Veiksmīgas iesildes stratēģijas – II daļa

Konkūra iesilde

Desmit reiz pārlekt superplatu un superaugstu okseri un tad vēl pēc iespējas provocēt zirgu uz kļūdu? „Muļķības!”, saka slavenais treneris Dītmārs Guglers un pastāstīs, kā pareizi jāiesildās pirms maršruta.

Starptautiskajā lauciņā veiksmīgajam trenerim, kurš ilgu laiku ir pieskatījis Vācijas labākos jaunos jātniekus, koncepcija ir skaidra. Viņš ir slavens kā talantu „kaldinātājs”, un to viņš spēj tikai tāpēc, ka zina, kā konsekventi gūt panākumus: „Sagatavošanās, tas ir – iesilde – kalpo, lai iesildītu zirgu, atbrīvotu un padarītu elastīgus muskuļus, saites un locītavas un sagatavotu tos darbam tā, lai tie būtu gatavi maršruta pārvarēšanai. Runa nav par to, lai zirgu nokausētu. Atkarībā no zirga temperamenta, to ir jāpadara asāku, modrāku vai arī, ja zirgs jau no dabas ir karstasinīgs – radītu tajā mierīgu nervu stāvokli. Arī ar karstasinīgiem zirgiem nav jēgas no tā saucamajiem „startiem pa auksto”, muskuļus ir jāiesilda, locītavas ir jāieeļļo – no tā nekādi nevar izvairīties.

GALVENAIS – NEKO NEMAINĪT

Sagatavošanās norit kā ikdienas darbs mājās. Sāk ar soļiem un mierīgiem rikšiem, kas ilgst aptuveni 20 minūtes, pēc tam seko viegli lēkši. Jātnieks pārbauda, vai “darbojas gāze un bremzes”, vai zirgs klausa kājai, reaģē uz šenkeli, vai pieņem komandas ar pavadu. Šim nolūkam tiek izmantotas pārejas un arī laterālās kustības: visi Guglera zirgi prot pieņemšanas un arī piruetes lēkšos, kas kalpo kā labs indikators tam, vai zirgs tiešām lēkšos “nosēžas” uz pakaļkājām. 10-15 minūtes pirms starta, kad “priekšā” ir palikuši septiņi vai astoņi zirgi, sāk lekt: sākumā mazus iesildes lecienus, piemēram, nelielus krustiņus. Cik daudz lecienus var veikt iesildes laukumā, tiek noteikts pēc vispārīgā principa – tik daudz, cik nepieciešams, tik maz, cik iespējams. Pēc iesildes lecieniem tiek uzbūvēts viens stāvais šķērslis līdz 120 cm augstumā, tam seko neliels okseris, ko Guglers pastiepj salīdzinoši platu, lai zirgs vienreiz var kārtīgi “izstiepties”. Tad okseri paceļ augstāku aizmugurē, kas ir zirgam „draudzīgāk”, lai tas sāktu vairāk “vilkt uz šķērsli”; noslēgumā okseris tiek izlīdzināts priekšā un aizmugurē vienādā augstumā. Pašās beigās pārlec tiešām augstu okseri, protams, vienmēr atbilstoši maršruta augstumam, un vienu augstu stāvo šķērsli, uz kuru uzjāj tuvu klāt, lai zirgu padarītu vēl uzmanīgāku. Ja zirgs apstājas, “nozoko” vai iesildes laikā  rodas kādas citas problēmas – Guglers nolaiž šķēršļus lejā un mēģina atgūt zirga uzticēšanos. Līdz startam nu ir palikušas tikai pāris minūtes. Šo laiku izmanto, lai nomierinātu zirgu, ļautu tam atvilkt elpu. Jātnieks vairāk pasoļo, kopā ar treneri vēlreiz izrunā maršrutu, kuru abi kopā ir pirmīt izstaigājuši. Abi pārrunā distances, trajektorijas, ātrumu un varbūt jaunas atziņas, kuras gūtas, vērojot pirmos startējošos – varbūt, ka plāns vēl tiek mainīts. Svarīgākais tagad ir jātnieku noskaņot pareizi garīgā līmenī. Jātniekam ir jāsajūt: viss ir kārtībā! Kritikai vairs nav vietas un laika. Jātniekam ir jāiejāj maršrutā, jūtoties labi un pārliecināti.

Ja jātnieks kvalificējas pārlekšanai, tiek sastādīts jauns plāns. Kur un cik daudz var riskēt? Tas ir atkarīgs kā no jātnieka, tā arī no zirga. Jāšanu pārlekšanai trenē mājās, jājot asus pagriezienus, slīpus uzjājienus, utt. Vispārīgais princips: panākumus ir jānopelna ar darbu; talants, protams, ir svarīgs, bet var arī būt par kavēkli, jo cilvēki sāk domāt, ka viņiem panākumi paši iekritīs klēpī. Tikt uz augšu ir viegli, bet tur arī palikt – tas ir vēl lielāks izaicinājums. Jātniekam ir jāj labāk par citiem.

Konkūra maršruts ilgst parasti ne vairāk kā 50 sekundes. Tādēļ ir jādomā pirms maršruta, iesaka pieredzējušais konkūrists Gilberts Bokmans, un atklāj savu taktiku maršruta iziešanai.

Maršruta izstaigāšana nesākas tikai tad, kad tiesnesis ir devis zvanu, ļaujot jātniekiem doties laukumā to izpētīt. „Jau dodoties uz sacensību vietu, man ir skaidri jāapzinās, kādu maršrutu es jāšu: uz laiku, uz kļūdām – tad man ir jāizdomā visur īsākais ceļš, uz punktiem, vai tāds maršruts, kur izšķirošā ir pārlekšana”, māca Gilberts Bokmans. Pirmais, ko viņš apskatās sacensību laukumā, ir nevis krāsainie bomīši vai mūri, bet gan pamats. „Pareizās štolles ir tikpat svarīgas, kā visa pārējā sagatavošanās”.

Konkūristam ir jāpazīst savu zirgu. Tam jāzina arī, kādas lietas maršrutā zirgam padodas viegli, kuras varētu radīt grūtības, un kur – tā arī var gadīties – zirgs var atteikties lekt. Jauniem, nepieredzējušiem zirgiem jaunzirgu klasēs, lecot uz atzīmi, vienmēr vajadzēs vairāk laika, nekā jau pieredzējušiem zirgiem – kā iesildē, tā arī pašā maršrutā. No starta līdz galamērķim – jātniekam ir jābūt izstrādātam plānam un arī rezerves plānam, ja rodas problēmas. Bokmans uzsver uz to, ka jākoncentrējas līdz beigām: „Pat, jājot cauri finiša līnijai, ir jāzina, kur ir jājāj un kad jāpārved zirgs soļos”.

6 SVARĪGI PADOMI NO GILBERTA BOKMANA

1. STARTS

Jāzina, no kuras puses jāuzjāj uz pirmo šķērsli. Ja to iespējams darīt no abām pusēm, tad jāpatur prātā trajektorija, kas ved uz otro šķērsli, vai jāizvēlas zirgam ērtākā puse.

2. TRAJEKTORIJAS

Apskatot maršrutu, ir jāizpēta liektās līnijas. Ja tās jāj pa ārpusi, kas ir garākais ceļš – nepieciešams viens lēkšu temps vairāk, ja jās “pa taisno” – tad viens lēkšu temps mazāk. Uzmanību: jāuzmanās, lai jāšana nav pārāk saraustīta un haotiska. Maršrutā svarīgākā ir sajūta, ko rada zirgs – ja tas ir atturīgs, maršruta sākumā mierīgi var izjāt vienreiz garāko līniju un radīt labāku impulsu, lai zirgs labāk virzītos uz priekšu.

3. DISTANCES

„Es izsoļoju četrus, piecus, sešus vai septiņus lēkšu tempus, ne vairāk”, saka Gilberts Bokmans. Vislielāko uzmanību viņš pievērš distancēm taisnās līnijās. „Īpaša uzmanība jāpievērš distancei pirms sistēmas. Ja tā uz pirmo šķērsli ir īsa, man jāpatur prātā, cik daudz impulsa man nepieciešams, lai bez problēmām to izlektu. Tad es zinu, cik riskanti drīkstu jāt”.

4. SISTĒMAS

Ir svarīgi ne tikai attālumi starp šķēršliem, bet arī kādā trajektorijā (taisni vai no pagrieziena) uzjāj uz pirmo šķērsli. Ja sistēma ir uzbūvēta šaura, “jāsēž” mierīgi, lai zirgs nepienāktu pārāk tuvu pie nākamā šķēršļa. Ja distance ir plaša: drosmīgi, bet ne haotiski jājāj uz priekšu (nedrīkst dzīt), lai beigās pietiktu “platuma” šķēršļa pārvarēšanai. Pēc sistēmas nedrīkst atslābināties, bet jāturpina koncentrēties, jāietur trajektorija.

5. OPTISKĀS PROBLĒMAS

Mājās var trenēties pārvarēt ūdens grāvjus ar šķērsli virs tā, kas ir teju visos lielākajos maršrutos. Attiecīgi maršrutā tad var izvēlēties uzjāšanas veidu un ceļu. Jātnieka spontāna, pārspīlēta reakcija tikai rada zirgā nedrošību. Uzmanību: ja pēc piezemēšanās skatienam paveras grāvis (pat ja to zirgs jau ir pārvarējis), tas var zirgu kaitināt un izjaukt kustības ritmu. Par to jāpadomā jau izstaigājot maršrutu! Jāpievērš uzmanība arī tam, kur atrodas ieeja laukumā? Īpaši nepieredzējuši zirgi mēdz „pielipt” pie ieejas, tas ir jāņem vērā, izvēloties trajektorijas.

6. FINIŠS

Kā ir atzīmēts finišs? Vai tas atrodas taisni vai viens no posteņiem stāv slīpi, tādējādi es zaudēju vērtīgo laiku, ja pēc pēdējā šķēršļa turpinu jāt taisni. Reizēm tie ir divi lēkšu tempi, kas izšķir visu! Tādēļ atslābināties drīkst tikai tad, kad izejat ārā no sacensību laukuma.

BONUSS: PĀRLEKŠANA

Trajektorijas jau ir zināmas, tādēļ, izstaigājot maršrutu, noteikti ir jāņem vērā arī pārlekšanas ceļi, jo citas iespējas nebūs. Ja startējat pirmais pārlekšanā, tāpat arī nebūs iespējas redzēt, kā izleks citi. Viss ir jāplāno laikus, jājāj pārdomāti un jāuzvar!

Avots: St.Georg, sagatavoja Sigita Eitcena

Foto avots