Kategorija: Netradic. apmācības metodes

Autore: Daina Luksa

Pagājušajā 2016. gadā no 30. aprīļa līdz 1. maijam viesojos Vācijas dienvidos, stundas brauciena attālumā no Minhenes, lai piedalītos Honzas Blaha (Honza Bláha) rīkotā divu dienu seminārā par viņa sistēmu – “No Pavadām Brīvs Sakopojums” (Line Free Collection, turpmāk LFC).

Nedaudz par Honzu

Honza ir dzimis 1977. gadā, Čehijā. Viņam vienmēr ir bijusi interese par zirgiem, taču tikai 9 gadu vecumā bija pirmā iespēja sākt mācīties jāšanu. Viņa pirmās jāšanas nodarbības notika ar Šetlandes ponijiem. Vēlāk Honza iegādājās savu pirmo zirgu vārdā Gastons (Gaston). Viņš ir mācījies no daudziem zirgu pasaulē pazīstamiem cilvēkiem, taču pēc atklāsmes, ka zirgus ir iespējams apmācīt arī bez pavadām, viņš meta izaicinājumu saviem skolotājiem un sāka iet savu ceļu. Honza atklāja, ka ir iespējams sasniegt sakopojumu dažādos elementos – piafē, pasāžā, kāju maiņās un piruetēs – nemaz neizmantojot pavadas un striķus. Šī atklāsme ir ietekmējusi Honzas pieeju kā zirgu, tā jātnieku trenēšanā.

Honzas Blaha oficiālajā mājaslapā (www.linefreecollection.cz) rakstīts:

“Line Free Collection (LFC) ir dzīvesstils. Būt blakus zirgam brīvībā vai jāt bez striķiem – pavadām, apaušiem, iemauktiem, utt. Jūs vienmēr to varēsiet izdarīt…kādreiz. Taču tas nav mērķis. Caur šo dzīvesstilu jūs apgūsiet kā apmācīt jūsu zirgu bez šī inventāra un pietam caur vieglumu, noapaļojumu un līdzsvaru. Tas ir mērķis, kas reizē ir arī izaicinājums un jautrība. Kā iesācējs jūs, protams, sāksiet ar striķiem, taču kļūstot pieredzējušāks, jūs iegūsiet to sajūtu, kā tas ir – varēt apmācīt visu šo neizmantojot nekādus striķus. Šis gan tikai ir piemērots cilvēkiem, kas tiešām, tiešām grib, kuriem ir vēlme un kuri ir gatavi iet cauri neveiksmēm un apgrūtinājumiem, lai galu galā atrastu harmoniju ar zirgu līdzīgi kā dejā.”

Honzas seminārs Minhenē

Pašu semināru Honza iesāka ar kādu salīdzinājumu, lai izskaidrotu LFC ideju. Viņš uzskata, ka LFC ir specifisks jāšanas veids, kas līdzinās veģetārismam, jo līdzīgi kā cilvēki pieņem lēmumu kļūt par veģetāriešiem, tā nodarboties ar LFC cilvēks izvēlas apzināti. Ja Tu tikai dažreiz ēd salātus, tas Tevi nepadara par veģetārieti, tāpat tas ir ar LFC. Ja Tu katrreiz atgriezies pie pavadām, kad kaut kas neiet kā plānots, Tu neesi pilnvērtīgs Honzas metodes piekritējs. Honza norāda, ka līdzīgi kā tas ir ar veģetārismu, brīdī, kad organismam sāk pietrūkt gaļas vai attiecīgo uzturvielu (jāšanas gadījumā, zirgs sāk atkārtoti pieļaut kļūdas un ignorēt jātnieku), ir nevis jāiet uz Steika namu un jāpērk steiks (jāliek zirgam galvā apauši un jāizlabo viņa uzvedība ar pavadām), bet jāmeklē alternatīvi veidi kā gatavot sev ēdienreizes, lai iztiktu bez gaļas (jāmeklē alternatīvas metodes kā trenēt zirgu bez pavadām).

“Katru reizi, kad Tu pieskaries pavadām, Tu ēd gaļu. Ja Tu pieskaries pavadām vienu reizi katrā nodarbībā, Tu neesi veģetārietis. Protams, mēs varam arī būt pa pusei veģetārieši, kas nozīmē, ka mēs apzināmies to, ka pārāk bieži ēst gaļu nav veselīgi. Un tas ir labi priekš cilvēku populācijas, pieņemt, ka reizi nedēļā mēs neēdīsim gaļu.” Tad Honza turpināja: ”Es nesaku, ka būt par veģetārieti ir labi vai slikti, tā ir izvēle. Pats tāds neesmu, taču zirgu trenēšanas jomā es esmu vegāns (smejas). Pret saviem studentiem es neesmu tik strikts, gribu, lai viņi nodarbojas ar LFC vismaz “veģetārisma” līmenī. Apzinos, ka nepieciešams ilgstoši mācīties, lai trenējot zirgu varētu neizmantot pavadas NEMAZ.”

Semināra piedalījās 12 zirgu īpašnieki, kuriem šo divu dienu laikā bija četras nodarbības. Cilvēku zināšanas par LFC bija dažāda līmeņa, bija gan jātnieki, kas jāja neizmantojot pavadas un cilvēki, kas spēja trenēt savu zirgu no zemes uzreiz to palaižot brīvībā, gan pavisam iesācēji. “Mācīšanās vārdā, es ļauju cilvēkiem izmantot apaušus un pavadas. Tāpēc ka es negribētu nonākt situācijā, kur jūs atnākat uz manu semināru, noņemat apaušus, tad mēs skraidām pa lauku 10 dienas, meklējot zirgu, kurš vairs neļauj mums sev pieskarties un ir katastrofa. Man šāda bilde nepatīk”, saka Honza.

Treniņš ar zirgu brīvībā

Kā jau skaidrots iepriekš, Honzas mērķis zirgu trenēšanā nav jāšana neizmantojot pavadas. Viņam svarīgs ir trenēšanas process, kurš jau noritētu ar zirgu brīvībā. “Protams, ir iespējams arī trenēt zirgus ar palīglīdzekļiem un tad parādīt rezultātu bez nekā.” stāsta Honza. “Taču pēc pāris dienām būs atkal zirgam jāliek virsū inventārs, lai palabotu šo un to, vai arī tas var būt vajadzīgs, kad ārā ir vējains, vai esat jaunā vidē, vai vēl apmēram sešu miljonu iemeslu dēļ. Ja mēs veicam šos labojumus jau arī bez pavadām, tad zirgs nebaidās no mācīšanās procesa un atgriežoties pie pamatlietām, iespējams atgūt visu atpakaļ.”

Kopš 2008. gada Honzas ģimenei pieder īpašums Čehijas dienvidos. Īpašumā ir arī stallis ar deviņiem boksiem, jāšanas laukums, apļveida laukums (round pen) un 32 h plašām ganībām. Honzam ir pieci savi zirgi. Par viena no tiem apmācību Honza stāsta: “Es neesmu licis savam zirgam apaušus galvā jau 8 gadus. Pēdējā reizē, kad es viņam liku apaušus galvā, es iemācīju viņam pamatlietas – soļus, rikšus, lēkšus, nedaudz laterālo un vertikālo fleksiju un stiepšanos. To es darīju kopumā tikai vienu mēnesi un arī jāšus, jo es nebiju drošs vai zirgs mani nemetīs nost. Bet tad es iemetu apaušus “miskastē” un es viņam iemācīju visu citu – plecu, traversu, sakopotus rikšus – bez pavadām. Tikai tādā veidā jūs iegūstat kaut ko īpašu.”

Honza Bláha daudz laika pavada, lai ar zirgu nostiprinātu pamatus – savstarpējās attiecības un sajūtu – cilvēkam un zirgam kustoties kā vienam veselumam. Paralēli tam viņš skaidro zirgam, ko nozīmē stiepšanās visās gaitās un sagaida, lai zirgam tas kļūtu par ierastu kustēšanās veidu. Sākumā viņš neuztraucas, ka zirgs reizē ar galvas nolaišanu pārnes svaru uz priekškājām, jo viņš zina, kā vēlāk to izlabot – pacelt zirga plecus augšā un tad prasīt pakaļkājām panākt apakšā, tādējādi iegūstot sakopojumu. Ceļš uz sakopojumu ved caur laterālo un vertikālo fleksiju, līdzsvara un noapaļojuma trenēšanu, kas prasa vairākus gadus.

Taču Honza uzsver, ka var būt vertikālā fleksija, bez sakopojuma: “Vertikālā fleksija ir tikai pirmais solis, un katrs zirgs var nonākt vertikālajā fleksijā. Bet sakopojums ir vertikālā fleksija, kurā tiek pajautāts zirgam pacelt plecus, lai veidotos kustība, kas atgādina iešanu kalnā. Uzskatu, ka pārlocīts kakls jeb pārspīlēta vertikālā fleksija nav pārāk liela problēma, ja zirgs pats to piedāvā esot brīvībā. Īstenībā nemaz nevar būt tāds pārlocīts kakls, jo brīdī, kad mēs prasām zirgam panākt augšā ar pleciem, galva vienmēr “iznāks” no pārlocījuma.”

Cilvēkiem var šķist, ka Honzas darbošanās ar zirgu sastāv no trikiem, taču kā stāsta pats Honza, tos viņš ātri sagatavo pāris dienas pirms dodas uz šoviem. Tas, protams, nebūtu iespējams, ja pirms tam nebūtu ielikti stabili pamati zirga un cilvēka savstarpējās attiecībās. Tāpat arī jāšanu Honza cenšas atdalīt no trikiem, jo tajā viņš darbojas kā alķīmiķis – skatās pēc situācijas, kas zirgam vairāk tajā brīdī vajadzīgs, t.i. vairāk spēku no pakaļkājām, vairāk plecus augšā, vai vairāk noapaļojumu. Taču arī šī iemesla dēļ viņš nepiedalās iejādes sacensībās – viņam patīk spēlēties ap atsevišķām sastāvdaļām līdz nonāk līdz tam, ko grib. Un tiklīdz ir ieguvis sajūtu, tā pārtrauc prasīt un ļauj zirgam atslābināties. Sajūta Honzam ir svarīgāka par izpildītajiem elementiem.

“Ja cenšaties apvienot LFC ar klasisko iejādi, vienalga Benta Branderupa (Bent Branderup), Filipa Karla (Philip Carl) vai jebkuru citu, kur zirgs iemācās meklēt iemauktus, meklēt kontaktu, tad var sanākt sabojāt LFC pašus pamatus. Tas, protams, atkarīgs no tā, cik augstā līmenī jūs vēlaties attīstīt LFC. Man nav iebildumu, ka mani skolnieki izmanto citas metodes, ja viņu mērķis nav sasniegt LFC augstākajā līmenī. Taču jājot piafē, pasāžā vai plašajos rikšos bez pavadām zirgam tiešām ir jāsaprot, kas notiek” uzskata Honza.

Vai gaidāms seminārs Latvijā?

Honza Bláha semināri notiek katru gadu un gada pirmajā pusē gandrīz katru nedēļas nogali. Šobrīd tuvākās vietas, kur Honza rīko kursus ir Zviedrija un Čehija. Taču negaidīti ir izdevies sarunāt ar Honzu, ka viņš ir gatavs atbraukt ar semināru uz Latviju!

Sīkāka informācija sekos, bet jau šobrīd zināms, ka tās būs divas dienas, visticamāk augusta beigās. Galvenais nosacījums, lai Honza atbrauktu ir pietiekošs dalībnieku un skatītāju skaits.

Aptuvenās izmaksas skatītājiem ir 40-50€/dienā, savukārt dalībniekiem ar zirgiem – 160€/dienā. Nodarbības notiek no 9.00 līdz 17.00 ar pusdienu pauzi.

Ar dalībniekiem tiek strādāts grupā līdz 4 zirgiem, katram dalībniekam pievēršot individuālu uzmanību. Teorija par viņa sistēmu “No Pavadām Brīvs Sakopojums” (Line Free Collection) tiek pasniegta paralēli praktiskajām nodarbībām, kur atbilstoši katra cilvēka un zirga sagatavotības pakāpei Honza pielāgo uzdevumus, kas ļauj nokļūt līdz vēlamajam mērķim.

Ja izrādītā interese būs pietiekoša, Zirguskola izziņos šo semināru oficiāli un sniegs precīzu informāciju par izmaksām, kā arī izsludinās pieteikšanās kārtību!

Lūgums izteikt interesi uz: zirguskolalv@gmail.com, minot dalības veidu (dalība ar zirgu vai kā skatītājs) un dienu skaitu (viena diena vai abas).

Izmantotas bildes no www.linefreecollection.cz un Dainas personīgā albūma.

Profesionālie zirgu vārdotāji nelabprāt atklāj savus amata noslēpumus. Vieni tos izsmej, citi tos teju dievina, bet ikdienā viņiem nākas cīnīties ar daudziem aizspriedumiem lielā mērā arī tādēļ, ka viņiem tiek piedēvēta brīnumdaru slava, it kā tie spētu pārvaldīt zirgu valodu kā neviens cits. Daudzi jātnieki, zirgaudzētāji un treneri gan tam nepiekrītu; viņu pieredze rāda, ka runa nav tik daudz par „vārdošanu”, kā par zirga audzināšanu. Nepieredzējušam zirga īpašniekam gan šie vārdotāji var palīdzēt kā „tulki”, izskaidrojot dzīvās radības vajadzības un reakcijas cilvēkam saprotamā valodā labāk kā jāšanas treneris, kuri nereti skatās uz visu no sportiskās perspektīvas. Ne katram jāšanas skolas audzēknim ir skaidrs, kā tad „funkcionē” zirgs, lai gan daudzas problēmas, kas cilvēkiem rodas ikdienas saskarsmē ar zirgu var izskaidrot ar instinktīvu izturēšanos. Galvenais ir tās pārzināt!

Zirgu uzvedības terapeite Linda Vērica no Diseldorfas uzskata: „Ir jātniekam jārada sajūta, ka viņam stallī nav nekāds problēmzirgs, bet gan zirgs, kas reaģē gluži dabiski”. Labu saprašanos ar zirgu nodrošina disciplinēta audzināšana un skaidri signāli. Pēc Vēricas uzskatiem, zirgi nespēj runāt, bet toties „viņi ir nepārspēti neverbālās komunikācijas meistari”.

Zirgu valoda – grūta valoda?

Ja nav bijusi iespēja jau no bērnības iepazīt, ko īsti nozīmē zirga izturēšanās, tad ieteicams reiz kārtīgi pavērot, kā zirgs pauž savas emocijas un jūtas. Kā zina stāstīt zirgu komunikācijas speciāliste Franciska Gorvitca no Berlīnes, daudzi īpašnieki mēdz pārlieku cilvēciskot savus zirgus. Turklāt runa nav par saskaņotas krāsas flīsa sedziņām un kājsargiem, bet drīzāk par domāšanas veidu tādos terminos kā „apvainojas”, „grib provocēt”, „simulē”. Ātri vien jātnieks, kuru neapmierina treniņa rezultāti, sāk domāt: „Mans zirgs to izdarīja speciāli, apzināti!”. Tā viennozīmīgi ir kļūdaina interpretācija! „Ikvienu zirga reakciju kā zem jātnieka, tā arī ikdienas procesos cilvēks nedrīkst uztvert personīgi”, iesaka Bibi Degna, TTouch treniņu metodes speciāliste. „Zirgi izvēlas tādu uzvedību, kas viņiem šķiet labākā atbilde uz konkrēto situāciju. Viņi nekad nedara kaut ko, lai pakaitinātu cilvēkus. Zirgiem nepiemīt šāds domāšanas veids”.

Lai gan atglaustas ausis un ieplestas nāsis signalizē par viennozīmīgu nepatiku, tam vienmēr ir savs iemesls. Par spīti tam cilvēki parasti vien iepļaukā vai aprauj zirgu par to, bet nekad neuzdod sev jautājumus, kas izraisījis šādas emocijas? „Jātniekam jāpievērš uzmanība zirga uzvedībai kopumā un nevis tikai agresīvajām reakcijām”, iesaka Linda Vērica. Jau 15 gadus komunikāciju zinātniece un psiholoģe nodarbojas ar četrkājaino draugu uzvedības izpēti un izstrādā uz pētījumu rezultātiem balstītas treniņu metodes. „Kad zirgs atglauž ausis, mēģina iekost vai brīdinoši paceļ priekškāju, parasti iepriekš jau ir bijušas kādas pazīmes. Zirgs mēģina vispirms „pa labam” likt saprast, bet lielākoties viņu nedzird”. Daudzos gadījumos problēma slēpjas nevis slikti audzinātā zirgā, bet gan tajā, ka dzīvnieks mēģina paust savu neapmierinātību. „Ir svarīgi atpazīt, kas pašlaik notiek, un no tā izdarīt secinājumus, kas notiks tālāk. To gan nevar iemācīties vienas nedēļas nogales laikā. Sākumā cilvēkam nepieciešams kāds, kas darbojas kā tulks starp viņu un zirgu”. Tiešām zirga uzvedības veidus ne vienmēr ir viegli interpretēt, kas var novest pie komunikācijas problēmām. Nereti cilvēks uzskata, ka fakts, ka zirgs laiza rokas, liecina par labvēlību, lai gan vairumā gadījumu tas norāda uz kaut kādu minerālvielu trūkumu organismā. Gremošana un laizīšana gan nav vienmēr saistītas tikai ar barības uzņemšanu. Ja zirgam tajā brīdī ir arī saspringta sejas izteiksme, tas liecina par stresu; ja zirgs izskatās mierīgs, tas var liecināt arī par relaksāciju – bieži novērojama, piemēram, kad zirgu masē. Barā savukārt zirgi izrāda savu padošanos rangā augstākajam dzīvniekam šādā veidā. Bieža žāvāšanās nemaz neliecina, ka zirgs ir piekusis. Tā var arī norādīt uz to, ka zirgs cieš no sāpēm. Daudzi zirgi, kuriem ir kuņģa čūla, žāvājas biežāk kā normāli.

Nereti zirga un cilvēka attiecībās problēmas izraisa nevis nepareiza uzvedības interpretācija, bet gan jautājums par dominanci. „Daudzi cilvēki zirgā saskata vienlīdzīgu dzīvu būtni”, skaidro zirgkopības meistare no Vārendorfas skolas Sūzana Mīsnere. „Bet ir divi iemesli, kādēļ cilvēkam būtu jāatrodas rangā augstāk par zirgu. Pirmkārt, zirgi jūtas labāk, kad tiem ir skaidri noteikumi parādīti. Otrkārt, runa iet arī par jātnieka drošību, jo zirgs sava spēka un izmēru dēļ ātri vien var pārvērsties par bīstamu dzīvnieku”.

Franciska Gorvica savos kursos tādēļ ir ieviesusi vienkāršu vingrinājumu, kas var atklāt, kurš attiecībās starp zirgu un cilvēku ir galvenais. „Runa iet par vienkāršu vešanu un jautājums ir – kurš kuru ved?”. Barā zirgs jūtas droši un ir pakļāvies bara vadonim. Ja nav skaidri nosakāms, kurš ir bara vadonis, rodas nedrošība. „Bara vadonis ir tas dzīvnieks, kurš ved savus sugas brāļus un māsas, kas nosaka kustības ātrumu un virzienu”. Šajā vingrinājumā parādās, vai zirgs pieņem cilvēku kā savu vadošo dzīvnieku. „Ja no zirga perspektīvas cilvēks nespēj pārliecinoši veikt šo uzdevumu, zirgs instinktīvi, lai aizsargātu baru, kas sastāv no divām būtnēm, uzņemas šo lomu pats. 95% manu klientu ir izveidojusies šāda situācija. Tas nozīmē, ka zirgs ved īpašnieku, nevis otrādi. Un tas ir pamats, no kura izriet daudzas nevēlamas zirga uzvedības izpausmes”.

Franciska Gorvica skaidro uzdevuma būtību: paņemiet zirgu apaušos un vediet ar nenostieptu pavadu, vērojiet sekojošos kritērijus:

• Vai mans zirgs sāk iet, kad es sāku iet? (Vai arī es sāku iet, jo mans zirgs jau dīdās, mani baksta, jau ir aizgājis vai arī vēl stāv?)

• Vai mans zirgs tūlīt apstājas, ja es apstājos? (Vai arī zirgs aiziet man priekšā, paiet man garām, apgriežas man apkārt?)

• Vai mans zirgs gaida, stāvot man mierīgi blakus? (Vai arī tas dīžājas apkārt, stumda un baksta mani vai arī velk prom?)

• Vai mans zirgs iet taisni un labprātīgi atpakaļgaitā, cik es viņam to lieku? (Vai arī zirgs grūžas man pretim, iet man „pāri” vai iet sāņus?)

• Vai mans zirgs seko man, ja es pēkšņi mainu virzienu? (Vai arī tas turpina iet taisni, apsteidz mani, atpaliek vai apstājas)

• Vai zirgs pielāgojas manam tempam, ja es sāku iet ātrāk vai lēnāk? (Vai arī man ir zirgs jāvelk aiz sevis, vai arī tas skrien man garām?)

Ja zirgs izturas tā, kā aprakstīts iekavās, cilvēks ļauj neapzināti zirgam sevi vest un tādējādi neuzņemas vai tikai daļēji uzņemas vadoņa lomu. Tas gan nav iemesls uzreiz nolaist rokas, bet gan analizēt un risināt šo problēmu soli pa solim. „Apmācības mērķim jābūt panākt, lai zirgs ļautu sevi vest pie nenostieptas pavadas. Jo skaidrāk un konsekventāk īpašnieks izpildīs šīs pozīcijas augstāk, jo uzmanīgāks kļūs zirgs pret viņa signāliem. Tas nostiprinās abpusējo uzticēšanos un pašpārliecību darbā ar zirgu”.

Varas spēles?

Skaidriem signāliem nav nekāda sakara ar sodīšanu. Suzanna Mīsnere nereti jau zirga tīrīšanas laikā atpazīst, vai zirgs akceptē jātnieku kā savu priekšnieku vai nelabprāt klausa tā norādēm. „Ja zirgs pārvieto savu pēcpusi tikai ar lielu spiedienu un stumšanu, ir skaidri redzams, ka pastāv saprašanās problēmas”. Daudzi cilvēki šajā situācijā sāk uztraukties, kliegt uz zirgu vai pat ķeras pie steka. Gala rezultātā viņi tikai izraisa vēl lielāku nedrošību un spriedzi, jo nepārdomāts sods zirgam neparāda, ko no viņa sagaida. Protams, arī bara apstākļos ne vienmēr viss ir rožaini gludi un skaisti. Zirgi var diezgan agresīvi izturēties viens pret otru, tomēr ir jābūt redzamam iemeslam. Tādēļ pie steka var ķerties tikai tad, ja cilvēks ir kārtīgi apdomājis, kādu efektu vēlas ar to panākt. „Nedrīkst zirgus iebiedēt. Runa ir par respektu – veselīgu dominanci, kas tomēr nenozīmē pārspīlētu zirga iedzīšanu stūrī”, uzskata Hendriks Baune, kuram pieder jaunzirgu audzētava un ērzeļu sagatavošanas stacija. Jaunzirgiem galvenais ir audzināšana. „Problēmas nereti sākas ar to, ja ar zirgiem netiek nekas darīts jau kumeļa vecumā”.

Cilvēkam, kas strādā ar zirgiem, ir jāspēj apzināties, ka zirgu vidū arī ir sastopami dažādu raksturu indivīdi. „Tas ir tāpat kā pie cilvēkiem – vienam ir augstāka sociālā kompetence, tie spēj iejusties savos kolēģos un nodibināt ar tiem attiecības, citi savukārt vairāk ir tendēti uz varas spēlēm, piemēram, ērzeļi”. Tādēļ jo svarīgāk ir pazīt sava zirga raksturu. „Kopumā galvenais nav tikai izprast zirga uzvedību, bet gan arī pareizi izmantot tā vēlmi mācīties, lai varētu iemācīt tam vēlamo izturēšanos. Zirgs jau nepiedzimst ar vadlīnijām un instrukcijām galvā. Tikai apmācības gaitā tam rodas nosacīta uzvedība, kuru var „virzīt” ar pareizu trenēšanu un audzināšanu, bet tas prasa cilvēku, kas ir pārliecināts par to, ko dara”.

Trīscīņas jātniece Anna Varneke bieži novērojusi pansijas staļļos situāciju, kurā vienam īpašniekam tiek uzspiesti pārāk daudz dažādi viedokļi un padomi, kas rada nedrošību un apjukumu. „Ir svarīgi tajā visā atrast savu ceļu”. Prom bēgšana neko nedos. Ir jāatrod personas, kurām var uzticēties, kas spēj pareizi izprast zirgu signālus.

Varneke stāsta par savu pieredzi ar zirgu Twinkle Bee (iesauka Trusty) – „Ikdienā viņš ir superīgs zirgs, bet savos 17 gados ir jau piedalījies 15 četrzvaigžņu sacensībās un tādēļ skaidri zina, ap ko lieta grozās. Pirms iejādes sacensībām stallī viņš jau ir tā uzvilcies, ka viņam piemetas žagas. Tajā brīdī pie viņa drīkst pieiet tikai kopējs un es. Reiz stallī iegāja mans treneris Kriss Bārtls, kurš meklēja mani, un mana kopēja ātri vien viņu aizsūtīja pie mašīnām, lai Trusty varētu baudīt savu miera pauzi.

Es neuzskatu, ka drīkstu zirgam uzspiest savas idejas, bet gan vienmēr mēģinu saprast, ko zirgs grib. Tādēļ es apzināti pieņemu, ka katras sezonas pirmajās divās sacensībās iejādes punkti man iet gar degunu, jo Trusty ir pārāk uzvilcies un lēkšo sāņus, jo ātrāk grib tikt uz krosa fāzi. Vienkārši ir jāieklausās zirgā un jāsaprot, ko viņš grib. Kad Trusty vēl bija sešus gadus vecs, mēs mēģinājām viņu konkūra fāzē jāt maršrutā ieturēti, neļaut viņam darīt to, ko viņš iedomājies. Vienas sacensības absolūti izgāzās, un tad kāds vēlāk manam trenerim komentēja: „Twinkle Bee bija sarīkojis ballīti, bet Anna nebija ielūgta”. Vienkārši ir svarīgi nodibināt attiecības ar zirgu un uztvert viņu tādu, kāds viņš ir”.

Viktorija Maksa Teurera par savu zirgu Augustin: „Augustin ir mīļš, bet viņš reizēm nespēj saprast, ka viņam savs spēks ir kaut kā jāierobežo. Viņš ir liels ērzelis ar daudz enerģiju, bet vienlaikus arī ļoti strādāt gribošs. Ja viņu ieliek solārijā, tad nedrīkst piesiet, viņš tāpat tur stāv, tikai nepiesiets. Ar savu kopēju Mario viņš ir nodibinājis īstu vīru draudzību, viņi abi respektē viens otru. Augustin ir ļoti pieķēries cilvēkiem, bet viņš uztver stalli kā savu karaļvalsti – ja te ierodas sveši cilvēki vai zirgi, viņš kļūst uzmanīgs un ātri vien parāda, vai viņam tie patīk vai ne”.

Franke Slothāks par Allegro la Silla: „Ar zirgiem ir „jāsarunājas”. Ir svarīgi uztvert zirgu nopietni, sazināties ar viņu tā līmenī un izrādīt abpusēju cieņu. Allegro la Silla ir ļoti spēcīga personība, sākumā viņš visur gribēja būt priekšnieks un izturējās pret mani diezgan dominanti. Bija vajadzīgs zināms laiks, līdz mēs atradām abpusēju cieņu. Sacensībās gan viņš strādāja uz pilnu klapi. Sportā jau vajag spēcīgas personības, zirgus, kas grib strādāt un cīnīties. Galvenais ir nodibināt labu sapratni, pretējā gadījumā var rasties bīstamas situācijas. Mēs kā jātnieki esam atbildīgi par to, lai kontrolētu savus zirgus un samazinātu negadījumu risku”.

Turpinājums sekos. Rakstīsim par to, ko darīt konkrētu problēmu gadījumos?

Rakstu sagatavoja Sigita Eitcena pēc Reiter Revue materiāliem.

Ingela Larsone Smita (Ingela Larsson Smith) ir profesionāla līmeņa dabīgās zirgu apmācības (Natural Horsemanship) speciāliste, kura šobrīd darbojas pēc pašas izveidotas metodes. Šo komunikācijas un saskarsmes veidu ar zirgu viņa ir nosaukusi par True Connection, ko varētu tulkot kā Patiesā saikne.

Dzimusi un augusi Šveicē, Ingela vēlāk pārcēlās uz Angliju. Sākotnēji viņa sekmīgi nodarbojās ar trīscīņas sportu, taču ar laiku pievērsās dabīgajai zirgu apmācībai. Savas dotības saskarsmē ar zirgiem viņa izkopa vairāku atzītu dabīgo metožu meistaru, kā arī godājamu tradicionālo disciplīnu profesionāļu paspārnē. Kļuvusi par Parelli apmācības sistēmas instruktori, Ingela vadīja seminārus un palīdzēja sarežģītiem problēmzirgiem visā pasaulē. Savas spējas darbā ar zirgiem viņa ir apliecinājusi gan Viņas Majestātes Anglijas karalienes karaliskajos staļļos, gan saskarsmē ar arābu šeihu dižciltīgajiem zirgiem. Kā Parelli instruktore Ingela vairākas reizes ar semināriem ir bijusi arī Latvijā.

Papildus darbam ar zirgiem Ingela un viņas vīrs Ričards Smits (Richard Smith) ir izveidojuši sociāli nozīmīgus labdarības projektus, kas palīdz bāreņiem trešās pasaules valstīs. Apvienojot savas prasmes sadarboties ar zirgiem un vēlmi palīdzēt nelabvēlīgos apstākļos nonākušiem bērniem, Ingela un viņas palīgi organizē nodarbības, kurās bāreņi, darbojoties ar zirgiem, apgūst dzīves un attiecību veidošanas prasmes un izkopj līdera dotības, kas nepieciešamas kā saskarsmē ar šiem dzīvniekiem, tā arī ar līdzcilvēkiem.

Šobrīd Ingela ir izveidojusi savu pieeju komunikācijai ar zirgiem, kas, lai arī balstīta dabīgo apmācību tradīcijās, tomēr atšķiras no vairuma dabiskajām metodēm.

Ingelas pieeja zirgu un cilvēku apmācībai dod ne tikai prasmes un iemaņas darbam ar zirgiem, bet arī aicina katram izprast savu sirdi un savas attiecības ar Dievu. Viņas semināru mērķis ir sniegt to dalībniekiem zināšanas par dziļāku attiecību iespējamību ar saviem zirgiem un Patiesās saiknes izveidošanu.

Ingela māca gan par zirgu psiholoģiju, savstarpējo komunikāciju un bara struktūru, gan arī runā par mūsu attiecībām ar augstākiem spēkiem un par garīgiem principiem, kas lieliski atspoguļojas arī viņas saskarsmē ar zirgiem.

2012. gada aprīlī man bija iespēja kā skatītājam apmeklēt Ingelas vadītu semināru Anglijā. Semināra dalībniekiem bija prasība, lai būtu kaut nelielas pamata zināšanas dabīgās apmācības metodēs. Dalībnieku sastāvs bija gana raibs – gan hobija jātnieki, gan sportisti, gan kundzītes gados, kas vēlas ciešākas attiecības ar saviem brīvdienu izjāžu zirdziņiem, gan jaunas meitenes, kas padziļināti interesējas tieši par zirgu apmācību un sagatavošanu.

Katra diena sākās ar vairāku stundu garu teorijas daļu, un pēcpusdienā sekoja praktiskās nodarbības ar zirgiem. Katru vakaru interesentiem bija iespēja redzēt Ingelu darbībā, vērojot viņas sarunas un spēles ar vienu no viņas zirgiem.

Mācību laikā Ingela daudz runāja par Dievu un vilka paralēles mūsu attiecībās ar zirgiem un attiecībās ar Dievu. Taču nebūt nav nepieciešams piederēt pie Ingelas izvēlētās ticības mācības, būt kristietim vai pat jebkādiem augstākiem spēkiem ticošam cilvēkam, lai spētu apgūt un veiksmīgi pielietot viņas sniegtās zināšanas un praktiskās iemaņas. Galvenais ir atvērta un ieinteresēta attieksme, patiesa cieņa un mīlestība pret zirgiem, vēlme atklāti ielūkoties pašam savā sirdī un prātā un būt gatavam sevi neatlaidīgi izzināt un pilnveidot.

Teorijas nodarbībās Ingela mācīja cilvēkiem, kā domāt un rīkoties kā bara vadonim un kā kļūt par patiesu līderi. Viņa atklāja, kas, viņasprāt, liek zirgam meklēt kontaktu ar mums, kas mudina viņu izveidot un ilgstoši saglabāt saikni ar cilvēku. Kā arī Ingela mācīja, kā komunicēt ar zirgu, izmantojot tikai mūsu domas un iekšējo enerģiju.

Semināra sākuma daļā Ingela daudz runāja par lietām, kas sākotnēji varētu šķist visai maz saistītas ar zirgiem un jāšanu, taču patiesībā viņas sniegtā informācija ir viena no būtiskākajām saskarsmes un apmācības sastāvdaļām. Runa ir par katra cilvēka sirdi, prātu, domām, emocijām, viņa Dvēseli un Garu. Tikai izzinot sevi un apzināti strādājot ar sevi un savām iekšējām problēmām, rakstura iezīmēm, dzīves pieredzi, sajūtām un emocijām, mēs varam gūt iespēju patiesai un ciešai saskarsmei ar zirgu un viņa Dvēseli un Garu, kas arī ir šīs Patiesās saiknes izveidošanas pamatā.

Ja vien vēlamies, tad, vērojot zirgus un komunicējot ar viņiem, varam pamanīt skaidras līdzības mūsu pašu saskarsmes veidā ar līdzcilvēkiem. Problēmas, kas mums rodas saskarsmē ar cilvēkiem, visbiežāk parādās arī mūsu komunikācijā ar zirgiem. Jo smalkāku un dziļāku kontaktu vēlamies izveidot, jo patiesākiem un atklātākiem jābūt pašiem pret sevi, kā arī attiecībās ar līdzcilvēkiem. Savā ziņā šāds darbs ar sevi, lai pilnveidotu saskarsmi ar zirgu, var kļūt par vērtīgu sevis iepazīšanas un pat dziedināšanas pieredzi.

Tā kā mērķis ir viegla komunikācija un saikne ar zirgu domu un enerģiju līmenī, tad nozīme ir ne tikai cilvēka prāta sakārtotībai, emocijām, rakstura nosvērtībai, bet arī pasaules uztverei, attiecībām ar apkārtējiem, pagātnes pieredzei saskarsmē ar līdzcilvēkiem, mūsu iekšējām bailēm, dusmām un pārējām, ne tām gaišākajām emocijām. Nozīme ir arī mūsu pieredzei ar beznosacījuma mīlestības došanu un saņemšanu.

Ingela uzskata, ka zirgi vienmēr vēlas izveidot saikni ar cilvēku (ja vien viņiem nav bēdīga pagātnes pieredze saskarsmē ar cilvēkiem), un tieši no mums ir atkarīgs, vai mēs spējam sevi sakārtot un pilnveidot tiktāl, lai atvērtos šai komunikācijai un izveidotos saikne no cilvēka sirds uz zirga sirdi, saskartos cilvēka Gars ar zirga Garu un saziņai pietiktu ar klusu domu un izjustu enerģiju.

Kad mums ir šī Patiesā saikne ar zirgu, un mēs vispirmām kārtām jau mentāli un emocionāli esam kļuvuši par līderi zirga vērtējumā, mums ir viss, ko vajag. Pārējais ir vairs tikai saruna. Taču, jo vairāk robu un nepilnību esam atstājuši savā sirdī, personībā un arī savās vadības prasmēs, jo vairāk esam atkarīgi no dažādām tehnikām, metodēm, psiholoģiskiem vai fiziskiem paņēmieniem, inventāra un citiem palīglīdzekļiem.

Pievēršoties zirgu izpratnei un komunikācijai ar šiem dzīvniekiem, Ingela stāstīja par zirgu pasaules uztveri. Tika uzsvērts, ka zirgi ir bara, ģimenes dzīvnieki. Viņiem ir dabiski būt daļai no kaut kā lielāka, būt piederīgiem, meklēt saikni un kontaktu ar apkārtējiem. Zirgi nav tendēti būt individualitātes ar izteiktu „Es” sajūtu, kā tas ir cilvēkiem. Viņiem, kā bara dzīvniekiem, ir svarīgāka „Mēs” sajūta – apziņa, ka viņi ir daļa no ģimenes.

Nemitīgi esot daļai no lielāka veseluma, zirgi ļoti labi apzinās apkārtējo telpu – kā savu personīgo, tā arī apkārtējo zirgu personīgās telpas un arī visa bara kopējo telpu. Komunicējot ar zirgu, cilvēkam būtu jāapzinās, jāsajūt un jāspēj darboties pašam ar savu personīgo telpu, zirga un cilvēka izveidotā „bara” kopējo telpu, kā arī jāpamana un jāciena zirga personīgā telpa un tās izmēri.

Tika runāts arī par zirgu īpatnību dzīvot „šeit un tagad”, kā arī par zirgu patiesumu un konsekvenci viņu izpausmēs. Zirgi vienmēr ārēji izpauž to, kā viņi jūtas iekšēji – viņi neizliekas, nemānās, nemelo un netēlo.

Liela uzmanība tika pievērsta bailēm – gan zirga, gan arī cilvēka bailēm, un tam, cik bieži tās nepamanām, pietiekami nenovērtējam vai pat apzināti ignorējam vai slēpjam. Ideālā gadījumā cilvēkam būtu jātiek galā ar visām savām bailēm, lai viņš spētu kvalitatīvi palīdzēt zirgam tikt galā ar viņa bailēm.

Ievērojamākā atšķirība no lielas daļas citu dabīgo apmācības metožu ir tajā, ka Ingela uzsver un izmanto nevis dominantā, bet gan vadošā zirga principu. Pārsvarā dabīgajā zirgu apmācībā tiek runāts par dominanto vadības veidu, kad cilvēkam māca kļūt par dominējošāko indivīdu zirga un cilvēka izveidotajā „barā”. Ingela atklāj mazāk dzirdētu pieeju, kas balstās uz zirgu bara vadošās ķēves domāšanas un uzvedības principiem.

Dabīgos zirgu baros parasti ir vadošā bara ķēve, viņu atbalstošais dominantais ērzelis un pārējie bara dzīvnieki vairāk vai mazāk dominējošās vai pasīvās lomās. Šis zirga tips (vadošais, dominantais vai pasīvais) ir iedzimts, un dzīves laikā mainās tikai konkrētā tipa izteiksmes pakāpe – visbiežāk dominantā tipa zirgi ar laiku centīsies iekarot augstākas pozīcijas bara hierarhijā. Patiesi vadošā tipa zirgi ir salīdzinoši reti, jo barā nav nepieciešamības pēc vairākiem vadoņiem. Nereti kāda no vadošās ķēves meitām arī būs vadošā tipa zirgs, kuru māte laika gaitā apmācīs būt par nākamo bara vadoni.

Vadošā un dominantā zirga domāšanas un uzvedības veidos ir vairākas būtiskas atšķirības:

1. Vadošais zirgs domā par baru, par kopīgo ģimenes sajūtu, „Mēs” sajūtu. Dominantais zirgs vairāk pievērš uzmanību kārtībai bara hierarhijā un citu zirgu pozīcijai bara struktūrā.
2. Vadošais zirgs ģenerē idejas – kad un kur ēst vai dzert, kur atpūsties, kur labāk patverties no vēja vai lietus. Dominantais zirgs parasti atbalsta vadošo zirgu, realizē idejas un pārrauga, vai pārējie bara dzīvnieki seko vadošā zirga norādēm.
3. Vadošajam zirgam ir svarīgi, lai viņu sadzird. Dominantajam zirgam ir svarīga viņa prasību izpildīšana un citu zirgu kustību kontrole.
4. Vadošais zirgs ir kluss, ātrs, jutīgs, inteliģenti un mentāli spēcīgs, taču ne vienmēr fiziski stiprākais zirgs barā. Dominantais zirgs biežāk ir lēnīgāks, fiziski spēcīgs, agresīvāks, citus izrīkojošs.
5. Vadošo zirgu pārējie bara dzīvnieki parasti ciena un labprāt atrodas tā tuvumā. No dominantā zirga pārējie dzīvnieki biežāk izvairās un reizēm piesargās vai pat baidās.
6. Savukārt pasīvā zirga mērķis, uzdevums un dabīgā izvēle ir sekot vadošā zirga idejām un ierosinājumiem un dominantā zirga norādījumiem.

Praktiskajā darbā ar zirgu ievērojamākā atšķirība no citām dabīgajām metodēm ir prasību izteikšanas veidā. Vispopulārākais, šķiet ir Parelli mācītais četru fāžu pielietojums, izsakot zirgam kādu prasību – katra nākošā prasības fāze pakāpeniski pieaug stiprumā, un fāzes tiek pielietotas un prasība tiek izteikta tik ilgi, kamēr zirgs atbild. Tas saskan ar dominantā zirga uzvedības principiem.

Ingela, savukārt, māca izmantot vadošā zirga fāzes, kad sākuma fāzēm, kas ir doma – enerģija – ķermeņa signāls, seko ātra, viegla pieskaršanās ar t.s. kociņu (stick / Ingela lieto Parelli burkānkokam līdzīgu, taču īsāku un daudz vieglāku kociņu). Pēc pieskāriena seko prasības noņemšana, īsa pauze. Pieskaršanās ar kociņu jau ir kā ceturtā prasības fāze, un galvenais mērķis ir, lai zirgs sadzird cilvēku, ne tik daudz tas, lai zirgs būtu fiziski izpildījis prasību. Ja zirgs nav atbildējis, Ingela sāk no jauna ar fāžu kāpinājumu, nevis pielieto ritmiskas, neatlaidīgi pieaugošas dominantā tipa fāzes.

Ar šādām fāzēm Ingela imitē vadošās ķēves rīcību, kad ķēve savu ideju, ierosinājumu nodod ar klusu nodomu, enerģiju un ķermeņa signālu, kam tikai vajadzības gadījumā seko ļoti žigls kodiens vai spēriens, pēc kura seko pauze, kuras laikā ķēve novērtē vai otrs zirgs ir viņu sadzirdējis un prasību sapratis.

Komunikācijas mērķis ir uz cilvēku vērsts, atsaucīgs, sarunai atvērts zirgs, sadarbībā ar kuru pietiktu ar domu, enerģiju un vieglu ķermeņa valodu.

Semināra nobeigumā bija iespēja vērot Ingelas paraugdemonstrējumu sadarbībai ar vienu no viņas zirgiem. To pat nevar nosaukt par darbu vai spēlēm ar zirgu. Tā drīzāk bija saruna, kopā būšanas pieredze. Katrai Ingelas darbībai un kustībai bija nozīme, taču visbiežāk pat nebija nekādu redzamu ķermeņa kustību vai signālu. Zirgs lasīja viņas domas un enerģiju. Brīžos, kad zirgs kaut ko nesaprata, Ingela to paskaidroja, ja viņš sabijās, Ingela viņu „paņēma pie rokas” un iedrošināja. Viņu saruna bija skaista un harmoniska.

Pēc visa dzirdētā un redzētā ir iespēja izvēlēties, ko no Ingelas piedāvātās mācības paņemt sev, ko pielietot saskarsmē ar zirgiem, ko izvēlēties par derīgu un piemērotu. Pat ja nav vēlmes sekot šai dabīgās apmācības pieejai burts burtā, no tās var aizlienēt vismaz pāris noderīgas domas un iemaņas.

Agrita Žunna

Izmantotie avoti:

http://secretsofthehorse.com/

http://www.horsesfororphans.com/about.htm

Attēlu atsauces:

http://secretsofthehorse.com/Gallery5.html

Klauss Ferdinands Hempflings ir dzimis Vācijā, 1957.gadā. Pēc augstākās izglītības iegūšanas telekomunikāciju tehnoloģiju jomā, viņš veltīja laiku, lai padziļinātu savu izpratni par dzīvi, kļūstot par skolotāju, pašnodarbinātu mākslinieku, pasākumu vadītāju un ceļotāju. Pēc vairāku gadu pavadīšanas Spānijā, Pireneju kalnos, viņš kļuva par pilna laika lektoru Mākslas un dizaina skolā Dortmundā, Vācijā. Šī perioda laikā viņš iedziļinājās detalizētā mitoloģijas izpētē un īpašu uzmanību pievērsa vienam no mūsu kultūras svarīgākajiem simboliem – zirgam. Divdesmit deviņu gadu vecumā viņš atgriezās Pirenejos, šoreiz ar mērķi uziet īstos zirgus – savvaļas. Tur viņš uzsāka zirga izpēti tā dabiskajos dzīves apstākļos, kas ne tikai izmainīja pašu Klausu Ferdinandu Hempflingu, bet arī daļu no zirgu pasaules.

Viņš ir satricinājis starptautisko zirgu pasauli ar savām pārdomas raisošajām teorijām. Viņa darba pamatā ir izpratnes rašana par zirga psihi, komunikācija ar ķermeņa valodas palīdzību, kas ir saprotama zirgam, un saskarsme ar šīm spēcīgajām, skaistajām, lepnajām būtnēm saskaņā ar dabu. Jātnieka klātseamības apziņas attīstīšana un tiekšanās uz holistiskiem principiem ir noteicoši elementi viņa darbā.

Tūkstošiem viņa semināru un paraugdemonstrējumu dalībnieku un apmeklētāju ir sākuši izmantot Klausa metodes saziņā ar zirgiem.

Savās grāmatās viņš stāsta par dominanci bez soda, sakopojumu bez pavadu spiediena – šie acīmredzamie pretstati ir izskaidroti, atklājot autora fascinējošās komunikācijas un zirga izpratnes metodes, kurās pats ceļš ir mērķis. Pasaulē, kura pazīst tikai mērķus, kurā tikai uzvarētāji ir svarīgi, mūsu uzmanība tiek virzīta uz pašu ceļojumu – ceļojumu, kuru raksturo nepārejoša aizrautība un pieredze, ja mēs mācāmies to novērtēt pilnībā, mirkli no mirkļa.

Iepazīstot sevi – iepazīsti zirgus

Anna Nordin, K.F.Hempflinga pamatlīmeņa semināra dalībniece Zviedrijā, apraksta savu pieredzi publikācijā 2006.gada jūlijā žurnālā „Hippson”.

Jūlija pirmajā nedēļas nogalē Klauss Ferdinands Hempflings apciemoja Stokholmas ziemeļu pusē esošo Johannesbergu. Savā grāmatā „Dejojot ar zirgiem” („Dancing with horses”) viņš apraksta dominanci bez soda un jāšanu sakopojumā ar brīvām pavadām. Šī trīs dienas garā semināra laikā viņš demonstrēja un izskaidroja veidu, kā sasniegt pamatnosacījumus, kas padara iespējamu sekošanu „viņa” ceļam.

Septiņi semināra dalībnieki tajā piedalījās līdz ar saviem zirgiem, lai mācītos, kā piemērot sevi, savu pieeju un apmācības metodes zirga vajadzībām. Semināra otrā diena bija atvērta arī skatītājiem, un aptuveni 120 cilvēku bija gatavi ar aizrautību apgūt Klausa pedagoģiskās metodes. Viņa darba pamatā ir iedziļināšanās zirga psihē un komunikācija ar tiešas un skaidras ķermeņa valodas palīdzību. Kā Klauss uzskata, to ir iespējams sasniegt tikai godīgas pašizziņas ceļā, līdz ar garīgu un fizisku paškontroli.

–       Nav jēgpilni sākt strādāt ar zirgu, pirms esi iepazini pats sevi, – viņš apgalvo.

Nepieļaujot kompromisus, Klauss pārstāv pieņēmumu, ka pamati zirga izpratnē mīt pašā cilvēkā.

–       Vai ir godīgi zirgam pieprasīt spēju koncentrēties, ja pats neesi koncentrējies? Vai ir godīgi gaidīt priekpilnu ieguldījumu darbā, ja pats esi ļāvies rutīnai?

Nepazīstamie zirgi

Klauss nebija iepriekš saticis nevienu no zirgiem, kas piedalījās semināra skatītāju dienā. Viņš ar tiem iepriekš nebija strādājis un nezināja neko par nevienu no tiem. Šādas tikšanās ir viņa mērķis, jo viņš nevēlas savu pirmo iespaidu balsīt uz pieņēmumiem un aizspriedumiem. Taču tas nozīmē, ka klātesošie redzēja tikai pamatvingrinājumus pikadero aplokā, nevis pilnvērtīgas treniņu sesijas vai jāšanu. Šoreiz galvenais mērķis bija radīt cilvēkos priekšstatu, kā spert pirmos soļus komunikācijā ar zirgu un kas jāsasniedz, pirms var sākt īsto darbu. Sesijas notika pikadero, ierobežotā kvadrāta formas aplokā ar aptuveni 10-11 metrus garām malām. Pikadero tradicionāli tiek izmantots Spānijā un šis vārds apzīmē jāšanas laukumu. Darbam pikadero nav saistības ar „parasto” kordošanu. Klauss uzskata, ka visi biežāk sastopamie „palīglīdzekļi”, kā piemēram, atsaites un tamlīdzīgie, ir piemēroti tikai zirgu varmācīgai pakļaušanai un nav pieņemami darbā ar zirgu. Vienalga, vai kāds izvēlētos izmantot parastu kordu vai dabiskajā zirgu apmācībā plaši izmantotos striķus, tiem ir allaž jābūt nenostieptiem, lai zirgs vienmēr būtu „brīvs” savās kustībās. Panākumiem noteicoša ir spēja ar zirgu komunicēt ierosinājumu, nevis komandu formā, uz ko zirgs atsaucas netraucēti un patstāvīgi.

Nervozā ķēve

Pirmais zirgs, kas ienāk pikadero, ir nervoza ķēve, kurai netīk tikt atstātai vienatnē. Ļoti īsā laika sprīdī Klauss panāk pilnīgu ķēves atslābināšanos. Klātienē iespaids liekas gandrīz maģisks vai līdzīgs leģendāro „zirgu vārdotāju” panākumiem. Taču Klauss tiešām nevēlas tikt pielīdzināts zirgu vārdotājiem. Viņš vairākas reizes skaidri uzsver, ka viņa darbs ir pilnībā pretējs zirgu vārdotāja tēlam. Ķēvei viņas stresa pilnajā situācijā bija nepieciešams līderis un viņa atrada to Klausā viņa mierīgās un atslābinātās attieksmes dēļ, kas nemainījās par spīti jebkādiem apstākļiem. Viņš ieturēja distanci starp sevi un zirgu, jo zirgam jāspēj pašam izvēlēties, vai tas vēlas tikt vests. Mēs nevaram nevienu piespiest kaut ko darīt – taču varam zirgam dot iespēju tikt vestam un sekot. Kad esam ieguvuši zirga pārliecību, tad varam darīt gluži jebko, un zirgs mums uzticēsies. Svarīgākais ir jebkurā mirklī saglabāt to pašu rāmo attieksmi, jo tā norāda zirgam, kā uztvert jaunas situācijas.

–       Savā darbā es nekad nestrādāju atsevišķi ar problēmu un tās simptomiem kā tādiem, piemēram, ja zirgam nepatīk palikt vienam, ja tas dodas pāri īpašniekam, kad satraukums par nokļūšanu ganībās ņem virsroku pār domāšanu, un tā tālāk. Galvenais ir nekavējoties nodibināt tik spēcīgas un uzticamas attiecības starp zirgu un cilvēku, lai jūs būtu pasargāti no visiem iespējamajiem scenārijiem.

Mazāk kontroles jaunās vietās

Ķēves, kas nevēlas palikt viena, īpašniece paskaidro, ka viena no jomām, kas šajā zirgā viņai šķiet vissarežģītākā, ir viņas īpaši izteiktā nervozitāte jaunās vietās.

–       Viss ir kārtībā, kad esam mājās, taču nekas nav kārtībā, kad esam kaut kur izbraukušas, – tā stāsta saimniece.

–       Rāmā okeānā ikviens spēj vadīt kuģi. Taču vētrainā laikā tikai retais to spēs. Ja zirgs jums uzticas, tas saglabās mieru pat kritiskās situācijās. Jūs nekad nevarēsiet treniņu nolūkos atdarināt visas situācijas, ar kurām var saskarties dzīvē. No otras puses, jūs varat nodibināt tādas attiecības, ka vairs nebūs nozīmes, ar kādām situācijām sastopaties, – atbild Klauss.

Viņš tic, ka, ja trūkst spējas pieņemt vadoņa lomu, tad „bīstamas situācijas” var atdarināt tūkstošiem reižu pēc kārtas, taču bez rezultātiem.

–       Tieši spējai būt par vadoni ir jārisina situācija, ne mēģinājumiem pielāgoties katriem neparedzamajiem apstākļiem! Pielāgojoties tikai atņemsiet zirgam jutīgumu, taču to mēs vēlamies saglabāt. Bez jutīguma mēs nevaram attīstīt jāšanai labi piemērotu zirgu.

Relaksēta poza

Visas dienas garumā Klausa mierīgā un relaksētā ķermeņa poza nepazūd ne uz mirkli. Tas arī padara viņu par uzticamu vadoni, kurā zirgi ātri rod pašpārliecinātību. Klauss paskaidro, ka nav nekādu metožu, kurām sekot; esat tikai jūs un zirgs. Saskarsme nosaka to, kas ir piemērots konkrētajam gadījumam. Kad nervozā ķēve atrada vadoni, viņai vairs nebija nekāda iemesla būt nervozai. Viņa stāvēja tuvu Klausam un izskatījās gluži mierīga. Pēkšņi viņš uzsit knipi ar pirkstiem un nošvīkstina pātagu. Varētu padomāt, ka pātagas radītais troksnis zirgu padarīs vēl nervozāku, taču tas nenotiek.

–       Ja jūs esat mierīgs un relaksēts savā ķermeņa pozā, tad neskatoties uz to, ko jūs darāt, zirgs paliks mierīgs. Tāpēc tas nav nekāds triks vai maģija, jo atslēga ir spējā saglabāt sevī mieru un pašpārliecinātību.

Ik pa brīdim Klauss zirgiem iedod kādu kārumu, taču viņš uzsver, ka šajā jomā vajadzētu būt nedaudz uzmanīgam, lai zirgi nesāktu kārumus pieprasīt. Taču, ja jūs esat konsekvents vadonis, tad tā nekad nekļūs par problēmu – jo vadonis nosaka, kuras ir labākās vietas ēšanai.

Bailēs no zirga

Kāda cita zirga īpašniece atzīstas, ka viņai ir bail. Klauss liek viņai vingrināties pašpārliecinātībā, staigājot pa pikadero sava zirga tuvumā ar aizsietām acīm. Aklums nozīmē nepieciešamību paļauties uz citām maņām un koncentrēties uz „šeit un tagad” apziņu. Var skaidri redzēt, kā mainās sievietes pozas, tām kļūstot daudz relaksētākām un drošākām, kad Klauss viņu iedrošina pārvietoties bez bailēm un apsola pabrīdināt, ja kaut jel kas būs viņas ceļā. Zirgs, kas pirms tam bija uzbāzīgs un pret saimnieci noraidošs, sāka pats meklēt iespēju ar viņu kontaktēties. Līdzko saimnieces ķermeņa valoda liecināja par relaksētu pašpārliecinātību, zirgs patstāvīgi izvēlējās būt ar viņu. Neviens skatītājs nespēja palikt vienaldzīgs, vērojot saimnieci šīs atklāsmes mirklī.

–       Nekad nekļūstiet nervozi, – aicina Klauss, – Jūs zināt, ka esat līderi, tāpēc nepārņemiet zirga nervozitāti. Darba laikā jūs esat „mājas”, jums nepieciešams justies kā mājās, un tad arī zirgs jutīsies tāpat. Saglabājiet sevī pārliecību, mieru, un nesāciet rīkoties pirms skaidri nejūtat, ka to tiešām spēsiet paveikt.

Pakāpenisks progress

Klauss izvairās no pārlieku sasteigta progresa un ieklausās savās izjūtās, lai saprastu, kad darbs jābeidz. Viņš uzskata, ka gan zirgam, gan viņa cilvēkam ir nepieciešams noteikts laiks, lai aptveru jauno pieredzi, un tā laikā skatītājiem ir iespēja piedalīties vingrinājumā, kas palīdz attīstīt pašpārliecinātību.

Mēs tiekam sadalīti pa pāriem. Tas, kurš stāv priekšā otram, aizver acis, bet persona, kas stāv aiz viņa, tur rokas uz priekšā esošā cilvēka galvas.  Šādā veidā priekšā ejošais ļāva sevi vadāt pa laukumu. Bija jāpaliek akliem un mēmiem, lai no tiesas izjustu, ko vēlas aizmugurē esošais cilvēks. Svarīgākais bija saglabāt pārliecību, ka vadošais cilvēks izvēlēsies drošus ceļus, par spīti faktam, ka laukums bija cilvēku pārpildīts. Pēc uzdevuma ļaudis skaļi un aizrautīgi sarunājās par piedzīvoto.Šis uzdevums dod daudz vielas pārdomām, kā arī pastāsta šo to par jūsu īpašībām. Bez tam, tas arī raksturo, kāds vadonis esat savam zirgam un kā tas reaģē identiskos gadījumos. Uzdevums arīdzan atgādina, cik ļoti zirgam nepieciešams paļauties un ieklausīties mūsu norādēs jāšanas laikā.

Darbs garā virvē

Klauss darbā bieži izmanto savu garo virvi. Viņš to lieto ar cilpu ap zirga kaklu, bet tā allaž nokarājas brīvi. Klauss allaž atgādina, cik nozīmīgi vadības nodrošināšanai ir vest zirgu pareizi. Tas ir kas tāds, par ko nemaz tik bieži nedomājam, jo vešana taču nozīmē tikai zirga pārvietošanu no viena punkta uz otru. Ir svarīgi izmantot garu virvi, lai zirgs var izvēlēties, vai tas sekos vai stāvēs, un cik lielai vajadzētu būt distancei starp jums. Zirgs sniedz jums tiesības viņu vest, bet, ja jums nav iespēju viņu apstādināt vai padarīt lēnāku viņa gaitu, tad kurš kuru ved? Laba doma ir arī vest zirgu soļos, jo vešana rikšos ātri vien var domas ievirzīt attieksmē – „Ahā, es viņu dzenāju!”

Nemeklējiet mīnusus

Klauss uzskata, ka pārāk daudzi cilvēki savu zirgu uzlūko kā „Mīnusa zirgu”. Tas nozīmē nevis zirga esošo īpašību atzīšanu, bet tikai tā ievērošanu, kas it kā trūkst. Šāda attieksme rada situāciju, ka zirgam nekad nebūs iespējas sevi pierādīt un jūs nekad nebūsiet apmierināts ar zirga sniegumu. Ja jums ir iepriekš noteikts viedoklis par savu zirgu, jūs nespēsiet novērtēt viņa patiesās priekšrocības. Klauss to salīdzina ar lūkošanos uz koku – ja jūs vēlēsieties ieraudzīt ābeli, tad to arī redzēsiet, lai arī patiesībā jūs skatītos uz plūmi. Tādā gadījumā jūs varētu neievērot plūmes lieliskos augļus. Tieši lai izvairītos no neapzinātas priekšstatu veidošanas, Klauss neko nevēlas zināt par zirgiem, kurus satiek savos semināros. Kādu zirgu tā saimnieks apraksta kā miegainu.

–       Neuztveriet savu zirgu kā miega zāles, – Klauss iebilst, – Viņš ir tāds, kāds viņš ir! Esiet lepns par zirga patieso „Es”, tad arī zirgs spēs būt par sevi lepns. Ir svarīgi spēt saredzēt zirga dvēseli, ne tikai savas iegribas. Vai attiecības ar zirgu veidojat sava ego vai zirga labā? Jūs esat tas, kas esat; zirgs ir tas, kas viņš ir, un kaut kādu iemeslu dēļ jūs viņu izvēlējāties par savējo. Ja ļausiet viņam būt pašam, spēsiet izbaudīt viņa labāko īpašību priekšrocības. Piemēram, ne katrs zirgs ir piemērots sacensībām. Jums nevajadzētu no viņa pieprasīt to, kas viņš nav.

Atšķirīgie raksturu tipi

Savā jaunajā grāmatā „Ko atklāj zirgi” („What Horses Reveal”) Klauss visus zirgus ir sadalījis 26 raksturu grupās, kuras līdz ar citiem elementiem raksturo zirgu eksterjers, temperaments un psihe. Viena no jomām, kurā viņš izmanto šo klasifikāciju, ir apmācības piemērošana katram zirgam individuāli optimālā rezultāta sasniegšanai. Viņš apzinās, ka šīs klasifikācijas izplatīšanā ir risks, jo tā šķietami ir pretstatā ar viņa paša sludinātajiem uzskatiem par katra zirga atvērtu un neitrālu uztveršanu. Taču viņš tic, ka ja zirgs tiek uztverts bez iepriekš veidotiem priekšstatiem par to, kāds tas ir, tad, pakāpeniski gūstot nepieciešamo pieredzi, ir iespējams novērot, kāda raksturtipa īpašības zirgam piemīt, tādējādi sniedzot zirgam individuāli piemērotāko dzīvesveidu un apmācību. Ir arīdzan svarīgi saprast, ka pastāv bezgalīgs skaits zirga raksturtipa variāciju un iespējamību, tā kā daudzos zirgos mājo vairāki raksturtipi dažādās proporcijās reizē.

Daudzveidīga apmācība

Savā apmācības pieejā Klauss variē starp darbu pikadero, gan jāšus, gan rokās, un darbu apvidū – mežā un laukos. Ar izmantotajiem vingrinājumiem viņš ātri sasniedz Augstās Skolas elementus un sakopojumu. Tam labu piemēru var atrast grāmatā „Ko atklāj zirgi”. Tajā ir ilustrācijas darbam ar ērzeli, vārdā Yunque. No neapmācīta un vāja zirga viņš kļūst par īstu spēkavīru, kas spēj pildīt Augstās Skolas elementus jau pēc trīs gadiem darba. Neviena viņa apmācības daļa nav uzspiesta, un visi rezultāti balstās zirga iekšējā un ārējā stāvoklī. Piemēram, sakopojums tiek mācīts rokās līdz brīdim, kad zirgs ir pietiekami spēcīgs, lai to spētu īstenot ar jātnieku mugurā.  Netiek izmantoti it nekādi palīglīdzekļi – Klausa filosofija nosaka, ka cilvēks savas vēlmes zirgam var paskaidrot ar savu pozu un ķermeņa valodu, un, jo spēcīgāks kļūst zirgs, jo kvalitatīvāk viņš spēj sakopoties.

Klauss Ferdinands Hempflings ar ērzeli Yunque. Šādi zirgs izskatījās pēc trīs gadiem darba Klausa vadībā…

Kad zirgs nonāca pie Klausa, viņš bija lielākoties neapmācīts, ar neattīstītu muskulatūru un pārsvarojies uz priekškājām.

Vadmotīvs

Visbeidzot Klauss definēja, kas ir bijis visas dienas vadmotīvs. Izmantojiet vienkāršu un skaidru komunikācijas veidu – tad zirgs to sapratīs un kļūs laimīgs. Kad zirgs sāk žāvāties, tas nozīmē, ka viņš ir atslābinājies un jūtas labāk. Jums ir jātic tam, ko jūs darāt, jūs nedrīkstat vilcināties un rīkoties bez pārliecības. Esiet par visiem simts procentiem darbības mirklī, atbrīvoti un skaidri savās izpausmēs. Ikkatru mirkli kontrolējiet savu un sava zirga reakciju – tā kļūsiet apzināti.

–       Pirms pieciem gadiem es rīkojos citādāk – vai tā bija kļūda? Nē, tolaik es nemaz nespēju rīkoties citādāk, jo man nebija vairāk pieredzes. Taču ar katru dienu tas kļūst arvien patīkamāk un vienkāršāk, ja esat allaž apzināts savās darbībās, – apliecina Klauss.

Tulkojums – Laura Krastiņa, Dabas Zirgi.

Izmantotie avoti:

http://www.hempfling.com/

http://www.hempfling.com/hippson_article_series.pdf

Video piemērs Klausa darbam – tas nedemonstrē konkrētas pamācības vai vizuāli efektīvus priekšnesumus, taču ieguldot pacietību un tajā iedziļinoties, katram ir iespēja ievērot niansēto ķermeņa valodu, kas veido zirga un cilvēka saziņu.

Floridā zirgi glezno liliju laukus un meža ezerus. Ne pēc cilvēka pavēles, bet pēc pašu vēlmes: gleznošana šiem sāpinātajiem dzīvniekiem ir kā terapija.

Romeo mīļākā krāsa ir sarkana. Džuljeta dod priekšroku piesātināti brūnajai. Gan mājās, gan ciemos abi raibie zirgi iemērc otas krāsā un glezno uz linu audekliem. Viņu darbiem dod tādus nosaukumus, kā “Liliju lauks” vai „Diena pie ezera”, un tad ļoti veiksmīgi pārdod. Tomēr nauda nav galvenais ne raibajam pārītim, ne viņu īpašniecei Šerilai Vardai. Gleznošana palīdz zirgiem tikt galā ar savu nelāgo pagātni.

Romeo: Kā apjukušais 8-gadīgais zirgs atklāja gleznošanu

Šo dārko zirgu 42 gadīgā Šerila Varda iegādājās ASV štatā Floridā 2002. gadā. Romeo bija 8 gadi, un viņš it nemaz nebija romantisks pielūdzējs. „Es izmēģināju visu, ko biju apguvusi savā ilggadējā pieredzē ar zirgiem, bet nekas nedarbojās“, atceras Šerila. „Pie iepriekšējiem 7 īpašniekiem viņam bija 8 gadi laika, lai samācītos dažādas muļķības. Piemēram, aizbēgt, kad viņam būtu jāapstājas“.

Šerila ilgi mēģināja uzlabot savas attiecības ar Romeo, un tikšanās ar Fogel metožu piekritēju treneri Kesiju Malinu viņai atvēra acis: Viņai jāļauj Romeo izplest spārnus. Kad Šerila to saprata, beidzot viņa ar Romeo runāja vienā valodā. „Mans astoņgadnieks visu mūžu nevarēja saprast, ko cilvēki no viņa grib. Tā kā ar viņu manipulēja tikai ar spiedienu, viņš bija ļoti nedrošs.“ Romeo bija nepieciešams cilvēks, kas viņa labos darbus atalgotu ar lielu daudzumu kārumu un kas viņam neuzbruktu, tiklīdz viņš izdarīja kaut ko nepareizi.”

Pēc pusotra gada Romeo bija pilnībā pārvērties. „Zirgs, kas man agrāk neļāva pieskarties savām ausīm, pēkšņi pats meklēja rokas glāstus“, atceras Šerila. Kastrāts, kas aiz bailēm no trenzes netaisīja vaļā muti, pats pasniedza ķiveri jātniecei, kas sēdēja seglos. „Viņš pēkšņi sāka ņemt vis kaut ko mutē un spēlēties ar to.“ Tieši tad Romeo kļuva par gleznotāju.

Kāpēc tieši gleznotājs? „Patiesībā es biju tā, kas gribēja kļūt par gleznotāju, kā mans tētis“, saka Šerila. Tomēr tēvs savu meitu atrunāja, jo ar to nevarot nopelnīt. Tomēr Šerila šad tad gleznoja, lielākoties savu zirgu. Un, tā kā viņam ļoti patika vis kaut ko virpināt mutē, vienu dienu Šerila ieradās Romeo aplokā ar saviem gleznošanas piederumiem. Viņa iepazīstināja viņu ar otu un linu audeklu. Otu Romeo uzreiz paņēma mutē. Un vēl pirms Šerila paspēja izdomāt, kā lai viņam izskaidro gleznošanu, viņš jau sāka vilkt uz audekla strīpas. Tā radās pirmā Romeo glezna.

Izskaidrojums: Zirgi labprāt spēlējas ar muti

Tas nav nekas neparasts, ka Romeo labprāt darbojas ar savu muti. „Visi zirgi ar muti pēta apkārtējo pasauli“, to Šerila iemācījās no kādas etoloģes. „Viņi kustina galvu uz priekšu un atpakaļ it kā plūcot zāli no zemes.“ Daži pat tver pēc koka gabaliem un akmeņiem it kā gribēdami kaut ko uzrakt – kā Romeo ar savu otu.

Šīs kustības ir pirmatnēja nepieciešamība. Mūsdienās zirgiem reti kad sanāk šādi izpausties. Barību tie saņem jau sasmalcinātu, pa taisno no spaiņa. Siens ir attīrīts no nevēlamiem svešķermeņiem, bet gleznojot zirgi no jauna atklāj dažādas kustības.“

Katrs zirgs glezno citādi

Romeo vienmēr ir norūpējies un bieži pārspīlē, taču glezno ar ļoti maigiem un viegliem triepieniem. Savukārt ķēvīte Džuljeta, kuru Šerila nopirka 2004. gadā, ir ļoti maigas dabas, taču glezno viņa ar tādu entuziasmu, ka teju audekls tiek nogāzts. Džuljetas triepieni ir spēcīgi un gari, pilnīgs pretstats viņas mierīgajam temperamentam.

Šerila kārtējo reizi pārliecinās, ka gleznošana ļauj zirgiem izpaust savu otro Es. „Tādā veidā viņi rod iekšēju līdzsvaru, kļūst atbrīvoti, bet ne truli“, pārliecināti saka Šerila.

Šķiet, ka zirgi to jūt. Līdz šim gleznot nevienam nav apnicis. „Abi nespēj vien sagaidīt, kad uzstellēšu audeklu, un viņi cīnās par to, kurš pirmais drīkstēs paņemt otu“, smejas Šerila. „Man liekas, ka viņi apzinās, ka gleznojot viņi paši spēj kontrolēt apkārtējo vidi, nevis kāds kontrolē viņus.“

Gleznojošais duo ir kļuvis slavens un katru mākslas darbu paraksta personīgi. Šerila pasūtīja mazus zīmodziņus ar savu zirgu nagu nospiedumiem, kuriem klāt ir apaļš rokturis. „Viņi to satver kā otu un spiež pret audeklu.“ Parakstītos mākslas darbus Šerila pārdod, lai atbalstītu mākslas terapiju. Lūk, projekta mājaslapas aplūkojama šeit!

Gleznošana kā motivācijas treniņš

No gleznošanas rodas ne tikai mākslas darbi, bet arī motivēti jājamzirgi. Tā kā brīvprātīgums un pozitīvs atbalsts ir Šerilas izvēlētais attiecību modelis ar viņas zirgiem, viņa šo metodi izmanto arī jāšanai. Tas abiem dārkajiem zirgiem ļoti patīk. „Līdzko viņi mani ierauga ar segliem un iemauktiem, abi auļos metas pie manis. Tāpat kā ar gleznošanu, viņi nespēj vien sagaidīt, kad ar tiem jās.“

Zirgi labprāt paceļ un padod to, kas Šerilai netīšām nokrīt uz zemes, sēžot seglos. Vai arī spēlēt bumbu. Abi dārkie padod bumbu Šerilai aiz gumijas roktura un pacietīgi gaida, kad bumbu atkal aizmetīs. „Gluži kā jājot rotaļīgus labradorus nevis zirgus“, smejas zirgu saimniece

Brīvprātīguma nozīme gleznojot

Ar DaVinči, kas nelielajam ganāmpulkam pievienojās 2007. gadā, viss bija citādi.

„Jūs meklējat izaicinājumu? 500 dolāri par kumeļu, kurš nevienam neuzticas,“ tā bija rakstīts Šerilas rīta avīzē. Viņa nespēja tam pretoties un nopirka divgadīgo, apjukušo kastrātiņu ar pāršķelto ausi un deva viņam vārdu DaVinči, cerot uz spožu mākslinieka nākotni.

Viņš savā īsajā mūžā bija pārcietis daudz sāpju. „Viņš bija zirgs-poga. Kā nospiež nepareizo pogu, tā viņš bija prom“, atceras saimniece. Ar lielu pacietību un Fogel metodēm viņai izdevās iegūt DaVinči uzticību. Pēc dažām nedēļām viņš atklāja gleznošanu. Un aizmirsās.

„Kad DaVinči glezno, viņš sev apkārt vairs neko nemana. Viņš vicinās ar otu kā apsēsts. Viņam tas tik ļoti patīk, jo viņš to dara brīvprātīgi, un pirmo reizi mūžā viņam nedara pāri.“

Pavasarī jaunai mākslinieks radīja savu pirmo gleznu. Tā bija dzeltenās, oranžās un zaļās krāsās. Zaļš kā cerība.

Sagatavoja Darja Kuzmina

Raksta un bilžu atsauce