Reizi nedēļā es dodos apvidus izjādē ar savu draudzeni Debiju. Mēs kopā esam gatavojušas zirgus daudzām izstādēm. Kādu dienu viņa man piezvanīja, lai atceltu kopīgo izjādi, es biju nepatīkami pārsteigta! Draudzene paskaidroja, ka kritusi no sava zirga un viņai ir nepieciešamas pāris dienas, lai atgūtos. Abas bijām vīlušās un secinājām, ka mūsu ķermeņi vairs nespēj pienācīgi tikt galā ar sekām, ko var radīt kritiens no zirga. Es Debijai teicu: “Zini, mums jāsaprot – mēs paliekam vecākas. Kad mēs nokrītam no zirga, tad neatlecam no zemes kā kaučuka bumbiņas”.
Taisnība! Neskatoties uz to, ka jaunībā kritienus no zirga uzskatījām pašsaprotamus, šobrīd mēs no tiem gribam izvairīties. Un tam nav nekāda sakara ar bailēm vai elastības zudumu, ar ko saskaras cilvēka ķermenis, kad ir vecāks par 30 gadiem. Mēs turpinām jāt, jo esam trakas zirgu dāmas, raisot apkārtējos (“normālos”) cilvēkos domas, ka esam plānprātīgas. Lai labāk saprastu sava ķermeņa novecošanas fāzes un tām sagatavotos, piedāvāju nelielu soli-pa-solim paraugu.
Septiņas jātnieka novecošanas fāzes
I: Nokrīti no ponija, “atlec” no zemes, smejies. Rāpies atpakaļ. Atkārto tieši to pašu vēl reizi.
II: Nokrīti no zirga, skrien tam pakaļ, lamājies. Uzkāp uz zirga, noglaudi tā kaklu un jāj līdz pat saule riet.
III: Nokrīti no zirga. Ja ir kāda asiņojoša brūce, apsien to ar drānu vai saplēstu kreklu. Palūdz, lai zirgudraugs palīdz uzkāpt zirgā. Mājās iedzer pretsāpju zāles un lieto ledus pakas. Nākošajā dienā atkal kāp zirgā.
IV: Nokrīti no zirga. Atsakies saukt ātro palīdzību, pats sevi aizved uz slimnīcu. Izklaidē medicīnas personālu ar vēl trakākiem stāstiem par taviem piedzīvojumiem zirga mugurā. Esi atpakaļ zirgā vēl pirms ģipsis ir noņemts.
V: Nokrīti no zirga. Īslaicīgi aizmirsti zirga un sava vīra vārdu. Nekaunīgi flirtē ar ātrās palīdzības ārstiem, kad tie pie Tevis ierodas. Pavadi nedēļu slimnīcā ar titāna skrūvēm ķermenī. Sāc jāt ar zirgu vēl pirms ārsts ir pateicis, ka to drīkst darīt.
VI: Nokrīti no zirga. Sarauc dusmās ģimi, ja ārsts Tevi uzrunā ar “Atkal Tu?”. Sāc mācīties moderno tehnoloģiju sasniegumus ārstēšanā. Pārliecini sevi, ka regulārs klibums nemaz nav tik ļoti pamanāms. Apsoli vīram, ka vairs nekad nejāsi. Pēc nedēļas iegādājies vecāku, lēnāku un mazāku zirgu.
VII: Noslīdi no zirga. Atviegloti nopūties, jo mākslīgās locītavas vēl ir savā vietā. Vīram stāsti, ka nobrāzumi un zilumi ir no negadījuma dārzā. Izliecies, ka neredzi vīra “baltās acis” un nedzirdi viņa purpināšanu. Iedod zirgam ābolu.
Ticiet man! Par spīti tam, ka vairs “neatleciet” no zemes kā kaučuka bumbiņa, būt vecam zirga mugurā nav tik traki kā liekas, ja vien ziniet, kas sagaida turpmāk. Un nezaudējiet humora izjūtu!
Un kā jums, dārgie lasītāji, ar novecošanu zirga mugurā? Kura fāze aktuāla? 😀
Komentāri
19 atbilžu uz “Jātnieka septiņas novecošanas fāzes!”
nokrītu, aizmristu savu vārdu, tautību un profesiju,kāpju atpakaļ zirgā, pabeidzu maršrutu un nākamajā dienā esmu pārsteigta, kad biedri man stāsta, ka vakar esmu jājusi, kritusi, jājusi, jo esmu pārliecināta, ka vakardien pie zirga nemaz nebiju… 😀
Ar zirgu sen jau vairs nejāju…Toties braucu ar divjūgu un apsveru finansiālās iespējas to darīt ar četrjūgu,jo gribās asākas izjūtas 😀
Nokritu lēcienā, jo zirgam izrādījās bija bail no šī šķēršļa. Tas uzrāva stāvus gaisā ar visām četrām kājām. Kad biju augstākajā fāzē virs zirga, nodomāju, ka šoreiz laikam nekritīšu, jo man likās, ka veiksmīgi ieslīdu seglos. Taču laikam zirgs padevās nedaudz uz sāniem un es, nogrābstot zirga kaklu, noslīdēju zemē, kaut man likās, ka noturēsos uz kājām. Tad, kad zirgs cēlās uz lēcienu, tad dabūju spēcīgu sitienu pa degunu ar zirga pakausi. Kad piecēlos, meklēju zemē brilles, taču neatradu, jo tās, neticamā kārtā atradās uz deguna. Bet no deguna ar straumi tecēja asinis. pastaigāju ar zirgu pie rokas, turot galvu atpakaļ. Kad asiņošana piestāja, rāpos atklal zirgam mugurā. Atkal asiņoja deguns, kad rikšoju. Domāju, ka vajadzētu pārlekt, lai nepaliek sliktas atmiņas. Uz to, kur nokritu nesaņēmos iet, jo otru tādu lēcienu nevēlējos. Taču vairākas reizes pārlecu 50cm augstu stāvo, sev visu laiku iestāstot, ka to jau zirgs augstu neleks. Tā arī bija. Par vecumu liecina tas,ka ilgi nevarēju saņemties uziet uz mazu šķērslīti. Kā vēlāk izrādījās, tad deguns bija lauzts.
Paldies par jauko rakstu šajā padrūmajā vakarā! Gardi nosmējos! Pagājušogad pēc kritiena un piezemēšanās uz glavas (par laimi ķiverē), un trīs kakla skriemeļu lūzuma, sevi aizvizināju uz Traumām, un pa kluso no visiem ar visu “karalienes krāgu” jau pēc mēneša rāpos zirga mugurā bez segliem pasoļoties. Tātad tipiski atbilstu IV un V fāzei, bet vīrs, izlasot rakstu, tieca, ka es ar savām traumām esmu viņu svinīgi novedusi līdz VII fāzei. Bet novēlu mums visiem tikt līdz Anglijas karalienes vecumam (ja nemaldos, viņai tagad 85?) un tik eleganti izskatīties zirga mugurā. Tikai ar piebildi – atšķirībā no viņas, tomēr neizvairīsimies no ķiveres vilkšanas.
nokrītu no zirga…oh,johaidī, jākāpj ātrāk atpakaļ…
nokritu, gulēju pie zirga kājām domājot, kas man sāp.. 😀 tad piecēlos, noslaucīju asaras, sapratu, ka sāp mugura un sēžamā vieta, pastāvēju vēl trīs sekundes, rāpos atpakaļ, jo tač zirgam vēsi paliks:D
:D:D:D
Tieši tā…:)
Pēc fāzes “nokritu – pielēcu kājās, esmu zirgā” nu ir sasniegta fāze – “nokritu – minūti paguļu, padomāju, vai nav nekas lauzts, noslauku putekļus, esmu zirgā” 😀
Pedeja faze tiesi ka pa mani,,,tikai vecums man biskit virs 20gadiem!
Šoruden kopš ilgiem laikiem nokritu no zirga. Gulēju zemē un dusmās uz visu pasauli raudāju. Pēc brīža, kad sapratu, ka būšu dzīvotāja, cēlos augšā.. Nokritu- izdomāju, ka pēc Inčukalna rudens sacensībām zirgs būs saguris un varēšu uz plikas muguras aizjāt uz ganiem. Kā uzlecu mugurā, tā pēc pāris metriem nolidoju. Tur nebija variantu, ķēvei nebija pieņemams šāds variants. Savos 30 gados man skaidrs, ka vairs bez segliem pat negribu mēģināt.
kad vēl manā aprūpē bija 42 gadīgs jātnieciņš, kas regulāri sūdzējās, ka pie visām likstām vainīgi segli, kāpšļi utt, tad uz mēnesi seglus atņēmu vispār. pati gan vienmēr pirms treniņa zirgu no ganiem atjāju uz laukumu un iesildīju, lai pārliecinātos, vai zirgam “ir labs garstāvoklis” un var to manu jātnieciņu plikā mugurā sēdināt.ja paskatās manā kritienu pieredzē, bez segliem kritienu nekad nav bijis arī izjādēs apvidū… bet ar seglim- ai ai ai- kas zina, varbūt psiholoģiski esam piesardzīgāki un uzmanīgāki, zinot, ka kāpslītis “neatbalstīs” un jākoncentrējas vien uz saviem līdzsvara spēkiem un uzticēšanos zirgam:)
Tieši tā , kājas vajag trenēt !!! Atcerēsimies to ka zirga mugurā mēs turamies ar kāju daļu kas ir no ceļa uz augšu nevis atspiežamies pret kāpslīšiem !!!!! Kā tur bija ? novembris – mēnesis bez segliem ??? 😀
Es pilnīgi nevienam jauniņajam nedodu seglus.segli janopelna.
Tāpat arī tālāk – segli ir, bet kāpšļu nav 😀
=> zinātne – ko nozīmē “pilnīgi nevienam jauniņajam nedodu seglus.segli janopelna”? jānopelna uz zirga muguras rēķina? lai jauniņais kratās un tirinās (ko tas neglābjami sākumā darīs, pat vislabākā trenera uzraudzībā), bet zirgam sāp?
ok, ja ir gurta ar rokturiem un čupa ar biezām sviedrenēm tad vēl tā, to es arī uzskatu par labu jātmācības sākumu. bet ne jau uz plikas muguras. jebkurā gadījumā – jāšana bez segliem ir liela slodze zirga mugurai un to nevajadzētu praktizēt, ne bieži, ne intensīvi, ne ilgi.
Vispār jau arī kolhoza metode “kurš pēc 20.kritiena vēl zirgā uzkāps un turpinās jāt, tas kļūs par sportistu” mūsdienās ir, maigi sakot, nežēlīga. Bērni vēl paši ļautos un varbūt būtu arī kads cits rezultāts, izņemot bailes, bet viņu vecāki nav gluži tik pretimnākoši un, dabiski, uztraucas par savām atvasēm – jo katrs kritiens IR risks traumai. Bet 40gadīga kundzīte, kas vēlas piepildīt mūža sapni un beidzot iemācīties jāt, to tak nedzenās bez segliem – līdzsvars un zirga izjūta tādā vecumā un caur bailēm nokrist vispār nav apgūstama. Protams, ja ir liela vēlēšanās, tad var i tā kaut ko iemācīties, bet ir arī saudzīgākas metodes. Tie, kas gribēs kļūt par sportistiem, tiem vēl laika atliku likām būs uz plikiem zirgiem jāt, bet pamatā jau hobijam mācās. Kaut kā šādas metodes atgādina jaunzirgu iejāšanu, pēkšņi uzliekot seglus un idzenājot, kamēr nogurst un beidz mest, kamēr varētu vienkārši zirgu pie inventāra pieradināt pakāpeniski un bez stresa.
Negribas jau atziit ka bail skatiities atpakal vai nebirst smiltis.Visu savu sapraatiigo muuzu esmu bijusi zirgaa un domaaju taa arii buus.Taa nedaudz ir bail no kritiena bet taa kaa dievs ir staaveejis man klaat dazaadaas situaacijaas,kauns buutu netureet tiem jaunajiem liidz,Zirgi ir un ar viniem jaajaaj nedomaajot kuraa faazee esmu’.
Nokrītot visvairāk cieš pašlepnums!
Kaut arī ar lielākiem un mazākiem pārtraukumiem jāju jau gadus 14, kritusi esmu vien reizes četras vai piecas. No kritieniem mani laikam glābj tas, ka pirmais kritiens man beidzās ar lauztu roku un atziņu, ka palikt zirgam mugurā tomēr ir drošāk, nekā ripot lejā. 😀 Pēdējos trīs gadus jāju ar ķēvi, kuru ieraugot manēžā, citi treneri brīdina bērnus, lai no tās melnās turas pa gabalu. 😀 Kaut kā brīnumainā kārtā neesmu no viņas kritusi, jo vienmēr ir bijusi tā sajūta, ka šai spindzelei es to prieku nesagādāšu. Taču jo vairāk laika paliek, jo reālāka tomēr kļūst tā doma, ka reiz tā diena pienāks, kad arī man būs jānonāk ar seju smiltīs, jo nekrīt jau tikai tie, kas nemaz nerāpjas zirgam mugurā, tādēļ nonācu pie apziņas, ka tomēr būs jājāj ar kaksku. Nopirku savam maciņam dārgu ķiveri, lai kaut vai aiz skopuma būtu motivācija to arī katru reizi valkāt. Redz, ar vecumu tomēr zināma deva prātiņa ir atnākusi!
😀 arī man pēc kāda smagāka kritiena prātiņš atnāca, ka bez kaskas, nekad vairs nejāšu. un kā par spīti tagad- kaska pasargā ne tikai galvu, bet pasargā no paša kritiena… laikam tā drošības un pārliecības sajūta dod savu zināmu pārliecību un drošības izjūtu devu zirgam, kurš sajūtot tādu drošsirdīgu jātnieku, nolemj labāk būt rāms:)