Intervija ar Markusu Eningu

Šis raksts balstīts uz interviju, kas pirmo reizi tika publicēta Z-Magazine (Zangeršeides zirgaudzētavas izdevumā) 2009. gada decembra-janvāra izdevumā.

“Es gan neesmu nekāds lielais runātājs,” tā Markuss Enings uzsāk šo interviju, un nedaudz vēlāk kļūst skaidrs, kādēļ. Presei jātnieki nav nekas vairāk kā zaudēta spēle; kopš Honkongas dopinga skandāliem neviens vairs neuzdrošinās atvērt muti, jo saprot – viss, ko tu teiksi, tiks izmantots pret tevi. Markuss Enings tomēr bija gana drosmīgs, lai runātu par sevi, zirgiem un sportu.

Ikvienam, kas redz Jūs seglos, ir viegli noticēt, ka jāšana ar zirgu ir viegla nodarbe. Vai tā tiešām ir tik viegla, kā izskatās, spriežot pēc Jums?

Ir nepieciešama krietna sagatavošanās, tieši tas daudz ko izšķir. Sagatavošanās, treniņi, jo vairāk tajos iegulda, jo vieglāk ir sacensībās. Tās vienmēr ir kā smaga darba rezultāts. Es esmu augumā diezgan neliels, un tā ir vēl viena priekšrocība. Mazākiem jātniekiem vienkārši ir vieglāk, atliek tikai paskatīties uz Mereditu Maiklu-Bērbaumu, Ēriku Lamazi vai Rodrigo Pessoa.

Daudzi jaunie jātnieki sapņo par Jūsu stila imitēšanu, vai varat dot tiem kādu padomu?

Iejādes treniņi – tieši ar to viss sākas priekš konkūra jātnieka. Zināmā mērā tas ir arī attieksmes jautājums. Bet vai stils ir tik izšķirošs? Markusam Fuksam ir savādāks stils, un tomēr mēs abi gūstam panākumus.

Vai jūs savu stilu izkopāt mērķtiecīgi?

Būdams jauns jātnieks, es jāju pāris ponijus, kas nebija pietiekami ātri. Ātruma maršrutos es neko daudz nevinnēju, taču vienmēr saņēmu kaut kādu mierinājuma balvu – staļļa plāksnīti vai kaut ko tādu par labu stilu. Tas man bija vienīgais veids, kā tikt pie balvām, tādēļ es ļoti mērķtiecīgi pievērsu tam daudz uzmanības. Reizēm trūkumu iespējams pārvērst par priekšrocību. Būdams vēl jauns jātnieks es arī piedalījos praksē Vārendorfā, kur ļoti liela vērība tiek piešķirta pamatu treniņiem.

Jums laikam nav daudz laika, lai dalītos ar savām zināšanām un nodotu tās citiem?

Mājās es esmu knapi trīs dienas nedēļā un nevēlos izmantot šo laiku, lai vadītu treniņus.

Eningu staļļi ir ģimenes bizness, un Jūs esat tā reklāma?

Mans tēvs joprojām ir šefs; viņš lielākoties koncentrējas gan uz jaunzirgiem. Kad esmu sacensībās, es arī uzturu sakarus ar klientiem, tā kā nav runa tikai par startēšanu vien. Mans brālis Johanness arī piedalās sacensībās; viņa stils gan atšķiras no manējā, un viņš vairāk uzmanības pievērš biznesa pusei. Tā ir labi pārdomāta izvēle, jo viņam nav ambīciju braukt uz sacensībām katru nedēļu. Tā kā tas viss papildina viens otru, katrs dara savu darbu.

Vai Jums kā sportistam ir jānodrošina sava eksistence no iegūtajām naudas balvām?

Par laimi, nē. Piecu zvaigžņu sacensību skaits ar katru gadu pieaug, kas ir laba zīme, taču ir grūti tajās nodrošināt pirmās vietas. Es nespētu izdzīvot no naudas balvām vien.

Pat ne Jūs?

Man ir nepieciešami sponsori un zirgu īpašnieki. Es nevaru atļauties nopirkt gatavu Grand Prix zirgu. Tie ir nežēlīgi dārgi un ekonomiski neattaisnojas, jo tik dārgs zirgs reti kad „atpelna savu auzu devu”. Ar naudas balvām var nosegt labākajā gadījumā tikai sacensību izmaksas, neko vairāk.

Citās valstīs jātnieki sūdzas par sponsoru un zirgu īpašnieku trūkumu. Vai Vācijā tas ir savādāk?

Aizmirstiet! Vācijā ar to nav nebūt vieglāk, kā citur. Tas ir mīts. Pašlaik Noltes ir mani sponsori un tikai tāpēc, ka viņi paši ir zirdzinieki. Palūkojieties uz Top 10 jātniekiem – cik daudziem no viņiem ir viens pilnīgs sponsors? Jā, ir zirgu īpašnieki, bet sponsorus dabūt ir reti iespējams. Paliek arvien grūtāk pārliecināt zirgu īpašniekus paturēt labos zirgus sportā. Paskatieties uz izsoļu rezultātiem Vācijā – vairāk nekā puse labo zirgu tiek pārdoti uz ārzemēm.

Jūs jājat ar vairākiem ērzeļiem; vai tas kaut kādā veidā palīdz, ja ērzelis tiek demonstrēts sportā?

Jā, palīdz, jo viņš var nopelnīt naudu. Tas ir viens no argumentiem.

Vai nerodas kādas problēmas attiecībā uz interešu konfliktu – vaislas ērzelis vai sporta zirgs? Vai ir pastāvīgi jāizvērtē, kas ir svarīgāk?

Man šādas problēmas nav, jo visi manu zirgu īpašnieki ir vienisprātis, ka sports ir svarīgāks. Mēs vienmēr skaidri vienojamies par šo jautājumu. Piemēram, ar Vulkano ir tā, ka viņš tiek rezervēts 3 mēnešus tikai vaislai. Šajā laikā no viņa ievāc spermu, un pēc tam zirgs atgriežas sportā. Es nekad neapvienoju vaislas darbu ar sportu, tas zirgam ir pārāk liels stress un uzmanības novēršana. Manā stallī ir 9 ērzeļi, un tie visi pāris mēnešus gadā saņem iespēju pildīt savus dabiskos pienākumus. Tas viss ir jau laikus saplānots.

Kurš ir labākais ērzelis Jūsu stallī?

Grūti teikt, bet es domāju, ka Sandro Boy ir populārākais ērzelis.

Sandro Boy

Vai zirgaudzētāji vaicā Jums pēc padoma, kuru no šiem deviņiem izvēlēties?

Es no tā izvairos, sakot, ka viņiem vispirms jāpaskatās uz ķēvi, un jāizmanto pašas labākās ķēves ar mūsu ērzeļiem.

Savu izsišanos sportā jūs esat parādā zirgam For Pleasure – jūs viens otru padarījāt slavenus. Vai pašlaik Jums piedāvā jāt For Pleasure bērnus? Fiona, For Fun, For Germany, … tie jau ir trīs?

Nu, tas tikai tā izskatās tā vienkāršā iemesla dēļ, ka For Pleasure bērnu nemaz nav tik daudz. Savas sporta karjeras laikā viņš neapleca vairāk kā 40 ķēves vienā sezonā, un pēc vācu standartiem, tas nav daudz.

Markuss Ening ar For Pleasure

Franču jātnieki parasti izvēlas jāt franču zirgus; vai franču zirgs ar vācu jātnieku būtu laba kombinācija?

Kādēļ gan ne? Es domāju, tas ir drīzāk jautājums par atšķirībām treniņos nekā par šķirnes izcelsmi. Mūsu trenēšanas veids ir savādāks. Mēs lēnām attīstām visu, speram nākamo soli tikai tad, kad iepriekšējais ir bijis perfekts. Mēs ne vienmēr esam jaunzirgu čempionātos pirmajās vietās, bet toties atrodamies tajās vēlāk, kad zirgi jau ir pieauguši. Ja jums ir labs zirgs, tad ir jāzina, kāds ir jūsu mērķis.

Es vēlos gūt panākumus starptautiskā līmenī, un tam ir vajadzīgs laiks. Es gan esmu piefiksējis, skatoties uz starta kārtību sarakstiem, ka ar katru gadu zirgi šajā līmenī tiek pieteikti arvien jaunāki, jo tos sāk sagatavot jau agrāk.

Jūsu starptautiskā karjera sākās kādus desmit gadus atpakaļ, pateicoties For Pleasure? Ko Jums tas iemācīja?

1999. gadā mēs piedalījāmies savā pirmajā čempionātā – EČ Hikstedā. Mēs uzreiz ieguvām komandu zelta medaļu un piekto vietu individuālajā rangā. Viņš man lika sajust, ka patiesībā lekt Grand Prix maršrutus ir viegli. Tas piešķir daudz pašpārliecības. For Pleasure bija fenomenāls zirgs, kāds ir vajadzīgs katram jātniekam, lai izveidotu veiksmīgu karjeru. Pateicoties tai pārliecībai, ko šāds zirgs jums dod, jūs sākat jāt kopumā jāt pārliecinošāk. Tas maina tik daudz, ja zināt, ka zirgs to spēj paveikt!

Jūs nezaudējat paškontroli un savaldību par pārlekšanās, kā jums tas izdodas?

Es cenšos ietaupīt laiku pagriezienos. Nekad nedrīkst lekt ātrāk, nekā zirgs spēj ar to tikt galā. Zirgam ir jāspēj to visu apstrādāt, jo galu galā, ja piespiedīsiet viņu par daudz, viņš var „salūzt”. Es iemācu zirgiem sekot man, savukārt man ir jāspēj sajust, kāds ir to maksimālais ātrums. Galvenais ir nepazaudēt zirgu.

Vai Jūs vienmēr precīzi zināt, kā leksiet maršrutu vai pārlekšanu?

Pēc maršruta iziešanas prātā rodas kaut kāda ideja, sava veida ideālais scenārijs. Taču vienlaikus es izstrādāju vairākas alternatīvas rezervei. Ir jābūt elastīgam. Ja neesat viens no pirmajiem jātniekiem, kas startē, ir lietderīgi salīdzināt šo savu vīziju ar to, kā zirgiem veicies pirms jūsu starta. Taču, godīgi sakot, ne vienmēr viss notiek tā, kā plānots.

Jums gan nav iemesla sūdzēties, jo panākumi bijuši ievērojami?

Tie vienmēr var būt vēl labāki. Es nevēlos demonstrēt liekulīgu pieticību, tādēļ varu teikt, ka esmu apmierināts ar līdzšinējiem rezultātiem. Pašlaik es esmu trešajā vietā pasaules reitingā, un pēdējo septiņu gadu laikā tikai vienu mēnesi es neesmu bijis Top 10 tabulā. Man ir paveicies, ka man ir vairāki labi zirgi, jo bez tiem Top 10 palikt ir neiespējami.

Jūs jājat vairāku īpašnieku zirgus, katrs no kuriem var uzskatīt, ka viņa zirgs ir vislabākais. Vai ir jābūt zināmā mērā arī diplomātam šādā situācijā?

Es strādāju ar visu komandu kopumā, kurā katrs indivīds ir vienādi nozīmīgs. Es ne tikai jāju šo īpašnieku zirgus, es jāju visas komandas labā, un zirgu intereses ir pirmajā vietā. Protams, nākas pielāgoties zirgu īpašniekiem, cik tas vien ir iespējams, bet galu galā es zinu, kas zirgam ir labākais. Man ir jāpieņem galīgais lēmums un jānes galīgā atbildība, nevis īpašniekam.

Vai Jūs strādājat pēc līguma?

Nē, bet es vados pēc savas instinktīvās sajūtas. Visam kopumā ir jāatbilst, visiem ir jābūt apmierinātiem – īpašniekiem, palīgiem, citiem staļļa strādniekiem. Nevar nevienu piespiest strādāt ar līguma palīdzību. Problēmas nevar atrisināt ar papīra gabalu. Visiem iesaistītajiem ir jāveido cieša komanda. Pēc Manheimas es biju priecīgs, ka varu atgriezties pie savas komandas, kas turpināja man ticēt. Ir svarīgi, lai būtu mājas, kāda droša vieta, kur atgriezties. Ja zirga īpašnieks vairs nav apmierināts ar to, ko darām, neviens līgums tur nelīdzēs.

Jūs jau esat uzvarējis divos Pasaules kausa finālos, ieguvis četras zelta medaļas Eiropas Čempionātos un vienu zelta medaļu Olimpiādē, lai arī tas bija 2000. gadā Sidnejā. Kur Jūs bijāt Atēnās un Honkongā?

Nedēļu pirms Atēnu Olimpiskajām spēlēm For Pleasure izstājās, un manā vietā aizbrauca Marko Kučers. Man gan joprojām bija iespēja braukt, bet risks bija pārāk liels. Un pirms Honkongas jeb drīzāk jāsaka – pēc Manheimas bija skaidrs, ka Kuchengirl nebija reāla kandidāte, savukārt pārējie zirgi bija par jaunu vēl. Starp Grand Prix zirgu un čempionāta zirgu ir liela atšķirība. Ir labi jāapzinās, kāda tipa zirgs jums ir.

Ja reiz iesākāt šo tēmu….Manheima! Vai tas bija Jūsu ļaunākais murgs? Trīs reizes netikt līdz finišam… vai pēc pirmās vai otrās dienas jau neradās vēlme mest visu pie malas?

Nekad, jo tu esi viens no komandas. Pirms pirmā un otrā piegājiena man bija laba sajūta, un sākumā jau viss arī gāja labi. Tikai maršruta beigās ķēve atteicās lekt sistēmu. Pārējais bija diezgan labi, problēmu radīja tikai sistēma.

Un tomēr Jūs dabūjāt medaļu?

Es to tā īsti nemaz negribēju.

Vai izdevās noskaidrot, kas bija šīs neveiksmes cēlonis?

Ne gluži. Es noteikti pāris naktis nespēju gulēt, lauzot par to galvu, izmisīgi meklējot izskaidrojumu. Un tajā brīdī vācu prese bija nežēlīga. Taču Kuchengirl bija loģiski izvēlēta kandidāte, kas bija pelnījusi savu vietu. Viņa bija labākais zirgs Vācijas komandā Nāciju kausa izcīņā, iepriekš bija uzvarējusi Āhenes Grand Prix. Viņa to spēj paveikt, un es ticu, ka kas tāds var notikt ar ikvienu. Arī Joss Lansinks ar Egano to piedzīvoja Olimpiādē, tas notika arī ar Baloubet de Rouet. To allaž ir grūti pieņemt, bet nākas. Arī tā ir daļa no jātnieka mācību procesa.

Vai pēc tam saņēmāt daudz kritikas? Aizkulisēs bija dzirdamas runas, ka ķēve tikusi „sagatavota”, padarīta pārlieku jūtīga, kas deva pretēju efektu?

Jā, tas allaž ir viens un tas pats vecais stāsts. Vai jūs redzējāt, kā viņa gāja? Viņa leca tāpat, kā vienmēr ir lekusi. Viņa neuzleca ārkārtīgi augstu, nedz arī nēsājās pa maršrutu. Viņa vienkārši pārslīdēja pāri visiem šķēršļiem kā vienmēr. Protams, Kuchengirl ir īpašs raksturs, viņa ir uzmanīga un jūtīga. Taču viņai nebija nekāda īpaša sagatavošanās pirms EČ. Kad viņa uzvarēja Āhenē, viņai bija 9 gadi, un pirms EČ viss notika tik ātri, ka, iespējams, es biju pārlieku motivēts. Es nekad neaizmirsīšu Manheimu, un, pat ja varētu, ir pārāk daudz citu, kas man to atgādinās.

Kas ir jūsu labākās atmiņas līdz šim?

Neapšaubāmi, tā ir Sidneja. Sešas nedēļas Austrālijā un zelta medaļa. Un tas viss pašā manas starptautiskās karjeras sākumā. Olimpiskās spēles ne ar ko nevar salīdzināt. Pat ne ar Eiropas Čempionātiem vai Pasaules čempionātiem. Pat ar sportu pilnībā nesaistīti cilvēki allaž atcerēties zelta medaļas. Iegūt zelta medaļu Olimpiskajās spēlēs ir patiesi kas izcils.

Londonā Jūs atkal startēsies ar Sabrinu, 9-gadīgo Sandro Boy meitu?

Tāds ir mans mērķis. Es uz Sabrinu lieku liekas cerības, taču vēl ir pāragri izvēlēties īsto zirgu.

Markuss Ening ar Sabrina

Vai, skatoties atpakaļ, priecājaties, ka nepiedalījāties Honkongas spēlēs?

Es par to nedomāju. Man nebija zirga, es nekvalificējos, un ar to arī man viss beidzās. Ja skatās uz to no šādas perspektīvas… var teikt, ka tā pat bija labāk. Es domāju, ka nevienam tur nebija patīkami būt. Visi tur saņēma savu devu. Gan jātnieki, gan FEI, federācijas, faktiski visi. Pēdējais laiks ir atjaunot sadarbību, citādāk tagad liekas, ka visi uz visiem skatās aizdomīgi. Vai tad mums visiem nav jāiet kopā ar vienu mērķi prātā? Ka mums ir jāsadarbojas, nevis jādarbojas pret citiem? Protams, ir jāaizvāc puvušie āboli, bet Honkonga vairāk atgādināja raganu medības. Vācu prese gribēja mūs dzīvus nodīrāt, viņiem ir sveši smalki mājieni.

Vai Vācijā masu mēdiji uzpūš dopinga skandālus?

Pēc dopinga skandāliem Tour de France, vācu kanāli no turienes izstājās. Tas pats spiediens tagad tiek izdarīts uz jāšanas sportu. Riteņbraukšanā var runāt par dopingu, bet jāšanas sportā tas viss grozās ap medikamentu lietošanu. Izlasiet FEI Tribunāla spriedumu. Lai gan nevienam ārpasaulē tas neinteresē, riteņbraukšanas federācija ir pielējusi eļļu ugunī un tagad brīnās, kādēļ jāšanas sportam būtu jābūt izņēmumam. Viņi grib panākt, lai jātniekus tāpat kā riteņbraucējus izslēgtu uz diviem gadiem.

Diemžēl tā nav pirmā reize. Atēnās vāciešus arī pieķēra?

Tiesa, pagātnes rādītāji nav mūsu labā.

„Nulles” opcija vairs nav pieņemama?

Uz šo jautājumu jāatbild uzmanīgi. Ja teikšu – jā, mani uzreiz turēs aizdomās par dopingu, vai vismaz teiks, ka es to atbalstu. Tā tas tagad ir. Teikšu vienu, esmu pret dopingu. Taču no otras puses, ir jābūt iespējai lietot medikamentus. Ar ko tad viņus „pieķēra” Honkongā? Ar niecīgu minimumu, pāris desmitdaļas pārsniedzot noteikto normu. Problēma slēpjas tajā, ka neviens nezina, cik ilgi kāda viela paliek organismā. Nulles opcija pieļauj, ka tevi šodien var pieķert par kaut kādiem seniem nodarījumiem, kuriem nav pat nekāda sakara ar dopingu. Par tādas vielas lietošanu, kas pat nav domāta kā dopings, bet gan zirga ārstēšanai, taču tas tik un tā visu var mainīt. Mūsu stalli katru nedēļu apmeklē vetārsti, lai apskatītu 15 zirgus. Jo ātrāk atklāj problēmu, jo labāk. Ārstēšanai nereti nepieciešams lietot zāles, kas gan tur slikts? Man nav vajadzīgas zāles, lai zirgus padarītu spēcīgākus vai saglabātu to kondīciju. Tādēļ esmu es – kā jātnieks.

Augsta līmeņa sportā nevar iztikt bez medikamentiem?

Ir jāspēj zirgus atbalstīt. Tas lielā mērā atšķiras no zirga sagatavošanas sacensībām bez medikamentu palīdzības. Tas ir par traku. Es saviem zirgiem un sportam vēlu tikai to labāko. Sacensībām jābūt taisnīgām, taču jābūt arī iespējai palīdzēt saviem zirgiem. Es kļuvu par jātnieku, jo mīlu zirgus un šo sportu. Kāds gan es būtu jātnieks, ja mani zirgi varētu uzvarēt tikai medikamentu dēļ? Tad man būtu ar kaunu jāizstājas. Nav tiesa, ka zirgi šādu slodzi nevar izturēt bez medikamentiem. Jātnieks sevi var izcelt citu starpā ar trenēšanos, mācīšanos, plānošanu.

Vai Jums joprojām patīk piedalīties sacensībās jeb esat jau kļuvis piesardzīgs?

Tas mani gan biedē, esmu kļuvis piesardzīgs attiecībā uz to, kas notiek stallī, kas to apmeklē, vai ir kādas nepazīstamas sejas, kas ir šie cilvēki? Tādā situācijā paliec modrāks. Jāšanas sports Vācijā tiek atainots sliktā gaismā. Tādēļ mums izmisīgi nepieciešama skaidrība, un es ceru, ka drīz mēs atgriezīsimies vecajās sliedēs, tas nāktu par labu mūsu sporta veidam, un ikvienam tas būtu jāveicina.

Informāciju sagatavoja Sigita Eitcena

Avots: http://www.showjumpinginternational.com/