Zirgs – draugs, palīgs un cīņu biedrs

Pēc Austrumu tautu kalendāra nākamais būs zaļā Zirga jeb “Zirgs mākoņos” gads. Tas gan nenozīmē, ka mēs lidināsimies kā pa mākoņiem. Astrologi skaidro, ka lidošana simbolizē veiksmi un aizstāvību. Nākamais būšot jaunu ideju un radošas izpausmes gads. 2014. gadā noteicošā būs koka stihija, tāpēc to var dēvēt arī pa koka Zirga gadu. Lai kādu apzīmējumu tam dodam, kā dzīvnieku simbols valdīs cēlais zirgs.

Zirga kults un simbolika atrodama visās senajās civilizācijās – Indijā sanskrita rakstos, Mikēnu civilizācijā, ķeltu kultūrā. Mitoloģijā kumeliņš ir gan Dievam un Dieva dēliem – Ūsiņam, Jānim, Mārtiņam, gan Saulei un Mēnesim. Senatnē zirgs piedalījies arī maģiskajos rituālos. Spriežot kādam tiesu, nolika zobenu un, vedot zirgu, skatīja, kuru kāju viņš noliks uz zobena, pēc tā arī noteica, vainīgs vai ne. Latviešu mitoloģijā sastopami sudraba, zelta un dimanta zirgi. Šie dzīvnieki ir apdziedāti un cildināti 663 dainās, jo vienmēr bijuši augstu vērtēti kā saimnieka gods, spēka apliecinājums, karavīra veiksmes un dzīvības noteicējs.

Tas noteikti nav bijis viegls darbs – pieradināt brīvību mīlošo savvaļas zirgu cilvēku vajadzībām – vilkt vezumu, art zemi, iesaistīties karadarbībā. Kā aptuveno zirga pieradināšanas laiku min 2000. gadu p. m. ē., kad tas pirmo reizi pieminēts kā pārvietošanās līdzeklis. Dabā zirgi ir plēsīgo zvēru laupījums, tādēļ viņos mīt dabiska tieksme bēgt no briesmām. Ja zirgam nebūs kur bēgt, lai aizstāvētos, tas cīnīsies.

Gribas domāt, ka cilvēks pieradināja zirgu ne tikai tāpēc, ka tas ir spēcīgs, bet piedevām arī skaists un gudrs dzīvnieks. No bērnības atceros mūsu balto zirgu Belku, kurš bija tik nosvērts un mierīgs, ka varēja uz tā jāt bez segliem. Reiz gan mīlulis mani izmeta no ragavām kupenā, un es pazaudēju vienu zābaku. Tas notika tāpēc, ka tētim šķita – Belka pārlieku lēni soļo uz mājām, un, lai zirgu paskubinātu ātrākiem rikšiem, gribēja ceļmalā salauzt žagarus. Belka jau to saprata, un, lai būtu vieglāk lēkšot uz mājām, izmeta mani sniegā, bet tēti ar žagaru bunti atstāja turpat ceļmalā. Tad pārliecinājos, ka zirgam piemīt pašcieņa. Vilkt kamanas un par to vēl dabūt ar rīksti ir pārāk daudz prasīts.

Pašiem sava šķirne


Pasaulē ir pāri par trīssimt zirgu šķirņu, bet pie mums vēsturiski izveidojušies divi tipi – Latvijas braucamais un Latvijas sporta zirgs. Kā tas laika gaitā norisinājies, stāsta Latvijas Šķirnes zirgu audzētavas asociācijas valdes priekšsēdētājs, asociētais profesors Guntis Rozītis.

– Par to, ka Latvijā nepieciešams izveidot savu zirgu šķirni, pirmais 1920. gadā ierunājās profesors Bušmanis. Viņš norādīja, ka vāciešiem, dāņiem ir savi šķirnes zirgi, bet mums, brīvai nācijai, tādu nav. Par Latvijas zirgu šķirņu šūpuli kļuva Oktes zirgu audzētava, kuru izveidoja 1921. gadā. Uz turieni tika nogādāti labi vaislas ērzeļi no Oldenburgas. Pēc četriem gadiem tapa zirgaudzētava Svētciemā, kurā ieveda vaislas ērzeļus no Hannoveres. Latvijas šķirne izveidojās, sajaucoties Oldenburgas, Hannoveres un vietējiem zirgiem, kas 1937. gadā tika nodēvēta par Latvijas tīrasiņu šķirni. Tie, kuros dominēja Hannoveres zirgu mantotais gēns, bija vairāk piemēroti kavalērijai un sportam, bet Oldenburgas – braukšanai, vezumu vilkšanai. Tādējādi Oktē audzēja siltasiņu smago braucamo zirgu tipu, bet Svētciemā – siltasiņu vieglo tipu. Laika gaitā abas populācijas saplūda kopā, apvienojoties vienā – Latvijas siltasiņu šķirnē, bet tomēr atšķirīgie tipi ir saglabājušies. Tie, kuriem virsroku guvusi vāciskā izcelsme, ir vairāk piemēroti jātnieku sportam, bet smagnējākie – vilcēji – saglabājuši savu “senču” Latvijas braucamo zirgu ģenētisko kodu. Bet tas sajaukums ir vēl lielāks. Savulaik, kad Latgale ietilpa Vitebskas guberņas sastāvā, zemnieki darbam izmantoja krievu rikšotājus, kas pārstāv citu šķirņu grupu un nav saistāma ar Latvijas siltasiņu zirgiem. Šolaik attīstītākajās pasaules valstīs zirgu skaits palielinās. Piemēram, teritorijas ziņā nelielajā Holandē ir 112 tūkstoši zirgu, bet Latvijā tikai 11 tūkstoši. Latvijas valsts ziedu laikos 1939. gadā bija 415 tūkstoši zirgu. Valstīs, kur valda labklājība, kur nav jācīnās ar nabadzību un cilvēkiem apnicis dirnēt pie datora, viņi mierīgi var iegādāties zirgu un brīvajā laikā piedalīties jātnieku sacensībās. Bet pie mums jau problēmu sagādā zirga pārvietošana, jādomā, kur dabūt mašīnas piekabi un kādu naudu šis pasākums prasa. Par laimi, ir entuziasti, kuri nodarbojas ar jātnieku sportu, kuriem tā ir sirdslieta. Diemžēl šajā jomā nākas saskarties ar bagātniekiem, kuri iedomājas, ka ar naudu varēs apgriezt pasauli. Nopērk savam bērnam zirgu un uzskata, ka viņam noteikti jāuzvar sacensībās, taču rezultāti izpaliek. Un tad bagātais tētuks nevar saprast, kā tas var būt – uzvar viens nabaga studentiņš, kuram nemaz nav sava zirga. Viņš piedalās jātnieku sacensībās ar Latvijas Lauksaimniecības universitātei piederošu rikšotāju, bet šim cilvēkam ir zirga izjūta, dabas dots talants, ko nevar nopirkt par naudu.

Latviešiem jau izsenis zirgs bijis draugs, cīņu biedrs gan karā, gan apstrādājot laukus, un mums nav tādu tradīciju, ka zirga gaļu izmantotu uzturā. Otrā pasaules kara laikā, kad 1945. gadā izveidojās Kurzemes cietoksnis, vācu karaspēka virspavēlniecība lēma, ka Oktes zirgaudzētavas lopi jānokauj gaļai. Taču audzētavas patriots Mārtiņš Laže, lai saglabātu Oktes zirgu ciltskoku, iemainīja tos pret vietējo zemnieku zirgiem, kuri tad arī nonāca vācu karavīru galdā, – stāsta Guntis Rozītis.

Iedalījums kastās


 Krāslavas novada Kaplavas pagastā atrodas zirgu sēta “Klājumi”. Tās īpašniece Ilze Stabulniece šoruden saņēma valsts apbalvojumu par latvisko zirgkopības tradīciju saglabāšanu. Saimniece smej, ka neesot vēl paspējusi ar šo apbalvojumu palielīties. Viņas saimniecībā ir divpadsmit zirgi, visas ķēvītes, kurām ir plašs lietojums. Tās veic lauku darbus, velk pajūgus, dodas izjādēs, piedalās šovos un nodarbojas kā dziedinātājas reitterapijā.

 – Tā kā dzīvojam pierobežā, mūsu sētā ir triju šķirņu zirgi – Latvijas, Baltkrievijas un Krievijas. Viņām ir dažādi raksturi. No Baltkrievijas nākušās ķēvītes ir visai flegmatiskas un pēc ķermeniskās uzbūves zemas. Lietuvietes ir par sevi pārliecinātas un spēcīgas, īstas smaguma vilcējas. Latvietes ir diža auguma un arī pārliecinātas pēc dabas. Ja ierodas tūristi, kuriem nav pieredzes jāšanā, viņiem piešķiru Baltkrievijas zirgu, jo zinu, ka tas nerikšos. Mums Augšdaugavā netrūkst vietu, kur doties izjādēs, jo iedzīvotāju blīvums ir puscilvēks uz kvadrātkilometru. Var jāt nedēļu un maršruti neatkārtojas. Lielākas iespējas sastapt meža zvēru nekā cilvēku, – stāsta Ilze.

Katram zirgam tāpat kā cilvēkam ir savs raksturs. Tāpēc vaicāju saimniecei, ko dara, ja jātnieks nesaprotas ar zirgu?

 – Gadās, ka nesapas. Zirgs jau apjauš, ka jātnieks ir nedrošs, nobijies. Tad vai nu pamainām zirgus, vai to vedam garā pavadā. Ja jātniekam nav pārliecības par sevi, tad zirgs var izdomāt viņu neklausīt un sākt ēst zāli. Pārgalvību gan mēs neatbalstām, neļaujam zirga mugurā rikšot, tam jāiet standarta solī. Ziemā vislielākais tūristu pieprasījums ir pēc vizināšanās kamanās. Tad mūsu ķēvītes kursē kā tramvajs. Zirgi ir bara dzīvnieki, visu dara kopā. Ja kāds sāk auļot, pārējie dara tāpat. Strādājot ar zirgiem, nepieciešama disciplīna un pārliecinoša roka. Pēc mutes kustībām jāsaprot, ko tas grib pateikt, un jācenšas domāt tā, kā domā zirgs. Taču zirgs ir unikāls ar to vien, ka ļauj uz sevis jāt. Un tos, kurus skāris zirgu vīruss, nevar izdziedināt. Man pašai tas laikam ir iedzimts, mīlu zirgus jau kopš bērnības. Ja ir nemierīgs prāts vai māc kādas raizes, dodos pie zirgiem, kuri spēj mani nomierināt. Interesanti arī pavērot zirgu savstarpējās attiecības. Mūsu sētā pārstāvētas trīs partijas – elitārais slānis, sīkaļas un vecenītes. Visgaršīgākā siena ruļļa daļa tiek elitārajām pārstāvēm. Sīkaļas jau pamanās kaut no nočiept, bet seniores vispār tiek atstumtas. Viņas mēs barojam atsevišķi. Ja kāds nāk ar cienastu – maizi, tad priekšplānā uzreiz izvirzās elitārais slānis, jo viņām ir spēks un liela dūša. Ar laiku šis sadalījums mainās, jo sīkaļas izaug lielas un sāk spēlēt pirmo vijoli, bet elite noveco un pievienojas atstumtajām seniorēm. Esmu sapratusi – zirgiem nepieciešama kompānija. To nevar turēt vienu stallī. Zirgam saimnieks nav tik būtisks kā citu zirgu sabiedrība, lai varētu komunicēt, – savos vērojumos dalās Ilze.

Ja cilvēks skaļi smejas, tad mēdz teikt – ko zviedz? Tāpēc vaicāju Ilzei, vai zirgu zviegšana arī nozīmē smiešanos?

 – Zirgiem zviegšana nav smiešanās. To dara sasveicinoties vai arī, lai pievērstu sev uzmanību. Smaidīt gan zirgi prot, viņiem lūpa savelkas tādā kā smaidā, ja jūt patīkamu vai nepatīkamu smaržu un garšu. Bet bubinot zirgi pauž prieku par cilvēku, īpaši tādu, kurš tam atnesis maizi, burkānu vai auzas. Mūsu zirgi ir pabijuši kara tēmai veltītajos šovos, kuros imitē šaušanu un skaļu kliegšanu. Ziemassvētkos būs jādodas uz Daugavpili, kur vienam pārstāvim no mūsu zirgu sētas uzticēts kamanās vest Ziemassvētku vecīti. Tikai nevar vēl zināt, vai kamanas nenāksies aizvietot ar drošku, – prāto Ilze.

Tas ieskats portālā LA.lv publicētā rakstā par zirgiem. Rakstā apskatīta zirga loma cilvēka dzīvē no dažādiem aspektiem.

Visu rakstu lasi šeit!