Rolands Ramzauers un Oldenburgas šķirnes zirgs

Intervija: Kristofers Hektors

Foto: Horsemagazine

Dr. Rolands Ramzauers ir staigājoša enciklopēdija, kad runa iet par zirgaudzēšanu, it īpaši Oldenburgas šķirni – kas gan nav pārsteidzoši, jo viņš ir sarakstījis grāmatu Das Oldenburger Sportpferd sadarbībā ar fotogrāfu Verneru Ernstu. Grāmata tika izdota 1978. gadā, kas bija absolūts pārmaiņu gads, vecā tipa Oldenburgas pajūgu un lauksaimniecības zirgam pārtopot par jauno moderno sporta zirgu, un Rolands kā Oldenburgas zirgaudzētāju biedrības zirgaudzēšanas direktors spēlēja galveno lomu šajā pārtapšanā.

73 gadu vecumā Rolands Ramzauers neizrāda ne mazāko vēlmi norimt un turpina palīdzēt veidot vienas no Vācijas veiksmīgākajām zirgaudzētavām – Šprēhes, kas nodibināta 2000. gadā – likteni.

Es vēl atminos laikus, kad dažās no vecākajām zirgaudzētavām teica “ak, tie taču ir tikai kārtējie jaunbagātnieki, tie jau ilgi neizturēs..”, un visas vecās zirgaudzētavas ir pazudušas, bet Šprēhe vēl pastāv! Kāds ir bijis šīs zirgaudzētavas panākumu iemesls?

“Šprēhes zirgaudzētava ir bijusi ļoti veiksmīga, jo Albertam Šprēhem bija viena ļoti svarīga ideja. Viņš teica: “Es nevēlos redzēt savā pagalmā nevienu zirgaudzētāju – Roland, tev ir jāceļo pa visu Vāciju un jāapmeklē zirgaudzētāji, jārunā ar viņiem, jāpalīdz viņiem izvēlēties, ar kuriem ērzeļiem viņi grib lecināt ķēves, un tad mums izdosies!” Tā bija ļoti veiksmīga ideja, un pēc diviem gadiem viņš man teica – Roland, tu vairs ar to nespēj tikt galā, tev vajag palīdzību, un tas ir iemesls, kādēļ mums ir seši zirgaudzēšanas konsultanti, kas ceļo pa visurieni – un tieši tas arī ir panākumu iemesls, jo mūsdienās lauksaimniekiem nav tik daudz strādnieku, lai viņi varētu tā paņemt brīvu un doties apmeklēt zirgaudzētavu. Viņiem ir katalogi, DVD, lai apskatītos ērzeļus, un viņi tāpat var saņemt padomus par savām ķēvēm. Manuprāt, tas ir iemesls, kādēļ mums izdodas – pēc Paula Šokemoles un Van der Lageveges Nīderlandē, manā skatījumā, mēs esam trīs labākās zirgaudzēšanas stacijas”.

Vai uzskatāt, ka viens no iemesliem, kādēļ zirgaudzētava bija tik veiksmīga , bija, ka neteicāt – labi, mēs atrodamies Oldenburgā, tātad izmantosim tikai Oldenburgas šķirnes ērzeļus – jau no pašiem pirmsākumiem Šprēhē bija salasīti labākie ērzeļi no visām zirgaudzētāju biedrībām. Man šķiet, ka pirmajā darbības gadā Šprēhē atradās pieci ērzeļu skates čempioni no visas Vācijas…

“Manuprāt, tā ir daļa no panākumiem – mēs neaudzējam tikai Oldenburgas vai Hanoveras šķirnes zirgus, bet gan dalām tos; pašlaik mums katru gadu dzimst aptuveni 90 līdz 100 kumeļu, un 50 kumeļi tiek apzīmēti ar Oldenburgas degzīmi, 25% – ar Hanoveras šķirnes degzīmi, bet pārējo mēs sadalām starp Holšteinu un Vestfāli, tādēļ šī iemesla dēļ mēs strādājam ar visām zirgaudzētāju biedrībām.”

Kumeļu skate Šprēhes zirgaudzētavā piesaista daudz interesentu

Būtu visai maldīgi uzskatīt, ka Rolands, pateicoties savai darba vēsturei Oldenburgas zirgaudzētāju biedrībā, ir nepārliecināms šīs šķirnes fans – gluži pretēji! Viņš cer sagaidīt dienu, kad visu šķirņu zirgaudzētāju biedrības tiktu apvienotas vienā Vācu sporta zirgu audzētāju biedrībā.

“Protams, kad es sāku strādāt pirms trīsdesmit gadiem, audzētāji tolaik jautātu – kādas šķirnes ir zirgs vārdā Hickstead White? Vai kādas šķirnes ir Fürst Wilhelm – mūsdienās neviens to neprasa. Viss, kas viņus interesē, ir, ko tas ērzelis dara; viņi uzmet aci izcelsmei un viņiem ir vienalga, vai tas ir Bavārijas, Oldenburgas, Nīderlandes vai Holšteinas zīmols”.

Vai ir vēl tāds Oldenburgas zirgs, vai arī mums vienkārši ir vācu sporta zirgs – iespējams, atskaitot Holšteinas un Traķēņu šķirnes zirgus…

“Tieši tā! Mums ir vācu sporta zirgs. Dienvidos biedrības jau cieši strādā kopā un nesaka vairs – Brandenburgas vai Bavārijas, vai Badvirtembergas – viņi tos sauc par vācu sporta zirgiem. Ziemeļos tas ir nedaudz savādāk, joprojām dala pēc Oldenburgas vai Hanoveras, vai Vestfāles, bet jebkurā gadījumā klienti, kuri audzēs un pirks zirgus, neskatīsies uz šķirni, tikai uz izcelsmi. Ja izcelsme ir laba, viņš nopirks to zirgu konkūram, iejādei vai kam citam”.

Tās vēl bija dienas, kad vaislas ērzeļi pelnīja sev iztiku – tas ir Furst, kas dzimis 1940. gadā.

Kad palūkojos uz Oldenburgas šķirnes vēsturi, bija laiks, kad bija īsts Oldenburgas “tips” – vai nav nedaudz skumīgi, ka esam zaudējuši šo viendabīgumu?

“Nē, tas nav skumji, jo cilvēki tolaik gribēja smagnējāku Oldenburgas zirgu, gribēja to kā pajūgu zirgu vai darba zirgu, bet tie laiki ir pagājuši. Ir jāatceras – kad es sāku strādāt kā zirgaudzēšanas direktors, 70% mūsu zirgaudzētāju bija lauksaimnieki, kas pārtika no tā, ko izaudzēja savās saimniecībās. Mūsdienās ir gluži pretēji – 70% ir profesionāļi, inženieri, juristi, ārsti, kas tik vēl ne – viņiem ikdienā nav nekāda sakara ar zirgiem, viņi savu iztiku pelna citās profesijās. Viņi vēlas skaistus zirgus, un, protams, labas darbaspējas iejādē vai konkūrā”.

1960’tajos gados Oldenburgeras zirgs bija masīvs – šis ir Charmant, čempionu klases ērzelis, kas dzimis 1960. gadā.

Šogad es pabiju Āhenē, un iejādē atkal dominēja Donnerhall pēcnācēji. Es jautāju Janam Tonjem, kurš ir žurnāla St. Georg redaktors – kādēļ tā? Viņš atbildēja, ka Donnerhall izcelsmē ir saglabājušās seno Oldenburgas pajūgu zirgu asinis, un tas padarīja tos veselīgus un strādāt gribošus – iespējams, Donnerhall pēcnācēji nedaudz nes sev līdzi šo pajūgu zirgu mantojumu….

“Nedaudz, piekrītu, ka nedaudz. Tie zirgi bija mierīgi, labprāt strādāja, bet nebija tik eleganti. Sakrustojiet tos ar citām līnijām un iegūsiet elegantus zirgus, kuri patīk cilvēkiem, un tad vēl nāk darbaspējas. Šajā gadījumā es teiktu, ka Janam ir nedaudz taisnība, bet cilvēkiem nepatīk smagnējais tips, kas bija pirms trīsdesmit vai četrdesmit gadiem. Viņiem patīk veco Oldenburgu raksturs un temperaments, bet arī patīk darbaspējas, ko ienes citu šķirņu asinis”.

Viendien Ludvigs Kristmans no Hanoveras biedrības man teica, ka, viņaprāt, Furioso II bija visnozīmīgākais ērzelis mūsdienu sporta zirgu audzēšanā. Jūs laikam arī pazināt šo ērzeli labi….

Furioso II – franču ērzelis, kas mainīja Oldenburgas šķirni

“Protams, ka es zināju šo ērzeli, jo tad, kad sāku strādāt, viņam bija pieci vai seši gadi, un viņš bija ļoti panākumiem bagāts. Tolaik viņš vienā sezonā apleca 450 ķēves, turklāt dabiskās lecināšanas ceļā! Es tolaik biju universitātes students, un profesors man teica, ka ar dabisko lecināšanu viens ērzelis par aplekt ne vairāk kā 200 ķēves. Es atbildēju – Profesora kungs, piedodiet, bet es zinu ērzeli, kas aplec 450 ķēves. Viņš attieca, ka neticot tam. Tad es piedāvāju uzaicināt viņu uz Forverka ērzeļu staciju, kur varēs aplūkot, kā Furioso pirmo reizi aplec ķēves no rīta, plkst. 5, plkst. 8 – otrreiz , plkst. 12 – trešo reizi. Trijos pēcpusdienā tad ceturto reizi, bet septiņos vakarā – piekto reizi. Profesors pārliecinājās savām acīm par neticamo, un tad Forverka kungs teica – iesim uz ēdamistabu, iedzersim pa graķītim. Tā visu dienu, līdz pat nākamās dienas rītam viņi dzēra un runāja par Furioso un kā viņu atklāja Francijā”.

“Ir vēl kāds stāsts. Kad es biju nostrādājis par zirgaudzēšanas direktoru sešus mēnešus, satiku Dr. Lēmannu – Vestfāles biedrības direktoru un ļoti inteliģentu un izglītotu vīru. Viņš man teica – Raumzauera kungs, jūs esat jauks cilvēks un es jums pateikšu vienu lietu – kā jūs varat vaislas darbā izmantot šo ērzeli, kura vieta ir zooloģiskajā dārzā (domājot par Furioso II)?. Es atteicu – Lēmana kungs, tas nav jūsu darbs, bet gan mans, un es ticu, ka Furioso II ļaus Oldenburgas šķirnei gūt panākumus. Pēc kādiem gadiem astoņpadsmit, ja nemaldos, Vestfālē parādījās Florestan, tāds liels ērzelis, un es teicu – Ak, Lēmana kungs, jūs izmantojāt vaislā šo zooloģiskā dārza eksponātu no Francijas un ieguvāt Florestan, kā tas nākas? Viņš atbildēja – Florestan ir pavisam cits stāsts, uz ko es atteicu – Tas nav vis cits stāsts, tas ir Furioso II mazdēls! Kopš tā laika viņš vairs nepiemin zooloģiskos dārzus”.

Kas tieši piemita Furioso II, kas padarīja to tik diženu? No Francijas tolaik tika ievesti vairāki zirgi, bet tikai divi no tiem – Cor de la Bryère un Furioso – pierādīja sevi, un bija kādi 15-20 citi, kas vienkārši pazuda…

“Jums ir taisnība, tā bija arī mūsu problēma – atrast vēl vienu tādu ērzeli pēc Furioso II. Forverks un es ceļojām uz Franciju katru gadu, meklējot ērzeļus, un mēs izmēģinājām kādus trīs vai četrus, bet tie nebija veiksmīgi. Tikai Furioso II, pateicoties savai tīrasiņu tēva līnijai, tik labi iederējās mūsu šķirnē.”

Ko viņš deva?

“Viņš deva visu! Darbaspējas kā konkūra zirgiem, tā iejādes zirgiem un trīscīņas zirgiem. Forverks bija ģēnijs; nebutu viņa, domāju, ka Oldenburga apvienotos ar Hanoveru, bet viņš teica allaž – Oldenburga ir Oldenburga un Furioso ir Furioso, un viņš un angloarābs Inschallah arī pārstāv Oldenburgu. Viņa trumpis bija, ka viņš ap sevi sapulcināja audzētājus, kuriem bija izcilas ķēves; viņš teica – ķēvītes nekad nepārdodiet, paturiet tās un es jums noorganizēšu nākamo paaudzi! Un audzētāji viņam ticēja, tādēļ viņš bija tik veiksmīgs. Viņi ticēja tam, kad Forverks teica – jums kaut kas jāmaina, ņemiet Inschallah, ņemiet Westminster, bet jūs ņemiet Furioso.”

Ģēnijs Forverks pa kreisi, pārējie no kreisās uz labo: B. Meinardus, L. Katmans, V. Šokemole un O. Ammermans

Viņš laikam bija neparasts cilvēks…

“Tiešām neparasts! Mēs daudz runājām, un, man šķiet, ka tas bija arī manu panākumu pamats – es arī viņam ticēju. Savā 55. dzimšanas dienā viņš piezvanīja man vienos pēcpusdienā talked – Ramzauer, tev jābrauc šurp, mums ir jāaprunājas – ir trīs ķēves, kas jāreģistrē. Es atteicu – labi, braucu. Beigās izrādījās, ka runa bija tikai par vienu ķēvi, bet galvenais iemesls bija, ka viņš gribēja aprunāties stundām ilgi: Kas notiek ar šo līniju? Kas notiek ar tīrasiņiem? Kas notiek ar hanoveriem? Viņš teica, ka ar hanoveriem jāuzmanās, labāk esot izvēlēties kādu tīrasini un tad paņemt F1, F2 vai F3 paaudzes ērzeli. Ar to arī var izskaidrot viņa un Oldenburgas panākumus – viņš sākumā allaž bija piesardzīgs. Mūsdienās tā ir cita pasaule – var paņemt oldenburgus, hanoverus, holšteinus, ko vien vēlaties. Bet tolaik, viņš teica, mums ir jāgūst panākumi, mums ir jāpārdod zirgi, un tas ir iespējams tikai, ja piešauj klāt tīrasiņu asinis. Ikvienam zirgam trešajā vai ceturtajā paaudzē jābūt tīrasinim iekšā”.

Kad aplūkoju fotogrāfijas jūsu grāmatā, bija kādi desmit vai piecpadsmit lieliski tīrasiņu ērzeļi, fantastiska paskata zirgi – kā Oldenburga tika pie šiem ērzeļiem?

“Tas ir vēl cits stāsts. Es jau biju nostrādājis direktora amatā 26 gadus, un katru otro nedēļu mēs apmeklējām auļotāju skriešanās celiņus. Sešos no rīta mēs bijām Ķelnē, tad Diseldorfā, Minhenē, meklējot īsto tipu ar tiešām labiem lēkšiem. Tad mēs meklējām īsto temperamentu. Mēs braucām kopā ar Forverku, ar Katmanu, ar Verneru Šokemoli, un tolaik mums izdevās atrast īstos ērzeļus. Tā mēs braucām katru otro nedēļu trīs vai četru sezonu garumā. 1972. gadā 45% no visām ķēvēm tika aplecinātas ar tīrasiņu ērzeļiem, un tādējādi mums izdevās pāriet no smagā tipa uz eleganto tipu. Trīs gadus pēc kārtas mēs izmantojām tīrasiņu ērzeļus, kas bija, kā jūs apzīmējāt, fantastiski: Miracolo, Volkorn, More Magic, Makuba, Manolete, Volturno – tie bija mūsu panākumu avoti.”

Miracolo

Kā jūs tajā visā nonācāt, vai jūsu ģimenei bija kāds sakars ar zirgiem?

“Mans tēvs bija inženieris, bet māte strādāja kā tulks, taču zirgi mūsu ģimenē nāk no vectēva. Mans vectēvs vēlējās būt par lauksaimnieku, taču viņa tēvs bija skolotājs un aizliedza viņam to, sakot, ka jākļūst par skolotāju vai mācītāju. Tā nu viņš izstudēja teoloģiju un kļuva par mācītāju, lai gan būtībā bija vairāk lauksaimnieks, nekā mācītājs. Katru vakaru viņš devās uz savu saimniecību, aprūpēja zirgus, liellopus, iemeta pa mēriņam vai diviem un devās mājās – manuprāt, zirgi man nāk no tās puses. Kad man bija 14 gadi, es pieņēmu lēmumu – gribu būt lauksaimnieks, taču trešajā lauku saimniecībā, kur strādāju, īpašnieks man teica – Roland, aizmirsti tos savus zirgus! Jo zirgaudzēšana tolaik tikai pagrima. Oldenburgas biedrībai reiz bija 20,000 ķēves, bet līdz 1972. gadam to skaits bija sarucis līdz nieka 1000. Mans priekšnieks teica – piens un gaļa būs vajadzīgi vienmēr, tā kā lūkojies uz liellopiem. Tā nu es ķēros pie liellopiem, bet tad Oldenburgas biedrība man izteica piedāvājumu – vai es vēlos vadīt vaislas darbu? Es taču neko nezināju par zirgiem! Nekas, gan iemācīšoties – ja spējot novērēt liellopus, gan spēšot novērtēt arī zirgus”.

Kā jūs saskatāt tā saucamā vācu sporta zirga nākotni?

“Būšu pavisam godīgs, un mani kolēģi droši vien gribēs mani nogalināt par to, bet es domāju, ka pēc 20 gadiem mums būs viena biedrība – Vācu šķirnes zirgu biedrība un mēs audzēsim vācu sporta zirgus. Biedrībai būs savas nodaļas – Oldenburgas, Hanoveras, Holšteinas, vienīgā, kas droši vien tur nebūs, ir traķēņu. Traķēņi paliks neatkarīgi paši par sevi, viņi var darīt ko grib. Pārējie būs apvienoti vienā biedrībā, tāpat kā tas ir Holandē ar KWPN un Francijā ar be Selle Français.”

Vai jums joprojām ir interesanti braukt apkārt un izmēģināt jaunus ērzeļus vai meklēt īpašas ķēves?

“Protams! Mana sieva mani mudina braukt un meklēt zirgus… reizēm es dienā nobraucu 800 vai 900 kilometrus, bet man patīk redzēt zirgus, īpaši – jaunus ērzeļus. Es uzskatu, ka nākotne ir cerīga un zirgaudzēšanas nozare atkal pieaugs. Tas ir redzams mūsu audzētavā – pagājušajā gadā mūsu apjomi pieauga par 15%, šogad tie ir 18-20%, tā kā Šprēhi gaida labi laiki, tāpat kā vācu zirgaudzēšanu”.

Kad jūs pirmo reiz ieraudzījāt Desperados?

“Es viņu pamanīju, kad viņam bija 2,5 gadi. Pauls Šprēhe vaicāja, ko es domājot par šo ērzeli. Tas ir fantastisks zirgs! Un tobrīd viņš pat nebija sertificēts. Es teicu, ka viņš to var iegādāties, tas ir fantastisks iejādes zirgs. Tā nu Pauls to iegādājās par 105 000 vācu marku. Tas bija tolaik visdārgākais nesertificētais ērzelis.”

Desperados

 Viņam ir bijusi fantastiska sporta karjera, bet kā jūs viņu vērtējat kā vaislas ērzeli? Ko viņš dod?

“Viņam piemita lielisks tips, un viņš kustējās zem segliem tāpat kā brīvībā. Mēs nespējām noticēt, ka Hanoveras sertifikācijas komiteja viņu noraidīja. Viņu direktors bija mans sens universitātes dienu draugs Džonijs Vilkens, un es viņam teicu – Paldies, ka tev tolaik bija tik „akls” skatiens!”

Desperados četru gadu vecumā

Kādas ķēves vislabāk sader ar Desperados?

“Viņam derētu ķēves, kurām ir pietiekami daudz tīrasiņu piejaukuma, tas ir svarīgi. Tām jābūt vidēji lielām – ne pārāk lielām, ne pārāk mazām, un, tā kā viņš nodod bērniem gaitas, tad ķēvei pašai pat nav jābūt tik ļoti gaitīgai”.

Fürst Wilhelm

Kādas ķēves ieteicamas priekš Fürst Wilhelm?

“Viņam noteikti nepieciešamas ķēves ar tīrasiņu piejaukumu. Viņu var izvēlēties ķēvēm, kas ir temperamentīgas, jo viņš nodod bērniem mierīgu raksturu”.

Vienīgais sertificētais slavenā Hickstead dēls pasaulē – Hickstead White un zemāk viņa māte Queentina, kas startēja maršrutos līdz 160 cm. Queentina tēvs ir Coupe de Coeur, bet mātes tēvs Quidam’s Rubin.

Sirmais Hickstead White – ko ieteiksiet viņam?

“Viņam der jebkura ķēve – maza, liela, vienalga. Viņš nodod lielisku tipu un gaitas. Šis ir viens izcils ērzelis!”

Fürst Heinrich savulaik bija ļoti ietekmīgs ērzelis, lai gan viņa mūžs aprāvās tik agri…

“Kad viņu sertificēja 2000. gadā, tolaik viņu sauca par FloDonWei – pēc Florestan, Donnerhall un Weinberg vārdu pirmajiem burtiem, bet agri no rīta es saņēmu tālruņa zvanu no Šprēhes kunga ar lūgumu mainīt vārdu. Es tikko biju nosūtījis jau reģistrācijas veidlapu uz Vārendorfu. Jaunama vārdam esot jābūt Fürst Heinrich. Kādēļ? Pavisam vienkārši – izsoles vadītāja sieva esot teikusi, ka FloDonWei esot briesmīgs vārds, lai saucot zirgu par Fürst Heinrich, tā kā ērzeļa audzētājs bija Heinrihs Ramsbroks. Tā nu viņš tika pie vārda Fürst Heinrich.”

Viņš tika īsu brīdi izmantots kā vaislas ērzelis – kas padarīja viņu tik īpašu?

“Pirmajā gadā Alberts Šprēhe man lika braukt pa visu Vāciju un apsekot viņa pēcnācējus, lai pēc tam viņš varētu doties pie komisijas un secināt, vai mums ir bijusi taisnība vai nē. Trīs nedēļas es braukāju riņķī, reizēm guļot tikai pa 2 stundām, meklējot labākos kumeļus. Tāpat kā Hickstead pēcnācēji, tie bija visi viena tipa – tiem bija labi soļi, labi rikši un labs tips. Tā aizsākās Fürst Heinrich karjera.”

Mūsdienās noteikti tas ir daudz grūtāk – ja ķēves sapulcē ap vienu nelielu ērzeļu staciju, tās paaudzi pēc paaudzes tiek lecinātas ar vietējiem ērzeļiem, un galu galā tiek iegūta visai līdzīgu ķēvju populācija, un ja viens pēcnācējs bija labs, tad tika lecinātas visas pārējās ķēves. Līdz ar to jaunpienācējam būtu grūti atrast savu populāciju….

Hickstead ir šāds universāls ērzelis, viņu var izmantot uz jebkuras ķēves – iejādes, konkūra, trīscīņas, viņš ar visām dod lieliskus kumeļus.”

Vai Inschallah ietekme bija nozīmīga?

“Jā, viņš bija ļoti nozīmīgs, jo ļāva iegūt smalkāku tipu. Viņam bija nepieciešamas vidēja izmēra ķēves, bet viņam bija labs raksturs un izcils tips. Viņš deva labus iejādes zirgus, lai gan, protams, daudzi bija sirmi, un tolaik cilvēkiem ne īpaši patika sirmi zirgi.”

Ir nedaudz skumji – kad es sāku rakstīt par zirgaudzēšanu, Oldenburgā mēdza teikt, ka mūsu spēks slēpjas lielajās ērzeļu stacijās, bet nu tās ir zudušas – Katmans, Forverks, Zeiferts – visi zuduši…

“Tā ir problēma. Vēl nesen mēs tikāmies ar Oldenburgas šķirnes zirgu žurnāla redaktoriem un pārrunājām iespēju sarakstīt jaunu grāmatu par Oldenburgas zirgu šķirni – tam būs nepieciešams laiks, iespējams, pat gads. Mēs šo problēmu apspriedām – kad sāku strādāt 1972. gadā, mums bija 32 ērzeļu stacijas. Katrā rajonā tolaik bija piecas vai sešas stacijas, vairumā gan bija tikai pa trim ērzeļiem. Tikai Katmanam, Forverkam un Šokemolem bija vairāk. Mūsdienās viņus nomainījuši citi vārdi – Pauls Šokemole, Šprēhe, Bokmans, Klatte, Gerds Zosāts…. tās ir lielas pārmaiņas”.

Paldies Sigitai Eitcenai par tulkojumu

Atpakaļ

RSS feed for comments on this post.

Leave a comment

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase