Vīžumu staļļa jātnieku salidojums – 2. augustā

2.augustā plkst.14 visi Vīžumu staļļa bijušie jātnieki aicināti uz tikšanos brīvā gaisotnē Smiltenes pagastā pie bijušā Smiltenes tehnikuma staļļa Vīžumos.

Daži no mums joprojām saistīti ar zirgiem, zirgkopību, jātnieku sportu. Daži zirgus lolo vien savās atmiņās. Bet visiem mums Vīžumos pavadītais laiks ir bijis īpašs. Tas bija laiks, kad vēl bijām pavisam bērni. Taču zirgi, sportiskais azarts, dabas tuvums  mums mācīja drosmi, pastāvību, draudzību. Jā, kad mēs satiekamies, mums ir, par ko runāt! Mums ir saprašanās no pusvārda. Un pat tāda kā parole – „Vīžumi”, kas joprojām izsaka tik daudz. Mēs gan esam vairākas paaudzes, katrai ir bijuši savi piedzīvojumi un pārdzīvojumi, savi uzticamie sporta partneri. Es diemžēl pārstāvu pēdējo Vīžumu paaudzi – mācības tehnikumā pabeidzu 1999.gadā un šī paša gada rudenī zirgi pārcēlas uz bijušo klīnikas ēku, pēc tam – tika pārdoti un izklīda pa visu Latviju, arī aiz tās robežām. Toties man šajā tikšanās reizē gribas atrestaurēt vēsturi – beidzot uzzināt, kā viss sākās, kādi bija iepriekšējo paaudžu sasniegumi, uzrakstīt Vīžumu staļļa vēstures liecības par visiem zirgiem, kuri šeit reiz bijuši. Mums bija Prelūdija, Deja, Velsa, Vektors, Poēzija,…, iepriekšējo gadu jātnieki stāsta par viņu vecākiem – Plombīru, Kvēli, Vermutu, Krāci…

Aija Jarāne (tagad Tora) Smiltenes sovhoztehnikumā par veterinārfeldšeri mācījās no 1980. līdz 1984.gadam. No meitenes, kura nekad pirms tam nebija jājusi ar zirgu, Aija dažu gadu laikā kļuva par Latvijas jātnieku komandas dalībnieci Vissavienības jātnieku sacensībās Kasnodarā.

„Diemžēl uz Krasnodaru man bija jādodas vienai ar zirgu Kvēli, bez trenera un citu jātnieku morālā atbalsta,” šodien stāsta Aija, sakot paldies Rasmai Lapsai par Kvēles iejāšanu un iestrādāšanu. Ar Kvēli Aija startēja, sākot ar 1982.gadu, sacensībās veicot maršrutus ar 120 cm, 130 cm un 140 cm augstiem šķēršļiem. Atmiņā spilgti palicis arī kāds sacensību moments ar Festivālu. „1981.gadā Kazdangas tehnikumā (tolaik bija Latvijas tehnikumu sacensības, tāda kā “olimpiāde”) vienā no šķēršļu maršrutiem bija pārlekšana. Trešajā reizē pārlekšanu noorganizēja kā pārlekšanu uz augstumu –  kurš augstāk, tas uzvarēs. Toreiz ar Festivālu pārlecām okseri 1.85 m augstumā.”

Katram no jātniekiem arī kāds smieklīgs notikums palicis prātā, ar kuru padalīties tikšanās reizē.

Žanna Risņika (tagat Berkolde), kura tehnikumā mācījās no 1987.līdz 1991.gadam, ar smaidu atceras kā kopā ar Kristīni, kurai bija iesauka Kristaps, braukušas uz pļavu pēc āboliņa:

„Modris (Modris Manfelds – Smiltenes tehnikuma jātnieku sekcijas treneris) mums lika aizbraukt pēc āboliņa. Ratos bija iejūgta rikšotāju šķirnes ķēvīte, vārdu tai neatceros. Nu, ja jau rikšotāja, tad mēs arī palaidām rikšos līdz „atnāca vaļā” ilkss. Noturēt par abām nevarējām līdz atradāmies pļāvā guļam. Pirmie saucieni bija: „Kristap!” „Jā!” „Viss kārtībā?” „Jā!” Bet ķēvīte mierīgi ēd zāli, rati apgāzušies, mēs katra savā ratu pusē, arī dakšas un grābekļi veseli! Tā mums ar to zāles vešanu nekas nesanāca – paņēmām ķēvīti un ar kājām atpakaļ uz Vīžumiem.”

Žanna, trenējoties Vīžumos, ieguva otro sporta klasi, sacensībās startējot ar Faustu, Kvēli un Rondo, no kuriem sirdī īpaši iekritis Referāta pēcnācējs, bērais Rondo. Rondo bija Žannas pirmais zirgs jātnieku sekcijā, un domas par viņu neatstāj vēl tagad. Vien zināms tas, ka Rondo ceļš veda tālāk uz Krieviju.

„Rondo iejāja un iestrādāja Maija Supe,” stāsta Aija. „Rondo kā jaunzirgs bija ļoti straujš. Atceros, cik rūpīgi un ar kādu mieru viņa to darīja, ar kādu atbildību.”

Ulla Vilka, kura mācījās tehnikumā no 1998. Līdz 1992.gadam stāsta, ka bijusi „vidusmēra jātnieciņš” un sacensībās nav piedalījusies, taču stalli Vīžumos apmeklējusi no pirmās līdz pēdējai mācību dienai Smiltenē.

„Mačos piedalījos vienu reizi zemākajā klasē ar ķēvi Grīvu. Mači toreiz bija Taurenē, maršrutu izgāju tīri, bet ne pietiekoši ātri,” atmiņās dalās Ulla. „Braucot uz Taurenes sacensībām, kravas kastē šķērsām bija ielikti visi četri zirgi un mēs stāvējām brīvajā vietā kravas kastes beigās. Neatceros, vai šoferis pēkšņi nobremzēja, vai kas cits notika bet Zodiaks kā pēdējais stāvošais ar savu pakaļkāju man trāpīja tieši pa potīti. Protams, bija lieli kreņķi, ka nevarēšu startēt, jo potīte uzpampa un kāju varēja knapi dabūt zābakā. Bet nu tomēr nostartēju un par to biju traki lepna!”

Līdzīgi stāsti, protams, ir ikviena jātnieka krājumos. Tiksimies, lai kopīgi atcerētos, līdzi ņemsim groziņus, fotogrāfijas, taču galvenās būs seno cīņas biedru satikšanās emocijas. Tikšanās vieta – Vīžumu pagalms, pēc tam dosimies uz Niedrāju – ezeru, kuru atceramies kā nomaļu vietu meža vidū, taču šobrīd kļuvušu par smilteniešu iecienītu atpūtas un piknika vietu.

Laine Orbidāne, Vīžumu staļļa jātniece no 1995. līdz 1999.gadam.

Atpakaļ

4 komentāri

  • ieva

    ieva njaa,,,ak siis atminjas tik saldas un nostalgjiskas,,skaistas un arvien mazliet skumjs...

    27. jūlijs, 2014 @ 22.13
  • Mārīte

    Mārīte Šo pasākumu vajadzētu atkārtot, kamēr ir tāda vieta "Vīžumi", stallītis un šķūnītis segliem... bija. Atmiņas :)

    20. aprīlis, 2021 @ 11.31
  • Laine

    Laine Jau pagājuši septiņi gadi, liekas vēl pavisam nupat organizējām.

    21. maijs, 2021 @ 9.35
  • _draugiem_748114

    Aira Rēvele Ai cik jauki, bet žēl netieku,jo būšu atkal Austrijā

    24. maijs, 2021 @ 12.28

Komentējiet

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase