Žurnāla Dressage Today pārstāvjiem radās reta izdevība nointervēt vienu no iejādes pazīstamākajām „sejām” – Vācijas olimpisko jātnieci Izabellu Vertu 2013. gadā pēc viņas uzstāšanās Pasaules Iejādes forumā. Verta padalījās savos uzskatos par zirgiem, trenēšanu, ģimenes lietām un noslēpumiem, kā viņai izdodas gūt panākumus sportā.
Jūs esat māte un vienlaikus trenējat vairāk kā 20 zirgus, un jūsu kontā ir astoņas olimpiskās medaļas. Vai varat pastāstīt mums, kā jums izdevies sasniegt tik augstus mērķus kā personīgajā, tā arī sportiskajā jomā?
Galvenā lieta ir pareizā attieksme pret sportu. Tas ir ļoti smags darbs, un lielākā problēma ir sabalansēt jāšanu pienācīgā līmenī un laika veltīšanu savam bērnam. Es ļoti cenšos 100% sakoncentrēt jāšanu no rītiem, kad mans dēls Frederiks atrodas bērnudārzā. Godīgi sakot, es pat māti kļuvu diezgan lielā vecumā, un ir vieglāk, ja tev ir bērns tad, kad ir lielāka pieredze staļļa darba un sacensību organizēšanā. Ģimenei un manai komandai ir jābūt pielāgoties spējīgiem.
Divus gadus jūs arī strādājāt kā juriste. Kādas raksturīpašības jūs iemantojāt šajā darbā, kas jums palīdzēja kļūt par olimpisko spēļu medaļnieci?
Es gribēju sev nodrošināt alternatīvu attiecībā uz profesionālo karjeru. Iemācījos būt ļoti noteikta un apņēmīga. Bija diezgan grūti savienot jāšanu no rīta un tad skatīties, lai neiekavētu nekādus darbus. Reizēm pirms eksāmena man nācās strādāt visu nakti. Tomēr man tas izdevās! Es atklāju, ka, ja kaut ko ieņemu prātā un pietiekami cītīgi strādāju, tad varu to arī panākt.
Būdama pusaudze, jūs arī nodarbojāties ar konkūru un trīscīņu. Kā tas papildināja jūsu jātnieces prasmes?
Bērnībā es izbaudīju gluži normālu audzināšanu jāšanas kluba ietvaros. Manuprāt, ir svarīgi, lai nebūtu pārāk agrīna specializēšanās uz iejādi. Jātnieks var daudz iemācīties par līdzsvaru un kā netraucēt zirgam, lecot pāri šķēršļiem vai izejot lauka krosa treniņus. Man šķiet, ka reizēm tiem, kas nodarbojas tikai ar iejādi, tā nedaudz pietrūkst.
Vai kvalificēšanās Olimpiskajām spēlēm ir dabiska lietu progresija vai apsēstība?
Būdama meitene, es allaž par to sapņoju. Kad tiku pie zirga Gigolo, kurš vēlāk arī bija mans pirmais olimpiskais zirgs, es sapratu, ka šis sapnis varētu kļūt par realitāti.
Pēc kvalificēšanās un iekļaušanas olimpiskajā komandā pirmo reizi, kā mainījās jūsu dzīve?
Tobrīd manā dzīvē nekas dramatiski nemainījās, bet tas iezīmēja manas patiesi profesionālās iejādes karjeras sākumu.
Kad jūs sacenšaties par kvalificēšanos Olimpiskajām spēlēm, kas jums un jūsu zirgam ir svarīgākais?
No pagātnes kļūdām esmu iemācījusies, ka zirgu var veiksmīgi sagatavot Eiropas Čempionātam vai Olimpiskajām spēlēm tikai tad, kad viņš ir pietiekami progresējis savos treniņos, lai būtu tam gatavs. Ja zirgam vēl ir grūtības ar šo vai to vai viņš vienkārši vēl nav pietiekami stabilā formā, lai tiktu galā ar tik garām sacensībām vai ceļojumu, tad nav vērts riskēt ar zirgu. Grūti jau ir, ja runa iet par Olimpiskajām spēlēm, bet ilgtermiņā šāds lēmums noteikti atmaksāsies.
Atrodoties Olimpiskajās spēlēs, kas ir personīgi visgrūtāk pārvaramā situācija?
Ir jāspēj saglabāt koncentrēšanās. Jāuzmanās, lai, gatavojoties Olimpiskajām spēlēm, nepārspīlētu treniņos. Nedrīkst ļaut cilvēkiem izsist sevi no ierastā darba procesa.
Kā jūs tiekat galā ar spiedienu, kas rodas sacensībās?
Man patīk sacensties – jo lielāks ir spiediens, jo lielāku baudu es no tā gūstu.
Foto: Arnd Bronkhorst
Verta ar savu ilggadējo draugu un sponsori Madeleini Vinteri-Šulcu.
Kāda ir jūsu ierastā kārtība iepriekšējā vakarā pirms sacensībām pēc tam, kad esat pabeigusi trenēt un sakopot zirgu un jau dodaties mājās?
Ja pa ceļam ir kāds suši restorāns, tad visticamāk mani atradīs tur kopā ar Madeleini Vinteri-Šulcu.
Apraksties, kā jūs sacensību rītā noskaņojaties, pirms iejāt laukumā?
Atkarībā no zirga es visticamāk izjāšu viņu no rīta kādas 40 minūtes. Tad zirgs tiek nolikts atpakaļ stallī atpūsties un pirms starta tiek iesildīts kādas 30 minūtes. Starplaikā es cenšos saglabāt koncentrēšanos un labprātāk atrodos vienatnē.
Kam jūs visvairāk pievēršat uzmanību iesildes laikā?
Es aizmirstu par visu pārējo un koncentrējos tikai uz zirgu un viņa reakcijām, lai varētu teicami sagatavoties startam.
Vai ir kas tāds, uz ko jūs visvairāk koncentrējaties tieši starta laikā?
Atkarīgs no situācijas. Varbūt tā arī ir panākumu atslēga – ir jāmāk tikt galā ar situācijām, kas rodas. Nevar visu izplānot iepriekš.
Kādu padomu jūs varētu dot tiem, kas vēlas kļūt par veiksmīgiem starptautiska līmeņa treneriem?
Ja jūs neesat jau burtiski „piedzimuši” šajās aprindās, tad jābūt ļoti lielai veiksmei, lai satiktu īstos cilvēkus īstajā laikā. Un tad vienkārši jāseko savam mērķim. Manuprāt, olimpiskā līmeņa jātniekam vai trenerim vissvarīgākā īpašība ir nesatricināma ticība tam zirgam, ko jājat un strādājat. Ja jūs ticam zirgam, var sasniegt brīnumus! Ja rodas problēmas, svarīgākais ir apstāties un padomāt – no kurienes tās radušās un kāds ir to cēlonis? Ja šie aspekti ir noteikti, problēmas risināšana ir vieglāka.
Izvēloties jaunu zirgu, vai ir kādas īpašības, kurās jūs esat gatava pieļaut kompromisus un uzlabot ar treniņiem?
Nākas ielaisties kompromisos. Neviens olimpiskais čempions par tādu nav piedzimis. Ja izvēlaties jaunzirgu, ir jāmāk tajā saskatīt kas īpašs un tad ir jāpieturas pie šīs vīzijas. Es nemeklēju tikai fantastiskas gaitas; nav zirga, kuram būtu visas trīs gaitas perfektas. Vissvarīgākais ir, lai būtu labas gaitas, elastīgums un jājamība.
Ko jūs vēlaties redzēt tā zirga izcelsmē, kuru pati izvēlaties?
Svarīgākais ir tas brīdis, kad tu redzi to zirgu un viņš tevi aizrauj. Man ir jābūt šai sajūtai, ka zirgs tevi fascinē. Izcelsme tad nav tik svarīga. Protams, ja nodarbojas ar zirgaudzēšanu, jāmēģina kombinēt interesantas līnijas.
Kādiem treniņu aspektiem jābūt nostiprinātiem un apgūtiem, pirms ķerties pie piafē un pasāžas mācīšanas?
Mēs sākam spēlēties ar pussolīšiem jau diezgan agrīnā vecumā. Zirgi pierod pie saīsināšanas un izstiepšanās darbā, līdz ar to šie pussolīši un vēlāk piafē un pasāžas ir kā dabisks turpinājums. Ar dažiem zirgiem mēs sākam mācīt piafē no zemes, ar citiem – jāšus. Atkarīgs no to reakcijas. Ir ļoti svarīgi, lai zirgi būtu iztaisnoti un noapaļojuši muguru, ar stabilu kontaktu, un lai to visu varētu saglabāt, pārejot pie sarežģītākiem elementiem. Bez šiem pamatiem nav iespējams iemācīt zirgam tā sakopoties.
Kāda ir svarīgākā reakcija, ko sagaidāt no zirga pašā sākumā?
Viņam ir jāreaģē, pat ja pirmais solis ir palēciena veidā. Mūsu zirgi allaž tiek uzslavēti par reakciju!
Kuru īpašību zirgā ir vissvarīgāk saglabāt ikdienas darba gaitā?
Nenoliedzami treniņi ir darbs, bet tam vienmēr jābūt vieglam un rotaļīgam. Tas ir iespējams tikai tad, ja mēs uzmanāmies, lai nepaprasītu par daudz no zirga. Sākumā pietiek ar pāris soļiem pareizajā virzienā. Kad zirgs kļūst spēcīgāks, tad var prasīt vairāk.
Foto: Arnd Bronkhorst
Ar Gigolo Verta ieguva komandas un individuālo zelta medaļu 1996. gada Olimpiskajās spēlēs
Kā jūs sākat treniņus?
Kā jau teicu iepriekš, tas tiešām ir atkarīgs no zirga. Gigolo, Don Johnson un Bella Rose, piemēram, nekad nav strādāti no zemes. Toties El Santo, darbs no zemes ir ļoti nācis pat labu. Amaretto arī pirmos piafē soļus iemācījās no zemes. Vienmēr ir jāizvērtē, kas ir labākais konkrētajam zirgam.
Kā, jūsuprāt, šāds darbs ietekmē zirga vispārīgo attīstību?
Zirga saīsināšana un izstiepšana ir ļoti svarīga ģimnastiskā treniņu sastāvdaļa. Bez šiem elementiem zirgi kļūst ļoti stīvi. Darbs rokās un piafē ir tikai šī ikdienas darba atvasinājums, un to ir jāturpina visa zirga darba mūža garumā.
Vai uzskatāt, ka ar darbu var uzlabot lēkšus, ja tiem sākotnēji nav pietiekama aktivitāte un līdzsvars?
Lēkšus ir grūtāk uzlabot nekā rikšus. Tomēr, zirgam kļūstot spēcīgākam un iemācoties arvien vairāk noapaļoties, līdzsvara centrs aizvien pārvietojas atpakaļ, un tad arī lēkšiem automātiski uzlabojas kvalitāte. Ar labu un pareizu ģimnastisko darbu vienmēr var uzlabot arī lēkšus.
Ar kādām īpašībām jābūt apveltītam jātniekam, lai ķertos pie iejādes darba?
Pacietība un gatavība akceptēt, ka viss notiek pakāpeniski, solīti pa solītim. Jātniekam allaž jāpatur prātā, kādam jāizskatās gala rezultātam.
Pēc Dressage Today materiāliem sagatavoja Sigita Eitcena
Foto: Arnd Bronkhorst