Mācībstunda pie meistariem – Ludgers Bērbaums

Komunikācija, koncentrēšanās, kontrole – trīs „K”, pateicoties kuriem vismaz daļēji iespējams izskaidrot nenoliedzamā vācu konkūra meistara Ludgera Bērbauma panākumus.

Arī Olimpiāžu uzvarētāji kā Bērbaums pievērš lielu uzmanību sīkumiem un rūpīgi plāno un sastāda treniņus, lai no tiem būtu labums kā zirgam, tā jātniekam. Disciplīna un pilnīga koncentrēšanās uz uzdevumu tiek prasīta ne tikai no zirga, bet vispirms jau no jātnieka – un katrs Bērbauma izjātais maršruts tam ir pierādījums.

Treniņu stundas uzbūve:

Kontrole – vai kopskats ir atbilstošs, vai segli der, vai kāpšļi ir vienāda garuma, vai martingals nav pārāk garš vai īss? Vai jātnieks tiešām sēž līdzsvaroti? Šādi jautājumi sev jāuzdod ne tikai treneriem, bet gan pašam jātniekam. Arī labiem jātniekiem ikdienas darbā pamanās iezagties kādas nevīžības kļūdas.

Sagatavošanās lekšanai ir iesildes darbs, kas tiek uzsākts ar atvieglotajiem rikšiem, bieži mainot virzienu. Tā mērķis ir panākt zirga uzmanības novēršanu uz jātnieku. Bērbaums uzsver, ka katram jātniekam ir pašam jāzina, cik ilgs laiks ar katru zirgu tam nepieciešams iesildei; sacensībās nedrīkst iesildi sākt par vēlu. Iesildīšana nenozīmē nēsāšanos pa visu laukumu turpu šurpu, bet gan mierīgu darbu, kas nodrošina jātnieka un zirga koncentrēšanos. Bērbaums uzskata, ka jau šajā fāzē noderīgs paņēmiens ir atkāpināšana par vienu zirga korpusa garumu. Viņaprāt to var arī jaunzirgi, jo šo māku var apgūt ikviens zirgs uz pasaules. Bērbaums apgalvo, ka nekad nedotos apvidū ne ar vienu zirgu, kas nemācētu iet atpakaļgaitā – tas būtu pārāk bīstami. Arī maršrutā ar šādu zirgu nav iespējams efektīvi variēt attālumus un distances.

Darbs lēkšos: arī te galvenais ir nesteigties, bet gan lēkšot mierīgā tempā, izsūtīt nedaudz, uzņemt, kā arī jāt vairāk pārejas no rikšiem uz lēkšiem un atpakaļ. Ja zirgs ir pietiekami attīstīts, var veikt arī mierīgas kājmaiņas lēkšos. To izpildē jātnieks nesēžas seglos tik dziļi kā iejādes uzsēdē, bet tikai tik daudz, lai sēžamvieta paliktu seglos, bet svars būtu daļēji atvieglots.

Darbs pār kārtiņām rikšos ir noderīgs pasākums, ko ieteicams veikt katru otro dienu. Normālā attālumā (~ 1 m) viena no otras uz zemes tiek noliktas 4-5 kārtiņas. Bērbaums komentē, ka jātniekam jāmācās uzjāt uz tām tik pareizi, lai zirgs jau pāri pirmajai kārtiņai spertu soli pareizā ritmā. Tempam jābūt mierīgam, jātnieks paliek sēžam seglos, tikai viegli sasliecoties ar ķermeņa augšdaļu uz priekšu, saglabājot kontaktu ar zirga muti, tomēr tā, lai zirgs varētu pastiepties uz leju. Svarīgi ir kārtiņas izjāt kā no vienas, tā no otras puses.

Atsevišķu šķēršļu pārvarēšana: jaunzirgiem aptuveni 80 cm līmenī, pieredzējušiem zirgiem var būt nedaudz augstāk, kā okseri, tā stāvie šķēršļi. Jātniekam jāpievērš uzmanība tam, lai zirgs pēc iespējas mierīgāk un atbilstošā ritmā uzvestu zirgu uz šķērsli, ar sēžamvietu neizlienot ārā no segliem par daudz – tā var zirgam tikai nojaukt līdzsvaru. Jātnieks nedrīkst vilkt aiz pavadām, bet tam jāuztur vienmērīgs kontakts ar zirga muti. Arī šāda veida darbs kalpo koncentrēšanās un kontroles uzlabošanai. Jātniekam ir jāpanāk pilnīga un absolūta zirga uzmanība uz sevi, lai kas arī apkārt nenotiktu.

Lēcienu saiknes/sistēmas, kas sastāv no 2 vai 3 šķēršļiem, ietverot arī šaurus pagriezienus uz šķērsli; attālums ir 4-5 lēkšu tempi (pa aptuveni 3 metriem). Svarīgi ir jāt mierīgā lēkšu tempā, jau laikus izvēlēties pareizo trajektoriju pagriezienā, to arī izjāt un neatstāt trajektorijas izvēli zirga ziņā. Zirgam ir nekavējoties jāreaģē uz jātnieka komandām. Tam ir jāizvirzās uz priekšu, kad jātnieks pieliek kāju, tas nozīmē – jāpagarina lēkšu temps, un arī labprātīgi jāuzņemas, kad jātnieks saīsina gaitu, lai veiktu vienu lieku lēkšu tempu distancē. Bērbaums uzsver, ka jātniekam ir jādomā un jāliek zirgam saprast: „Es gribu! ES GRIBU!”; viņš nedrīkst „nogulēt” reakcijas brīžus, savukārt zirgs nedrīkst nereaģēt uz jātnieka komandām un tikai pie trešās kājas iebukņīšanas reizes viegli pavicināt ar ausi. Ja pirms šķēršļa zirgs vēlas pārņemt kontroli, izraut pavadas no rokām, jātniekam jāpanāk savs: jāatsēžas atpakaļ, jāsakļauj kājas, ja nepieciešams – jāaptur zirgs un no jauna jāuzjāj uz šķērsli. Ar tik karstasinīgiem zirgiem lietderīgi ir treniņos mēģināt izjāt attālumu starp diviem šķēršļiem ar vienu lieku lēkšu tempu. Galvenais princips – jātniekam pašam jājūt, kāda tipa darbs nepieciešams viņa zirgam. Arī pašam Bērbaumam nereti nācies mainīt savu taktiku, tādējādi pie jau nosauktajiem trim „K”, pieskaitāms vēl viens – „Kompromiss”.

Vingrinājumi ritma attīstīšanai

1. Kavaletti voltā

Uz 4 volta malām tiek novietoti kavaletti. Atkarībā no tā, vai tiek jāts pa volta iekšmalu vai ārmalu, zirgiem ir volta ceturtdaļas jāveic ar 5 lēkšu tempiem (pa ārmalu), 4 lēkšu tempiem (pa vidu) vai 3 lēkšu tempiem (pa iekšmalu). Šis vingrinājums attīsta lēkšu tempu sajūtu starp šķēršļiem.

2. Kavaletti uz viduslīnijas

Paralēli laukuma garajai sienai uz viduslīnijas tiek uzstādīti 3 kavaletti, kas pārvarami serpantīnā. Ir jāsaglabā vienmērīgs ritms, zirgam virs šķēršļa jābūt iztaisnotam. Tas prasa ātru reakciju un labi iejātu zirgu, jo citādāk šo vingrinājumu neizdosies veikt. Virs katra kavaletti ir jāveic kājmaiņa.

3. Slīpi kavaletti

Šajā vingrinājumā ar taisnu zirgu ir jāpārvar slīpi novietoti kavaletti. Grūtības sagādā tas, ka lēkšu tempu skaits starp kavaletti nav vienāds. Jātniekam nākas pielāgoties šim apstāklim: attālums no pirmā uz otro un no trešā uz ceturto kavaletti ir 12 metri, kas veicams ar 3 lēkšu tempiem, bet no otrā uz trešo – 15 metri jeb 4 lēkšu tempi.

4. Attālumu variācijas

Stāvais šķērslis (1), no kura ar 21 metru (manēžā no 20-20.5 m) attālumu aplī uzstādīti 3 šķēršļi. Vienu tempu pēc pirmā šķēršļa tiek izvēlēta attiecīgā trajektorija – 2, 3 vai 4. Attālums ir nomērīts uz 4 lēkšu tempiem.

Avots: St. Georg.

Informāciju sagatavoja Sigita Eitcena