Leģendārais Balagurs

Kā šis Orlovas rikšotājs – izbijušais policijas zirgs iekaroja iejādes entuziastu sirdis un panākumus sporta arēnās.

Ienākot Monikas Teodoresku – Vācijas iejādes komandas galvenās treneres – stallī, pirmais zirgs, kas iekrīt acīs, ir pašpārliecinātais, mirdzoši baltais olimpietis Balagurs. Pat 23 gadu vecumā šis krievu Orlovas šķirnes rikšotājs ar spurainajām krēpēm ir profesionālis šī vārda tiešākajā nozīmē. Pavēršot kameru viņa virzienā, zirgs sāk pozēt. Nemēģiniet no viņa noslēpt cukura gabalu, viņš zina, kur tas ir. Nebūtu pārsteigums, ja viņš sāktu runāt, jo liekas, ka saprot ik vārdu, kas viņam tiek veltīts.

Ja daži iejādes zirgi ir neaizmirstami tādēļ, ka ir bagātīgi dekorēti medaļnieki, citi šo disciplīnu apgūst tā, kā neviens no viņiem nebūtu gaidījis, demonstrējot centību un prieku par darbu. Šāds zirgs ir arī Balagurs. Salīdzinoši nelielais ērzelis ir nācis no darba zirgu dzimtas, kļūdams par zvaigzni sporta jomā, kurā dominē rūpīgi selekcionēti siltasiņu šķirnes zirgi. Viņš ne tikai konkurēja ar šiem zirgiem pasaules klases līmenī, tai skaitā iegūstot piekto vietu 2008. gada Olimpiskajās spēlēs ar krievu jātnieci Aleksandru Korelovu, bet pašlaik piestrādā par skolotāju jaunajām mācekļu paaudzēm. Ik dienu viņu jāj Teodoresku studenti, un viņš pacietīgi jaunajām jātniecēm parāda, kuras ir pareizās podziņas, kas jāspiež, nekad nekļūdoties un ar prieku demonstrējot savu kroņa numuru – piafē, kas liek jātniecēm starot priekā.

Profesijas maiņa

Būdams jaunzirgs Krievijā, Balagurs nebija gana ātrs, velkot rikšotāju ratus, un tika izbrāķēts tajā disciplīnā, kurai faktiski tika audzēts. Tādēļ viņu nosūtīja uz policijas nodaļu Krievijas pilsētā Ņižņijnovgorodā, kur viņš vairākus gadus kalpoja kā policijas zirgs, patrulējot uz ielām. Ziemā, kad laika apstākļi bija pārāk slikti, lai zirgi varētu strādāt ārā, Balagurs trenējās policijas staļļos, kur savus zirgus turēja kāda jauna krievu jātniece – Aleksandra Korelova.

Lai gan neviens nespēja iedomāties, ka Balaguram varētu būt iejādes talants, viņa neparastās kustības un degsme darbā policijas paraugdemonstrējumos piesaistīja kādreizējās olimpietes un Pasaules čempiones Jeļenas Petuškovas uzmanību. Viņai patika zirga vēlme izrādīties un viņa talants demonstrēt sakopotos elementus.

Korelova atminas: „Kad mans toreizējais Lielās Balvas zirgs saklibojās, viņa īpašnieks Anatolijs Balikins atcerējās, cik lielu piafē un pasāžas talantu Korelova bija saskatījusi Balagurā, un viņš iegādājās šo zirgu priekš manis”.

Korelova uzsāka starptautisku karjeru ar Balaguru. „Es jutos nedaudz neērti, jo neviens jau nestartēja iejādē ar Orlova rikšotājiem”, viņa atzīstās.

Seno parunu „labam zirgam nav krāsas” var papildināt ar teicienu „labam iejādes zirgam nav jābūt kādas noteiktas šķirnes pārstāvim”. Viens no šī teiciena piekritējiem bija Teodoresku tēvs – pasaulē slavenais treneris Georgs Teodoresku, kurš trenēja neskaitāmus slavenus iejādes pārus visā pasaulē līdz pat savai nāves dienai 2007. gadā. Rumānijā dzimušais zirdzinieks bija cēlies no iejādes treneru dzimtas. Tāpat kā priekšteči, Georgs Teodoresku nepievērsa uzmanību šķirnei vai lielumam. Balagura jaunais īpašnieks nosūtīja viņam nelielu video par savu pirkumu, vaicājot, vai šis 11 gadus vecais zirgs bija vērts, lai ieguldītu darbu. Monika atminas, ka  viņas tēvam patika tā īpašā, pozitīvā attieksme, kuru Balagurs parādīja video. „Viņa vēlme strādāt bija acīmredzama, un mans tēvs vēlējās dot šim zirgam iespēju, lai gan Balaguram nebija praktiski nekādu soļu, teju nekādu rikšu un ar savām īsajām priekškājām un augstajiem krustiem viņš nelikās daudzsološs”. Viņa apgalvo, ka tajā dienā Balagura karjera bija izlemta.

Treniņi pie Meistara

Balagurs tika nekavējoties pārvests no Krievijas uz Teodoresku stalli Vācijā, lai varētu sākt strādāt ar šo pērli zirga kažokā. 2002. gada sākumā pašpārliecinātais rikšotājs un jaunā jātniece nonāca Vācijā.

Saka, ka Teodoresku piemita īpašs talants pierunāt zirgus strādāt viņa labā. Viņš allaž apgalvoja, ka jātnieka un trenera panākumi ir atkarīgi no tā, vai zirgs būs viņu draugs un uzticēsies tiem. Viņa slavenākais citāts: „Dominance ir muļķības. Ir jāiegūst zirgu uzticība un jārunājas ar viņiem”.

Teodoresku bija jau 70 gadus vecs, kad sastapa Balaguru, un drīz vien viņu starpā izveidojās neparastas attiecības.

„Lai ko Balagurs darītu, principā viņš to darīja Georga dēļ. Viņi iepatikās viens otram no pirmā tikšanās brīža. Balagurs būtu izdarījis jebko, lai tikai saņemtu Georga uzslavu, un viņš ārkārtīgi lepojās, kad pēc labi izpildīta elementa to arī saņēma”, atminas Korelova.

Lai kādi nebūtu viņa tikumi, Balagura jājamība nebija tā labākā. Tāpat arī viņa soļu gaitu nevarēja raksturot kā ritmisku, rikšiem trūka nepieciešamā kadence un elastīgums. Par spīti šiem trūkumiem pāris mēnešus pēc pārvākšanās uz Vāciju Korelova startēja pirmo reizi Lielās Balvas sacensībās ar šo zirgu.

Sākumā viņi neierindojās godalgotajās vietās. Nācās iegūt pieredzi, un tiesnešiem bija jāpierod sacensību manēžā skatīt pavisam cita tipa zirgu kā līdz šim. Pāris turpināja progresēt, un tikai septiņus mēnešus pēc pārvākšanās viņi pievienojās Krievijas komandai 2002. gada Jāšanas sporta spēlēs Heresā, Spānijā. Tur Korelova ar Balaguru ieņēma 27. vietu no 65 dalībniekiem, kā arī otro vietu savā komandā, tikai par mata tiesu atpaliekot no tiesībām startēt Lielās Balvas Īpašajā programmā.

„Balagurs nebija tik viegls, kā likās no malas”, atceras Korelova. „Orlova rikšotāji paši par sevi ir ļoti motivēti zirgi, kas ātri mācās. Taču arī viņi ir tikai zirgi, un Balagurs nebija izņēmums. Viņam vispirms bija jāuzticas jums, lai varētu sastrādāties”.

Drīz vien trenera, jātnieka un nelielā sirmā zirga starpā izveidojās sava veida simbioze – šī trijstūra centrs bija Balagurs, kuru visi uzskatīja par unikālu zirgu.

Visgrūtākie iejādes elementi kā piafē, pasāžas un piruetes Balaguram bija bērnu spēle, bet tieši viņa „šoumena” talanti nopelnīja arvien pieaugošu slavu iejādes pasaulē it visur, kur šis zirgs parādījās. Viņš radīja par sevi iespaidu kā par nelielu ērzeli (par kuru baumoja, ka viņš savu auzu devu Krievijā pelnījis kā cirka zirgs), kuram patika uzmanība un kurš vislabāk jutās lielā stadionā ar daudz skatītājiem tribīnēs.

Balagurs pierādīja savu iedzimto gudrību, gatavojoties 2004. gada Olimpiskajām spēlēm Atēnās: treneriem nebija ļauts izmantot stekus vai pātagas, tādēļ Teodoresku izņēma savu kabatlakatiņu un vicināja to vēlamajā ritmā, uz ko Balagurs uzreiz noreaģēja, pielāgojoties uzdotajam ritmam.

Balagura lielākā kaislība ir cukurs. Ik rītu, ienākot manēžā, Balagurs uzreiz devās uz kreiso stūri, izstiepis kaklu, saspicējis ausis, gaidot, kad saņems sveicienu cukura formā no Georga. Uzmanīgākam vērotājam nepaslīdētu nepamanīts rituāls, kad pēc starta Balagurs ļoti mērķtiecīgi maršēja uz izeju, kur Teodoresku jau gaidīja viņu ar cukurgraudu rokās.

2007. gada 22. augusta rītā Balagurs iegāja manēžā, pat neuzmetis skatu stūrim, kur parasti viņa draugs gaidīja ar kārumu. Likās, ka viņš zina, ka Georgs tur vairs nekad nestāvēs. Monika ir pārliecināta, ka Balagurs apzinājās, ka viņas tēvs bija aizgājis aizsaulē dienu pirms tam. „Mans tēvs un Balagurs bija intelektuāli sabiedrotie”.

Pēc Teodoresku nāves, Balagurs ieguva trešo un piekto vietu attiecīgi 2008. gada Eiropas čempionātā un Olimpiskajās spēlēs Honkongā. Tagad, nesot uz muguras jaunos skolniekus, ar milzum garu CV kabatā, Balagurs ir izrādījis pateicību savam draugam arī pēc nāves. Viņš spējis nodemonstrēt pasaulei tos augļus, ko nes draudzība ar treneri, kurš saskatīja potenciālu šajā „nepiemērotajā”, nelielajā zirdziņā.

Pēc Dressage Today materiāliem.

Atpakaļ

8 komentāri

  • Laila

    Laila Ļoti sirsnīgs stāsts!

    6. decembris, 2013 @ 11.07
  • Glorija

    Glorija tiešām feins un sirsnīgs raksts,gribētos ari turpmāk ne tikai pa sportisiem rakstus lasīt,bet ari par zirgu likteņiem,jo kas ir jātnieks bez zirga...domāju katram sportistam būtu kāds ''mūža zirgs"kurš izcēlies ar kaut ko neatkārtojamu :)

    6. decembris, 2013 @ 11.47
  • elī

    elī Paldies par ļoti interesanto un sirsnīgo stāstu!

    6. decembris, 2013 @ 11.52
  • Pieredze

    Pieredze Balagurs tiešām ir pasakains! Paldies par rakstu!

    6. decembris, 2013 @ 18.18
  • Sintija

    Sintija Ja kādam interesē, tad šeit var apskatīt arī video: http://www.youtube.com/watch?v=4cE_O9tKnCA

    6. decembris, 2013 @ 19.15
  • Madara

    Madara Nu ītens orlovietis :) Viņi tak ir skaisti un ļoti gudri. Žēl tik ka šķirne pacūkota ar amerikas rikšotāju, bet nu alkas pēc slavas un naudas saposta daudz ko. Bet visi jau gudri pēc kara :D

    6. decembris, 2013 @ 21.41
  • jātniece

    jātniece Tiešām ļoti jauks raksts :) http://www.youtube.com/watch?v=mrqf9WzdxvY Un šeit var redzēt labāku Balagura sniegumu :)

    8. decembris, 2013 @ 16.43
  • prērija

    prērija man patīk lasīt šādus stāstus, tādi varētu tiešām būt vairāki, vai pat grāmatās rakstīti. šādi stāsti parāda cilvēku ticību zirgam un otrādi, kā arī entuziasmu,cieņu, mīlestību.

    10. decembris, 2013 @ 22.48

Komentējiet

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase