Uz trešo reģionālo sanāksmi, kas notika Siguldā, bija sabraukuši ap pārdesmit zirgaudzētāji un ciltsdarba speciālisti, viņi vidū arī tādi zinoši un pieredzējuši meistari kā Vija Buša, Edvīns Miķelsons, Pērle Strauta. Sarunās par Latvijas šķirnes (LS) braucamā tipa nākotni izskanēja apzīmējumi – moderns un universāls. Saietu organizēja Latvijas Šķirnes zirgu audzētāju asociācija (LŠZAA) sadarbībā ar Latvijas Zirgaudzētāju biedrību (LZB), ar mērķi noskaidrot zirgaudzētāju viedokli par nozares situāciju un attīstību, kā arī sadarbību ar abām organizācijām.
Sanāksmes ievadā LŠZAA izpilddirektore Aija Luse – Budrēvica izvērtēja zirgkopības nozari Vidzemē un kopumā visā Latvijā (prezentāciju skatīt raksta noslēgumā, I.P.), norādot, ka zirgaudzētājiem pietrūkst kopīgas stratēģijas. Ciltsdarba speciāliste Dzintra Puriņa izvērtēja Vidzemes reģionā audzēto šķirnes ērzeļu potenciālu, kā arī izteica cerību, ka šogad izdosies apskatīt katru ģenētisko resursu programmas zirgu, kas veidotu vērtīgu informācijas bāzi turpmākam darbam.
Ar sirdi un entuziasmu
Pensionēts veterinārārsts un zirgaudzētājs Edvīns Miķelsons no Limbažu novada, kas sanāksmē pārstāvēja dēla Pētera saimniecību, prognozēja, ka notiks LS braucamā tipa modernizēšana. Viņš dalījās atmiņās, kā soļos raita LS braucamā tipa ķēve viņu ieinteresējusi par Kru kru līniju. „Katram zirgam ir kaut kas labs, tikai jāmāk tas saskatīt. Genofonda saglabāšana ir ļoti nopietna lieta,“ uzsvēra E. Miķelsons un norādīja, ka ar divām aktīvām līnijām šķirni nevar uzturēt. Ciltskodola uzturēšanā un attīstībā svarīgs ir audzētāju entuziasms, ieguldītais darbs un sirds, naudai ir „piedevas“ nozīme, uzskata zirgaudzētājs, kurš par ilggadīgu ieguldījumu Latvijas šķirnes zirgu izkopšanā LŠZAA desmit gadu jubilejas pasākumā saņēma Zemkopības ministrijas atzinības rakstu.
„Gribētos, lai tiktu saglabātas vecās genofonda līnijas, kā arī zirgus tik daudz nekrustotu ar traķēņiem, un nez vai izskata uzlabošanai vajadzētu izmantot arābu,“ sprieda pieredzējusī zootehniķe un zirgu vērtētāja Pērle Strauta. Par saviem favorītiem, kas parāda LS braucamā tipa moderno versiju, viņa nosauca ērzeļus Emīru un Kingstonu. Vērtējot izskanējušo mākslīgās apsēklošanas ideju, P. Strauta atgādināja, ka tas ir dārgs paņēmiens, kā arī jārēķinās, ka ar dziļi saldētu spermu izdošanās gadījumi rēķināmi ap 50% apjomā.
Vija Buša, pieredzējusi braucamo zirgu meistartrenere un zirgaudzētāja, arī tikko saņēmusi Zemkopības ministrijas atzinības rakstu par ilggadīgu ieguldījumu LS zirgu izkopšanā, atgādināja, kad Siguldas mākslīgās apsēklošanas stacijā jau savulaik tika glabāta ērzeļu sperma, taču tai nav bijis pielietojuma un stacija no tās atbrīvojusies. V. Bušas izaudzētais LS braucamā tipa ērzelis Starts izcēlās pagājušā gada Latvijas zirgu audzētāju dienās, iegūstot skatītāju balvu, kā arī rotā šogad izdotā Latvijas vaislas ērzeļu kataloga vāku.
LŠZAA izpilddirektore Aija Luse – Budrēvica, apkopojot saietos izskanējušos priekšlikumus, izveidoja LS braucamā tipa vēlamo īpašību uzskaitījumu: mierīgs, labdabīgs, elegants, augumā ap 1,70 m, harmoniski būvēts ar pietiekošu kaulotību un universāli izmantojams.
Bez tūrisma neiztikt
Mare Pētersone šajā sanāksmē pārstāvēja gan zirgam.lv, gan Skultes pagasta stalli „Kroņi“, kurā tā īpašniece Inga Jaunzare gādā par deviņiem Latvijas šķirnes braucamā tipa zirgiem, tostarp vienīgo Kru Kru līnijas pārstāvi, sertificētu ērzeli Kingstonu. M. Pētersone uzsvēra, ka zirgaudzētājiem noteikti jāizmanto iespējas, ko sniedz tūrisma nozare, tostarp arī Eiropas Savienības programmu finansējums projektiem, savukārt LŠZAA un LZB jāpacīnās, lai zirgaudzētavām palielinātu ES finansējuma daļu līdz 70 – 90%. Ierosināja uzsākt spermas bankas veidošanu – sevišķi svarīgi ievākt spermu no ērzeļiem, kurus saimnieki nolēmuši kastrēt, kā arī jāveido informācijas bāze, „uz ko spējīgi LS braucamā tipa zirgi sacensībās“.
Bez tūristiem zirgaudzētājiem neiztikt, M. Pētersonei pievienojās Tatjana Jankovska no Raunas novada. Viņa palepojās ar ērzeli Sprinteri, kurš vizina tūristus, bērnus, tiek izmantots arī voltizēšanā, 20 gadu vecumā joprojām jūtoties kā jauneklis un ir pagādājis 13 simpātiskus pēcnācējus. Saimniecība, kurā strādā visa Jankovsku ģimene, bērniem tiek organizētas gan apmācības ikdienā, gan nometnes vasarā.
Divu ģenētiskās programmas zirgu īpašniece Lelde Pole no Pārgaujas novada veiksmīgi darbojas tūrisma jomā, tāpēc finanšu jautājumi viņu uztraucot mazāk. Savus zirgus tikai par diviem tūkstošiem eiro nav gatava pārdot. Pārliecinājusies, ka zirgiem dzīve visu diennakti āra apstākļos labi ietekmē veselību: „Zirgi neslimo. Ķēvei, kas ienāca saimniecībā ar elpošanas slimībām, bez speciālas ārstēšanas divu gadu laikā bija jūtams uzlabojums, turklāt no nervoza dzīvnieka tā kļuvusi par labu zirgu apmācībai.“
Par līdzīgu pieredzi pastāstīja Evija Brauna – Upīte, kuras zirgi, tostarp trīs genofonda ķēves, uzturas tikai āra apstākļos, un visi augot veselīgi. Zirgaudzētāja atzina, ka LS braucamā tipa zirgi sava mierīgā rakstura dēļ ir piemēroti bērnu treniņiem un hobija jātniekiem.
Anita Aizpuriete no Stāmerienas audzē abu LS tipu zirgus un arī piepelnās ar tūrisma pakalpojumiem. Viņai nācies sastapties arī ar neprasmīgiem jaunzirgu apmācītājiem, kuriem savus zirgus negribētu uzticēt. Joprojām esot pieprasījums arī pēc darba zirgiem, taču pašai nav iespēju tos sagatavot.
Laima Lāce kā ģimenes uzņēmuma pārstāve no Valkas novada pastāstīja, ka audzē trīs genofonda ķēves, iesaistījušies tūrisma nozarē, organizē arī treniņus bērniem.
Pieredze un priekšlikumi
Viesturs Virsaitis no Siguldas novada audzē sešas genofonda ķēves. Ciltsdarbu plāno apmēram piecu gadu termiņā. Bijusi negatīva pieredze ar zirgu nodošanu apmācībā uz citu stalli. Iesaka LŠZAA uzlabot darbu ar prēmētajām ķēvēm – atzīmēt viņu novērtējumu pasē, kā arī lielāku noteiktību attiecībā uz ērzeļu sertifikāciju.
Bijušais terneris Modris Manfelds ieteica biežāk rīkot LS braucamā tipa darbaspēju pārbaudes, kā arī risināt kumeļu realizācijas un jaunzirgu apmācības jautājumu. „Ap Smilteni un Beverīnas novadu zinu sešus līdz septiņus gadus vecus zirgus, kas nav iestrādāti.“
Pieredzējusī jaunzirgu trenere Ausma Budreiko, kas savulaik strādājusi Tīrainē, patlaban sauc sevi par zirdzinieku bez zirgiem“, jo nevarot atrast atbilstošu darbu amata prasmēm. „Darba nav, jo cilvēki nevar samaksāt“. Tomēr nākotnē A. Budreiko ir apņēmības pilna audzēt zirgus savā saimniecībā, interesē ģenētisko resursu programma, tāpēc viņa lūko pēc labām vaislas ķēvēm. Par lielāko zirdzinieku problēmu nosauc neprasmīgu zirgu tirgošanu un mārketingu. Kā sliktu pārdošanas piemēru viņa pastāstīja gadījumu, kad pēc saimnieka svilpiena brāžas zirgu bars, kuru viņš piedāvā „apskatīt“ pircējam.
Arī Ilvija Kalniņa no Pārgaujas novada vēlētos iesaistīties arī ģenētisko resursu programmā, patlaban audzē sporta zirgus.
Vineta Broka savam stallim, kas atrodas Raunas novadā, iegādājusies ķēvi, kura varētu pretendēt uz ģenētisko resursu programmu. Pietrūkst līdzekļu, lai ierīkotu zirgu treniņa laukumu, cer uz finanšu atbalstu kā jaunajiem zemniekiem.
Vairāki zirgaudzētāji apliecināja, ka zirgus varot uzturēt, tikai pateicoties gaļas lopu biznesam. Dace Dambe – Kļaviņa no Alūksnes puses savus zirgus uztur, pateicoties ienākumiem no bioloģiskās saimniecības un gaļas liellopiem, nedaudz laika atliekot arī tūrismam. LS braucamā tipam par labāko uzskata universālo izmantošanu.
Arī Ārija Ozoliņa no Gulbenes novada ar zirgkopību varot nodarboties „uz prāva gaļas lopu rēķina“. Praktiskā vajadzība zirgiem sarūkot, lai gan lielos siena ruļļus divu kilometru attālumā līdz fermai produktīvāk esot nogādāt ar zirgu, nevis traktoru.
Mārtiņš Krauklis no Nītaures savus zirgus jūdzot ratos, ecēšās, izmanto meža darbos u.c. Tie labi kalpojot arī „kā izkapts“ 20 hektāru teritorijā. LS braucamā tipa zirgus iegādājies pirms pieciem gadiem, bet pieredzējuši zirdzinieki tos nokritizējuši.
Ināra Kalniņa no Smiltenes audzē vienu genofonda ķēvi, kas viņas saimniecībā darot visus darbus. Jautā – kā realizēt kumeļus?
Ilzes Pētersones teksts un foto