Sasprindzis, stīvs vai pārlieku motivēts – tie visi ir faktori, kas apgrūtina šķēršļu pārvarēšanu. Pašlaik ceturtajam pasaules rangā – Markusam Eningam – tā nav nekāda problēma. Viņa devīze skan: mazas pārmaiņas bieži vien dod lielus rezultātus.
1. Problēma – sasprindzis zirgs.
Enings saka: „Vairāk uzmanības jāpievērš zirga pamata apmācībai!”
Tims Jellema ir ieradies no Roterdamas, Holandes. Viņš līdzi atvedis savu lielo KWPN šķirnes kastrātu Akiju, ar kuru startē augstākās klases maršrutos. Astoņus gadus vecais zirgs ir apveltīts ar labu lecienu, taču pamatiemaņās un iesildoties vēl ir vērojami trūkumi.
Akija problēma ir labi redzama jau pirms iesildes sākuma – pat soļos zirgs ir sasprindzis, rullējās, slēpjas aiz pavadas, sasprindzina muguru un tipina. Jātnieks Tims mēģina ar pavadām izveidot kontaktu, piesardzīgi iesūtīt zirgu tajā, kamēr zirgs kļūst arvien nervozāks – tādējādi Tims tikai saasina problēmu, jo zirgs vēl vairāk ierullējas un saspringums pieaug. Rikšos parādās tāda pati aina.
„Tev zirgs principā ir jājāj garākā pavadā un pats galvenais – jāsāk atbrīvotāk”, Markus Enings pamato problēmas sakni. „Ja tu jau no paša sākuma radi tik daudz spriedzes, zirgam jau nav nekādas iespējas atbrīvot muskuļus un attīstīt pozitīvu attieksmi pret darbu. Agrāk vai vēlāk tas negatīvi atsauksies arī uz lekšanu. Ļauj zirgam pēc pāris apļiem rikšu palēkšot nedaudz apkārt manēžai ar plašu lēksi un garu kaklu”.
Pārāk īsās pavadas iesildē ietekmē arī lecienu: Akijs lec spēcīgi un dinamiski, bet mugura ir nosprindzināta un taisna, nevis veido arku. Markus iesaka iesildē zirgu jāt krietni garākām pavadām.
Tims uzmanīgi mēģina paplašināt zirga lēksi, bet Akijs neuzdrošinās pastiept kaklu. „Uzdrošiniet palaist garākas pavadas, zirgs nekur neaizbēgs. Kur lai viņš bēgtu? Viņam jāsaprot, ka viņš drīkst atslābināties”. Markusam Eningam ir vēl kāds vērtīgs padoms: „Ja tev ir liels zirgs, kuru tu tā īsti nespēj sakopot, tev vispirms ir jāiemācās to atvērt un ļaut tam palikt „lielākam”, lai vēlāk varētu to noslēgt un sakopot”. Apli pēc apļa Akija kustības uzlabojas, un viņš sāk ritmiski sprauslāt. „Neaizmirsti zirgu allaž slavēt, ja tas ir izdarījis ko labu. Viņam ir jāuzticas tev”, Enings atgādina.
Stūros Akijs bieži vien sāk krustot lēkšos. „Viņš vēl nemāk sevi nest, nav iemācījies nolīdzsvaroties, tādēļ arī krusto, ja tu pārāk dziļi iejāj stūrī. Labāk stūri izjāj ar mazāk dziļu pagriezienu, tad zirgam būs vieglāk saglabāt līdzsvaru. Ja viņš tik un tā pārlec un sāk krustos, ļauj viņam pašam tikt ar sevi galā. Sacensībās, protams, tu prasīsi nomainīt kāju, ja nepieciešams, bet mājas treniņos zirgam ir jāiemācās pašam no sevis nomainīt īsto kāju lēkšos”.
Tas, ka Timam ir problēmas panākt, lai Akijs atbrīvo muguru, ir redzams arī lekšanā. Pirms šķēršļa zirgs sāk steigties, vairs nelēkšo no pakaļpuses kārtīgi uz priekšu un lec ar stīvu muguru. Tims mēģina to kompensēt un saglabāt kontaktu ar zirga muti, saīsinot zirgu un jājot vairāk „atpakaļ”. „Distance līdz šķērslim ir laba, bet pēdējos tempos tu pārāk savelc zirgu uz sevi”, secina Enings. „Tas traucē lēcienam, jo zirgs nevar veidot optimālu arku virs šķēršļa. Tev vienmēr ir jāpiedomā, ja zirgam, lai lēkšotu īsi, ir nepieciešams vairāk spēka, nekā plašiem lēkšiem. Un mēs taču gribam maršrutu iziet, maksimāli taupot spēkus? Tāpēc labāk jāj plašākā lēksī, nokāp no bremzes pedāļa, jāj uz priekšu! Tad Akijs ar laiku kļūst caurlaidīgāks. Un jo caurlaidīgāks viņš būs, jo labāk varēs lekt”.
Rezultāts: Akijs labāk pievelk priekškājas, nedaudz vairāk noapaļo kaklu un veido arku lecienā, bet Timam izdodas padot roku vairāk uz priekšu.
2. Problēma – stīvs zirgs
Enings saka: „Zirgam jāizmanto visu savu ķermeni”
Ar astoņus gadus veco Classic Man no Cornet Obolensky viņa jātniece Anna Fogta saista lielas cerības un plānus – startēt Vācijas čempionātā. 2010. gadā viņi iekļuva bundesčempionāta finālā, taču zirgam pietrūkst atslābinātības un caurlaidības.
Annas un Classic Man treniņos Markuss izvēlas atslēgas vārdu – „temps”. Jātniece pārāk neenerģiski rikšo un lēkšo ar savu zirgu, tas kustas stīvi un nav lunkans, kas īpaši labi ir redzams stūros, kur zirgs ar pūlēm ielokās. „Vispirms tev ir jāpanāk, ka Classic Man izmanto visu savu ķermeni”, uzstāj Enings. „Astoņus gadus vecam zirgam ir jākustās elastīgi un dinamiski, nevis tik stīvi jārikšo”. Enings liek jātniecei lēkšot apkārt manēžai un prasīt zirgam mainīt tempu – pārmaiņus paplašināt un saīsināt lēkšu soļus. „Ļauj viņam iet, bet saglabā kontaktu ar zirga muti priekšā. Viņam pašam no sevis ir jāpienāk pie rokas. Gar garo malu tev ir zirgs jāpagarina, gar īso malu – jāsaīsina. Veic daudz pārejas – uz priekšu un atpakaļ. Tā viņš tev vairāk klausīs uz kāju. Viņam ir jāpamostās!”.
Anna cenšas ar abām kājām enerģiskāk izsūtīt zirgu, lai tas sāk aktīvāk strādāt ar pakaļkājām. Lai Classic Man kustētos elastīgāk un kļūtu uzmanīgāks, Enings uzstāda divas kārtiņas lēkšos ar 17 metru (četru lēkšu tempu) attālumu. Anna trāpa uz pirmo kārtiņu, taču līdz otrai kārtiņai jau impulss ir zudis un zirgs „noplacis”. „Tu pārstāj lēkšot starp kārtiņām. Tev pirms un pēc kārtiņas ir jāsaglabā vienmērīgs, enerģisks ritms. Ierāmē zirgu starp smaguma, kājas un pavada komandām un izsūti to enerģiski uz priekšu. Tā tu vari viņu optimāli atbalstīt un garantēt, lai viņš plūstoši kustētos uz priekšu”.
Ritms! Lai attīstītu labāku ritma sajūtu, Annai ir jālēkšo pāri kārtiņām un noteikti jāsūta zirgs uz priekšu arī starp kārtiņām.
Lai jātniece labāk varētu izmantot savas ārējās, ierobežojošās komandas, Enings lieks viņai pēc atsevišķu šķēršļu un maršruta pārvarēšanas jāt pāris metrus nost no sienas. „Neļauj zirgam pēc piezemēšanās atgriezties pie sienas. Viņš automātiski meklē, kur atbalstīties pie sienas, un izgāžas uz āru. Taču tev ir jāizmanto ārējā pavada un kāja, lai viņš paliktu pie tevis – jāj tikai pāris metrus nost no sienas. Tā tu pieradīsi efektīvi izmantot ierobežojošās komandas, un tas tev lieti noderēs, īpaši maršrutos uz laiku, jo tu mācēsi optimāli izvēlēties un izjāt ekonomiskākās līnijas”.
3. Problēma – vecs zirgs
Markus Enings: „Var uzstādīt zirgam tikai reālistiskas prasības”
Paulīne Rotmana jau četrus gadus jāj ar 21 gadus veco ķēvi Chanel: „Viņa ir mans mācību zirgs, bet ne vienmēr liekas apmierināta ar šo lomu”.
Zem segliem nemaz nav manāms, ka Chanel jau ir 21 gads, tik enerģiski viņa rikšo un lēkšo treniņā. Šķēršļus ķēve pārvar mērķtiecīgi un enerģiski. Vienīgais, kas maitā pāra harmonisko skatu – Chanel visu laiku ir atiezusi ausis, vicina asti un reizēm atsper uz jātnieces kāju komandām. „Tu par daudz baksti zirgu ar piešiem”, Enings secina. „Tā vietā izmanto apakšstilba plakano daļu, tā ķēve būs apmierinātāka”. Jaunā jātniece var daudz mācīties un izmantot sava zirga lielo pieredzi maršrutu pārvarēšanā. Jau sākot ar maziem stāvajiem šķēršļiem iesildē, var manīt, ka jātniecei ir grūti atrast pareizo distanci, bieži vien zūd ritms, taču Chanel izlīdzina visas klūdas. Paulīne gan ļoti cenšas, taču aiz pārliekas koncentrēšanās nepamana, ka ir nofiksējusi skatienu uz kārtiņu pirms šķēršļa, nevis skatās pāri šķērslim. „Ja tu skaties lejup, tu uz brīdi esi novērsusies. Koncentrējies uz to līniju, kas tev jāveic pēc šķēršļa. Tas palīdzēs novērst to, ka tu sāc automātiski vilkt, ja, virzoties uz šķērsli, neesi pārliecināta, vai jāt uz priekšu vai atpakaļ. Uzticies savam zirgam – Chanel gan jau zinās, ko darīt”, iesaka Enings.
Pēc īsa brītiņa jau ķēvei ar jātnieci izdodas atrast labāku saskaņu. Chanel gan katrā lecienā vēl atiež ausis, tomēr abas saprotas labāk – jātniece mierīgi sēž pirms leciena un ļauj zirgam ritmiski lēkšot.
Par daudz piešu, par daudz rokas – Markuss parāda Paulīnei, kā viņa var tikt galā ar mazāku iedarbību. Chanel gan varētu izskatīties vēl apmierinātāka, taču pārim izdodas saglabāt izvēlēto ritmu.
Kad tiek dots uzdevums – pārvarēt veselu maršrutu, Paulīne vēlas uzreiz likt lietā apgūtās zināšanas, taču piedzīvo fiasko, ielecot sistēmā. Pie pirmā šķēršļa viņa nonāk par tālu, un Chanel atsakās to pārvarēt. „Gadījumā ar vecāku zirgi nedrīkst prasīt no tā ko tādu, ko zirgs vairs nespēj”, Enings pamāca. „Tas nozīmē – tu nedrīksti motivēt ķēvi atsperties par ātru. To viņa vairs nespēj un gluži pamatoti atsakās lekt. Viņa sevi saudzē. Tev jābūt tādai sajūtai, ka Chanel lēkšos ievirzās tavās rokās. Pirms leciena ilgāk paliec seglos un labāk iestarpini vēl kādu lēkšu tempu. Tā Chanel jutīsies drošāk, un viņai nenāksies sevi pārslogot. Tad arī viņa neatteiksies lekt”.
4. Problēma – pārlieku motivēts zirgs
Enings saka: „Ir pārmīšus jāmaina koncentrēts darbs un atpūtas pauzes.
Sonjai Šēfermeisterei pieder astoņgadīgā ķēve Campina Caramba. Zirgs ir ļoti motivēts, daļēji pat pārlieku karstasinīgs. „Viņa ir īsta cīnītāja un brīvdomātāja”, tā jātniece apraksta savu zirgu. „Viņa vienmēr grib lekt. Problēma slēpjas tajā, ka īsos lēkšos viņa sāk skriet un steigties”.
Sonjas problēma ir, ka Campina lekšanā kļūst pārlieku drosmīga un spēcīgi velk. Enings problēmas risinājumu saskata iesildes fāzē. Jātniece mēģina pirmajos rikšos panākt, lai ķēve padodas pakausī, un izvēlas vairāk jāt liektās līnijās, lai iegūtu labāku kontroli pār zirgu. Taču tieši tajā slēpjas lūzuma punkts, tā zina teikt Enings: „Nemēģini par katru cenu dabūt zirga galvu lejā. Tā jūs tikai abas sasprindzināties, un ķēve arī neatbrīvo muguru. Daudz svarīgāk ir panākt stabilu kontaktu ar zirga muti, turklāt nav svarīgi, kur atrodas zirga galva. Jāj uz priekšu, lai pakaļkājas sāktu aktīvāk strādāt un mugura atbrīvotos. Tādējādi kontakts automātiski uzlabosies, un tev izdosies panākt, lai zirgs klausītu tavām komandām, kas vēlāk būs ļoti svarīgi maršrutā. Un jāj vairāk pa taisnām līnijām. Ja tu varēsi nojāt taisni, tad vēlāk pagriezienus izjāt būs vienkāršāk”.
Atbrīvotība zem segliem Eningam ir ļoti svarīga. Tādēļ viņš liek uzsvaru ne tikai uz atsevišķām darba fāzēm, bet arī uz atpūtas pauzēm starp tām. „Pēc pāris minūšu darba ir svarīgi pāris apļus ļaut zirgam pasoļot garā pavadā. Jāšana nozīmē darbu, bet atpūtas pauzes laikā zirgam ir jādod iespēja atbrīvoties, atslābināties”. Konkrēts padoms Sonjai: „Biežāk slavē savu ķēvi, tad viņai būs vieglāk atbrīvoties. Ar laiku var pamanīt, kā zirgs gaida uzslavu un atviegloti nosprauslājas, kad to paslavē”.
Arī lekšanas laikā skaidri kļūst redzams, ka jātniece izvēlējusies nepareizo pieeju, jājot pagriezienus uz šķērsli pārāk asi. Zirgs pagriezienos sagāžas un sāk arvien vairāk steigties un satraukties. Tomēr jātniece ar zirgu ir gana pieredzējis pāris un spēj pienākt piemērotā distancē pie šķēršļa. Pēc šķēršļa gan Sonja izvairās no tā, lai lēkšos turpinātu strādāt ar zirgu, tā vietā pārvedot to soļos.
Garu kaklu! Zirgus, kas paši nepiedāvā iet kontaktā, iesildē būtu jājāj ar garu kaklu, pakāpeniski uzņemot kontaktu.
„Karstasinīgiem zirgiem šāda pārvešana pēc leciena uz soļiem ir kontrproduktīva. Šīs neskaitāmās pārejas lēkši-soļi izjauc zirga ritmu. Turklāt zirgs to ātri vien iegaumē un pats no sevis sāk pāriet soļos, taču ne tāpēc, ka būtu ļoti atbrīvojies un caurlaidīgs, bet gan tāpēc, ka šāda rīcība jau kļuvusi par ieradumu. Daudz lietderīgāk ir pēc leciena saglabāt virzību uz priekšu, strādāt voltā lēkšos, gar garo malu paplašināt lēkšus vai atkārtoti pārvarēt šķērsli, pēc tam ieturot ilgāku atpūtas pauzi”.
Sagatavojusi Sigita Eitcena pēc “St.Georg” materiāliem.