Jaunos kumeliņus labi jāpieskata
Vairums kumeļu nāk pasaulē bez komplikācijām un gana ātri aprod ar pasaules kārtību. Ja rodas problēmas, lielākoties pie vainas ir infekcijas. Šīs grūtības iespējams pārvarēt, ja rūpīgi pieskata kumeļus.
Jaundzimušo kumeļu imūnsistēma vēl nav tik spēcīga kā pieaugušam zirgam. Katru dienu un katru mirkli zirga ķermenī norit „iekšējs karš”. Uzbrucēji ir baktērijas, vīrusi, sēnītes un citi patogēnie mikroorganismi.
Aizstāvis ir imūnsistēma, kas cīņā dodas pēc noteiktas shēmas, allaž pielāgojoties dažādiem uzbrucējiem. Zirga imūnsistēma sastāv no limfātiskiem orgāniem kā limfmezgliem, liesas un kaulu smadzenēm. Tāpat pie tās piederas arī dažādas šūnas, kuras veidojas šajos orgānos (piemēram, limfocīti, makrofāgi), un šo šūnu radītie izstrādājumi un imūnsistēma. Daži no šiem izstrādājumiem ir antivielas, sauktas arī par imunoglobulīnu, kurām ir ļoti nozīmīga loma cīņā pret uzbrucējiem.
Imūnsistēma reaģē četrās fāzēs:
- Uzbrucēja atpazīšana (vīrusi, baktērijas utt.);
- Aizsargvielu savākšana (antivielas, makrofāgi, utt,);
- Uzbrukums un iznīcināšana;
- Atgriešanās pie miera stāvokļa.
Dzemdību laikā kumeļš pamet mātes sterilo dzemdes vidi un tūlīt saskaras ar visām iespējamām baktērijām, kas mīt ārējā vidē. Šajā laikā jaundzimušā imūnsistēma ir vēl neattīstīta. Tādēļ tas ir atkarīgs no antivielām, kuras saņem ar mātes pirmpienu. Kumeļi piedzimst praktiski bez šīm antivielām asinīs. It īpaši pēdējās 2-4 grūsnības nedēļās antivielas pastiprināti nonāk no asinsrites tesmenī. Ja ķēve jau pirms dzemdībām zaudē pirmpienu, viņas kumeļš ir ievērojami sliktāk pasargāts pret infekcijām. Lai kumeļam būtu labs dzīves sākums, tam noteikti pirmo pāris stundu laikā pēc piedzimšanas ir jāsaņem labas kvalitātes pirmpiens. Pēc pāris stundām antivielu molekulām kļūst ievērojami grūtāk tikt cauri zarnu trakta gļotādai. Tāpat arī imūnglobulīna saturs pirmpienā 12 stundas pēc dzemdībām ir krietni mazāks. Antivielas gan arī pēc dzemdībām nonāk asinsritē caur zarnu traktu, taču maksimālā uzņemšana ir iespējama tikai pirmajās dzīves stundās. Tādēļ ir jānovēro, vai kumeļš laicīgi pieceļas un atrod tesmeni. Ja ķēve nav pirmpiena, katram zirgaudzētājam ir jātur gatavībā vairākas porcijas šīs svarīgās barības vielas.
Jaundzimušais kumeļš nav liela zirga samazināta kopija. Tam barība ir nepieciešama ne tikai, lai izdzīvotu, bet arī lai viņa orgānu sistēma varētu turpināt augt un attīstīties. Tādēļ ir svarīgi nekavējoties reaģēt uz jaundzimušo kumeļu veselības stāvokļa izmaiņām. Nevar nogaidīt un paskatīties, kā rīt būs, jo tas var kumeļam izrādīties nāvējoši. Slimiem kumeļiem bieži vien ir novērojamas vairākas problēmas vienlaicīgi. Reti kad kumeļš ir tikai priekšlaicīgi dzimis; lielākoties tam arī ir stāvotņu problēmas vai radzenes traumas, kā arī dažādas infekcijas. Ja slimība tiek operatīvi atpazīta agrīnā stadijā un attiecīgi ātri ārstēta, daudzas problēmas ir iespējams novērst. Lai laicīgi noteiktu slimības esamību, ir jāpārzina jaundzimušā kumeļa normālie rādītāji.
Vesels kumeļš – fakti un skaitļi
- Laiks līdz zīšanas refleksa iedarbībai: maksimums 20 minūtes.
- Laiks, līdz kumeļš pieceļas kājās: aptuveni viena stunda, maksimums 2-2,5 stundas.
- Laiks, līdz kumeļš pirmo reizi uzņem pienu: līdz divām stundām.
- Ķermeņa temperatūra: 37,2°C līdz 38,9°C pirmo četru dienu laikā.
- Elpošanas frekvence: 20-40 ieelpas minūtē, pēc pirmās nedēļas ne vairāk kā 30 ieelpas minūtē.
- Sirdsdarbības frekvence: uzreiz pēc dzemdībām aptuveni 70 sitienu minūtē, pēc stundas 130 sitienu minūtē, pēc tam 90-100 sitieni minūtē.
- Laiks līdz pirmajai urinēšanai: 6-10 stundas pēc dzemdībām.
Ja rodas problēmas, ko darīt?
Priekšlaicīgi dzimušiem kumeļiem, kuri nākuši pasaulē ātrāk par 320 grūsnības dienām, ir daudzas līdz galam neattīstījušās orgānu sistēmas, kas izraisa elpošanas un gremošanas traucējumus un infekcijas. Pārāk ilgi iznēsātiem kumeļiem (ilgāk par 365 dienām) augšanas traucējumu dēļ grūsnības laikā jau var būt radušās problēmas. Lai novērtētu kumeļa attīstību, ir ieteicams salīdzināt faktisko grūsnības ilgumu un klīnisko izmeklējumu laikā noteikto.
Slimus jaundzimušos kumeļus var sagrupēt sekojoši:
– Infekcijas slimības;
– Priekšlaicīgi dzimuši kumeļi; kumeļi, kuri ir pārāk mazi attiecīgajam grūsnības periodam; krampji; gremošanas trakta traucējumi;
– Dzemdību anomālijas;
– Imunoloģiskie traucējumi.
Vairums smagi slimo kumeļu ir pieskaitāmi pie pirmās grupas: infekcijas ir viens no galvenajiem iemesliem pēkšņām kumeļu saslimšanām; tās var noritēt tik ātri, ka kumeļš pāris stundu laikā vairs nav spējīgs patstāvīgi pārvietoties.
Visbiežāk infekcijas skar tādas orgānu sistēmas kā plaušas un kuņģa-zarnu traktu. Papildus tām bieži rodas locītavu iekaisumu, priekšlaicīgs klibums, kas var rasties arī izolēti no infekcijām. Parādoties pirmajām infekcijas pazīmēm – vājums, slikta ēstgriba, drudzis, smaga caureja, siltas, pietūkušas locītavas un nabas iekaisums – ir nekavējoties jārīkojas. Neignorējiet šos simptomus!
Papildus medikamentozai ārstēšanai, šiem kumeļiem svarīga ir augstvērtīga barība, lai veicinātu to attīstību un augšanu. Pirmās 14 kumeļa dzīves dienas ir izšķirošās, lai tas spētu bez problēmām pielāgoties pastāvīgai dzīvei un vēlāk būtu vesels. Lai uzturētu ķermeņa temperatūru un apmierinātu paaugstinātās prasības pēc enerģijas slimību laikā, ir jānodrošina šķidruma uzņemšana organismā. Iespējams, vetārstam var nākties nodrošināt papildus šķidrumu un enerģijas avotu ar infūzijas palīdzību.
Pie otrās slimo kumeļu grupas pieder neinfekciozās centrālās nervu sistēmas slimības. To simptomi parādās īsi– 24-36 stundas – pēc dzemdībām un izpaužas kā krampji – kumeļš nespēj atrast ķēves pupu un zaudē zīšanas refleksu. Konkrētais šīs slimības (ko dēvē arī par nepareizas pielāgošanās sindromu) rašanās iemesls nav zināms, taču tā izriet no asinsizplūdumiem centrālās nervu sistēmas un muguras smadzeņu rajonā un ļoti iespējams, ka ir sekas skābekļa badam dzemdību laikā. Par laimi tas nenotiek bieži. Arī šādiem kumeļiem papildus medikamentozai ārstēšanai ir nepieciešams barošanas režīms, lai tie paliktu gana spēcīgi un nervu traucējumi varētu pāriet.
Ja kumeļam ir pārāk apaļīgs vēderiņš, lai gan vēdera izeja ir apmierinoša, bet kumeļš maz ruinē un visumā ir apātisks, aizdomas liecina par urīnpūšļa plīsumu. Šī iedzimtā defekta gadījumā pūšļa sieniņa nav pilnībā noslēgusies, tādēļ urīns nonāk vēdera dobumā. Ja šo problēmu konstatē savlaicīgi, to var novērst ar operācijas palīdzību.
Asins nesaderība
Pieredzējis zirgaudzētājs spēj atpazīt arī t.s. jaundzimušo izoeritrolīzi jeb jaundzimušo dzelti. Tās skartie kumeļi paliek arvien vājāki, bet gļotādas iekrāsojas dzeltenas. Dzelte ir neparasta, bet ne reti sastopama jaundzimušo kumeļu slimība. To izraisa nesaderība starp mātes un kumeļa asinsgrupām; ķēve izstrādā antivielas pret sava kumeļa eritrocītiem (sarkanajiem asinsķermenīšiem). Tā kā šīs antivielas ar pirmpiena palīdzību nonāk kumeļa ķermenī, tā sarkanie asinsķermenīši tiek iznīcināti, kas izraisa vājumu, ēstgribas trūkumu, pazeminātu ķermeņa temperatūru un dzeltenas gļotādas rašanos. Arī šajā gadījumā pēc iespējas ātrāka ārstēšana, tai skaitā ar asins pārliešanu, var būt izšķiroša kumeļa dzīvībai.
Nabas iekaisums
Vēl viena no komplikācijām, kas var rasties jaundzimušajiem kumeļiem, ir nabas iekaisums. Kumeļi praktiski vienmēr piedzimst ar vēl piestiprinātu nabas saiti, kura saplīst tai paredzētajā vietā, kumeļam vai mātei kustoties. Tādēļ cilvēkiem būtu jāiejaucas un jāpārgriež nabas saite tikai izņēmuma gadījumos. Svarīgi ir dezinficēt nabas saites paliekas uzreiz pēc dzemdībām un pirmajās kumeļa mūža dienās. Tomēr var rasties nabas iekaisums, kā arī citas komplikācijas, kā rezultātā var būt nepieciešams atkārtoti atvērt nabu.
Jaundzimušie kumeļi – cik svarīgs ir siltums?
Cilvēkiem allaž liekas pārsteidzoši, cik viegli kumeļi panes atrašanos aukstā stallī vai pat ārā pie zemas gaisa temperatūras. Vesels, labi attīstījies kumeļš viegli pārnes zemu temperatūru, jo pat ar mitru apmatojumu un aukstumu tas spēj uzturēt un pat paaugstināt savu ļoti efektīvo „iekšējo temperatūru”. Veseli kumeļi jau pēc dzimšanas ir savā ziņā neatkarīgi, jo spēj pēc divām stundām jau stāvēt, pēc 2-3 stundām var zīst un pēc vēl pāris stundām pat lēkšot.
Šī patstāvība izpaužas arī vesela, nobrieduša kumeļa spējā paaugstināt un uzturēt savu iekšējo temperatūru vēlamajā līmenī. Tikai tad, kad ir ekstrēmi auksts, arī vesels kumeļš vairs nespēj kompensēt zemās temperatūras bez palīdzības (stallis, salmi).
Kādiem mehānismiem šajā procesā ir galvenā loma? Pēc dzemdībām kumeļam pirmo reizi pašam nākas regulēt savu temperatūru. Uzreiz pēc piedzimšanas tā ir aptuveni tāda pati kā ķēvei – 37,5°C un stundas laikā pieaug aptuveni līdz 38,5°C. Šis temperatūras pieaugums notiek par spīti slapjam apmatojumam un nereti zemai āra temperatūrai, jo lielākā daļa kumeļu nāk pasaulē ziemā vai pavasarī.
Siltums (enerģija) rodas, sadedzinot barības, tauku un glikogēnu rezerves. Šajā svarīgajā periodā pēc piedzimšanas, kamēr kumeļš vēl nav saņēmis pienu, tas izmanto savas iekšējās rezerves. Glikogēna rezerves pietiek tikai kādai stundai, tādēļ nozīmīgākas ir taukaudu rezerves. Veseliem kumeļiem šo enerģijas rezervju ir pietiekami, lai izturētu kritisko periodu jaunajā vidē, ārpus mātes dzemdes, pirmo sešu stundu laikā. Tas gan attiecās tikai uz temperatūru, bet ne uz antivielu uzņemšanu ar pirmpiena palīdzību. Jau tūlīt pēc piedzimšanas kumeļi māk „trīcēt”, kas ir svarīgs process siltuma ražošanai.
Veseliem kumeļiem ir pietiekami daudz zemādas audu un biezs apmatojums. Pateicoties šai izolācijas kārtai, siltums tik ātri netiek zaudēts. Pāragri dzimušiem, neattīstītiem vai slimiem kumeļiem turpretī ir grūtības paaugstināt savu iekšējo temperatūru pēc dzimšanas līdz 38,5 grādiem un uzturēt to šādā līmenī vairāku iemeslu dēļ:
– tiem ir nepietiekams svars dzimšanas brīdī;
– tie ir vispārīgi vāji, tiem nepieciešams ilgāks laiks, lai pieceltos un sāktu zīst;
– to apmatojums ir īss un plāns;
– tiem ir maz glikoigēna un tauku rezervju;
– slimi kumeļi mazāk dzer un daudz guļ, zaudējot daudz siltuma;
– tiem nepieciešams vairāk kaloriju, lai cīnītos ar slimību.
Daba ir parūpējusies par to, lai veseli kumeļi, pat piedzimuši sliktos laika apstākļos, spētu izdzīvot. Ja turpretī kumeliņš ir slims, tam nepieciešams papildus siltums. Tiem vajadzīga visa enerģija/kalorijas, lai uzturētu savu temperatūru, augstu un vispār izdzīvotu.
Pat ar nelielu palīdzību mēs varam daudz paveikt, lai uzlabotu šādu kumeļu izdzīvošanas iespējas.
Kā sasildīt kumeļu?
Daudz sausu salmu, regulāra kumeļa piecelšana kājās, lai tas pazīstu, barošana no pudelītes un apsegšana ar segu ir paņēmieni, ar kuru palīdzību slimajam kumeļam var krietni palīdzēt. Sega nav tikai kumeļa lutināšanai, bet gan kalpo kā palīglīdzeklis slimu, vāju jaundzimušo kumeļu sildīšanai, kuri nevar atļauties tērēt ar mātes pienu uzņemtās kalorijas siltuma ražošanai un uzturēšanai. Var izmantot šim nolūkam pat vecu džemperi, kuru uzvilkt kumeļam.
Ja kumeļa ķermeņa temperatūra krītas, tā izdzīvošanas izredzes arvien pasliktinās. Ir svarīgi bieži mērīt jaundzimušā kumeļa temperatūru! Nereti klīnikā atved slimu kumeļu ar tekstu – viņam ir drudzis! Tomēr reti kad audzētāji atpazīst, ka pazemināta ķermeņa temperatūra ir krietni bīstamāka nekā paaugstināta.
Elpošanas ceļu slimības
Papildus caurejai elpošanas ceļu slimības ir viena no biežāk sastopamām problēmām kumeļu audzēšanā. Izdalījumi no deguna un klepošana bieži netiek uztverti nopietni, un, tā kā kumeļi uzturas ganībās, slimības bieži vien paliek nepamanītas. Nereti tādā veidā jau agrīnā vecumā rodas bojājumi, kas būtiski ietekmē pieauguša zirga slodzes nestspēju.
Kumeļiem izdalījumus no deguna un klepošanu var izraisīt vīrusi, baktērijas, parazīti un slikti turēšanas apstākļi. Lielākoties slimības ierosinošās baktērijas tiek ieelpotas, nereti arī iedarbojas vienlaicīgi vairāki izraisītāji. Vīrusi bieži vien vispirms uzbrūk plaušām.
Daudzi kumeļi pārcieš šos uzbrukumus bez problēmām. Citi neatkopjas, un rodas tādas komplikācijas kā bronhīts vai pat plaušu iekaisums. Iemesls tam teju vienmēr ir sekundārā infekcija ar baktēriju iedarbību. Arī citi faktori kā stress, pārlieku liels zirgu un kumeļu skaits nelielā platībā un slikti turēšanas apstākļi (nekvalitatīvi, putekļaini pakaiši, putekļainas ganības, slikta ventilācija stallī) spēlē lielu lomu. Atkarībā no kumeļa vecuma liela nozīme ir uzņemtajam pirmpienam. Plaušu problēmas var izraisīt arī iekšējie parazīti. Tie ne tikai noslogo imūnsistēmu – tiešas problēmas rodas arī kāpuru pārvietošanās uz plaušām un zarnām, kur tie aug un attīstās, tādējādi izraisot mērenu plaušu iekaisumu.
Rinopneimonijas vīrusi ir vēl viens iespējamais iemesls augšējo elpošanas ceļu slimībām. Tie izraisa akūtu, lipīgu saslimšanu ar drudzi, kas sākotnēji izpaužas kā galvas un augšējo elpošanas ceļu gļotādu iekaisums. Eiropā rinopneimonijas vīruss ir sastopams visās valstīs. Paralēli augšējo elpošanas ceļu iekaisumam rinopneimonijas vīruss grūsnai ķēvei var izraisīt arī abortu un bojājumus muguras smadzeņu rajonā. Rinopneimonijas gadījumā vīrusu pārnēsāšana notiek klasiskas pilienu infekcijas veidā no viena dzīvnieka uz otru, tādēļ ļoti nozīmīga ir higiēna. Gļotaini izdalījumi no deguna ir novērojami biežāk kā klepus. Ja elpošanas ceļu infekcijas izraisa rinopneimonijas vīruss, ir gana labas izredzes panākt pilnīgu izārstēšanos, turpretī kumeļiem ar bakteriālu sekundāro infekciju šīs izredzes ir mazākas.
Gripa
Gripas vīrusi izraisa akūtu elpošanas ceļu saslimšanu ar drudzi (līdz 41°C). Pretstatā rinopneimonijai bieži ir dzirdams skaļš, rejošs klepus. Ja drudzis saglabājas vairākas dienas, ir iespējama sekundārās infekcijas rašanās, lielākoties tieši saskaroties ar citiem zirgiem un ieelpojot infekcijas pilienus.
Atsevišķos gadījumos maziem kumeļiem gļotaini-strutainu bronhītu vai plaušu iekaisumu var izraisīt adenovīrusi. Kumeļš tad ir apātisks, viņam ir spēcīgs drudzis, gļotaini, vēlāk strutaini izdalījumi no deguna un arī ūdeņaina caureja. Vīrusi lielākoties tiek uzņemti ieelpošanas ceļā. Pret adenovīrusu infekcijām nav nekādas īpašas ārstēšanas, tādēļ ir jāapkaro simptomi un jāievēro profilaktiskās aizsardzības pasākumi pret bakterioloģiskajām sekundārajām infekcijām.
Ja ķēve un kumeļš dzīvo nemainīgā zirgu barā un ķēve ir vakcinēta pret gripu, arī kumeļu ir jāvakcinē pret gripu aptuveni 6 mēnešu vecumā, bet tikai tādā gadījumā, ja vietējais vetārsts ir veicis iepriekšēju izmeklēšanu un atzinis kumeļu par veselu un pietiekami vecu vakcinācijai. Tas pats attiecās uz rinopneimonijas vakcīnu. Aptuveni pēc sešām nedēļām ir jāveic atkārtota vakcinācija. Protams, nedrīkst aizmirst vakcināciju pret tetanusu, kas notiek vienlaikus ar vakcināciju pret gripu.
Baktēriju izraisītās infekcijas nereti ir ļoti viltīgas, jo var ilgstoši noritēt praktiski nemanāmi. Kumeļi, kuriem ir bronhīts, nereti tiek pamanīti tikai paaugstinātas temperatūras un klepus dēļ. Tādēļ ir ļoti svarīgi regulāri mērīt temperatūru kumeļiem. Kumeļi pēc dabas var būt diezgan dzīvelīgi un tomēr vienlaikus ar paaugstinātu temperatūru. Tādējādi elpošanas ceļu slimības tiek pamanītas pārāk vēlu. Izmeklējumos visbiežāk sastopamās ir streptokoku un rodokkoki. Šīs baktērijas ir sastopamas zemē, stallī, apkārtējā vidē un ķēves izkārnījumos. Infekcija rodas lielākoties ieelpošanas ceļā, kumeļa plaušās lēnām veidojoties abscesiem. Daži kumeļi pārcieš šo infekciju bez ārstēšanas, citi turpretī iet bojā pāris dienas pēc saslimšanas konstatēšanas. Lielākā problēma ar šāda veida infekcijām ir to lēnā norise. Pēc inficēšanās kumeļi var nedēļām ilgi neizrādīt nekādas slimības pazīmes. Tikai klīniskie un sonogrāfiskie izmeklējumi apvienojumā ar asins analīzēm ļauj laicīgi konstatēt šo abscesu esamību.
Vispārīgi ir ieteicams pārbaudīt šo baktēriju esamību ganībās, staļļos un aplokos, nosūtot zemes paraugus uz laboratoriju izmeklēšanai. Ja kumeļš ir bijis svešā vidē, piemēram, ķēvi vedot uz lecināšanu ārpus pašmāju staļļa, tas ir rūpīgi jānovēro pēc tam. Infekcijas risks pieaug proporcionāli tam, jo siltāka un putekļaināka ir kumeļa dzīves vide. Pašlaik pret šīm baktērijām nav pieejama vakcīna. Dažās valstīs pēc piedzimšanas tajos staļļos, kur ir konstatētas šīs baktērijas, kumeļiem dod īpašus imunitātes serumus, tomēr šādas terapijas iznākums nav skaidri noteikts. Ja kumeļam tiek konstatēti plaušu abscesi, praktiski vienmēr tos izraisa Rhodococcus Equi infekcija. Slimības norise ir jākontrolē ar klīnisko, sonogrāfisko un laboratorijas izmeklējumu palīdzību.
Arī citas baktērijas var izraisīt plaušu iekaisumus, piemēram, streptokoki. Šī suga ir sadalīta vairākos apakšveidos, viens no kuriem izraisa ienāšus. Ienāši lielākoties skar jaunzirgus, dažos gadījumos arī kumeļus. Teju vienmēr viens no simptomiem ir limfmezglu iekaisums galvas rajonā, retāk novērojami izdalījumi no deguna un klepus. Infekcija tiek pārnēsāta no zirga uz zirgu, bet pietiek arī kontakts ar koplietošanas barības spaiņiem, birstītēm vai rokām.
Kumeļiem, kuriem ir plaušu saslimšanas, ir ļoti svarīgi noteikt saslimšanas iemeslu, kas ir iespējams tikai sadarbībā ar vetārstu. Tomēr ir jāapzinās, ka ārkārtīgi svarīga ir higiēna – tīri pakaiši, putekļu neesamība ganībās, svaigs gaiss stallī, ķēvju vakcinēšana, kā arī regulāra attārpošana. Slimu kumeļu ārstēšana ir dārga, un profilakse allaž ir labākās zāles!
Rakstu sagatavoja Sigita Eitcena, izmantojot St.Georg materiālus
Lasīt turpinājumu:


