Pēdējā intervija ar mūziķi Mārtiņu Freimani
Mārtiņš Freimanis topošā žurnāla “Zirgam” uzaicinājumam doties izjādē atsaucās labprāt, taču tikai ar vienu noteikumu – tikai uz Amazones! Ar augumā raženo, skaisto ķēvi esot iepazinies seriāla “Ugunsgrēks” filmēšanas laikā un iemīlējis viņu no sirds. Abu tikšanās Zirgzandaļu stallī notika skaistā, aukstā decembra dienā. Amazone Mārtiņu pazina un mīļi paskrubināja apkakli, viņa acis iemirdzējās priekā. Izjādē viss notika kā parasti – Amazone gāja, kur gribēja, bet Mārtiņš, mulsi smaidot, ļāvās savas sapņu meitenes kaprīzēm, vienīgi… viņi nezināja, ka šaisaulē tiekas pēdējo reizi.
Varbūt kādreiz man būs pašam savs zirgs
Tā bija visnotaļ auksta, ieputināta ziemas diena, kurā sarunājām tikšanos ar mūziķi Mārtiņu Freimani, lai dotos uz zirgu stalli Zirgzandales, Jaunmārupē. Saulīte blāvi lauzās caur biezu kā manna debess jumu – tie daži vārie gaismas stariņi, kas bija teju vai fotogrāfijas krāsu dzīvības jautājums, bet jau pēc stundas pusotras būtu nozuduši aiz gada tumšākā laika horizonta, bija jāķer kā nejauši iemaldījies kolibri putniņš šajos platuma grādos. Bet mēs apmaldījāmies. Auto navigācijas iekārtas operatores metāliskā balss bezkaislīgi diktēja vajadzīgo virzienu, taču mēs riņķojām starp mežmalām, kupenām, ik pa brīdim tajās iestiegot un šķita, ka draud izpalikt Mārtiņa sen gaidītā atkalredzēšanās ar Amazoni. Par šo skaisto ķēvi Mārtiņš runā kā par pārdabisku būtni, kas viņu reiz apbūrusi tiktāl, ka bijis gatavs ņemt un nopirkt pats savu zirgu. To, par laimi, kritiski izvērtējot savas iespējas un varēšanu uzņemties rūpes par zirgu, mūziķis nav izdarījis. Līdzīgā emocionālā iespaidā esot iegādājies automobili. Mārtiņam joprojām nav autovadītāja tiesību, taču auto garāžā stāvot. Bet zirgs jau nav mašīna. „Varbūt kādreiz, kad būšu vecs, dzīvošu lauku mājā, man arī būs zirgs. Tomēr pats sevi kā zirgkopi nevaru iedomāties. Šis darbs nav priekš manis, jo es vēlu mostos. Patiešām apbrīnoju cilvēkus, kas ar to nodarbojas – tajā jāiegulda milzu rūpes. Kaut gan tagad es saprotu, ka ar zirgiem ātri var saslimt,” atzīstas mūziķis.
Kad beidzot nokļūstam Zirgzandalēs, un Mārtiņš, savai koši dzīparotajai šallei plīvojot, ienāk stallī, viņa acis burtiski iemirdzas, atkal satiekot Amazoni: „Vai redzat? Es taču teicu – viņa ir tik daiļa un līgana. Un viņa mani atpazīst, pat gadu neredzējusi! Amazone tiešām ir īpaša – zirgu zirgs!”
Ar kuriem zvēriem tu saproties labāk – ar lielajiem vai mazajiem?
Ar jebkuru no viņiem! Jo zvēri jau paliek zvēri. Bet zirgi ir īpaši – viņi ir smieklīgi
Smieklīgi?! Zirgi taču ir tik nopietni!
Jā, tieši smieklīgi! Šīs smieklīgās epizodes visbiežāk saistās ar filmēšanos. Reiz man bija gludi skūta galva, tad mana galva dabūju vienu kārtīgu, slapju zirga buču (Mārtiņš gardi smejas – red.). Vēl esmu ievērojis, ka zirgiem ir ļoti laba atmiņa, viņi cilvēkus atpazīst pēc sejas! Kad filmējos ar Amazoni, man vienmēr kabatā bija kāds kārums, kāda maizīte. Mēs labi sapratāmies un sadraudzējāmies. Bet jau krietni pēc filmēšanās reiz draugi mani aizvilka paskatīties, kā Dinamo treneris Šuplers jās uz zirga cauri Rīgai. Pie Kongresu nama stāvēju ielas malā skatītāju rindās un, ieraudzījis Amazoni, viņu pasaucu. Kad Amazone pamanīja mani, viņai viss cits kļuva vienaldzīgs, zirgs taisnā ceļā – dipadu, dapadu! – dudināja manā virzienā! Amazone vispār ir ļoti interesants zirgs, līdzīga man – ļoti slinka, viņai ātri viss apnīk. Filmēšanas process ir grūts, brīžiem vairākkārt jāatkārto viena un tā pati darbība, kas Amazonei beidzot apnīk, un tad vari bļaustīties, cik gribi – viņa aiziet pļavā paēst…
Kā tad tev gāja ar zirga savaldīšanu – tā arī varēji bļaustīties, cik gribi?
Dzīvnieki jau cilvēku uztver kā līdzvērtīgu. Tas nozīmē, ka barā vienam ir jābūt vadonim – ja tu tas būsi, tad tevi klausīs. Uzlaist sev kaklā dzīvnieku ir ļoti nepareizi, tāpēc stingrībai jābūt. Protams, būt stingram pret kaķi ir vienkāršāk nekā pret ievērojamu muskuļu masu zirga veidolā… (Tikai pēc sarunas, kad Mārtiņš jau uzkāpis zirga mugurā un Amazone patiesi rāda savu īpašo dabu, ik pa brīdim patvaļīgi aizejot aploka malā paēst, bet Mārtiņš, sakņupis zirga mugurā, samiernieciski smaidot ļauj sevi nest, kur zirgu zirgam pašam tīk, kļūst skaidrs, ka bara vadoņa izpausmēm mājas kaķa vai Pepes priekšā viņam, visticamāk, veicas krietni labāk… – red.) Vēl esmu ievērojis, ka arī zirgam piemīt vainas apziņa, viņš apzinās, ka nav kaut ko izdarījis labi vai pareizi un pārdzīvo, ja saimnieks viņu par to sāk ignorēt. Un vēl viņi ir ļoti greizsirdīgi! Esmu ievērojis – tiklīdz vienam pievērs vairāk uzmanības, pārējie steliņģos sāk nervozēt. Tādi ir tie lopiņi…
Mārtiņ, tev nekad nav bijis kaut mazliet bail no zirga, šī lielā, majestātiskā, varenā dzīvnieka?
Nē! Kāpēc gan? Man patīk visi – ļoti patīk čūskas, reptiļi, putnu zirnekļi un tarantuli – tie ir tik samtaini patīkami, paņemti rokās. Man visi dzīvnieki vienmēr ir dzīvojuši brīvībā mājās, tos nekad neturēju būros. Mana žurciņa, kura novilka četrus gadus ilgu mūžu, pa mājām parasti staigāja kā suns pakaļ. Ir bijuši divi papagaiļi, tiesa, tie abi izlidoja pa logu… Vienīgā radība, no kuras man patiesi bail, ir lapsenes. Tās jau kož vairākas reizes, nav tā kā bites – iekož un mirst. Reiz bērnībā mani sakoda tādā vietā, ka izskatījos pēc ziloņa un vairākas dienas staigāju platām kājām… Kopš tās dienas bailes izvērtušās par fobiju… Bet no zirga man nekad nav bijis bail.
Kādas ir tavas Pepes attiecības ar zirgiem?
Viņu gan nevar laist pie zirgiem, viņa tiem pielavās klāt un nekaunīgi gramstās gar pakaļkājām. Kādā citā stallī, kur mums bija filmēšana, mājas galvenais saimnieks bija mazs šunelis, vārdā Mailo. Kā viņš tos zirgus vaktēja, dresēja, lika pie vietas – apbrīnojami! Un zirgi viņu klausīja! Patiesībā jau arī dzīvniekiem ir sava republika, ar savu attiecību shēmu un hierarhiju. Ir tik interesanti vērot, kā viņi komunicē savā starpā, kā sadala teritorijas. Esmu piedzīvojis tādu brīnumu, kad šķiet, redzēju, kā zvēri savā starpā sarunājas. Reiz, kad Pepe vēl dzīvoja Rīgā, bijām ciemos pie dziedātājas Čilli viņas dārza mājiņā Pārdaugavā – parasti devāmies tur piknikus taisīt. Savukārt kaimiņos dzīvoja milzīgs ruds runcis, varēja redzēt – visa rajona galvenais šefs. Pepe uzreiz runcim skrien klāt, kā jau mājās pieradusi pie kaķiem – parunāties. Nodomāju – nu gan Pepe tūliņ dabūs pa purnu! Bet nē! Mēs visi palikām vaļējām mutēm – kaķis acīmredzami rāmi viņai kaut ko pateica un Pepe apsēdās, un nolaida spalvu. Tai mirklī runcis iedeva viņai buču…
Vai ar dzīvniekiem saproties labāk, nekā ar cilvēkiem?
(Mārtiņš mirkli apdomā – red.) Zini, es pat teiktu, ka jā. Dzīvnieki ir mana stihija kopš bērnības. Par zirgiem gan tolaik nesapņoju, jo bērnību pavadīju pie vecmāmiņas diezgan lielā pieticībā. Vecmāmiņa, nabadzīte, jau tāpat bija spiesta pieciest visas manas izpausmes, kad stiepu mājās dzīvo radību, bet savu kabatas naudiņu tērēju zivju veikalā – pirku dzīvās karpas un vedu tās laist atpakaļ ezerā. Man bija arī vārna, kas bija izkritusi no ligzdas vēl kā mazs putnēns, to izaudzināju. Vecmāmiņa tikai vienreiz kļuva pavisam nikna, kad reiz, salasījies žurnālos, kā jākopj siseņi, tos biju savācis pļavā, salaidis nez kur sadabūtā terārijā un atnesis mājās. Kad siseņi līdz ar saules lēktu korī ik rītu sāka taisīt savu koncertu, vecmāmiņa neizturēja un lika tos palaist brīvībā.
Kādu tu iztēlojies savu sapņu zirgu?
Amazone arī ir mans sapņu zirgs – raksturā līdzīga man. Slinka un labsirdīga. Man patīk mīlīgi un slinki radījumi.
Ar Amazoni nav viegli
Staļļa Zirgzandales saimniece Sandra Zaiceva stāsta: Amazone apzinās, ka viņa ir skaista – blonda, garkājaina meitene, kura vēlas, lai viņai pievērš uzmanību visi, kas ienāk stallī. Šī desmit gadus vecā ķēvīte esot ļoti ziņkārīga un brīžiem uzvedoties gluži kā cirka zirgs – tik ļoti patīkot izrādīties, pievērst sev uzmanību. Amazone pat protot sēdēt uz dibena, gluži kā suns! Un vēl – ar muti attaisīt visnotaļ stingro staļļa durvju aizbīdni, lai pati izietu pastaigā…
„Veci cilvēki runā, ka gaišas krāsas zirgus pārējais bars nepieņem. Es par to pārliecinājos – tā arī ir. Amazonei zirgu vidū nav draugu. Ja pārējie zirgi tusējas savā starpā, viņas draugi ir cilvēki, Amazone ir vērsta tikai uz cilvēkiem. Iespējams, tāpēc viņa vairāk ar galvu domā – izdomās pati, ko vēlas un to arī darīs. Viņa ir nevis zirgs – kalps, bet zirgs – kompanjons. Tāpēc jātniekam ar Amazoni nebūt nav tik viegli,” savu mīluli raksturo Sandra. Tikmēr pati fotozvaigzne pilnībā iejutusies gaidāmajā procesā un neviltoti sirsnīgi sasveicinās ar Mārtiņu. Ja Amazoni pacienā ar kādu kārumu, ciemiņu viņa var nolaizīt slapju, sākot ar šalli, beidzot ar piedurknēm, kabatām un pat ausīm… Bet Mārtiņam Amazone velta zirgu sveicienu – ar zobiem pakņudina uz skausta. Tā zirgiem esot augstākā mīlestības izpausme. Pēc brīža mūziķim atliek vien kāpt zirgam mugurā un… cirka izrāde var sākties: kāds skrien Amazonei pa priekšu ar burkāniem, lai skaistule dotos fotogrāfam vajadzīgajā virzienā, kāds mēģina ķēvītei pielabināties, daiļskanīgi izlokot viņas vārdu, kāds atkal un atkal brīvdomātāju atsauc no siena kaudzītes… Tikmēr Mārtiņš sēž Amazones mugurā klusi kā jēriņš, dažbrīd vāri paraujot aiz pavadas, uz ko zirgu zirgs visbiežāk reaģē ar šarmantu acu skatienu, sak, vai jūs ko vēlējāties, ser? Bet varbūt tomēr nē? Un aiziet sev tīkamajā virzienā tālāk… Mārtiņš arī nepretojas, viņš nejūtas kā Latvijas lielākā zirga barvedis, drīzāk gan kā ciemiņš. Mazliet izbradājis Zirgzandaļu izšķūrētos ceļus un pāris reizes ieķēries egļu zaros, viņš drīz vien raušas no savas pasakas nost.
Droši vien tevi tagad daudzi varētu apskaust – par šo iespēju pasēdēt tik skaista zirga mugurā…
Sajūtas viņas mugurā ir fantastiskas, tikai… Man šķiet, ka būs zils dibens… (Mārtiņš smej – red.). Viņas mugurā kājas jātur tik plati – teju vai špagatā! Un kad viņa iet, pat tai līganajā gaitā, noturēties ir grūti, jo šūpo. Bet, kad palaiž riksīti, tad gan… Atzīšos, brīžiem ļoti bailīgi. Amazone jau zina, ka starp draugiem ir tādi, kurus var ekspluatēt. Es esmu starp tiem – zirgs zina, ka var darīt, ko vēlas, es neko neteikšu, varbūt tikai mazliet parāšos.
Vai ar citiem zirgiem jāt bijis vieglāk?
Jā, bet Amazone man ir vismīļākais zirgs. Vistrakākais tomēr ir jāt uz ziloņa. Indijā esmu to mēģinājis darīt – šortiņos. Pēc tam kādu laiku cīnījos ar nobrāzumiem un iekaisušu kājstarpi… Ar zirgu tomēr ir foršāk! Un Amazone ir tik skaista – nu gluži kā Kristīne Agilera! Patiešām viens no skaistākajiem zirgiem Latvijā. Viņa ir personība. Princese. Zirgu zirgs! Par suņiem ir tāds teiciens: ieskaties viņa acīs, lai saprastu, kas ir dzīve. Par zirgiem varu teikt to pašu: es ieskatījos Amazonei acīs un paliku – vov! Vienīgā starp zirgiem, ko iemīlēju no sirds.
Kitija Kārkliņa
Foto: Māris Bogustovs