Viss par purnenēm I daļa: purnenes vēsture

Gadu desmitiem ilgi pasaules jāšanas sporta mēdiji neinteresejās par purnenēm (jeb kapsulām), taču pēdējos gados šī zirga iemauktu sastāvdaļa ir nonākusi daudzu ziņu virsrakstos, diemžēl nepatīkamu iemeslu dēļ. Bieži vien tiek pārvilktas purnenes iejādē vai pārlieku zemu uzliktas purnenes poniju klasēs; purnenes tiek nepareizi izmantotas vai nu, lai slēptu problēmas zirga apmācībā, vai tīrās nezināšanas dēļ.

Purnene 18. gadsimta gleznā "Kungs uz sirma zirga”, autors Džordžs Stabs (George Stubbs) (1781)

Tas izraisa pamatotu jautājumu – vai ir lietderīgi, ka stjuarti sacensībās pārbauda pareizu purnenes novietojumu tikai pēc tam, kad CDI līmeņa shēma ir noslēgusies, nevis pirms izgājiena uz laukuma? Starptautiskā Jāšanas sporta izpētes sabiedrība (ISES) ir pacēlusi nepareizu purneņu lietošanu zinātniskā līmenī. Lai gan tā ar nožēlu met sliktu ēnu pār purneņu lietošanu, tomēr šī organizācija gluži pamatoti norāda uz to, ka pārvilktas purnenes ir rādītājs, kas liecina par nepareizu attīstības virzienu iejādē pat visaugstākajos sporta līmeņos.

Purnenes uzmanības centrā

Rūpējoties par zirgu labklājību, ir svarīgi aktualizēt nepareizu un kaitējošu purneņu lietošanu. Interneta portāla Eurodressage redaktore Astrida Appela jau rakstīja par šo tēmu redaktora slejas rakstā „A slip of the tongue” 2011. gada jūnijā. Lai gan kritiska attieksme ir lietderīga, rūpējoties par zirgiem, atrodas arī gana fanātiskas personas, kas nosoda jebkādu purneņu lietošanu un uzskata to uzlikšanu vien par nežēlīgu izturēšanos pret četrkājainajiem draugiem. Šie cilvēki vienkāršo un šķietami atrisina jautājumu, apgalvojot, ka jāšana bez purnenes vislabāk spēj parādīt, kuriem jātniekiem ir viegls un ideāls kontakts, un kuriem nav.

Tāpat kā visās lietās pasaulē, pelēkā zona starp balto un melno ir ļoti plaša. Tas attiecas arī uz purneņu jautājumu. Šajā apskatā par purnenēm mēs centīsimies izgaismot doto jautājumu no dažādām perspektīvām un, tā vietā, lai koncentrētos uz to, ko purnenes var nodarīt zirgam, mēs palūkosimies arī, no kurienes tās cēlušās, kā attīstījušās un kā tās var būt lietderīgas iejādes zirgu trenēšanā.

Grisone

Vēsture: purnenes evolūcija

Tiek uzskatīts, ka vēl ilgi pirms cilvēki zirga mutē ievietoja pirmās trenzes, kas bija izgatavotas no koka vai dzelzs, viņi izmantoja deguna kaula jūtīgumu, lai kontrolētu zirgus. Aptuveni 7000 gadus pirms mūsu ēras pajūgu braucēji izmantoja purnenes, kas līdzinās Hanoveras zemā tipa purnenēm; tās tika novietotas tik zemu, ka iespiedās nāsīs, ja groži tika pievilkti, un tādējādi neļāva zirgam elpot. Vēstures hronikās rakstīts, ka šādi zirgi tika apstādināti. Vēlāk skulptūras, kas tika atklātas Persijā, 1000 gadus vēlāk zirgi tika pirmo reizi atainoti „kontaktā”, ar noapaļotu kaklu un galvu uz vertikāles. Tā kā tolaik izmantoja smagnējus, masīvus ērzeļus un lauznis vēl nebija izgudrots, eksperti uzskata, ka uz skulptūrām atainotās purnenes bija aprīkotas ar robiem vai dzelkšņiem, lai kontrolētu zirga spēku un liktu tam nolaist galvu.

16. gadsimtā, kad Itālija kļuva slavena kā mākslas centrs, tolaik gleznotie zirgi joprojām bija smagnēja tipa, un to kontrolēšanai cilvēkam bija nepieciešams ievērojams spēks, lai gan tolaik jau bija izgudrots un līdz smalkumam noslīpēts laužņa tipa mutes dzelzis. Asi laužņi un „careta”, dzelkšņotas purna siksnas ar pievienotām pavadām – tas viss tika izmantots zirgu pakļaušanai. Purnenes gan ne vienmēr bija dzelkšņotas, reizēm tās bija vienkāršas ādas strēmeles. Tiek uzskatīts, ka slavenais Grisons izmantoja purneni, kura tika dēvēta par “capezona” – pie tās tika piestiprinātas pavadas, un purnene savilkās ciešāk, saīsinot pavadas.

Tāda purnene, kuru mēs pazīstam mūsdienās, ir salīdzinoši nesens ekipējuma izgudrojums, kas sākotnēji attīstījās no kavesona, kuru mūsdienās joprojām izmanto kordojot, strādājot no zemes vai pat jājot. Visvienkāršākā purnene ir attēlota Fransuā Robišona de la Gerinjēra slavenajā rokasgrāmatā “Ecole de Cavalerie” (“Reitkunst” jeb Jāšanas māksla), taču tādu iespējams aplūkot jau senākajās gleznās. Tā ir vienkārša plāna un plakana ādas strēmele, kura katrā malā tiek izvērta cauri sānu siksnu apakšējām daļām. De la Gerinjērs nav minējis neko par šo purneni, nedz par tās uzbūvi vai mērķi. Tā vietā viņš paskaidroja krietni sīki, kā jātnieks var atrast piemērotāko trenzi, aprakstot, kā dažādas trenzes darbojas zirga mutē un kā tās pielāgojas dažādām mutēm.

Ekipējums Fransuā Robišona de la Gerinjēra slavenajā rokasgrāmatā „Ecole de Cavalerie”

Viņš neminēja ne vārda par attēloto purneni tāpēc, ka neuzskatīja to par svarīgi praktizētajai jāšanas mākslai, un tā pildīja tikai dekoratīvu funkciju. De la Gerinjērs norādīja, ka svarīgākais jāšanā ir jātnieka rokas un spriestspēja. Bez šiem priekšnosacījumiem par vislabākie iemaukti būtu bezjēdzīgi. Vienkāršā purnene, kas tika attēlota “Ecole de Cavalerie”, joprojām ir redzama, piemēram, mūsdienu iemauktos, kas tiek izmantoti zirgu izstādēs vai ērzeļu iemauktiem. Tās funkcija ir tikai dekoratīva.

Zemās purnenes noteica standartu

Purnene, kas neilgi pēc savas izgudrošanas sāka dominēt jāšanas sportā līdz pat 20. gadsimta 70’tajiem gadiem, tiek dēvēta par zemo purneni jeb Hanoveras purneni.

Felikss Burkners (1883 - 1957) jāj ar traķēņu šķirnes zirgu Spion, izmantojot zemo purneni

To izgudroja 19. gadsimtā Ernsts Frīdrihs Zeidlers, vācu treneris, kas strādāja Spāņu Jāšanas skolā Vīnē leģendārā meistara Maksimiliāna fon Veirotera vadībā. Izmantojot par pamatni tradicionālo kavesonu, viņš izstrādāja zemās purnenes dizainu, kuru nosauca par godu Vācijas slavenajai kavalērijas skolai Hanoverā, kur Zeidlers arī bija strādājis.

Lai gan to nav viegli pielāgot pareizi visiem zirgiem, šī purnene bija visizplatītākā parastajiem iemauktiem gadu desmitiem ilgi un kļuva par daļu no tradicionālā ekipējuma, kuru izmantoja Spāņu Jāšanas skola Vīnē. Zemā purnene parādījās izrāžu laikā, demonstrējot zirgus darbā no zemes vai grožos, vai prezentējot jaunos ērzeļus parastajos iemauktos. Arī Karaliskajā Andalūzijas jāšanas skolā Heresā de la Fronteirā un Portugāļu Jāšanas mākslas skolā Lisabonā joprojām tiek lietotas zemās purnenes, ja zirgi tiek jāti ar parastajiem iemauktiem vai strādāti rokās no zemes.

Purnene ar astotnieka siksnu (arī dēvēta par Āhenes purneni), kas nenoliedzami ir populārākā iejādes jātnieku vidū mūsdienās, parādījās salīdzinoši vēlu. Precīzs tās izgudrošanas datums vai arī pats izgudrotājs nav zināmi, taču tiek lēsts, ka tā parādījās konkūrā 20. gadsimta 60’to gadu beigās, un tās sākotnējais mērķis bija efektīvi aiztaisīt zirgiem muti. Tā kalpoja arī kā palīgierīce, pie kuras piestiprināt fiksēto martingalu – šāda prakse gan mūsdienu konkūrā nav atļauta. No konkūra nometnes tā pārcēlās uz iejādes nometni aptuveni 20. gadsimta 80’tajos gados, un ir krietni pārspējusi zemo purneni, kas bija tik populāra iejādnieku vidū desmitiem gadu pirms tam.

Meksikāņu tipa krustotā purnene tika nosaukta par godu zirgam „Grakle”, kas uzvarēja Britu nacionālajā čempionātā 1931. gadā, nēsājot šādu purneni. Sākotnēji to izmantoja konkūrā panākumiem bagātā meksikāņu konkūra komanda 40’to gadu beigās, un tā joprojām ir gana populāra konkūra vai trīscīņas jātnieku vidū. Šī purnene gan nekad neizplatījās iejādnieku frontē, lai gan retumis to var redzēt ikdienas treniņos.

Purnenes lietošanas mistērija

Mūsdienās daudzi žurnāli visā pasaulē arvien publicē rakstus, demonstrējot dažādos purneņu veidus un paskaidrojot to funkciju un noregulēšanu, taču vairums „veco meistaru” literāro rokasgrāmatu nesniedz sīkus aprakstus par šo jautājumu. Iemesls varētu būt, ka tolaik bija tikai viens vai divi purneņu tipi – zemā un angļu tipa – vai arī bija tikai dabiski, ka katriem iemauktiem bija purnene, un nebija jārisina diskusijas par to „ar vai bez” vai „ar kuru”, kā pašlaik.

Vienā no Vācijas populārākajām rokasgrāmatām jāšanā – Vilhelma Muselera “Reitlehre”, kas pirmo reizi tika publicēta 1930. gadā un tiek joprojām izdota, ir paskaidrots, ka purnenes mērķis ir saturēt trenzi taisni un vietā un nepieļaut, ka zirgs atver muti, tādējādi izvairoties no pavadu ietekmes. Muselers ir uzskaitījis lielāko daļu izmantoto purneņu veidu, taču nav minējis ne vārda par to, kā tās būtu jānoregulē vai kā tās iedarbojas uz zirgu. Vai, rakstīdams grāmatu vairāk nekā pirms 80 gadiem, Muselers pieņēma, ka jātnieki bija gana kompetenti, lai zinātu, kā regulēt un lietot purnenes paši?

Ričards Vetjens (1891 - 1966) ar Pluto Kerka

Ričards Vetjens, slavens vācu iejādes jātnieks un treneris, kas darbojās II Pasaules kara laikā, savā rokasgrāmatā “Das Dressurreiten” norādīja, ka pareizi noregulēti iemaukti ir ļoti svarīgi, ja jātnieks vēlas sasniegt panākumus iejādē. Viņš ieteica piestiprināt purneni pie katriem iemauktiem, un, spriežot pēc apraksta, viņš atsaucās uz zemo purneni šajā gadījumā. Viņa skatījumā purnenes mērķis bija zirgam neatļaut atvērt muti, taču viņš brīdināja lasītājus, ka purneni drīkst pievilkt tikai tik cieši, lai zirgs varētu gremot un košļāt.

Lai gan šīs un vēl citas senās rokasgrāmatas, kā, piemēram, tās, kuras sarakstīja Birkners, Podhajskis, Šteinbrehts, Zeinigs, Dekarpentrī vai Birgers, nezaudē savu popularitāti un tiek pārdrukātas atkal un atkal, tirgū pašlaik parādījušās jaunākas grāmatas, kuras iemantojušas popularitāti lasītāju vidū.

Britu olimpiskā iejādes jātniece Dženija Loristone-Klarka sarakstīja grāmatu “The Complete Guide to Dressage”, kas pirmo reizi nāca klajā 1987. gadā; tajā autore pieminēja purneni ar astotnieka siksnu un zemo purneni. Autore uzsvēra, ka astotnieka siksnai jānotur trenze vietā, un ieteica lasītājiem pievērst uzmanību tam, lai pareizi noregulētu zemo purneni. Loristone-Klarka brīdināja – ja augšējā purnenes daļa ir pārāk gara, tā traucē trenzei un rada nepārtrauktu spiedienu, kas var novest pie problēmām ar mēli. Iejājot jaunzirgus, nu jau pazīstamā FEI tiesnese ieteica izmantot sākumā izmantot kavesonu, nevis purneni. Pārsteidzoši, ka vienā no pēdējo gadu populārākajiem izdevumiem “Dressurreiten”, kuru sarakstījušas daudzkārtējā olimpiskā jātniece Kira Kirklunda un olimpiskā tiesnese Jitte Lemkova, vispār nav pieminētas purnenes.

Rakstu sagatavoja S.Eitcena

Raksta atsauce: Eurodressage

Titulbildes atsauce

Atpakaļ

2 komentāri

  • Jātniece

    Jātniece Liels paldies zirgam.lv komandai par šī raksta iztulkošanu. Ļoti ceru arī uz pārējiem eurodressage.com rakstiem par purnenēm, jo tur jau ir ļoti daudz daļas :)

    16. februāris, 2012 @ 22.31
    • admin

      Zirgam.lv » Jātniece Paldies par jaukajiem vārdiem! Otrā daļa ir tepat aiz stūra... :)

      16. februāris, 2012 @ 22.49

Komentējiet

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase