Kā iemācīties sēdēt manēžas rikšos?

Kas var būt skaistāks par plašajiem rikšiem – ja vien tajos nenāktos sēdēt manēžas uzsēdē! Pareizi izsēdēt rikšus ir īsta māksla, kas padodas tikai tad, ja manēžas rikšos jātnieks spēj atbrīvoties. Bet kā?

Zirgs lido pa laukumu plašos rikšos. Izņemot vieglas kustības ar potīti, jātnieks sēž seglos praktiski nekustīgi. Eleganti, stalti, ar mierīgu roku – plašie rikši taču ir tik skaisti! Bet pietiek sapņot – atgriežoties uz zemes, paveras pavisam cita aina: ja darba vai sakopotajos rikšos vēl kaut kā nosēdēt var, tad paplašinājumi pārvēršas par mokām – kustēties līdzi zirgam ir grūti, kājas pēkšņi iekrampējas seglos, papēži uzraujas uz augšu, un ne miņas no labsajūtas, tā vietā liekas, ka tevi mētā pa segliem turpu šurpu un knapi var noturēties.

Manēžas rikšu izsēdēšana ir jātnieka ikdienas darba sastāvdaļa, tomēr tas ir viens no lielākajiem jāšanas mākslas izaicinājumiem. Tā ir māksla, kas padodas tikai nedaudziem jātniekiem. Kam nav plānots piedalīties sacensībās, tas labprāt vispār atsakās no šīs mākslas apgūšanas, atrunājoties, ka manēžas rikši ir par grūtu, man no tā sāp mugura utt., turpinot relaksēti atviegloties rikšos un ar smīnu noskatīties, kā kolēģi svīst un elš, mokoties manēžas rikšos.

Bildē pa kreisi parādītas tipiskākās jātnieka kļūdas manēžas rikšos: galva nodurta, pleci savilkti uz priekšu, iegurnis stīvs, augšstilbs ieklemmēts, ceļgali un papēži sarāvušies uz augšu…. pa labi parādīta korekta aina.

No miera ne miņas

Principā nav brīnums, ka daudziem jātniekiem ir problēmas ar manēžas rikšu izsēdēšanu, jo tas veids, kā to bieži apraksta vai vērtē tiesneši, ir ļoti attālināts no praktiskā procesa, kas notiek jātnieka ķermenī.

„Skaista, mierīga uzsēde” – šādu vērtējumu visi labprāt dzirdētu, bet diemžēl tas galīgi neatbilst tēmai, jo ar mierīgumu izsēdēšanai nav nekāda sakara.

Jebkurā gaitā zirga mugura kustas trīs virzienos: uz priekšu/atpakaļ, augšup/lejup, pa labi/pa kreisi, tas nozīmē – trīs dimensijās. Rikšos šīs kustības uz jātnieka muguru iedarbojas visvairāk, jo rikšiem ir ātrākais ritms, kuram jātniekam nākas pielāgoties. Manēžas rikši parasti tiek attiecināti uz aktīvo darba fāzi un sakopotajiem, kā arī paplašinātajiem rikšiem, reizēm shēmās ir ierakstīts, ka jātniekam ir jāpadod pavada manēžas rikšos, kas ir īpašs līdzsvara izaicinājums!

Manēžas rikšiem nav obligāti jākļūst par mocībām, tāpat kā jāšanai nav jābūt saistītai ar liela spēka pielietošanu. Faktiski ir tikai divi priekšnosacījumi, kas padara manēžas rikšus par bērnu spēli. „Izsēdēt nozīmē atbrīvoties”, apgalvo Dorte Ālera-Bērmane, kas, būdama trenere, gadu gaitā ir izdomājusi neskaitāmas lietas, lai bērniem un pieaugušajiem iemācītu jāšanas prasmes. „Lai atbrīvotos, ir jātiek vaļā no bailēm, jātniekam ir nepieciešams iekšējs miers, un ļoti svarīgi – arī labs līdzsvars”. Lai panāktu šos trīs svarīgos punktus, Ālera-Bērmane uzsvaru īpaši liek uz spēles elementiem jāšana apmācībā. Viņasprāt, it īpaši atbrīvotības un līdzsvara ziņā mazi „apvedceļi” kā jāšana pāri kārtiņām vai puspiesēdē darba brīnumus. „Manēžas rikšus nevar iemācīties, stundām ilgi sēžot tajos”, uzsver jāšanas meistare Ingera Štēna, kas no savas pieredzes zina, ka ir nepieciešami individuāli risinājumi, nevis vispārpieņemtas frāzes (kā „tev jāatbrīvojas vairāk jostasvietā”). „Kā trenerim man ir jāredz, kāds jātnieka tips ir konkrētais cilvēks – kustīgs vai stīvs, bailīgs vai drosmīgs, ar lielu vai nekādu ķermeņa spriedzi, cilvēks, kas vairāk domā ar galvu vai paļaujas uz jūtām, kas nereti ir arī vecuma jautājums. Tad es izdomāju, kas viņam varētu labāk palīdzēt iemācīties sēdēt manēžas rikšos”.

Ļaut sev kustēties

Diemžēl iekšējā atbrīvotība, bezbailība un labs līdzsvars zirga mugurā ir tikai pusceļš uz harmonisku manēžas rikšu izsēdēšanu. Svarīgs ir arī otrs priekšnosacījums: „Jātniekam ir jāļauj, lai zirgs „paņem” viņu sev līdzi”, tā saka kustību treniņmetodes izstrādātājs Ekarts Mejners, tā pāris vārdos apzīmējot to, kas patiesībā ir viens liels, visaptverošs uzdevums. Lai ļautos zirga kustībām, jātniekam no galvas līdz kājām jābūt atbrīvotam, bez jebkādām blokādēm. Kā lai to panāk, ja vidusmēra jātnieks visu dienu pavada nevis seglos, bet biroja krēslā? Atbilde ir no to sugas, ko iekšējais sliņķis nelabprāt dzird: „Ar 10 minūšu iesildīšanās vingrinājumiem un 6-punktu programmu daudziem jātniekiem izdevies palīdzēt”, ir pārliecināts Mejners. 6-punktu programma nozīmē: aktivizēt 1) galvas, kakla un pakauša daļu, 2) krūšu kaulu un krūšu kurvi, 3) muskuļu un stiegru refleksus, 4) iegurņa mobilizāciju, 5) lielo locītavu (īpaši plecu un gūžu) kustīgumu, 6) šķērsgriezenisko koordināciju (tas nozīmē, ka pleci var kustēties uz priekšu, bet iegurnis vienlaikus var kustēties atpakaļ vai citā virzienā, kas ir nepieciešams, piemēram, pagriezienos).

Kustībā: redzams, kā zirga ķermenis kustas pa labi un pa kreisi. Jātniekam jāspēj pielāgoties šīm kustībām.

Atļauts ir viss, kas palīdz

Zirgkopības meistare Andrea Millere no Šlesvigas-Holšteinas visu uztver pragmatiskāk un iesaka: „Iegādājieties sēžambumbu, kādu „wellness” ķeblīti vai Balimo krēslu (krēsls ar grozāmu sēdekli) un paņemiet to līdzi uz biroju. Tā dienas gaitā visu laiku nākas mainīt savu uzsēdi, pēc tam uz zirga izdodas sēdēt dinamiskāk un ir vieglāk pielāgoties zirga kustībām”.

Trenerim ir nepieciešamas izteiktas iejušanās spējas, lai pareizi noteiktu, kā katram audzēknim piemeklēt individuālo pieeju manēžas rikšu apmācībā. „Jāatrod tāds vingrinājums, kas jātniekam padodas un ar kuru tas jūt uzlabojumus”, uzsver Ālere-Bērmane. Panākumi ir labākā motivācija. Atļauts ir viss, kas palīdz: ģimnastikas vingrinājumi pirms jāšanas vai seglos, pamēģināt pasēdēt uz cita zirga, kam nav tik enerģiskas gaitas, biežāk jāt puspiesēdē un apzināti meklēt savu ērtāko vietu seglos. Meklējot risinājumus, ir ļoti svarīgi spēt palūkoties tālāk par savu redzesloku; to zina arī Ingera Štēna: „Viena no manām audzēknēm mācēja labi nolīdzsvarot sevi, jājot pa taisno, bet pagriezienos allaž zaudēja līdzsvaru. Mēs izmēģinājām visu, neskaitāmus vingrinājumus, nekas tā īsti nepalīdzēja. Vienu dienu es paņēmu viņu līdzi uz sava motocikla. Pagriezieni, pagriezieni, pagriezieni, tā veselu stundu… pēc tam viņa uzreiz iekāpa seglos un spēja beidzot pareizi nosēsties!”

Ne vienmēr vaina ir jātniekā

Ja manēžas rikši padodas ar grūtībām, bieži vien iemesls meklējams tajā, ka jātnieks nav pietiekami atbrīvots vai kustīgs. Tomēr ne vienmēr iemesls ir meklējams jātniekā. Ir jāņem vērā arī ārējie faktori, zirga un tā ekipējuma izvēle.

Padomi:

• Zirgs, uz kura audzēkņiem paredzēts mācīties manēžas rikšus, nedrīkst būt apveltīts ar pārlieku dziļām un augstām gaitām, toties tam jābūt absolūti izteiktam ritmam. Tam jābūt ar atbilstošu pamata apmācību un mierīgu temperamentu.

• Seglu sēžamvietas platībai jāatbilst jātnieka izmēriem. Sākumā ir derīgi arī universālie segli, vēlāk ieteicami iejādes segli.

• Sākumā, neskaitot bezbailību, galvenais uzsvars liekams tikai uz vienu: jātniekam jāsajūt, ka viņa uzdevums ir pielāgoties zirga kustībām. Ļoti ieteicama ir jāšana kalnup un lejup, vilnīšu figūru izjāšana un jāšana pāri kārtiņām – sākumā viss tiek darīts soļos, trenerim vedot zirgu pie rokas!

• Jāņem vērā fiziskā kondīcija: būsim godīgi pret zirgu un rūpēsimies par savu kondīciju. Ja kādam pēc pirmajiem apļiem jau elpa aizsitusies, tas riskē ātri zaudēt līdzsvaru un par izsēdēšanu tad vairs nav runa.

• Trenerim ir jābūt īpaši iejūtīgam, strādājot ar iesācējiem, lai tiem izdotos atrast vispirms viņiem ērtāko uzsēdi: to uzsēdi, kurā viņi spēj droši saglabāt līdzsvaru. Formālas korektūras un orientēšanās uz „ideālo uzsēdi” sākumā tikai noved pie sasprindzinājuma. Ja audzēknis ir tiktāl attīstījies savos treniņos, trenerim ir lēnām jāpaskaidro viņam, kāda ir ideālā uzsēde, nevis visu laiku jākomandē: „galvu augšā, sēdi taisni, papēži lejā”…

Sagatavoja Sigita Eitcena, avots: St. Georg.