Eiropas darba mobilitātes portālā EURES pavisam nejauši atradām stāstu par kādu zviedru meieteni, kura bija devusies uz zirgaudzētavu Džersijā kopt zirgus, darba apmaiņas braucienā. Diemžēl lapā nebija norādīts konkrēts laiks, kas apmaiņa bija notikusi, bet varbūt kāds iegūs drosmi un iedvesmu piepildīt kādu savu sapni.
Vai Jums ir bijusi vēlme kopt fermā zirgus? Zirgu mīļotāja Kajsa Matsson atstāja dzimto Zviedriju, lai pavadītu septiņus mēnešus Džersijas salā kā zirgu kopēja.
Kajsa bija tikko pabeigusi skolu un vēlējās atpūsties no mācībām. Kad meitene EURES tīmekļa vietnē ieraudzīja sludinājumu, kurā meklēja cilvēku darbam ģimenes zirgaudzētavā Džersijā, Normandijas salās, viņa nekavējoties izmantoja šo iespēju.
EURES padomdevēji palīdzēja viņai sagatavot CV un uzrakstīt motivācijas vēstuli angļu valodā. Un pēc īsas telefona intervijas viņai bija mazāk kā nedēļa laika pirms došanās septiņu mēnešu ilgajā piedzīvojumā.
Fermas īpašniekiem steidzami bija nepieciešams cilvēks, kurš aizvietotu pēkšņi aizbraukušo iepriekšējo darbinieci. Telefona sarunā fermas īpašnieks jautāja, vai es varētu sākt darbu nākamajā nedēļā, un, tā kā tobrīd man nekas nebija darāms, atbildēju: „Jā, kāpēc gan ne?”, stāsta Kajsa.
Tā kā meitenes ģimenei pieder zirgi, zirgu kopējas amats viņai nebija svešs, arī paredzamie izaicinājumi nebiedēja. Jau pēc neilga laika viņa fermā kopa piecus zirgus, strādājot ilgas stundas fiziski smagu darbu, gan tīrot staļļus, gan kopjot, sukājot un trenējot zirgus. „Visi darbi notika ārā un man tas ļoti patika”, piemetina Kajsa.
Runājot par grūtībām, kuras radās, dzīvojot Džersijas salā, viņa atzīmē: „Bija jāpierod pie braukšanas pa otru ceļa pusi, kā arī jāapgūst kultūras īpatnības un atšķirīgie veidi, kā tiek darītas dažādas lietas.
Darbs fermā var nolemt cilvēku vientulībai, bet Kajsa apņēmās iepazīt vietējos iedzīvotājus un iegūt plašāku informāciju par salu, kurā uzturējās. „Es gāju uz deju stundām un iemācījos amerikāņu pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu deju “Lindy Hop”. „Tas bija lielisks veids, kā iepazīt šīs salas neparastumu un brīnišķīgumu” viņa jūsminās.
Ko tad Kajsa ir ieguvusi no šīs pieredzes? „Kā cilvēks es jūtos pieaugušāka, jo pirms tam nekad nebiju dzīvojusi citā valstī. Iemācījos būt patstāvīgāka, iegūt draugus un neņemt visu tik ļoti pie sirds. „Īsāk sakot, šajos septiņos mēnešos būtiski pieauga mana pašpaļāvība”, apliecina meitene.
Runājot par Džersijā pavadīto laiku, viņa piebilst: „Darbs bija smags, bet es nenožēloju nevienu salā pavadīto minūti”.
Šobrīd Kajsa ir atgriezusies Zviedrijā un augstskolā apgūst mežsaimniecību.