Stāsts par pazaudētu sakopojumu

Intervija ar klasiskās iejādes meistari Helene Arianoff. Intervijas autore ir Vlada Maksimova – jātniece un trenere, kas aktīvi propogandē klasiskās iejādes paņiemienus Ukrainā un organizē apmācošus seminārus un meistarklases.

Helene Arianoff ir viena no nedaudziem slavenā Nuno Oliveira skolniekiem, kas joprojām saglabā gandrīz pazaudētas veco meistaru zināšanas par darba ar zirgiem. Vairāk kā divdesmit gadus viņa pavadījusi ar Oliveiro un nu jau vairāk kā 40 gadus trenē jātniekus daudzās pasaules vietās. H. Arianoff bijusi arī Beļģijas iejādes izlases dalībniece, kā arī tiesnesis.

Vlada: Elen, kā Tev liekas, kur tik ātri (aptuveni 30-40 gadu laikā) gandrīz pilnībā izzudušas veco meistaru zināšanas, kas bija uzkrātas vairāku simtu gadu laikā? Kāpēc tagad klasiskā un sportiskā iejāde palikuši atsevišķi un pilnīgi atšķirīgi virzieni?

Helene: Es domāju, tas notika tajā brīdī, kad zirgs kļuva pieejams visiem. Jāšana kļuva par izklaidi un pārstāja būt māksla. Kādreiz tā bija māksla izredzētajiem, bet tagad zirgi ir pieejami pilnīgi visiem, līdz ar to radās visdažādāki paveidi, kas ar laiku vienkārši tika plaši popularizēti. Cilvēki pārstāja mācīties un nopietni strādāt. Vecie meistari nomira un viņu zināšanas aiznesa jaunās modes vilnis, kas strauji iekaro pasauli. Kādreiz mēs nepelnījām naudu ar sacensībām, mēs strādājām pēc noteiktas sistēmas, lai sasniegtu rezultātus. Tagad modē ir pirkt dārgus zirgus, cerot, ka no tiem var “uz ātru roku kaut ko izveidot”. Zirgi tagad piedalās sacensībās jau četru gadu vecumā, bet paskatieties, kādā stāvoklī ir šie zirgi! 50 gadus atpakaļ mēs strādājām daudz nopietnāk, mums nebija nekādu atlaižu. Piemēram, piaffe bija izpildāms uz vietas un mēs centāmies izpildīt to kvalitatīvi uz vietas. Kādreiz Lielajā balvā jūs neatrastu zirgu jaunāku par 11-12 gadiem. Tagad piaffe ir atļauta ar 1 metra nobīdi un tas ierakstīts FEI noteikumos jau 15 gadus, reizē arī Lielās balvas zirgu vecums nemainīgi samazinās. Vairums veco meistaru izdomāto vingrinājumu, kas vērsti uz zirga lokanības, spēka un izturības attīstību, ir sen aizmirsti un tagad pastāv tikai “elementu” formatā. Pēdējo pāris desmit gadu laikā ļoti transformējas balansa un sakopojuma jēdzieni: ne jātnieki, ne arī tiesneši neizprot, kas ir īstais sakopojums. Mūsdienu zirgaudzētavas piedāvā tiešām kvalitatīvus zirgus – tie ir kļuvuši stiprāki, lielāki, ar labām kustībām. Bet mūsdienu jātnieku un treneru galvās ir tikai domas par rikšiem, viņiem vajag produktīvus rikšus. Bet tas taču ir stulbi, jo rikši ir vienīgā gaita, kas zirgam nav dabiska un, kuru mēs varam zirgam attīstīt. Man liekas, ka mūsdienu jātnieki pat neatšķir ātrumu no impulsa. Jūs bieži vien manēžās redzēsiet jātniekus plašos rikšos – bam! bam! bam! Tagad ir pieņemts iesildīt zirgu atvieglotajos rikšiem, lai atrastu impulsu. Vienlaikus jūs reti redzēsiet plašus lēkšus, bet bieži – lēkšus bez kustības uz priekšu. Jātnieki tā “nēsājas rikšos”, ka zirgi rezultātā “iestingst” mugurā, kaklā un arī mentāli. Kā jūs varat savākt pilnīgi sastingušu zirgu? Vēl viena problēma – jātnieki vairs nestrādā uz sakopotajiem rikšiem, visi elementi tiek izpildīti darba rikšos. Šeit mēs atgriežamies pie fakta, ka iejādē vairs nav īsta sakopojuma, nav īsta piaffe, pleca uz iekšpusi.

Vlada: Pieminējām zirgaudzētavas, ko Tu vari pateikt par mūsdienīgu selekciju? Kā tev patīk tendences?

Helene: Varu pateikt vienu: ja es tagad meklētu sev zirgu, es ietu skatīties konkura zirgus.

Vlada: Kāpēc?

Helene: Tāpēc, ka tie zirgi ir visam. Ar tiem var jāt iejādi un var lēkt, parasti tiem arī ir arī laba virzība uz priekšu lēkšos. Piedāvātie iejādes zirgi ir pārsvarā tikai skaista bilde, akcents likts uz rikšiem un dīvainiem lēkšiem “kalnā”. Jaunais modes vilnis. Vairākiem zirgiem ir balansa optiska ilūzija demonstrējot rikšus rokās.

Vlada: Kā tev liekas, kas būs ar sportu nākotnē? Vai sportisti pievērsīsies pie vecajām zināšanām, vai tomēr sports attālināsies no klasikas?

Helene: Es ceru, ka kādreiz sacensībās parādīsies “klasiskais” jātnieks, kurš parādīs aizmirstu vieglumu, impulsu, balansu un sakopojumu. Es arī ceru, ka viņš tiks novērtēts atbilstoši. Tas liks cilvēkiem aizdomāties. Tikai tā es varu atbildēt. Cerība mirst pēdējā. Tagad sportam un klasikai ir pavisam dažādi mērķi. Sportisti vēlas uzvarēt ar jebkādiem līdzekļiem, viņiem vienalga, kā viņi jāj. Klasiskie jātnieki strādā neforsēti, rūpējas par zirgu, tā stāvokli. Lai ieviestu izmaiņas jātnieku vidū, ir nepieciešamas izmaiņas gan FEI noteikumos, gan pašos tiesnešos. Liekas, ka FEI ir viena ideāla, viena mistiska zirga bilde, kurai pakaļ dzenas gan audzētāji, gan jātnieki. Tā nedrīkst. Visi zirgi ir ļoti dažādi, un tie būtu jāvērtē pēc vecuma, šķirnes grupas, īpašībām. Es uzskatu, ka šobrīd iejāde nav, ir tikai mode un politika.

Vlada: Ko Tu vari ieteikt jātniekiem?

Helene: Kuriem jātniekiem? Sportistiem es neko neieteikšu. Viņi strādā tikai par procentiem un tiem nevar izskaidrot, ka viņiem nav bāzes. Pārējiem es iesaku tikt skaidrībā, kas ir īstais balanss. Viņiem jāmeklē, kur mācīties. Ja cilvēki tiešām kaut ko grib, viņi noteikti atradīs atbildi.

Informācija no www.horse-sense.ru

Foto: www.vetmag.ru

Sagatavoja Jeļena Petrova