu, ka atliek kādam nogāzt kaut vienu bumbiņu un tu vari pat nedabūt vairs godalgotu vietu. Tas ir tas azarts, kura dēļ ir vērts braukt sacensībās. Tā man arī Igaunijā veiksme stāvēja klāt. Pēc divu dienu kopvērtējuma biju 4. vietā, bet pēc konusu braukšanas ieguvu pirmo godalgoto vietu. Ne velti Holandes treneris teica – konusu maršruts braucēja rezultātam dod 50% no uzvaras.

Pavlovsku ģimene

Veiksmīgu sacensību kritērijs, mūsuprāt, nav iegūtā pirmā, otrā vai trešā vieta, vai savukārt neveiksmīgas sacensības aprobežojas ar iegūtu pēdējo vietu. Ir reizes, kad iegūta pēdējā vieta stiprā konkurencē ir daudz, daudz vērtīgāka nekā goda pjedestāls nelielā konkurencē. Tāpēc kādas sacensības nosaukt par īpaši veiksmīgām vai neveiksmīgām ir grūti. Bet lielākā pieredze viennozīmīgi tika gūta šogad sacensībās Vācijā.

Anita Tašiņa

Šogad pirmo reizi bija iespēja nopietnāk startēt sacensībās. Piedalījos visos trijos “Ziema 2014” posmos, līdz ar to tās arī bija visinteresantākās sacensības priekš manis kā braucējas. Par visveiksmīgākajām sacensībām uzskatu Tilžu, jo attaisnojās mans neilgais kopdarbs ar zirgu Sezams. Tur man jāsaka paldies Andai un Andim Pavlovskiem par palīdzību nedaudzajos treniņos.

Renāte Spirģe

Man šogad visas sacensības bija ļoti vērtīgas, jo deva iespēju braukt ar pieredzējušiem ponijiem, kuru sparu ne vienmēr man izdevās savaldīt (Kalvenes sacensībās izrādījās, ka poniji prot kāpt kalnos).

2. Kā vērtējat savu sezonu kopumā?

Pavlovsku ģimene

Savu sezonu vērtējam kā ļoti veiksmīgu, kā ikvienu no iepriekšējām. Sezonas laikā guvām ļoti lielu pieredzi gan kā sacensību organizatori, gan kā dalībnieki.

Dace Stūre

Šogad  man bija veiksmīga sezona, jo beidzot ieliktais darbs Hipijā nāk atpakaļ. Viena otru lieliski saprotam. Ļoti žēl, ka manai sporta biedrenei ir jau tik daudz gadu (17) .Bet ceru, ka vismaz trīs-četrus gadus mēs vēl abas kopā piedalīsimies sacensībās.

3. Neveiksmīgākās sacensības šogad? Iemesls.

Dace Stūre

Neveiksmīgākās bija 4. aprīļa CAI 1*, jo  līdz pēdējam neticēju, ka kombinētā maratonā skaita atsevišķi soda punktus, nevis kā noteikumos bija līdz šim, ka nogāztās bumbiņas pārvērš soda sekundēs. Par cik tiesāja Polijas pārstāvji, tad no pieredzes zinu, ka viņiem arī daudz kas mainās pēdējā brīdī. Līdz ar to ieguvu 7. vietu. Bet otrā dienā, kad sapratu, ka nekas nemainīsies-braucu pēc šāda tiesāšanas principa un ieguvu 3. vietu.

4. Pēc kādiem kritērijiem Jūs izvēlējāties savus pajūgu zirgus?

Dace Stūre

Nestāstīšu pēc kādiem būtu jāizvēlas, bet par to kā man bija. Hipiju izvēlējos tāpēc, ka tajā gadā bija pirmās sacensības pajūgu braukšanā Inčukalnā. To es uzzināju divas nedēļas pirms sacensībām. Par cik vienīgā mūsu braucamā ķēve bija 25 gadus veca, bet man tik ļoti gribējās braukt sacensībās ne tikai kluburēt, tad piegāju pie sava ganāmpulka un izvēlējos to pieaugušo zirgu, kas uz to laiku negaidīja kumeliņu vai arī nepiedalījās konkūra sacensībās un apmēram likās, ka nebaidīsies no ratiem. Tā arī drusku padarbojos un aizbraucām uz pirmajām sacensībām. Savu izvēli vēl neesmu nožēlojusi.

Gabrielu un Gatoro ar kuriem braucu divjūgā izvēlējos tādēļ, ka ļoti gribēju pamēģināt divjūgu. Viņi abi bija tik līdzīgi, un piedevām vēl Hipijas bērni, ka tā arī nolēmu-braukšu viņus. Kad jaunākam Gabrielam palika četri gadi , sākām piedalīties divjūgu sacensībās, bet kad viņam palika pieci gadi un Gatoro seši, tad viņi abi bija +/- 182 cm. Diemžēl ar tik lieliem zirgiem ir grūti braukt divjūgā . Nu jau Gatoro ir pārdotsm, bet Gabriels vizina klientus.

Pavlovsku ģimene

Kritēriju nebija. Tie zirgi, kas uz to brīdi pēc zināšanām un saprašanas šķita labi, tad arī tika apmācīti braukšanai. Iespējams, ka ar šī brīža zināšanām, izvēle būtu savādāka. Un tāpat arī pēc 10 gadiem. Katru gadu gūstot jaunus iespaidus un pieredzi, rodas savādāks skatījums, kāds zirgs katram braucējam varētu būt labāk piemērots.

Guntis Priede

Pamēģinot vienu un pēc laika citu zirgu es vienkārši esmu nonācis pie tā, kas ir – Gulivers un Polo. Tie ir zirgi, kas pēc savām īpašībām mani šobrīd apmierina.

Dzintra Blūma

Uz savām pirmajām sacensībām pajūgu braukšanā Kleistos manēžā aizbraucām ar dažās nedēļās iebrauktiem biedrības apmācības grupas pusarābu zirgiem – Seriāls un Pērle. Bijām vēl pirmā pajūgu braukšanas semināra iespaidā par to, ka ātrumam un izturībai šajā sporta veidā liela nozīme. Pēc pirmās sezonas secinājums: “šie zirgi braukšanai vienjūgos ir par mazu, bet ponijiem par lielu un tiem ir nepietiekošas spēka īpašības.”

Atgriezos pie pārbaudītām vērtībām un sāku trenēt savas zemnieku saimniecības smago darbu veicēju Gaiziņu, jo mana pārliecība ir – galvenais zirgā ir kāda viņam ir galva (ar to nedomāju tās lielumu vai formu, bet gan to, kas tur ir iekšā). Tad Gaiziņam piekabināju bez pielietojuma palikušo, savu konkūra zirgu Danu un rezultātā ar gadiem izveidojās divjūgs, kurš man līdz šim pajūgu braukšanā ir devis visvairāk pozitīvu emociju. Kamēr guvu sacensību pieredzi ar Danu un Gaiziņu, tikmēr stallī auga viņu radinieki – Latvijas genotipa braucamie (vienu brīdi mums pat bija 5 sertificētas vaislas ķēves). Tos visus arī iebraucām, jo nebija citu variantu. Tie arī bija visi mūsu izvēles kritēriji un ar tiem arī būs jāpaliek mierā. Kaut arī visi skaitās Latvijas braucamie un ir visnotaļ mierīgi, bet jautrību tāpat jau pietiek, jo kādam ne pārāk tālos senčos Ramiro Z, citam Pilots, vēl kādam pa traķēnim.

Aiga Ozoliņa

Kā jau lielākajai daļai pajūgu braucēju, kritēriji apstājās pie tā, kas bija pašas ganāmpulkā. Kā pirmo, izvēlējos poniju Kamene, jo man ļoti patika viņas izturība, spītība un visādi citādi nelāgais raksturs 🙂 Bet kā komandas biedrs viņa ir ļoti uzticama un ja vajadzēs, cīnīsies ar nagiem uz zobiem, pat ja no malas izskatīsies, ka viņa blefo 🙂 Vēl joprojām Kamene ir tā, kas manā prātā paliek kā nosvērtākais mūsu braucamponijs, lai arī ne talantīgākais, tomēr visādi citādi ļoti universāla un laba skolotāja gan jaunajiem braucējiem, gan jaunajaiem ponijiem, ko piejūdzam blakus. Bija viena sezona,kad mēģināju braukt lielajos zirgos, jo sapnis bija braukt arābu šķirnes zirgus tieši pajūgos, tomēr tā īsti tas neizdevās, jo Bonifācijs diemžēl gāja bojā 8 gadu vecumā nelaimes gadījumā (viņu notrieca dzērājšoferis). Pēc šī atgadījuma nespēju vairs viņa vietā ieraudzīt kādu citu zirgu un atgriezos pie ponijiem. Šobrīd man stallī ir 10 poniji un šādas tādas vīzijas attiecībā uz dažiem kandidātiem jau ir. Jaunajā sezonā ir diezgan liela varbūtība, ka sākšu nopietnāk trenēt un braukt poniju Mimi (starp citu arī viņā rit ļoti daudz arābu zirgu asinis).

5. Vai bija arī kāds kuriozs atgadījums izvēloties zirgus?

Dace Stūre

Kuriozi nav bijuši zirgus izvēloties, bet gan viņus braucot. Vistrakākais bija, kad braucu Gatoro. Braucu pa pagasta asfaltētu ceļu , ārā stiprs vējš un Gatoro vienā brīdī šausmīgi nobijās no lapām, protams, tajā brīdī arī parādījās klaudzoša mašīna aizmugurē. Gatoro mani panesa briesmīgā ātrumā, būtu viņu apturējusi, bet no aizmugures visu laiku klaudzina tā mašīna. Zirgs lēkšo baltus auļus, rati iet ņigu ņegu un man jau visa dzīve aizslīd gar acīm. Tā mēs noauļojām kādus divus kilometrus līdz priekšā bija mūra siena, bet mašīna tik klaudzina no aizmugures. Tajā brīdī domāju, ka to šoferi varētu nogalināt, bet te atveras durvis un šoferītis man saka – „Jūs pātagu pazaudējāt, es to pacēlu un vedu to jums līdzi, lai jums nav tai jābrauc pakaļ”.

Pavlovsku ģimene

Kuriozu gadījumu izvētoties zirgus šķiet, ka nav bijis.

Guntis Priede

Kuriozs ar zirgu Polo ir tāds, ka nevis es izvēlējos zirgu, bet zirgs mani. Jo katru reizi, kad gribējām to pārdot vai mainīt ar viņu vienmēr atgadījās kāda ķibele tā, ka viņš atkal paliek mūsu stallī. Tagad vairs neplānojam tirgot un problēmas ir beigušās.

Dzintra Blūma

Vienu no maniem divjūgu ponijiem Mikiju iegādājāmies Lietuvā diezgan apšaubāmā vietā, kur visi pārdodamie zirgi un poniji stāvēja pļavā sasieti ar dažāda garuma striķiem pie koka mietiem. Abi ar Gunti gribējām paskatīties kā Mikijs (vārdu gan viņš ieguva tikai aizpildot pārvietošanas deklarāciju) rikšo un paskubinājām mazo poniju, lai skrien. Nepaspējām neko, kad abi jau sasieti „buntiņā” gulējām gar zemi pie mieta, bet Mikijs auļoja ap mums. Guntis teica: „Baigi labais, paskaties kā skrien, jāņem!” Šo lēmumu es viņam vienmēr atgādinu, kad ir atkal kārtējās problēmas ar Mikija pārlieko entuziasmu.

Otrs kuriozs ar Mikiju atklājās daudz vēlāk un ir tieši saistīts ar jautājuma autori Aigu. Izrādās viņa šo poniju jau bija noskatījusi agrāk, bet nepaņēma to, jo bija problēmas ar viņa ievešanu piekabē. Mēs ar Gunti gan „baigie profesionāļi” ielādējām un ieguvām savā īpašumā poniju komplektā ar veselu rindu „cūcību”, ko viņš regulāri pastrādā. Ar ko tad Aiga arī mūs apsveic!

Aiga Ozoliņa

Ja vien to var nosaukt par kuriozu, tad tas patiešām bija jau Dzintras aprakstītajā gadijumā, kad Mikija vietā izvēlējos tomēr Kameni, kas arī dzīvoja Lietuvā vien pāris kilometru attālumā no vietas, kur Dzintra iegādājās Mikiju. Mēs patiešām viena otru mēdzam ik pa laikam pavilkt uz zoba šīs izvēles sakarā. Mikijs man iepatikās uzreiz, bet veselais saprāts ieslēdzās pie mēģinājuma viņu tikai pievest pie treilera. Mirklī, kad Mikijs aiznesās pa pļavu ar visu garo striķi, kur galā mēģināja noturēties arī tā vedēji, sapratu-labāk braukšu atpakaļ uz pirmo saimniecību un ņemšu Kameni 🙂 Šo izvēli neesmu nožēlojusi ne mirkli, pat ne tad, kad dusmojos uz Kameni un solu to pārdot čigāniem, kad viņa mani neklausa 🙂

6. Kā veidojiet savu treniņu grafiku, kā tas ir saplānots?

Dace Stūre

Parasti uz rudeni, pēc sezonas dodu zirgiem brīvu līdz janvārim. Tad sāku pamazām pajāt –lielāko daļu eju viena apvidū. Tas pieradina zirgu pie uzticēšanās un zirgam nav bail būt vienam, bez citiem zirgiem. Kad mazliet atgūts fiziskais bez ratiem, sāku to pašu ar ratiem. Ļoti daudz soļoju ratos plašos darba soļos. Tas attīsta gaitu un fizisko zirgam. Principā pusi no treniņiem jāju savus zirgus, pusi braucu. Nedēļā apmēram četras – piecas dienas. Divas vai trīs viņi ganās aplokā. Priekš elpošanas vienmēr vajag neskopoties ar iesildīšanās un atsoļošanas laiku. Daudz strādāju uz gaitu pārejām un pagriezieniem, taču, lai kā arī citiem tas liktos dīvaini – nekad mājās nebraucu maratona šķēršļus – lielākais kādreiz izsoļoju tiem cauri. Mana metode – ja zirgs ir pareizi iemācīts liekties un pāriet no vienas gaitas uz otru, tad nevajag mājās viņam sagādāt grūtības. Jo ja viņš visu māk –tad sacensībās, kad viņam būs grūti, viņš jums visu izdarīs ar prieku un vēl palīdzēs. Ja braucējs zirgam mājās sagādā grūtības (izdomā maršrutu šķērslī sarežģītu, ar asiem lauzieniem u.c), tad patiesībā viņš jau nepalīdz zirgam, bet gan cenšas piepildīt savas vēlmes – kā es varēšu tā smuki izgriezt, nemaz nepadomājot kāda slodze ir zirga pleciem. Un tā vairākas reizes sevi uzlabojot – ir nosista vēlme zirgam darboties ar prieku. Un, ja sacensību zirgam nav prieks darīt savu darbu, tad uz lielām uzvarām nav ko cerēt.

Pavlovsku ģimene

Ikdienā notiek darbs pie manēžas braukšanas elementu izpildes, tāpat trenējamies konusu braukšanā un dodamies garos braucienos pa tuvējiem mežiem. Darbs ar zirgiem noris katru dienu, īsāks vai garāks treniņš ir gandrīz katru dienu.

Aiga Ozoliņa

Nu, šis ir mans smagākais posms visā trenēšanas un braukšanas procesā, jo visi mūsu poniji pirmām kārtām strādā ar bērniem, ļoti daudz tiek gatavoti un trenēti konkūrā un nedaudz iejādes pamatos (cik nu spējam piesaistīt kādu iejādes treneri). Teorētiski ponijus braukšanai no bērniem tā sakot aizņemos, jo ikdienā man sirdsapziņa neļauj tos paralēli lielajam noslogojumam vēl jūgt ratos un braukt. Starpposmos, kad konkūra treniņu ir mazāk, mēdzu tos jūgt un braukt garākās pastaigās, pārsvarā soļu un rikšu gaitā, kā arī pabraukt manēžas elementus uz laukuma. Ceru, ka Mimi man izdosies pilnībā izņemt no bērnu apmācības un atstāt tikai pajūgu braukšanai, tad arī varēšu nopietnāk tam visam pieiet.

7. Ko gaidāt no jaunās sezonas, kādi ir Jūsu plāni un mērķi?

Guntis Priede

No jaunās sezonas gaidu daudz interesantas sacensības, daudz veiksmes un prieku, jaunas tikšanās un iepazīšanās. Zirgiem vēlu veselību un izturību. Ja runājam par plāniem un mērķiem, tad jau redzēs- tpu- tpu- tpu.

Dzintra Blūma

Beidzot man atkal būs divjūgs! Šogad nebraucu vecos (Danu un Gaiziņu), jo daudz strādāju ar jaunajiem zirgiem un nākošgad braukšu kā Guntis šogad – mainīšu trīs zirgus, lai noskaidrotu labāko kombināciju divjūgam. Tātad pamatā startēšu ar lielo zirgu divjūgu. Ja atliks laiks un līdzekļi atļaus, tad varbūt startēšu kaut kur arī ar ponijiem, lai „neierūsē”. Ļoti smagi iebraucās un daudz darba ieguldīts, žēl to zaudēt, varbūt vēl noderēs.

Aiga Ozoliņa
Ja vien izdosies iepriekšminētais plāns paņemt Mimi tikai draivingam, tad arī varēs plānot sezonu. Ir, protams, ļoti daudz izdarīts, lai nebūtu atpakaļceļa – iegādāti labi draivinga rati, labi aizjūgi, šobrīd jau ir pasūtīta un gaidām janvāra vidū jauno zirgu piekabi, kas būs aprīkota ar ratu platformu un inventāra telpu. Visas zvaigznes patreiz sastājas tā, lai beidzot ar šo sporta veidu varētu nodarboties. Pabraukt vēl divjūgu arī ir doma, jo ir piemeklēts Kamenei dubultnieks un, ja vien viss izdosies, tas būs nākamais kuriozais stāsts.

Renāte Spirģe

Gribētu pēc iespējas vairāk piedalīties dažāda līmeņa sacensībās, lai varētu pilnveidot zināšanas un pieredzi pajūgu braukšanā, bet vēl nezinu ar kuru zirgu startēšu, jo pašas iegādātais zirgs ir pārāk spītīgs un pašpietiekams, lai ar viņu varētu kur startēt. Dzīvosim, redzēsim.

Anita Tašiņa

Uz jautājumu vai startēšu nākošā sezonā ar vienu vai vairākiem zirgiem un kādā klasē: varu atbildēt, ka domāju tā pat kā šogad braukt atvērtajā klasē. Un vīzija (cerība) par zirgiem ir tāda, ka varbūt tie būs divi. Otrs jautājums – kā mēs ar vīru sadalām zirgus ar kuriem startējam; ” Metam kauliņus”, bet, ja nopietni, tad izvērtējam zirgus pēc raksturiem. Man pašai patīk zirgi ar tādu raksturu, lai ir ko padomāt, bet vīram tādi, kas ir mierīgāki.

8. Viens jautājums izklaidei – vai Jums ir sava “Top” zirga vīzija, kādu Jūs to gribētu redzēt? (sacensību līmenis, eksterjers, raksturs, krāsa, šķirne u.c.)

Aiga Ozoliņa
Tādu savu top ponija ideālu patiešām varu iedomāties. Tas izskatās kā miniatūrs KWPN zirdziņš, ātrs, graciozs, ar plastiskām kustībām, izteiksmīgām acīm, kas rokās burtiski dejo no puspavadas atsauciena. Krāsa noteikti vai nu dzidri bēra vai ruda un protams baltās zeķītēs un skaistu baltu zīmi pierē 🙂

Guntis Priede

„Top zirgam” jābūt centīgam, drosmīgam un pacietīgam. Šķirnei un krāsai nav nozīmes.

Pavlovsku ģimene    

Grūti pateikt. Šogad skatoties Pasaules čempionātu Ungārijā, sēžot tribīnēs un skatoties uz dalībnieku zirgiem, varēja iedomāties kā būtu, ja mums būtu jābrauc ar tāda tipa zirgiem, pasapņot jau var. Tomēr domājam, ka mūsu „Top” zirgi ir tepat mūsu staļļos, tikai mums pašiem vajag apgūt zināšanas braukšanā, izglītot sevi, pēc iespējas vairāk braukt uz sacensībām un mācīties, nebaidīties no grūtībām, un tad jau viss būs labi. Mūsu pašu zirgi ir vairāk nekā labi braukšanas sportam, tikai tam visam vajag pacietīgu darbu.

Dace Stūre
Nu jā -mans sapņu zirgs ir gaiši bērs (mana Gabriela bērums) abas pakaļkājas  baltas līdz pus ceļgaliem, piere šauri lauka. Ne lielāks kā 169 cm. Smuku arābisku galviņu, vidējas konstitūcijas (apmēram Dāņu siltasiņu šķirne). Un galvenais, lai kā iejūdz pirmo reizi ratos – tā aiziet. Un vēl labāk – tāds divjūgs. Sacensību līmenis nav svarīgs, galvenais, lai ir kur braukt.

Paldies visiem, kas piedalījās šīs intervijas veidošanā.

Jautājumus un labāko braucēju atbildes apkopoja Dzintra Blūma.

Aigas Ozoliņas Post scriptum
Visi noteikti atcerās labo, mīļo multfilmu no bērnības par kaķi Leopoldu. Nu man šis novēlējums tā arī skanētu – dzīvosim draudzīgi 🙂