Joss Lansinks: ja kaut kas nesanāk, atgriezieties pie pamatiem

Josam Lansinkam – kādreizējam Pasaules čempionam, Olimpisko spēļu un Eiropas čempionāta zelta medaļu ieguvējam, kā arī Pasaules Kausa čempionam – pieder liels stallis Beļģijas ciemata Meuvenes rajonā. Stallī mīt vairāk nekā 50 zirgi, un papildus Josam tur strādā trīs citi starptautiska līmeņa jātnieki, tomēr Josa stallī nav jūtama nekāda spriedze vai stress. Iespējams, ka tas ir tādēļ, ka vairums zirgi pa dienu atrodas aplokos un ganībās, ja vien netiek nodarbināti treniņos.

Lansinka filozofija ir vienkārša: „Ir svarīgi katru dienu darīt ar zirgu kaut ko citu. Vienu dienu mēs trenējamies uz smilšu laukuma, nākamajā dienā es eju pajāt uz zāles laukuma, un vēl dienu pēc tam es dodos izjādē uz mežu. Jājot pa vienu un to pašu līdzeno pamatu, var tikai izlutināt zirgus un padarīt tos vārgākus. Sacensībās bieži vien pamats ir tik ciets, un ir jārūpējas par zirga veselību, pieradinot tos pie dažādiem pamatiem. Mēs cenšamies pēc iespējas dažādot zirgu darbu”. Zirgu pulka dažādais sajaukums – kumeļi, sporta zirgi un pensionētās sporta zvaigznes – piešķir šī staļļa ikdienai īpašu, miera pilnu sajūtu.

Joss uzskata, ka zirgiem jāatrodas ārā pēc iespējas vairāk un boksā pēc iespējas mazāk: „Visi mani zirgi iet aplokos vai ganībās katru dienu. Es allaž esmu pieturējies pie šādas pieejas, jo, manuprāt, tas nodrošina laimīgus un veselīgus zirgus. Tā vietā, lai visu dienu stāvētu boksā, zirgi ārā kustās – tā, kā daba tiek ir paredzējusi. Daudzi cilvēki baidās no traumām, ko var gūt, salaižot zirgus kopā aplokā vai ganībās. Man arī ir bijusi slikta pieredze, piemēram, ar manu zirgu Valentina (2013. gadā Lansinka zirgs Valentina salauza kāju). Bet ja tā godīgi, kad tas notika ar Valentina, es priecājos, ka tas atgadījās te, mājās, un nevis kaut kur sacensību laukumā pēc piezemēšanās. Es arī uzskatu, ka laižot zirgus ārā katru dienu regulāri, krietni samazinās risks, ka kaut kas var notikt, pretstatā tam, ja zirgu izlaiž ārā tikai šad un tad”.

Par saviem kādreizējiem sporta zirgiem Valentina van’t Heike un Cumano, kas bauda savus pensijas gadus viņa stallī, Joss saka: „Viņi ir pelnījuši te nodzīvot savu atlikušo mūžu. Ik dienu es varu pieiet, paglāstīt viņus, pavadīt laiku kopā ar viņiem. Vasaras mēnešos viņi katrs iet savā aplokā vakaros un pa nakti; tā Cumano ir mierīgāks, jo viņam garām nevazājas zirgi nepārtraukti, kā tas ir dienas laikā. Lai arī viņam jau ir 21 gads, viņš tomēr uzvedas kā īsts ērzelis”. Cumano allaž bijis nedaudz „traks” un ļoti spēcīgs zirgs. „Kad sāku strādāt ar viņu, zirgam bija astoņi gadi, un daudzi man teica – ko tu gribi no tā traktora panākt? Bet es esmu ļoti laimīgs, ka manā dzīvē ir bijis šāds „traktors”!”, Joss pie sevis klusībā nosmejas. „Cumano allaž bija tāda īpatnēja tehnika, bet jo ilgāku laiku mēs bijām kopā, jo labāk viņš leca. Es gribēju kaut ko pamainīt, jāt savādāk nekā viņa iepriekšējais jātnieks, vairāk gribēju dabūt viņu rokās, un sākumā viņam tas nemaz nepatika. Tā rezultātā vienā maršrutā viņš varēja nogāzt trīs vai četrus šķēršļus. Un bieži vien pat tad, ja veicu maršrutu „tīri”, mani tik un tā nepameta sajūta, ka nebija labi. Tad vienu dienu bija klikšķis un viss aizgāja kā pa diegu! Ar tāda tipa zirgiem ir svarīgi pieturēties pie vienas sistēmas un nesākt mainīt vis kaut ko, ja kaut kas nesanāk, kā iecerēts”, tā Joss skaidro savus panākumus ar Cumano.

“Lai gan mēs uzvarējām Pasaules čempionātā Āhenē 2006. gadā, vislabākā sajūta viņa mugurā man bija nākamajā gadā Eiropas čempionātā, kad ieguvām individuālo sudraba medaļu. Cumano leca tur labāk kā Pasaules čempionātā. Tas kopīgi pavadītais gads deva daudz!”

Valentina var būt nav tik slavena kā viņas pensionētais kolēģis, bet arī viņai ir īpaša vieta Josa sirdī: „Šim zirgam bija fantastisks raksturs, tāds pats cīnītāja gars kā Libero, bet viņa reizēm sev krietni apgrūtināja dzīvi. Tā vietā, lai pārvarētu šķēršļus ar 20 cm rezervi, viņa leca pusmetru augstāk. Ja šķēršļi jau ir sasnieguši 150 cm, tad tas ir nedaudz pagrūti! Bet viņa vienmēr tik ļoti centās uz katru šķērsli, un es kā jātnieks augšā jutos neticami!”

Josam stallī ir arī Valentina dēls – Epleaser van’t Heike, ar ko strādā Lansinka staļļa jātnieks Franks Šuterts. Abiem izdevās šogad uzvarēt Āhenes-Minhenes balvas izcīņā, un nākotnes perspektīvas ir ļoti labas. „Valentina dēls arī ir mantojis mātes īpašo raksturu, bet nav gluži tāds kā viņa pati – viņa bija ķēve ar lielo burtu. Manuprāt, dēls ir vieglāks raksturā, bet lekšanas spējas no Valentina un no For Pleasure – tas nav pārāk slikti, ne?”, Joss smejas. Papildus Epleaser, Josa stallī šopavasar ir piedzimusi arī Valentina meita no King Julio.

Cumano un Valentina ir tikai divi no daudziem zirgiem, ar kuriem Josam bijusi tā laime jāt savas karjeras laikā. Par holandieti kļuvušais beļģu jātnieks savulaik startēja arī ar tādiem zirgiem kā Egano, Libero H, Calvaro Z un Carthago Z. Egano atnesa Josam Olimpisko zelta medaļu 1992. gadā, kad viņš vēl startēja zem Holandes karoga. Libero H bija tas, kurš Lansinkam atnesa Pasaules kausa uzvaru 1994. gadā.

“Ar Libero sāku strādāt, kad viņam bija seši gadi”, atminas Joss. “Mēs kopā izaugām. Libero paveicās, ka viņam paralēli bija daudzi citi labi zirgi, līdz ar to viņš netika sasteigts un viņam deva laiku, lai izaugtu līdz Grand Prix līmenim. Pēc lielo maršrutu izlekšanas mēs vienmēr turpinājām ar mazākiem maršrutiem, lai pēc pāris gadiem viņš būtu gana pieredzējis un pārliecināts, lai varētu regulāri lekt lielos maršrutus. Skatoties, kā viņš leca 140 cm maršrutus, bija grūti iedomāties, ka viņam pietiktu spēka un tehnikas Grand Prix maršrutiem, bet viņš to darīja sava rakstura vadīts. Libero zināja manas vājās vietas, un es zināju viņējās, tā kā mēs viens otram varējām palīdzēt. Galu galā no mums sanāca laba komanda”.

“Egano bija absolūts pretstats Libero”, Joss stāsta. “Egano bija spēks un tehnika, bet viņam arī bija īpašs raksturs – ne tikai sacensībās, bet arī stallī. Viņš bija ne tikai spēcīgs, bet arī ātrs un ļoti uzmanīgs – ņemot vērā visas šīs īpašības, viņš būtu zvaigzne arī mūsdienās”.

Šodien Lansinka stalli piepilda jaunas zvaigznes. Tāpat kā pirms divdesmit gadiem, daudzi no tiem ir ērzeļi – King Julio, Zerlin M un Aganix du Seigneur ir tikai daži no vārdiem. “Pašlaik man ir pāris labi zirgi, piemēram, viens no labākajiem ir Ensor de Litrange , tik žēl, ka viņš nevarēja lekt šogad Pasaules Jāšanas sporta spēlēs. Tad ir vēl Electra van’t Roosakker, kuru kā septiņgadnieci pārdevu Janikai Šprungerei, bet tad dabūju atpakaļ šogad. Electra ir labs zirgs, bet viņai vajag vēl laiku, tā kā es ar viņu pašlaik vēl piebremzēju. Ceru, ka ziemā varēsim lekt ko augstāk”. Sarakstā ir arī Zerlin M, zirgs, kuru Joss raksturo kā ļoti ambiciozu zirgu, kurš varbūt nevar lekt lielos maršrutus visu laiku, bet savu darbu dara labi. Tad vēl Josa „krājumos” ir divi ļoti talantīgi jaunzirgi – astoņus gadus vecais Aganix du Seigneur un septiņus gadus vecais Horizon de Regor.

Vai Joss nekad nenogurst no nebeidzamajām sacensībām, nepārtrauktajiem pārbraucieniem, kas iet uz riņķi nu jau trešo gadu desmitu? “Dažreiz jau nogurstu”, viņš atzīstas. „Šad un tad man patīk nedēļas nogales pavadīt mājās, nevis esot kaut kur atkal ceļā. Ja man gadās brīva nedēļas nogale, es tik un tā svētdienā atnāku uz stalli un dodos izjādē uz mežu – tas man patīk! Tas nāk par labu kā zirgam, tā jātniekam”. Tāds nu ir Joss Lansinks savā būtībā – dari, kas jādara, un galvenais – nesūdzies, jo negatīvisms jau nepalīdz!

„Šeit pamatā ir sporta stallis, bet mēs arī iepērkam un pārdodam zirgus. Sākumā mēs arī nedaudz nodarbojāmies ar ērzeļiem, bet vairs to īpaši nepiekopjam, lai gan mums ir laboratorija, kurā var sagatavot saldēto sēklu. Pagājušajā gadā mums bija četrpadsmit kumeļu, bet manā skatījumā tas ir krietni par daudz. Man gan patīk nodarboties ar zirgaudzēšanu – man mājās Lanakenā ir neliels stallītis, kur es turu pāris kumeļus. Ir jauki pamosties no rīta un redzēt, kā kumeļi skraida pāri ganībām. Tas ir labs dienas sākums! Es lielākoties izmantoju savus ērzeļus – šogad mums ir divi kumeļi no Cumano, viens no King Julio un viens no Aganix du Seigeneur”.

Runājot par izmaiņām sportā, Joss uzskata, ka tās ir bijušas ievērojamas, salīdzinot ar viņa karjeras sākumposmu. „Varbūt ne gluži šķēršļu augstums ir mainījies tik ļoti, bet to materiāls gan – šķēršļi ir kļuvuši daudz vieglāki, tāpat arī tagad maršrutā pāris šķēršļiem kārtis ir novietotas uz plakaniem turētājiem. Laika norma tagad arī spēlē krietni lielāku lomu nekā iepriekš, un tā parasti ir daudz īsāka. Ar šāda veida pārmaiņām ir nepieciešami asinīgi zirgi, pretējā gadījumā neko daudz nevar pasākt. Tik un tā es uzskatu, ka nevar teikt, ka tādi zirgi kā Egano vai Libero mūsdienās nebūtu labi. Viņiem bija gana kvalitātes, lai konkurētu par uzvarām. Tas pats attiecas arī uz tādiem zirgiem kā Ratina vai Jappeloup – arī viņi mūsdienās būtu uzvarētāju rindās”, Joss prāto par pagātni un tagadni.

„Jātnieku kvalitāte arī ir viena lieta, kas satuvina tos vairāk nekā agrāk, kad labos jātniekus varēja uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Pirms divdesmit gadiem bija labi ja 5-6 jātnieki no startējošo saraksta, kas tiesām varēja pretendēt uz uzvaru Grand Prix maršrutā. Tagad tikai kādiem 3-5 nav īsti tur, ko darīt, bet pārējiem ir reālas izredzes”.

Pēc trīsdesmit veiksmīgi aizvadītiem starptautiskā sporta karjeras gadiem, kas ir bijis tas, kas noturējis Lansinku sporta reitingu topā? „Man ļoti paveicās ar labiem zirgu īpašniekiem jau no paša sākuma. Gan Hanss Horns, gan Zangersheides audzētava man deva labus zirgus. Kad uzsāku pats savu biznesu, man arī paveicās ar tādu zirgu īpašnieku kā Žans Verlindens, kuram piederēja Cumano. Viņš saņēma vairākus labus piedāvājumus pārdot ērzeli, bet nepiekrita tiem. Es arī pats iegādājos pāris labus jaunzirgus, lai izveidotu pamatu, no kā atsperties. Lai nonāktu tur, kur esmu šodien un arī paliktu šajā līmenī, vajadzēja ieguldīt ļoti daudz darba un naudas. Ne vienmēr viss notika, kā plānots. Reizēm nopērc zirgu, kurš izrādās ne tik perspektīvs, kā cerēji”.

Pēc daudziem sportā pavadītiem gadiem Lansinks ir iemācījies tikt galā ar veiksmēm un neveiksmēm: „Manuprāt, kad neveicas, ir svarīgi, lai tev būtu pamata sistēma, kurai tu tici. Ja viss nenotiek, kā plānots, ir jāatgriežas pie pamatiem, pie paša svarīgākā – iejādes darba. Tie konkūristi, kuriem ir labs iejādes pamats apakšā, vienmēr spēj atgūties pēc neveiksmju perioda. Galu galā tieši tas padarīja Cumano arvien un arvien labāku, kamēr es ar viņu strādāju – tas iejādes darbs, ko es ieguldīju viņā, bet tam ir nepieciešams laiks. To nevar mainīt divu, triju mēnešu laikā, reizēm tas prasa gadus. Ar dažiem zirgiem tas sanāk ātrāk, nekā ar citiem. Bet svarīgākais ir saglabāt pacietību darbā”.

Lansinks ir pierādījums tam, ka pat vislabākie profesionāļi nekad nepārstāj mācīties. „Es joprojām daudz vēroju citus jātniekus sacensībās, ko viņi dara, kā viņi strādā savus zirgus. Ir daudzi jātnieki, kuru iesildes darbu man patīk vērot, un es aizlienēju sev šo to no viņiem. Tāpat arī lieti noder parunāties ar viņiem, gūt kādu padomu. Mans uzskats ir – ja tu domā, ka zini šajā sportā visu, tad viendien tev tas ļoti sāpīgi atspēlēsies!”

Rakstu sagatavoja Sigita Eitcena pēc  portāla worldofshowjumping.com materiāliem.