Autors: Zirdziniece
Labdien!
Mana problēma ir ka es īsti nesaprotu, kā tos tempus skaitīt pirms lēciena un kā darīt. Es parasti dažus metrus pirms šķēršļa vai nu pagarinu vai mēģinu saīsināt tempu (jo kad sākt skaitīt un cik es nesaprotu), bet ne vienmēr tas izdodas… Jāju es ilgi, taču neviens treneris kurš man ir bijis, man nav paskaidrojis, kā to darīt…
Sevi moku atvieglotajos rikšos bez kāpšļiem, lēkšos paplašinu, sāisinu zirga lēksi, taisu puspiesēdes un pēkšņi soļos/rikšos mēģinu arī ”iedomāto” lecienu, bet kad nonāk lieta pie lēkšanas pāri ”neiedomu” šķēršļiem un no lēkšiem jau atkal sākas tempu problēmas.
It kā jau var iet un mēģināt lēkt tāpat, bet es to negribu, līdz ar nemācēšanu skaitīt sanāk arī neveiklie un tie ”tizlie” lecieni, negribu nodarīt zirgam pāri. Viņa man mēdz atsperties arī 2 tempi pirms lēciena, tagad esmu pārliecināta, ka tieši manas vainas dēļ…
Vai kāds varētu padalīties kaut pieredzē, kā paši Jūs to darāt?
Komentāri
17 atbilžu uz “Tempi pirms lēciena.”
Vismaz es tempus pirms leciena skaitu tikai distancēs un sistēmās. Atsevišķos šķēršļus lecot, es tempus neskaitu, bet gan meklēju atspēriena punktu.
Es vienkārši ritmiski jāju uz priekšu un skatos, cik man tālu priekšā ir šķērslis un ko man darīt, lai precīzi trāpītu – paplašināt, saīsināt vai turpināt bez izmaiņām.
Bet tas, protams, ir tikai mans subjektīvais viedoklis.
Un man pietiekoši precīzi trāpīt ļauj darbs, kas ieguldīts jājot lēkšos pāri kārtiņām, skatoties uz viņām un meklējot to atspēriena punktu.
Ar laiku rodas acumērs un tad jau arī zināsi, ko darīt, kad tuvosies šķērslis – tas ir, zirgu piesūtīt, pieturēt vai vienkārši jāt uz priekšu.
Man daži saka, ka tas nav iespējams, bet mans zirgs kaut kad pats skaitīja tempus. Tagad kad viņš bez jātnieka lēca 165 cm, viņš pats savācas un lec. Kad korda lec 50 cm, tāpat savācas cik vien iespējams. Bez segliem, bez visiem siksniniem.
Portālā zirgam.lv ir raksts “mazliet par brīvajiem lēcieniem” ( http://zirgam.lv/2012/03/20/mazliet-par-brivajiem-lecieniem/). Tur ir uzrakstīts: ” Iepriekš minētais pētījums sniedza interesantus rezultātus – visi zirgi 4 gadu vecumā tika iejāti un vērtēti tieši pēc to snieguma brīvajos lēcienos, eksperimenta grupai – zirgiem, kas no 6 mēnešu vecuma tika apmācīti brīvajiem lēcieniem, bija ievērojami labāka lēciena tehnika un tie pieļāva mazāk kļūdu. Tomēr, pēc gada tos vērtējot atkal, kad gan eksperimenta grupas, gan kontrolgrupas zirgi bija trenēti pēc vienas programmas, atšķirības vairs nebija starp agri trenētajiem zirgiem un tiem, kas apmācību uzsāka tikai 4 gados. Tika secināts, ka gadījumos, kad jaunzirgs tiek gatavots skatei, agra apmācīšana ir noderīga, citādi – lai iegūtu labu sporta zirgu ar labu lēciena tehniku, nav nepieciešams to uzsākt trenēt agrāk par 3 – 4 gadiem.” Tātad, ir zirgi kuri paši normāli lec. Tas ir atkarīgs no treniņiem.
Cik es skatījos, zirgu savāc un bremzē, pēc tam pēdējos divus tempus izsut.
Te ir video – ja zini angļu valodu, var būt palīdzēs tev: http://m.youtube.com/watch?v=lbMqGfcYpnM
Konkurs un ir atkarīgs no tempa, jo ja zirgs leks pārāk tālu vai pārāk tuvu, šķērslis var nokrist. Tātad tempu skaitīšana ir svarīga.
Manam zirgam ir tempu problēma, tieši tāpēc arī saku, ka tagad zinu ka tur esmu vainīga es – jo nemāku tos tempus skaitīt. Viņa mēdz atsperties arī 2 tempus pirms un pārlekt metru… Bet man tas nešķiet diži labi.. 🙁 Paldies par viedokli!
Es nesaprotu problēmu līdz galam… Vai tu lēkšojot uz šķērsli neredzi ko tev darīt lai atspēriens būtu zirgam ērtā vietā, vai arī tu nezini cik metros ir cik tempi?
Nemāku skaitīt tempus, lai lēciens nesanāktu vai nu ar aizkavēšanos, vai nu ntos metrus pirms… Jāju daudz, bet vēljoprojām nezinu. Ar citiem zirgiem vēl bija labāk, jo tie paši redzēja attālumu, tagad ar savu ķēvi kā pa kalniem un pa lejām, skatos un meklēju, bet tad viņa atsperās nez cik pirms šķēršļa, jo esmu aizdomājusies pie atsperes punkta un viņa domā, ka lēkšanas ziņā viņai vienmēr taisnība.
Varbūt der pirms šķēršļa likt kārtiņu kā orientieri atspēriena punktam, sākumā būs vieglāk gan pašai, gan zirgam.Ja nemaldos, 3-3,5m attālumā, bet tur jāskatās kāds zirgs un leciens. Un par tiem brīvajiem lecieniem, piekrītu Darjai, ir zirgi, kas iemācās paši labāk lekt, domāju, nevis kordojot, bet tieši kā koridorā, lecot rindas, mainot attālumus, augstumus un kombinācijas, zirgs iemācās skatīties un vērtēt pats.
Esmu likusi viņai lēkt brīvajos, brīvajos lēcienos viss ir pat ļoti labi. Bet kad esmu mugurā es… Tad ir auļošana, un: ,,Es gribu te atsperties!” – no ķēves puses. Es mēģinu tos tempus kaut kā skaitīt, bet vienmēr vienalga kaut kas aiziet greizi. Kārtiņas esmu likusi… Nav tās labākās atmiņas, jo viņa kārtiņu priekšā uztver bez maz vai kā šķērsli. Labi ja reizēm no rikšiem sanāk. 🙁
tad varbūt arī ar to sāc- no rikšiem:) vai arī- kādu laiku aizmirsti par šķēršļiem un daudz daudz darba rikšos un lēkšos… 🙂 mūs piešķēršļiem nelaida, pirms nepratām katru zirga soli lēkšos kontrolēt. pie lēkšiem nelaida, kamēr nepratām katru zirga soli rikšos kontrolēt… neva māju būvēt no jumta- jāsāk ar pamatiem, balstiem, jumtu uzliksi, kad viss priekš tā būs sagatavots:)
Var likt arī 6 m kārtiņu pirms šķēršļa.
Var pieiet arī pavisam tehniski un sasaistīt tempu skaitu ar attālumu. Mācies noteikt attālumu līdz priekšmetiem ar aci… Ikdienā, no zemes, un pārbaudi ar soļiem. Sava soļa garumu Tu taču zini, lēkša garumu arī.
Paldies par viedokli!
sen sen atpakaļ, kad mācījāmies ( tagad sen nav sanācis lekt), treneris bija “iedresējis” īsi pirms uziešanas uz šķēršļa zirgu nobalansēt, saīsināt soli, iztaisnot un pēdējos trīs tempus uz šķērsli izsūtīt- palaist zirgu lai pats atrod sev ērto atspēriena punktu. tiesa- tas viss komplektā darbā ar kārtiņām, gan bez, gan zem jātnieka, un daudz brīvie lecieni. šādā veidā arī paši iemācījāmies sajust zirgu un līdz ar viņu lekt “īstajā mirklī” .nekad nelecām kordā. kārtiņa pirms škēršļa bija brīvajos lecienos sākuma fāzē, bet nekad- ar jātnieku- tā varbūt konkrētā trenera īpašā pieeja, bet darbojās labi. tas tempa garums, kad ir tie trīs pēdējie tempi- goda vārds neatceros, kā to noteicām- laikam jau mērķtiecīgā treniņu procesā, daudz strādājot dažādas figūras lēkšos, un trīsreiz nedēļā leksāna, trīsreiz nedēļā iejādes elementi, reizi nedēļa brīvie lecieni- kaut kā iemācījāmies tos zirgus just un konrolēt uz katru vņa soli, neatkarīgi vaisoļi, vai rikši, vai lēkši. tiesa- pati nekad neiemācījos attīstīt maršrutā ātrumu, patika tā smuki, lēni, ontrolējot katru soli iziet maršrutu:) bet ja šobrīd dzīve dotu izvēli- šī iemesla dēļ iespējams darītu kaut ko, kas ar šķēršļiem nesaistās, jo ātrums neaizrauj:D
tiem nabaga zirgiem, brīvdienu vispār nebija?
tā reiz senos laikos bija- nekādu ganību, treniņi, sacensības. tas nebija ne pagājušo ne aizpagājušo gadu. Nu jau kādus padsmid gadus atpakaļ. kā reiz nesen par šo diskutējām – arī inventārs kāds bija, tādu lietoja, neko nepielāgoja, neko nemērīja, ja nu akurāt zirgam nevieni no stallī esošiem segliem nederēja, tad mācījies kopā ar visiem- tikai bez segliem. toties jaunos jātniekus pēc pusgada treniņiem vis uz mačiem nelaida, un arī visus, kas pieteicās uz treniņiem- pie trenera “izlases”neņēma- ņēma tos, kas prata un centās, nevis, kas vairāk maksāja. bet zirgus mīlēt gan iemācīja, un kā nu tagad katrs turam, un noslogojam zirgu, ir pašu izvēle-informācija ir pieejamāka, vairāk un pielietojama ērtāk, arī inventārs sasniedzamāks. Ja kāds no tās nemācās, nu -tad man nav ko teikt. Ja mācās- apsveicami- un tad var ar briesmām atļauties paprasīt vai tad zirgiem nebija brīvdienu, vai tad ganos negāja, vai tad seglus nepielāgoja utt. saprotami jautājumi- un labi ja viņi ir. sliktāk- ja nav.
Prasītos, ka mani arī tā būtu dresējuši, bet nu kā bija tā bija. 🙁
Paldies par viedokli! 🙂
1) Labs treneris vajadzīgs klātienē, jo caur internetu šāda lietas nav iespējams risināt
2) Pēc tā, ko var sakasīt no tekstiem, īpaši par auļošanu, liekas, ka problēma nav tempu skaitīšana.
Izklausaas, ka nepiecieshams treneris, lai identificee isto probleemu un kopaa ar zirgu un jatnieku atrod pareizo risinaajumu..