Kas notiek zirga ķermenī leciena laikā?

Zirgs, kas lec, kā no katapultas izšauts – par to laikam sapņo katrs konkūrists. Saka, ka galvenais procesā esot “motors”, t.i., pakaļkājas. Tomēr, lai cik spēcīgas nebūtu pakaļkājas, ko tas līdz, ja priekškājas nespēlē līdzi? Zirgu osteopāts Štefans Štammers skaidro, kādi sarežģīti procesi notiek zirga ķermenī atspēriena un piezemēšanās laikā.

 

Starta līnijā

Zirgs lēkšo, ausis saspicējis, šķērslis tuvojas, līdz tam paliek tikai 10,5 metri… zirgs ir atrāvies ar visām četrām kājām no zemes, tad piezemējas pirmā priekškāja, aiz kuras enerģiski seko pakaļkājas. Otra priekškāja jau ir pieskārusies zemei, pirmā vēl nedaudz saskaras ar pamatu ar purngalu. Pirmā pakaļkāja sper soli priekškājas atstātajā pēdā, pēc sekundes simtdaļām seko otra pakaļkāja. Priekškājas jau atkal atrodas gaisā, pateicoties sarežģītai muskuļu un saistaudu darbībai, kas paceļ zirgu sākotnējā leciena fāzē.

Fascijas – muskuļi un saistaudi – veic milzu darbu, pārnesot zirgu pāri šķērslim. Brīdī, kad zirgs balstās uz vienas vai otras kājas, tās stiepjoties uzkrāj un savāc sevī enerģiju. Priekškāju katapultas funkcija, kas jau lēkšos nodrošina kustību uz augšu, daudzkāršojas savā spēkā. Tā paceļ priekškājas un nosaka to salocīšanas leņķi. Jo stāvāks leņķis, jo augstāk spēj uzlekt zirgs. Kustības enerģija tiek līdzsvaroti novadīta jaunos ceļos. Jātnieks zem sevis sajūt, kā noapaļojas zirga kakla muskulatūra un zirga skausts tuvojas viņam virzienā uz augšu – it kā zirgs tiektos pretim jātniekam. Šī sajūta nav mānīga – muskuļu atsperu sistēma, kas ieskauj pleca lāpstiņu, strādā, lai krūšu kurvis paceltos. Štammers uzskata, ka tieši kustīgais krūšu kurvis, ko neierobežo nedz stingri, nedz nepareizas slodzes rezultātā sarāvušies muskuļu audi, bet kurš spēj kustēties augšup, ir jebkuras zirga kustības – ne tikai lēciena – centrālais spēka avots.

 

Atsperšanās un lidojuma fāze

Priekškāju katapultēšanās spēki atbild par lēciena leņķi. Pakaļkājas vēl ir gaisā, bet priekškājas jau atsperas – muskuļi un fascijas perfekti sastrādājas.

Atsperšanās brīdī lēkša augšup vērstā kustība paātrinās, jo pakaļkājas lielajās locītavās saspiežas uz leju, lai, izmantojot pie skeleta piestiprinātos muskuļus un stiegras, varētu pacelt zirga ķermeni uz priekšu un augšu, spītējot gravitācijas spēkam. Šāds process katru dienu daudzreiz notiek manēžās un jāšanas laukumos visā pasaulē – konkūra treniņos, brīvajos lēcienos vai sacensībās. Reti kurš aizdomājas, kas īsti notiek zirga ķermenī tajā brīdī. Ja vispār, tad runa mēdz iet par zirga pakaļkāju nostiprināšanu, skatoties uz muskuļiem, kas atspēriena brīdī manāmi sasprindzinās.

Šķēršļu augstums ir otrs faktors, par kuru tiek runāts. 60, 80 centrimetri? Labāk tomēr tikai kavaletti? Vai uzreiz 130 cm? Štefans Štammers uzskata, ka lekšana sākas tikai no šāda augstuma. Pat, ja lēciens pāri 80 cm stāvajam šķērslim neapšaubāmi jau rada leciena sajūtas, tomēr tas nav nekas diži vairāk par uz augšu virzītu palielāku lēkša tempu. Štammers šādu uzskatu pamato ar diezgan vienkāršu, bet loģisku skaidrojumu: „Ja nomērītu no zemes līdz zirga krūškurvim, normālam siltasiņu zirgam šis attālums ir aptuveni 90 cm. Lai pārvarētu šāda augstuma šķērsli, zirgam vajag tikai pievilkt kājas, pat īpaši nepaceļot smaguma c centru. Diendienā strādājot pie lēkšu kvalitātes uzlabošanas, panākot virzību augšup, zirga ķermeņa smaguma centru var pacelt par vēl 20 cm. Kopā sanāk 110 cm. Tātad pareizi iejātam un strādātam zirgam 100-110 cm maršruta pārvarēšana principā nozīmē tikai lēkšošanu pāri šķēršļiem”. Tiktāl izklausās vienkārši, taču – kādas ķermeņa sistēmas piedalās šī uzdevuma veikšanā? Jātniekam, kurš vēlas saudzīgi trenēt un attīstīt zirgu, ir svarīgi zināt, kādas ir šīs sistēmas, kā tās var uztrenēt, lai pēc iespējas ilgāk saglabātu zirga veselību un lekšanas prieku. Brīdī, kad zirgs gatavojas lekt, t.i. – ar kaklu un priekškājām virzās uz augšu, pakaļkājas vēl atrodas gaisā. Tātad pakaļkājām ir minimāla ietekme uz „pacelšanās leņķi”, kas galu galā nosaka leciena augstumu. Šo leņķi nosaka priekškājas – t.s. „priekšējais kustību centrs”; pakaļkājas tikai atsperas, lai priekškāju noteiktā leņķa ietvaros zirgs varētu lidojuma loku paaugstināt vai izmainīt par burtiski pāris grādiem. Cik tālu zirgs „aizlidos” lecienā – to nosaka pakaļkāju atspēriena enerģija. Stammers rēķina, ka, ņemot vērā fizikālās īpatnības kā, piemēram, priekškāju vai pakaļkāju garumu, priekšējais kustības centrs leciena laikā veic divtik lielu slodzi kā pakaļējais kustību centrs.

Pat ja zirgs ir atspēries par tālu, ir labi redzams, ka priekškāju pacelšanās leņķi neietekmē pakaļkāju atspēriena spēks.

 

Jaunzirgi lec atšķirīgi

Bez spēka nav nekādas virzības uz priekšu, vai tās būtu gaitas, vai lēciens. Zirgam jebkuras spēka pārnešanas pamatā ir tā kaulu un stiegru/saišu sistēma. Spēka attīstīšanu un pārnešanu nosaka atsevišķo kaulu garums, kā arī tos saistošo saišu un muskuļu nospriegojums. Papildus muskuļiem balstīšanas un stabilizēšanas funkcijas veic galvenokārt mīkstie saistaudi – stiegras, saites un fascijas. Vienkāršiem vārdiem sakot, zirga dzīvs laikā muskuļi kļūst arvien svarīgāki šīs funkcijas veikšanai un balsta fasciālos saistaudus. Jaundzimušiem kumeļiem, kuri jau ir spējīgi piecelties kājās un bēgt no plēsējiem, muskuļi ir vēl vāji attīstīti. Tādēļ jo lielāku lomu pirmās zirga piecelšanās, pirmo soļu speršanas laikā spēlē fascijas. Zirgam augot, muskuļi attīstās arvien spēcīgāk, tomēr par kopējo kustību procesu joprojām galvenokārt atbild fasciju sistēma. „Jaunzirgs, kas pirmo reizi brīvajos lēcienos pārvar 140 cm šķērsli un turklāt nodemonstrē milzu lēcienu ar perfektu kāju tehniku un kakla arku, tā trenerim nozīmē lielu izaicinājumu. Tā dabisko kustību enerģiju ir jāmāk pārvērst pozitīvā, atslogojošā un vadāmā sasprindzinājumā. Ja tas jātniekam neizdodas, negatīvs, kaitīgs sasprindzinājums var ātri vien pielikt sporta karjerai punktu”, apgalvo osteopāts Štammers. Jo vairāk progresē zirga treniņi, jo vairāk muskuļi pārņem kustību enerģijas vadīšanas funkciju. Tādējādi arī rodas šis „pozitīvais, atslogojošais un vadāmais sasprindzinājums”, kas ir nepieciešams labam – un arī veselīgam – lēcienam! Štammers piemetina, ka ir ārkārtīgi svarīgi, kā jau visās kustību shēmās, lai krūškurvis paceltos pleca lāpstiņas rajonā. Bez šī nosacījuma kustību centra „katapulta” nespēj darboties.

Pirmajā brīdī izskatās dramatiski – piezemējoties vai atsperoties vēzīša locītavas tiek ekstrēmi noslogotas tikai uz sekundes simtdaļu

Štammers labprāt lieto terminu „kustību enerģija” – tas spēks, kas zirga ķermeni katapultē no zemes augšup. Šī enerģija ir jānovada pareizajā gultnē, tas ir – zirga ķermeņa sistēmas ir tā jānostiprina, lai tā paša svars, plus vēl jātnieka pievienotais svars neizraisītu stiegru, saišu vai locītavu bojājumus.

Šajā procesā Štammeru visvairāk interesē t.s. amortizācijas sistēma. Mīksti amortizējoša, t.i., klasiskajā izpratnē caurlaidīga vēzīša locītava netiek pārmēru pārslogota, pat, ja šīs locītavas momentuzņēmumi leciena vai piezemēšanās brīdī dažam labam skatītājam liek šausmās noelsties. Tomēr tas ir pamatā optiskais māns – sekundes simtdaļu locītavas izstiepšanās var izskatīties gana ekstrēmi, taču šī stiepšanās ir daļa no plašāka un ārkārtīgi ātra amortizācijas procesa. Zirgs nepiezemējas pēc šķēršļa stāvus, bet gan tikai īsu brīdi pieskaras zemei ar nagiem, lai jau nākamajā mirklī aizlēkšotu tālāk. „Nedrīkst aizmirst, ka amortizācija ir vienmēr maiga, plūstoša. Zirgs, kas kustās pozitīvā pamatsaspringumā, tādējādi harmonijā ar sevi pašu un jātnieku, reti kad gūst bojājumus un traumas. Tikai tad, ja amortizācija netiek pienācīgi nodrošināta un pēkšņi liels svars (un ar to saistītie spēki) iedarbojas uz neelastīgām locītavām, traumu gūšanas risks būtiski palielinās”, brīdina Štammers.

Cilvēkmedicīnā veiktie pētījumi pierāda, ka stiegras, lai arī salīdzinoši neelastīgas, tomēr spēj uz īsu brīdi uzņemt kustību enerģiju un uzreiz atkal atdot prom, darbojoties faktiski kā gumijas lenta vai atspere. Štammers uzskata, ka tas attiecas arī uz zirgiem, un uzsver terminu „caurlaidība”: „Tas nozīmē – jebkurā brīdī harmonisku, plūstošu visu iesaistīto muskuļu un fasciju sistēmu sadarbību, laižot cauri enerģijas impulsu, bet bez traucējošiem pārtraukumiem”.

Avots: St. Georg

Foto atsauce

Atpakaļ

RSS feed for comments on this post.

Leave a comment

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase