Insulīna rezistence zirgiem

Zirgu metabolais sindroms (EMS – Equine Metabolic Syndrome) ir viena no biežākajām vielmaiņas problēmām, kas piemeklē mūsdienu zirgus. Literatūrā nereti starp EMS un insulīna rezistenci tiek likta vienādības zīme, taču patiesībā “metabolais sindroms” ir plašāks koncepts, kas sevī ietver tādus simptomus kā aptaukošanās, hiperinsulēmija (hroniski palielināts insulīna līmenis asinīs) un arī insulīna rezistenci.

Lai veiksmīgi tiktu galā ar zirgiem, kuriem ir problēmas ar insulīna regulāciju, pirmais solis ir saprast, kas tieši ir insulīns, kas organismā “noiet greizi”. Otrais solis – rūpēties par šo zirgu saskaņā ar jaunākajiem zinātniskajiem atklājumiem.

Insulīns

Glikoze, cukura veids, ko iegūstam no ēdiena, nodrošina enerģiju visām organisma šūnām – muskuļiem, ādai, smadzenēm, u.c. Taču tai ir nepieciešama palīdzība, lai nonāktu no gremošanas sistēmas asinīs un pēc tam tiktu līdz dažādajām ķermeņa šūnām. Šo darbu palīdz veikt insulīns – hormons, kas veidojas aizkuņģa dziedzera saliņās (īpašas aizkuņģa dziedzera šūnu grupas). Tas ir viens no nozīmīgākajiem ogļhidrātu maiņas regulētājiem organismā – sekmējot glikozes oksidāciju un glikogēna sintēzi audos.  Insulīns spēj padarīt šūnas membrānu caurlaidīgāku un atvieglot glikozes iekļūšanu šūnā, kur tālāk tā var tikt izmantota par enerģiju dažādiem bioķīmiskajiem procesiem vai pārveidota par glikogēnu (ogļhidrātu rezerves aknās un muskuļos). Insulīns arī veicina olbaltumvielu un tauku sintēzi aknās, tas ir atbildīgs par šūnu augšanu un izdzīvošanu un regulē asinsvadu endotēliju (plāns slānis no plakanā epitēlija šūnām, kas izklāj asinsvadus un limfvadus).

Insulīns izdalās reaģējot uz glikozes līmeni asinīs – jo vairāk tiek uzņemti ogļhidrāti (kas gremošanas sistēmā tiek pārveidoti par glikozi), jo vairāk insulīns izdalās. Organisma šūnas ar specifiskiem insulīna receptoriem uztver insulīnu, kas tālāk “sūta” šūnai signālu uzņemt glikozi no asinsrites. Glikoze tiek aizvadīta no asinīm un kopējais glikozes līmenis asinīs samazinās, attiecīgi arī tiek pārtraukta insulīna izdalīšanās.

Bez insulīna ķermeņa šūnas nespētu izdzīvot, taču tā regulācijas problēmas rada virkni citu negatīvu procesu.

Insulīna rezistence  

Insulīna rezistenci (IR) nebūtu korekti dēvēt par slimību, jo tas ir vielmaiņas stāvoklis – ķermeņa šūnas nav pietiekami jutīgas uz insulīnu. Organismam, kam ir insulīna rezistence, šūnu receptori neuztver insulīnu un glikoze no asinīm netiek pilnvērtīgi aizvadīta uz šūnām. Tas rada virkni citu negatīvu procesu – asinīs paaugstinās cukura līmenis, stimulējot iekšējās sekrēcijas dziedzerus vēl vairāk izdalīt insulīnu, kuru uzdevums būtu veicināt glikozes uzņemšanu šūnā. Tikai organisms nezina, ka šūnu receptoriem ir problēma uztvert insulīna sūtīto signālu. Veidojas hiperinsulinēmija (hroniski paaugstināts insulīna līmenis), kas rada tālākas veselības problēmas.

Pētījumos atklāts, ka zirgiem ar mākslīgi izraisītu hiperinsulinēmiju (ievadot palielinātu insulīna daudzumu) attīstās laminīts. Tāpēc nevis insulīna rezistence veicina laminītu, bet gan tieši hiperinsulinēmija.

Cēloņi

Insulīna rezistences attīstību veicina virkne ģenētisku un apkārtējās vides faktoru. Ponijiem un atsevišķu šķirņu pārstāvjiem (arābi, ibēriešu šķirnes zirgi, Amerikā populārie Morgan škirnes zirgi) ar izteiktu īpatsvaru tiek noteikta tieši insulīna rezistence, liekot domāt par iedzimtību. Būtiski – insulīna rezistence lielā daļā gadījumu veidojas zirgiem ar augstu cukura un cietes daudzumu uzturā, kā arī dzīvniekiem, kas uzņem krietni vairāk kaloriju, kā spēj patērēt. Pētījumos atklāts, ka palielinot ogļhidrātu daudzumu barībā, zirgiem pakāpeniski pazeminās šūnas jutība uz insulīnu. Bieži vien zirgiem, kuriem diagnosticē Kušinga slimību, insulīna rezistence ir sekundāra problēma.

Dzīvnieki, kurus ārstē ar kortikosteroīdiem, ir pakļauti hiperinsulēmijas riskam, un ir liela iespēja, ka tiem attīstīsies laminīts. Lai arī tas tiešā veidā netiek uzskatīts par insulīna rezistences cēloni, tas palielina insulīna daudzumu asinīs.

Simptomi

Tipiskākie insulīna rezistences simptomi:

• tauku uzkrājumu veidošanās specifiskās ķermeņa zonās – uz kakla veidojas “kumbris”, dobumos virs acīm, pie astes pamatnes. Tas var būt gan kopā ar vispārēju ķermeņa aptaukošanos, gan bez. Tas nozīmē – pat zirgi, kuri neliekas resni, uzkrāj taukus konkrētajās zonās.
• vīrišķajiem dzīvniekiem novērojama tūska prepūcija maisiņa apvidū, ķēvēm – palielināts tesmenis (pat ja ķēve nav grūsna vai barojoša).
• paaugstināts insulīna līmenis asinīs (nosaka ar asins parauga laboratorisku izmeklēšanu).
• dažkārt – pastiprināta dzeršana un urinēšana,
• hronisks laminīts, neizskaidrojamas laminīta epizodes, izteikti “riņķi” uz naga sienas, izstiepta naga baltā līnija, izteikti jutīgi nagi.

Sekas

Katrs, kas kādreiz saskāries ar laminītu savam zirgam, zinās cik postoša ir šī slimība. Diemžēl tieši laminīts ir viena no biežākajām insulīna resistences blaknēm. Jaunākie pētījumi skaidro, ka insulīna regulācijas problēmu gadījumā tiek izmainīts veids, kā naga laminas šūnas savā starpā piestiprinās. Lamina kļūst vājāka un nespēj pilnvērtīgi kalpot par savienojošo slāni starp naga kaulu un kapsulu, attīstās laminīts.

Citas IR negatīvās blaknes tiek saistītas ar insulīna pārbagātību organismā, kas izraisa orgānu un šūnu bojājumus, piemēram, nieru bojājumus cilvēkiem.

Tāpat aptaukošanās, kas praktiski vienmēr ir novērojama IR zirgiem, saistās ar dažādiem riskiem – lielāku iespēju attīstīties taukaudu audzējiem, locītavu un kaulu problēmām, pat pazemināt reproduktīvo veselību un dzīvnieka kvalitāti kā vaisliniekam.

Kā zirgi atšķiras no cilvēkiem

Nereti dzirdēts par cilvēkiem, kuriem nepieciešamas insulīna injekcijas, taču veterinārārsti zirgiem vienmēr cenšas insulīna daudzumu asinīs samazināt. Kāpēc vienā gadījumā insulīnu dod papildus un citā samazina? Atbilde uz šo jautājumu ir saistīta ar sugu un organisma specifiku – zirgi reaģē citādi uz insulīna regulācijas problēmām.

Lai arī insulīna rezistenti cilvēki, tāpat kā zirgi – atbildot uz šūnas nejutīgumu, producē vairāk un vairāk insulīna, cilvēka aizkuņģa dziedzeris kādā brīdī vairs nespēj izturēt šo pārslodzi un pārtrauc insulīna sekrēciju pavisam. Bojājumus aizkuņģa dziedzerī vairs nav iespējams atjaunot un organismā rodas insulīna trūkums. Šo dēvē par otrā tipa diabētu. Pirmā tipa diabēta gadījumā aizkuņģa dziedzeris nespēj ražot insulīnu, jo autoimūnie procesi iznīcina tā šūnas.

Diabēts zirgiem ir novērots ārkārtīgi reti, jo viņu aizkuņģa dziedzerim piemīt apbrīnojama kapacitāte, tas spēj strādāt daudzus gadus pastiprinātā režīmā ražojot insulīnu. Cilvēka aizkuņģa dziedzeris, izdalot insulīnu, papildus rada proteīnu, kas bojā dziedzera šūnas. Zirgiem šāds proteīns neizdalās, kas varētu daļēji skaidrot šo lielo atšķirību.

Sadzīvot ar insulīna rezistenci

Ja šī vielmaiņas problēma reiz ir attīstījusies, tad ar to nāksies sadzīvot. Zirgu īpašniekiem ir jāpieņem, ka šis ir vielmaiņas stāvoklis, kuru nav iespējams “izārstēt”, nedz arī kontrolēt ar specifiskām barības piedevām. Neviens vēl nav atklājis, kā panākt, lai organisma šūnas atkal kļūtu jutīgākas uz insulīnu, bet tas ko ir iespējams izdarīt – neradīt apstākļus, kad asinīs nonāk liels glikozes daudzums, un organisms ir stimulēts izdalīt papildus insulīnu. Būtisks ir tieši uzturs – maksimāli samazinot uzņemtos ogļhidrātus (cukurs un ciete).

Profilakse un ātra iejaukšanās slimības gaitā būs vislabākais scenārijs. Zinot, ka insulīna rezistences attīstīšanās tiek saistīta ar aptaukošanos, saimniekam ir jāspēj objektīvi novērtēt sava zirga svars (optimāli “5” līmenī pēc Hennekes zirga ķermeņa kondīcijas vērtēšanas tabulas). Ja svars palielinās, vispirms nepieciešams pārskatīt un pielāgot zirga uzturu. Mērķis ir samazināt cietes un cukura daudzumu, attiecīgi – jāatsakās no auzām, mušļiem un barībām, kurās cietes un cukura daudzums pārsniedz 10%.  Tāpat var nākties samazināt laiku, ko zirgs pavada zāles ganībās, jo svaiga zāle (īpaši pavasarī un vasaras pirmajā daļā) satur ļoti daudz cukuru. Papildus – ieteicams ir mēreni palielināt zirga slodzi un kustību daudzumu.

Ja insulīna rezistence jau ir attīstījusies, zirgs ir ļoti aptaukojies vai piedzīvojis laminītu, būs nepieciešams iejaukties zirga diētā vēl radikālāk – nodrošinot zirgam 100% siena diētu, bez koncentrētās barības, saknēm (piemēram, burkāniem), zāles un našķiem. Laminīta gadījumā vai, ja nepieciešams svaru zaudēt ātrāk, sienu pirms izbarošanas ir ieteicams izmērcēt vismaz 2 stundas, tā tiek zaudēts sienā esošais cukurs. Ieteicams arī veikt siena analīzes, nodrošinot, ka cietes un cukura daudzums sienā ir <10%.

Reizēm, pat nodrošinot šķietami ideālus apstākļus, insulīna līmenis zirga asinīs joprojām saglabājas augsts. Šādos gadījumos daudzviet pasaulē tiek izmantota medikamentoza ārstēšana, ievadot dzīvnieka organismā sintētisko tiroksīdu (vairogdziedzera hormons), kas var palīdzēt mazināt tauku uzkrāšanos, vai metformīnu – mazina cukura absorbciju zarnās.

Pareizi kontrolējot zirga diētu un pielāgojot tā dzīvesveidu, insulīna rezistence nav iemesls beigt zirga sportisko karjeru, un tas būs spējīgs dzīvot garu un pilvērtīgu mūžu. Taču šo problēmu ignorējot, pastāv liels risks un apdraudējuma tā veselībai.

Avots 1, pieejams šeit

Avots 2, pieejams šeit

Avots 3, pieejams šeit

Avots 4, pieejams šeit

Avots 5, pieejams šeit

Avots 6, pieejams šeit

Avots 7, pieejams šeit