Veterinārā hiroprakse Latvijā

Ar Eviju Liepiņu un vienu no manuālās terapijas veidiem – hiropraksi, zirgam.lv ir pazīstams jau pusotru gadu. Esam redzējuši kā zirgi ar dažādām kustību aparāta problēmām kļūst elastīgāki, simetriskāki, sāk likt plašāku soli un kustēties brīvāk. Tikšanās reizēs Evija daudz stāsta par zirga ķermeni – skeletu, muskuļiem, nerviem, ja nepieciešams, pat zīmē un liek sataustīt kādu kaulu vai locītavu. Kā jau pasniedzēja. Latvijas Lauksaimniecības Universitātē viņa māca topošajiem veterinārārstiem mājdzīvnieku un kustību anatomiju. Kā Evija pati saka: “Kustību anatomija vienmēr bijusi mana sirdslieta”. Papildus veterinārajai izglītībai un zinātņu grādam dzemdniecībā un ginekoloģijā, viņa apguvusi hiroprakses kursu Vācijā un kļuvusi par akreditētu veterināro hiropraktiķi. Šobrīd vienīgā Baltijā.

Aicinājām Eviju uz interviju, lai uzzinātu vairāk par hiropraksi, viņas darbu un bagātīgo pieredzi.

Kas ir hiroprakse? 

Hiroprakses nosaukums ir cēlies no diviem grieķu vārdiem cheir (rokas) un praktos (darīt) – darīts rokām. Tā ir ļoti sena terapijas forma, kas mūsdienās tiek uzskatīta par vienu no netradicionālajām ārstēšanas metodēm un bieži izmantota kā papildinošā terapija. Hiropraktiķis primāri strādā ar mugurkaulu – skriemeļiem no pakauša līdz pat astei. Cilvēku rehabilitācijā šo terapijas veidu plaši izmanto visā pasaulē, taču hiroprakse kļūst arvien populārāka arī dzīvnieku veselības uzlabošanai, visbiežāk, zirgu un suņu.

No citiem manuālās terapijas veidiem hiroprakse atšķiras ar to, ka iedarbojas uz dziļākām struktūrām pretēji, piemēram, masāžai. Hiropraktiķis strādā ar mugurkaula skriemeļiem, un pielietotajām manipulācijām ir ietekme uz nerviem un nervu impulsu pārvadi. Tas ir ļoti atbildīgs darbs un prasa pamatīgu zināšanu bāzi par konkrētās sugas anatomiju, tādēļ kļūt par akreditētu hiropraktiķi ir iespējams tikai veterinārārstiem. Lai arī pasaulē ir pieejamas apmācības programmas bez veterinārās izglītības, ir ļoti jāizvērtē šādu skolu uzticamība, jo starptautiski atpazītas un respektētas organizācijas veterināro izglītību izvirza kā vienu no pamata prasībām.

Hiroprakse zirgiem ir specifiska ar to, ka speciālistam sanāk stāvēt uz paaugstinājuma, lai uz zirga mugurkaulu iedarbotos visefektīvāk. Evija smejas, ka viņas nelielais augums uz lielā Latvijas zirga mazliet pieviļ, taču vienmēr līdzi ir palīginstruments – liela un stabila kaste. Tipiska hiroprakses vizīte sākas ar zirga gaitas novērtēšanu – soļos, rikšos, lēkšos, ja nepieciešams arī ar jātnieku. Dažkārt tiek uzņemts arī video, lai redzētu kustību palēninājumā. Strādājot Zviedrijā, kur izplatīta rikšošanas disciplīna, Evija kāpusi arī ratos un vērojusi zirga kustības, lai novērtētu specifiskus gadījumus.

Evija vadās pēc standartizētas shēmas, vispirms apskatot zirga kustības un novērtējot tā vispārējo stāvokli, tālāk pārbaudot mugurkaula kustīgumu un atzīmējot, ja tiek atrasti subluksācijas* kompleksi.

*Subluksācijas komplekss – kad diviem savā starpā saistītiem skriemeļiem ir ierobežota kustība (dorsāli – ventrāli (uz augšu – leju), vai laterāli (sāniski)). 

Vizītē tiek pārbaudītas arī kājas un kāju locītavas, to kustību amplitūda. Mērķis ir atjaunot visu skriemeļu kustīgumu un līdz ar to nodrošināt nervu impulsu pārvadi attiecīgiem muskuļiem, uzlabojot dzīvnieka kustībspēju.

Vaicājot kādēļ šādi subluksācijas kompleksi veidojas, Evija uzsver, ka iemesli ir daudz un dažādi. Bieži saspringums mugurā rodas kā kompensācija problēmām citviet ķermenī – nepareiza kāju stāvotne, liekais svars, nagu problēmas u.c..Tas viss var mainīt zirga kustības un veicināt mugurkaula subluksācijas kompleksu attīstību. Dažādas, sīkas traumas aplokā, paslīdēšana, krišana arī var radīt sasprindzinājumu. Vai gluži kā cilvēkiem daudz sēžot pie datora, arī zirgs strādājot var pamazām uzkrāt sasprindzinājumu.

                                                                                                 Hiroprakses procedūra.

Evijas galvenais instruments ir rokas – ar īsu, ātru uzspiedienu tiek atjaunots skriemeļa kustīgums. Šajā darbā ir ļoti svarīga precizitāte, katra kustība jāveic pareizā leņķī un pielietojot atbilstošu spiedienu. Uz skriemeļiem nedrīkst iedarboties pārāk spēcīgi, pārkāpjot normālo kustību amplitūdu (anatomisko barjeru), tā dzīvniekam var nodarīt sāpes un kaitējumu. Lūdzam Evijai komentēt par tīmeklī redzētiem piemēriem ar hiropraktiķiem, kuri sevi dēvē par “kaulu lauzējiem”. Tie rauj dzīvnieku kājas un kaklus, dzirdama skaļa krikšķēšana, kas tiek skaidrota kā labs rezultāts. Evija purina galvu un skaidro, ka tā nav ne laba, nedz arī normāla prakse: “Katrs skriemelis, katra locītava kustās savā anatomiskajā leņķī, plaknē un amplitūdā. Un mums šī amplitūda viennozīmīgi ir jāievēro. To neievērojot mēs varam radīt klīnisku subluksāciju. Un to jau nu mēs gan negribam”. Viņa piemin arī situācijas, kad dzīvniekam ir kāda cita patoloģija – artrītiski veidojumi starp kakla skriemeļiem vai, piemēram, nediagnosticēts zarnkaula lūzums. Šādos gadījumos dzīvniekam nedrīkst veikt manipulācijas, jo var nodarīt milzīgu kaitējumu. Ja šādam zirgam pieķeras bravūrīgs “kaulu lauzējs”,  tad iznākums var būt traģisks.

Kad zirgam nepieciešama hiroprakse?

Evija pēc procedūras sagatavo izrakstu. Dokumentē izdarītās manipulācijas un tālākas norādes.

Neapšaubāmi priekšrocība, ka Evija ir gan hiropraktiķis, gan veterinārārsts, taču viņa uzsver, ka hiroprakse nav īstais risinājums, ja zirgam ir akūta trauma, nediagnosticēts klibums vai klīniska subluksācija. Šādos gadījumos vispirms ir jāvēršas pie zirgu ortopēda, viņš spēs veikt nepieciešamo diagnosticēšanu (rentgenus, ultrasonogrāfijas izmeklēšanu u.c.) un primāro ārstēšanu. Kad tas būs veikts, balstoties uz ortopēda ieteikumiem un diagnozi, hiropraktiķis varēs palīdzēt rehabilitācijas procesā. Ja praksē nākas saskarties ar gadījumiem, kas raisa šaubas vai atklājas kāda problēma par ko zirga īpašnieks nav zinājis, Evija iesaka veikt papildus izmeklējumus, lai būtu droša, ka zirgam tiek sniegta labākā iespējamā palīdzība. “Ir bijis, ka es aizbraucu vizītē, un dzīvnieks ir ļoti klibs. Īpašnieks stāsta, ka zirdziņam sāp mugura, bet ir acīmredzams klibums. Tad es šo dzīvnieku izmeklēju – veicu arī flekciju testus, diagnosticēju klibumu un nosūtu uz klīniku, tālāk nestrādājot. Ja es atbraucu nākamreiz, un dzīvnieks ir tādā pašā stāvoklī un īpašnieks nav izpildījis mājas darbu, tad atsakos strādāt un pārtraucu sadarbību. Mans mērķis ir palīdzēt dzīvniekam. Ja būs, piemēram, stiegras sastiepums, tad hiroprakse to neārstēs. Tikai tad, kad šī problēma tiks diagnosticēta un ārstēta, talkā nāk hiroprakse, kas rehabilitē, palīdz zirgam atgriezties slodzē, un problēma atrisinās. Bet ja šī shēma netiek īsti ievērota, dzīvnieks netiek izmeklēts, problēma netiek diagnosticēta, tad ārstēšana nav mērķtiecīga”, skaidro hiropraktiķe.

Hiroprakse ir noderīga ne tikai zirgu rehabilitācijas procesā, bet arī profilaksei. Piemēram, zirgam vidējā slodzē bez specifiskām sudzībām hiropraktiķa pārbaude reizi 2-3 mēnešos var palīdzēt atbrīvot uzkrāto saspringumu un veicināt veselību ilgtermiņā.

Kā Evija norāda, “zirgiem notiek līdzīgi kā cilvēkiem – daudz sēžam pie datora un mums attīstās tipiskas muguras problēmas – sāp jostas daļa, starp lāpstiņām, krūšu rajonā. Lai to risinātu, cilvēki iet vingrot, pie masiera, hiropraktiķa. Pat ja zirgs nelec Grand Prix, vienalga viņš izpilda noteiktus vingrinājumus – nes jātnieku, līdzsvaro savu un jātnieka svaru. Mainās pamats, zirgs kaut kur paslīd, izslīd. Līdz ar to mainās arī muskuļu tonuss, veidojas saspringums un saspringuma rezultātā – subluksācijas komplekss“.

Arī kumeliņiem hiroprakse ir ieteicama un var palīdzēt tiem veidoties simetriskākiem un taisnākiem, straujajā augšanas procesā.

Lielākoties hiroprakse ir noderīga visiem zirgiem, jo uzlabojas ķermeņa elastība un zirga sniegums kopumā. Hiropraktiķis var palīdzēt risināt arī dažādas problēmas, kas parādās zirgu jājot – nevēlēšanās locīties, necelšanās lēkšos uz vienu vai otru pusi u.c.. Tomēr gadījumos, ja zirgam ir diagnosticēts, piemēram, voblera sindroms, hiroprakse tam īsti nevarēs palīdzēt. Zirgam ar augšupejošo ceļa fiksāciju hiroprakse varbūt pat nav ieteicama, jo noņemot visas kompensācijas viņam var palikt grūtāk.

Strādājot ar zirgiem, Evija bieži var secināt arī par paša jātnieka “taisnumu” un simetriskumu. Savā ziņā ir normāli, ka cilvēkiem viena roka attīstās spēcīgāka un varbūt vairāk gribas strādāt tieši uz to pusi. Vai arī mugura nav taisna un visu laiku sanāk nedaudz sasvērties uz vienu pusi. Jājot tas negatīvi ietekmē arī zirgu: “Tas ko es varu ieteikt, mīļie jātnieki, lūdzu, parūpējaties par savu veselību, lūdzu, aizejiet pie hiropraktiķa, masāžas speciālista vai osteopāta. Jo bieži arī jātnieki ir ļoti asimetriski, un zirgs to jūt. Arī jātniekam ir jābūt fiziski stabilam un veselam, lai viņš varētu šo zirgu simetriski vadīt. Tas ir ļoti svarīgi”.

Interese par kustību aparātu un studijas Vācijā

Vaicājot kā Evija nonāca pie hiroprakses, viņa skaidro, ka zirga kustību aparāts viņai īpaši interesējis jau kopš studiju laikiem, kad vēl pasniedzēja Jura Tolpežņikova vadībā rakstījusi kursa darbu par dziļās saliecējstiegras patoloģijām. “Par ortopēdu nekļuvu, kaut Zviedrijā iesāku mācīties, stažēties ortopēdijā un vizuālajā diagnostikā pie Lennarta Nilsfora (Lennart Nilsfors). Sapratu, ka man kā maza auguma (156 cm) sievietei tas ir praktiski neiespējami un tas nav priekš manis. Bet tas kustību aparāts tomēr man mieru nedeva”.

Kļuvusi jau par zinātņu doktoru dzemdniecībā un ginekoloģijā, Evija vienmēr pievērsusi uzmanību jaundzimušajiem un tam, cik tie piedzimstot ir simetriski vai nesimetriski. Spriedusi, ka papildus savai specialitātei labprāt iemācītos palīdzēt zirgiem uzlabot kustībspēju un sniegumu. Arī pasniedzējas darbs LLU Veterinārmedicīnas fakultātē, kopš 2010. gada mācot mājdzīvnieku anatomiju un kustību anatomiju, interesi tikai palielinājis.

Ar IAVC hiroprakses akadēmijas kursa biedriem pēc eksāmena nokārtošanas un diploma saņemšanas Vācijā.

Meklējot dažādas iespējas, Evija iestājusies akupunktūras skolā Beļģijā, kur arī pirmo reizi dzirdējusi par IAVC (International Academy of Veterinary Chiropractic) un veterināro hiropraktiķu kursu. Lai arī sapratusi, ka akupunktūra nav īsti priekš viņas, skolu tomēr pabeigusi un uzreiz pēc tam pieteikusies IAVC Vācijā. Piedāvātā programma bijusi apjomīga un saturs ļoti kvalitatīvs – tieši kā Evija bija vēlējusies. Šajā programmā uzņem tikai cilvēkus ar veterinārārsta izglītību. Teorijai mijoties ar praksi, skolā tika pavadītas ļoti garas dienas un gala eksāmens, kā Evija pati smejas, esot bijis smagāks par jebko, kas piedzīvots studiju gados. Darbs ar dzīvniekiem noticis tikai instruktora pavadībā, manipulācijas ir specifiskas un jāiemācās precīzi līdz sīkākajai niansei. Šādu prasmi var iegūt tikai klātienē, jūtot dzīvnieku savām rokām un ļaujot instruktoram sevi vadīt un koriģēt. Kļuvusi par akreditētu hiropraktiķi pirms nedaudz vairāk kā divarpus gadiem, Evija kādu laiku turpināja strādāt Zviedrijā, kur vadīja divas ķēvju mākslīgās apsēklošanas stacijas un paralēli nodarbojās ar hiropraksi. Pārsvarā strādājusi ar rikšotājiem, jo rikšošanas bizness Zviedrijā ir ļoti attīstīts, taču sanācis darboties arī ar sporta zirgiem.

Šobrīd Evija ar ģimeni ir pilnībā atgriezusies Latvijā un priecājas būt mājās. Cilvēki nodod atsauksmes viens otram tālāk un viņas hiroprakses klientu loks ir strauji audzis. Pirms ceļošanas ierobežojumiem, regulāri braukusi arī uz vizītēm Lietuvā, jo šobrīd ir vienīgā akreditētā hiropraktiķe Baltijā.

***

Pirms tikšanās ar Eviju zirgam.lv aicināja lasītājus iesūtīt savus jautājumus, uz kuriem speciāliste sniedza atbildes.

1. Vai hiroprakse var palīdzēt arī zirgam ar elpošanas problēmām?

“Nē, diemžēl nevarēs”.

2.  Dzirdēts, ka pēc katras zobu vīlēšanas “jaunie zobi” ir gandrīz vai obligāti “jāpielāgo“ organismam ar hiroprakses palīdzību. Vai tā tiešām ir?

“Par tādu praksi neesmu dzirdējusi, arī mūsu apmācībā neko tādu neakcentēja. Vai tas ir nepieciešams pēc katras zobu vīlēšanas – var darīt, bet nav kritiski svarīgi, ja nav žokļa pataloģijas”.

3. Hiroprakse un zirgs seniors. Kā sajust vai šāda “procedūra” nenodarīs lielāku ļaunumu, kad gadi jau liek par sevi manīt un stīvums kaulos? Vai process organismam nav tik liela slodze, lai nākamajā dienā justos sliktāk?

“Parasti senioriem mēs izmantojam citas tehnikas, ko sauc par “set and hold”. Esam krietni maigāki pret viņiem. Bieži vien seniori pēc procedūrām jūtas īpaši labi un aktīvi. Bet es vienmēr atgādinu, ka jebkuram dzīvniekam pēc hiroprakses var būt stīvums. Un ja ir slēpti klibumi, tie var kļūt redzami. Kāpēc? Jo mēs ar hiropraksi noņemam visas kompensācijas,un dzīvniekam sevi ir jānes anatomiski pareizi. Ja ķermenim ir kāda problēma, tā var kļūt redzama. Zirgam senioram jāatceras par artrītiskām pārmaiņām, artrītiskas pārmaiņas mēs nemanipulējam. Senioriem parasti ļoti patīk dziļo fasciju masāža. Man ir ļoti daudz seniorzirgu, kurus apciemoju diezgan regulāri un viņi jūtas ļoti, ļoti labi. Tas palīdz vieglāk kustēties”.

4. Vai praksē ir novērotas kopsakarības starp agri, taču tradicionālā vecumā (3 gadi) iejātiem zirgiem un muguras/locītavu problēmām vēlākajā dzīvē? Vai ir novērots, kā muguras/locītavu veselība atšķiras to zirgu gadījumos, kas iejāti vēlu? (4.5-5 un vairāk gadu vecumā).

“3-4 gadi ir objektīvs un adekvāts vecums kad sākt, bet viss ir atkarīgs no slodzes. Vai tā ir katru dienu, vai pamazām. Ja jūs redzat, ka šis dzīvnieks ir mazāk nobriedis, viņam ir 3 gadiņi, maziņš, smalciņš, tad varbūt vajadzētu tomēr pagaidīt. Ja redzat, ka 2,5 gadu vecumā zirgs ir liels, šķietami nobriedis, tad arī vajadzētu pagaidīt tomēr līdz 3 gadiem, kad sākt likt seglus mugurā. Izskats var būt mānīgs. Lielajiem vajag vairāk laika, lai noslēgtos kaulu osifikācijas vietas, ar viņiem prātīgāk jāstrādā. Svarīgs ir arī jātnieka svars. Jāskatās uz dzīvnieku un to, ko no viņa vēlaties. Es vienmēr esmu teikusi – saforsēt nevajadzētu, jo tas vēlāk var diezgan dārgi maksāt. Dzīvniekiem, kas ir pāragri iejāti, bieži novēro gan vairāk OCD, gan čipu attīstīšanos. jo tie ir sākti jāt, kamēr kaulu osifikācija vēl nav beigusies. Tā vēl ir procesā un par ātru pārslogojot šos dzīvniekus, riski patoloģiju attīstībai ir augstāki. Čipu attīstība ir lielāka, novēro pārslogotu muguras muskulatūru, arī vairāk vertebrālos subluksācijas kompleksus, un pastāv risks attīstīties artrītiskām pārmaiņām locītavās no pārslodzes. Problēma ir neadekvāta slodze neatbilstošā vecumā”.

5. Kāds ir interesantākais veids kā zirgs ir pateicis “paldies”? Kā zirgs pasaka “jā, jā, tur un nedaudz pa labi, jā – tur man sāpīte”?

“Bieži vien pēc kakla manipulācijas dzīvnieks pastiprināti groza galvu un izrāda pozitīvu attieksmi pret manipulācijas veicēju. Pastiprināti mirkšķina ar acīm, žāvājas, košļā. Manipulācijas laikā mugurkauls ir jānotur taisnā pozīcijā, tāpēc galvas rotācija nav pieļaujama, bet kad sāku strādāt ar galvu, tad jau bieži tie dzīvnieki baksta mani, ir kas laiza. Man ir viena ķēve, ko esmu pati radījusi (manis sēklots kumeļš), viņa vienmēr mani ļoti, ļoti laiza. Kamēr es strādāju pie galvas, viņa visu laiku mani laiza – mums ir tādas īpašas attiecības”. 

6. Kas Eviju ievilināja zirgu pasaulē un vēl veterinārijā?

Man bija 6 gadi, kad Allažos iepazinos ar Austru Melnbārdi un Dzintru Puķudruvu – Puriņu. Kopš tās dienas un tām sacensībām no Allažu staļļa izgāju tikai tad, kad to stalli aizvēra. Tā es nokļuvu zirgu pasaulē. Strādāju stallī, kopu zirgus, kopā ar māsu iejājām jaunzirgus. pēc Kad vairs nebija Dzintrai zirgu, tad gājām arī pie Ivetas Janelsiņas jāt. Iestājos Smiltenes tehnikuma zirgu sekcijā, jāju pie Modra Manfelda, Antras Bērziņas un Aigara. Tur bija nopietna zirgu sekcija, trenējos konkūrā un lēcu līdz 120 cm. Jāju arī Zviedrijā – strādāju jaunzirgus, jāju konkūru un uzlaboju savas prasmes. Atceros, kad man bija 11 gadi un rakstījām atmiņu klases. Tur bija jautājums – par ko Tu vēlies kļūt? Es ierakstīju – “veterinārārstu” un par to arī kļuvu. Kā 6 gadu vecumā tiku pie zirgiem, tā nekad neesmu beigusi pie viņiem iet. Man viņi patīk, uzrunā, un es viņus kā dzīvniekus cienu un respektēju”.

7. Vai ir gadījies kāds neparasts “spītnieces/ka savaldīšanas” stāsts?

“Jā, ir viens īpašs un kolosāls klients ar kuru citiem manuālās terapijas speciālistiem ir bijis grūti sarunāt. Arī man no sākuma draudēja kost un spert, bet pamazām esam sadraudzējušies. Parādīju, ka man nav no viņa bail un es nedarīšu pāri. Katru reizi viņu ar kaut ko arī uzcienāju”.

8. Ar ko hiroprakse zirgiem atšķiras no osteopātijas? Un kā pasargāt savu zirgu no nekvalificēta manuālā speciālista? Viņam jābūt arī praktizējošam veterinārārstam? Kādi vēl kritēriji jāņem vērā?

“Abas šīs pieejas darbojas roku rokā. Mums Latvijā ir vairāki citi kvalificēti manuālie terapeiti un nereti strādājam ar vieniem un tiem pašiem zirgiem.  Sastrādājoties ir kolosāls rezultāts, jo katram ir nedaudz citas metodes. Es strādāju ar dziļo fasciju masāžu un dziļajiem muskuļu slāņiem, osteopātam ir vieglāk strādāt pēc manis un man – pēc viņa.

Kā izvairīties no nekvalificēta terapeita – jums ir visas tiesības paprasīt parādīt sertifikātu, jo ir jābūt sertifikātam ar norādītām stundām, ir jābūt diplomam. Nevis online 3 stundas noklausīts seminārs. Ja manuālajam terapeitam izglītībā nav klātienes mācības – tā nevar būt. Praksi vajag vienmēr, kvalificēta mācībspēka klātbūtnē apgūt tehniku. Skatoties video, nekad to nevarēs izdarīt precīzi”.

9. Kādus zirgu hiroprakses pamatus nepieciešams zināt zirga īpašniekam?

“Nav iespējams izstāstīt vai dot norādes, lai veiktu patstāvīgi jebkādas hiroprakses manipulācijas. Ir nepieciešama veterinārā izglītība un iegūta hiroprakses apmācība, citādi tas var būt bīstami. Ir elementi no masāžas, ko saimnieks var veikt pats, bet ne hiropraksi”.