Armanda Lauku jātnieku kluba saimniecība pirms vairāk nekā pusotra gada cieta ugunsgrēkā. Nodega gan nesen uzbūvētais jaunais stallis, gan vecā zirgu novietne, šķūnis, līdz ar šīm ēkām aizgāja bojā arī saimnieku dzīvesvieta. Cilvēki un dzīvnieki palika klaja lauka vidū bez nekā, tik vien kā bija izdevies izglābt šo to no iedzīves. Par šo dramatisko notikumu vēstīja gandrīz visi Latvijas lielie plašsaziņas līdzekļi. Daudzi tolaik, 2009. gada vasarā, neticēja, ka Armandam Šteinam un Baibai Grīvītei pietiks spēka un līdzekļu, lai 1998. gadā labi iesākto kluba darbību atjaunotu. Tomēr, pateicoties saimnieku cietajam „krampim” un lielajai cilvēku atsaucībai, klubs turpināja darboties un jau līdz Ziemassvētkiem zirgiem bija uzbūvēts jauns stallis. Kā Armandam, Baibai un viņu palīgiem klājas 2011. gadā? Žurnāla “Zirgam” veidotāji devās ciemos uz Armanda Lauku jātnieku klubu (ALJK) viesos. Zirgam.lv turpina iepazīstināt ar žurnāla “Zirgam” pirmā numura materiāliem.
Neticējām, ka tas notiek ar mums
Armands, Baiba un viņas māsa Anitra mūs sagaida ar karstu tēju un gardām bulciņām. Runājamies jāšanas instruktoru namiņā, kurā novietotas arī zirglietas. Nelielā koka ēka Armanda ģimenei bijusi vienīgā pajumte pēc ugunsgrēka – nodzīvojuši līdz pat ziemas sākumam, kad no vairākiem konteineriem tapusi pašu mājvieta. Saruna ievirzās atmiņās par “toreiz”, kad, kā Baiba saka, viņa nav spējusi noticēt, ka tas notiek ar viņu un viņas ģimeni.
„Tajā dienā mēs ar Baibu aizbraucām tepat 30 kilometrus tālāk paskatīties, vai sienu jau nevar rullēt, un tai brīdī
mums piezvanīja – šķūnī siens aizdedzies! Bet mums tur 80 tonnas, un vēl vējš no īstās puses…,” nelaimīgo dienu atceras Armands. „Dzirkstele ieskrēja sausā sienā, un jau pēc pāris minūtēm tur klāt nevarēja vairs pieiet – uzrāva liesmas, vējš iepūta, karstums mežonīgs – šķūnī stāvošās tehnikas motoriem alumīnija korpusi nokusa, stikls tecēja kā ūdens… Atbrauca pažarnieki, sāka dzēst, bet ūdens nemaz līdz liesmām netika! Dega ar tādu spēku, ka ūdens no šļūtenes lidoja līdz ēkai, bet tur vienkārši cēlās gaisā – ne iztvaikoja, bet liecās uz augšu, tik liels bija liesmu sakarsētā gaisa spiediens no apakšas.”
15 minūtes pēc nelaimes ziņas saņemšanas saimnieki bijuši atpakaļ sētā, bet nekas vairs nav bijis glābjams. Uguns aprijusi saimniecību vienā paņēmienā – šķūņi, staļļi un dzīvojamā ēka jau bija sabrukuši liesmās. Laime nelaimē, ka zirgus un citus mājdzīvniekus cilvēki paspēja izvest ārā, un neviena dzīva radība ugunsgrēkā necieta. Ar siltu vārdu saimnieki atcerējās trīs vīrus, kuri pirmie devušies palīgā. „Viņi uzradās nez no kurienes – laikam brauca garām pa šoseju un redzēja ugunsgrēku. Uzreiz noprasīja, kur mājā atrodas gāzes baloni un ķērās pie lietas. Pateicoties viņiem, izdevās izglābt no kabineta vismaz kādu daļu arhīva, vēl šo to,” stāsta kluba instruktore Anitra.
„Protams, zaudējums bija mežonīgs, ja skaitām naudā, tad tie bija vairāki simti tūkstošu,” lēš Armands.
Talcinieki brauca trīs mēnešus
Vēsts par notikušo nelaimi izplatījās zibens ātrumā – jau tajā pašā dienā, 29. jūlijā, internetā, radio un tālrādes kanālu ziņu blokos parādījās apraksti un sižeti par ugunsgrēku, kā arī aicinājumi doties palīgā. Nākamajā rītā kluba teritorijā vaiga sviedros rāvās vairāki simti palīgu. “Tā palīdzība, ko saņēmām no cilvēkiem, nav nekādā naudā, nekā citādi saskaitāma… Talcinieki trīs mēnešu garumā brauca ik dienu no visas Latvijas, iesākumā vairāk, kad vajadzēja vākt nost to, kas gājis postā, bet vēlāk skatījāmies pēc tā, cik daudz kurā dienā darāmā,” ar pateicību atceras Armands.
Taču cilvēku sniegtā palīdzība nav aprobežojusies ar fizisko darbu – kluba atjaunošanai saziedoti vairāki tūkstoši latu, lauksaimnieki atveduši sienu un auzas, draugi un paziņas līdzējuši sagādāt būvmateriālus. Stallis zirgu novietošanai bijis uzsliets līdz Ziemassvētkiem, bet saimnieku dzīvošanai līdz ar ziemas atnākšanu sagādāti dzīvojamie vagoniņi. „Nu, tā mēs izķepurojāmies, ziemu izturējām, bet pavasarī izrādījās, ka sezona nesākas!” rūgti nosmej Armands. Tā par sevi atgādināja ekonomiskā krīze. “Ja ugunsgrēks būtu noticis pirms gadiem trim, tad vēl nebūtu tik smagi, jo, kārtīgi strādājot, varētu vismaz kādu daļu nopelnīt. Bet šajā krīzes laikā faktiski darbojamies izdzīvošanas režīmā, katru lieko latiņu ieguldot saimniecības atjaunošanā.” Peļņa pagājušajā gadā bijusi daudz mazāka par plānoto, un bez atsaucīgu cilvēku palīdzības kluba atjaunošana būtu varbūt pat neiespējama.
Pašu ērtības – pēc tam
Tomēr pat “izdzīvošanas režīmā” saimnieki nākotnē raugās optimistiski un paredz, ka viss pamazām ieies atpakaļ
sliedēs. ”Saimniecības atjaunošana pakāpeniski rit uz priekšu, pa druskai visu laiku būvējam kaut ko klāt,” stāsta Armands un turpina, „vairākās vietās vajag likt siltinājumu, plānojam uzbūvēt pie staļļa telpu medicīniskām apkopēm, nagu griešanai. Esam sākuši celt „sabiedrisko daļu”, kur apmeklētājiem un instruktoriem sasildīties, atpūsties, padzert tēju.” Paši gan vēl arvien dzīvo „konteineros” – savstarpēji savienotos dzīvojamos vagoniņos. Vispirms saimniecība, pēc tam pašu ērtības – kluba saimnieki seko vecai gudrībai, ko Armands lasījis pirmās brīvvalsts laika lauksaimniecības rokasgrāmatās: „Dzīvojamās mājas celtniecība ir izšķērdība, jo dzīvojamā māja naudu nenes! Nauda jāliek lopos un kūtīs.” Tāpēc vispirms tika uzsliets jauns stallis un barības novietne. Armanda klubā zirgi jāpiebaro arī vasarā, jo, lai gan teritorija ir plaša, vasaras ganību visiem nepietiek. Tomēr līdz „īstām telpām” vēl jāstrādā diezgan daudz – stallis joprojām ir “pagaidu” stadijā. Arī ūdensapgādes sistēma sakārtota „uz ātro” – vēl nesen saimnieki ūdeni nesa no akas ar rokām – vairāk kā 1000 litru dienā. Stāstot par pašreizējo situāciju, Baiba smejas: „Armands jau mani par galīgu sliņķi uzskata – ka caurām dienām guļot! Tā jau iznāk, jo es strādāju nakts maiņā – līdz vieniem diviem naktī vakara darbi, bet ap četriem jau jāķeras pie rīta barošanas. Tāpēc arī pa dienu guļu!”
Vieta, kur iepazīt zirgus
Armanda Lauku jātnieku kluba maizē dzīvo ap 40 zirgu, un darbs notiek katru dienu, izņemot ceturtdienas, kad gan zirgi, gan cilvēki atpūšas pirms palielinātās slodzes, kāda parasti ir nedēļas nogalēs. Armands sarunā uzsver, ka ALJK nav specifisks sporta klubs, bet gan vieta ikvienam, kurš vēlas tikties ar zirgiem, viņus iepazīt, iemācīties jāt un darīt citas lietas.
Klubs darbojas vairākos virzienos. Notiek cilvēku apmācīšana saziņai ar zirgiem, jāšanas nodarbības, kā arī darbs ar „problemātiskiem zirgiem” – tā ir ir komerciālā daļa, savukārt kluba paspārnē izveidotā biedrība „Zirgi – cilvēkiem” nodarbojas ar labdarību. Klubā tiek īstenots reitterapijas projekts, kuram jāsāk darboties šogad. Doma par reitterapijas attīstīšanu ar Eiropas finanšu atbalstu radusies gandrīz nejauši. Kādu dienu Baiba Salspils veikalā veikalā paņēmusi vietējo avīzi, lai gan īpaši preses slejām aizņemtības dēļ neseko. Tur nejauši pamanījusi sludinājumu, ka „Eiropa naudu dod!”, un tā nu saimnieki izprātojuši, ka vērts mēģināt.
Ar zirgiem – kā ar bitēm
No saimnieciskām lietām pamazām pārejam pie „zirgu nostāstiem”, kuru Armandam savā praksē ir atliku likām. Viņš
apgalvo, ka ar zirgiem tāpat kā ar Vinnija Pūka bitēm – nekad neko nevar zināt. Viens no sarežģītiem pasākumiem esot zirgu transportēšana. Lūk, Latgalē, esot bijis gadījums, kad zirgs furgonā mānīts sešas stundas, līdz galu galā iestumts ar traktoru. „Nekādus trankvilizatorus šādā situācijā dot nevar,” skaidro Armands, kuru nereti mēdz dēvēt par zirgu vārdotāju, lai gan viņš pats ar šādu apzīmējumu īsti nav mierā. „Zirgs nepaliek mierīgs, viņam vai nu atslēdzas galva un strādā tikai refleksi, vai arī viņš ir bliukš! un gar zemi! Mani reizēm sauc glābt situācijas, un bija tāds gadījums – tepat netālu pārstāja darboties klubs „Arizona” un deva zirgus prom uz Somiju. Nu, lūk – zirgi jau pārdoti, jākrauj furgonos un jāved prom. Bet viena ķēve “nekraujās”. Beigu beigās galva pārsista, kājas atsistas, pati nobrāzusies… Toreiz soms tā arī viņu nekur neaizveda. Dakteri Tolpežņikovi viņu sašuva, salāpīja, pēc mēneša jākrauj vēlreiz. Nekraujās! Tad nu sameklēja mani, un to jautājumu divās dienās atrisinājām tā, ka ķēve pati gāja.” Armands saziņā ar zirgiem izmanto t.s. Parelli metodi, kuras pamatā ir prasme kontaktēties ar zirgu, dzīvnieka psiholoģijas pārzināšana. Viņš ķēvi pierunāja iet furgonā, izmantojot cilvēka ķermeņa valodu un ar paša darbībām parādot viņai, ka tur nav nekā bīstama.
Taču ir situācijas, kad žestu vietā nākas izmantot stingru saimnieka vārdu un autoritāti. Tā bijis gadījumā, kad vienai ķēvei nomiris kumeļš, bet otram kumeļam – māte. Armands izmantojis savu respektu un licis ķēvei laist svešo kumeļu sev klāt. „Tā bija bara vadošā ķēve, nevienu nelaida sev klāt, kur nu vēl svešu kumeļu zīdīt! Tad nu es stāvēju klāt, un ķēve nedrīkstēja ne kāju pacelt, ne kost, neko. Es viņai teicu: „Es tev ādu nomaukšu, ja tā darīsi!” Un klausīja ar, kur viņa liksies!” sāsta Armands. „Zirgi ir ļoti gudri, pietiek pat paskatīties, nav nemaz balsī jāsaka, un viss skaidrs. Tā es trīs nedēļas katrā ēdienreizē biju klāt.”
Saruna par zirgiem neizsīkst, tāpēc vienojamies ar Armandu un Baibu, ka jābrauc ciemos vēl kādu reizi, kad vairāk pievērsīsimies Parelli metodei. Novēlam kluba ļaudīm labu veiksmi un sakām – uz redzēšanos!
a
Armanda Lauku jātnieku klubs
Tālrunis +371 29275134
e-pasts: zirgi@zirgi.lv
mājaslapa: www.zirgi.lv
Teksts: Ingus Kuplais
Foto: Klāvs Pētersons