Kas ir šļūce?

Šļūces vilkšana ir viens no zirga iebraukšanas posmiem, pirms kura bijis darbs hordā (kordā), grožos un dubulthordā (vācu val. Doppellonge) ar aizjūgu, lai zirgs pie tā pierastu un apgūtu grožu, balss un pātagas dotās komandas.

Par šļūces izmantošanu iebraukšanā ir divi pilnīgi pretēji viedokļi – vieni to izmanto, bet otri nē – tās vietā, pēc darba dubulthordā, zirgs tiek jūgts divjūgā, kopā ar zirgu „skolotāju” – pamatojot šļūces vai riepas izmantošanu ar pārāk lielu bīstamību. Šāda „skolmeistaru” sistēma tiek izmantota vienā no lielākajām Vācijas zirgaudzētavām Moricburgā, kurā tiek audzēti Saksijas – Tīringenes smagie siltasiņu šķirnes zirgi, kuri ar lieliskiem panākumiem piedalās starptautiskajās kombinētās pajūgu braukšanas disciplīnās.

Savukārt zirgaudzētavā Cellē (Vācija), kur nodarbojas ar Hanoveres šķirnes zirgu audzēšanu, tiek izmantota klasiskā pieeja zirga iebraukšanā – horda, dubulthorda, aizjūgs (siksnu) un šļūce.

Zirga apmācība ratu vilkšanai – ar vai bez šļūces izmantošanas – ir komplicēts, ilgtermiņa process, kam nepieciešami ekipējuma, cilvēka un zināšanu resursi.

Pirms uzsākat zirga iebraukšanu, nepieciešams kritiski izvērtēt savas spējas, un vajadzības gadījumā jāmeklē pieredzējuša trenera palīdzība.

Kas ir šļūce un kāpēc tā nepieciešama?

Šļūce ir konstrukcija, kas sastāv no aizjūga krūšu siksnas vai sakām, sedulkas, divām streņģēm un zveņģeles, kurai piestiprināts smaguma elements.

Izmantot šļūci zirga iebraukšanai nepieciešams tāpēc, lai iemācītu zirgam vilkt.

Ja kā smaguma elementu izmanto riepas, tad jāizvēlas to skaits un lielums atbilstoši zirga izmēram un apmācības pakāpei – sākotnēji nebūtu jāizmanto vairāk par vienu vai divām vieglās automašīnas riepām (bez diskiem), jo zirgs pie vilkšanas un spiediena uz krūšu siksnu (vai sakām) ir jāpieradina pakāpeniski. Traktora vai smagās automašīnas riepu izmantošana nav labas prakses piemērs, jo tās ir pārāk smagas jaunajiem zirgiem un, tās velkot, rodas nevajadzīgi liela pretestība.

Riepas vietā var izmantot stabilu, labi slīdošu platformu, uz kuras cilvēks, kas ir pie grožiem, var arī uzkāpt. Labi noderēs arī baļķu velkamās ragavas, kuras mūsdienās vairs nav viegli pieejamas.

Nebūtu vēlams izmantot baļķus, koka eiropaletes, smagas ragavas vai ecēšas un citus priekšmetus, kas viegli var radīt traumas gan zirgam, gan apkārtējiem cilvēkiem.

Zirgu liekot šļūcē pirmo reizi, un ja nepieciešams arī nākamajās reizēs, vajadzīgi vairāki palīgi – viens, kurš, papildu drošībai, tur zirgu pie hordas (zirgu vada cilvēks, kurš ir pie grožiem), un otrs, kurš kontrolē zveņģeles darbību ejot pagriezienos (sākuma apmācības periodā ir svarīgi, lai zirgam streņģes pārāk cieši neskartos klāt kājām).

Sākt darbu ar šļūci treneris drīkst uzsākt tikai tad, kad zirgs ir atbilstoši tam sagatavots – zina aizjūgu, saprot grožu, balss un pātagas dotās komandas, un pilnībā uzticas! Pretējā gadījumā zirgam var sākties panika, un iejūgts šļūcē, tas var savainot sevi un cilvēkus.

Pirms darba uzsākšanas šļūcē zirgam jāzina un jāspēj izpildīt vairākas balss komandas – Prrrr! (šī ir numur viens!!), Stāvi! Soļi! Rikši! Kā arī starptautiskajā zirgu valodā zināmais – “Klik”! (klakšķinoša skaņa)

Nedrīkst aizmirst, ka „ar diegiem nav aršana”, un jāizmanto iespējami labākās kvalitātes iebraukšanas inventārs, kas, iespēju robežās, aprīkots ar ātrajiem drošības slēdžiem streņģu stiprinājumu vietās (pie krūšu siksnas vai zveņģeles), lai ārkārtas vajadzības gadījumā zirgu ātri varētu atbrīvot no šļūces. Ekipējumam jābūt tādam, lai tas izturētu šļūces svaru un negaidītu izrāvienu vai pagriezienu gadījumā nesaplīstu, kā arī būtu drošs zirgam un cilvēkam.

Vēl viens nozīmīgs aprīkojuma elements ir mutes dzelzis – aplam domā un dara tie, kuri uzskata, ka dzelzis zirga mutē ir bremze. Darbam šļūcē (kas bieži tiek izmantots tieši jaunzirgu apmācībā) jāizmanto tas mutes dzelzis, kuru zirgs iepriekšējos apmācības posms jau ir iepazinis un māk ar to strādāt – tā var būt divdaļu vai trīsdaļu, taisnas vai anatomiskas formas plastmasas vai gumijas trenze vai lauznis, kur groži sprādzēti tā, lai neveidotu lauziena efektu (pie riņķiem Liverpūles tipa lauznim vai pirmajā cilpā tauriņtipa lauznim). Grožu sprādzēšana zemākajos riņķos apmācības procesā nebūtu korekta.

Bieža diskusiju tēma ir klapju iemauktu izmantošana iebraukšanā un braukšanā vispār – cik ir diskutētāju, tik ir viedokļu, un katrs treneris rīkojas pēc saviem ieskatiem un zināšanām. Noteikti jāņem vērā zirga izmantošanas mērķis un īpašnieka vēlmes.

Darbam šļūcē vēlams izmantot dubulthordu (garos grožus). Noteikti rokās jābūt pātagai. Aizsargķiveru un vestu izmantošana treneriem ir vēlama.

Ļoti labi, ja strādāt šļūcē var nožogotā treniņu laukumā vai lielā aplokā, kas ir papildu pluss drošībai. Jāizvēlas pietiekami lieli laukumi, kas nav pārāk nelīdzeni.

Kājsargu izmantošana, it sevišķi tad, ja zirgs ir apkalts, ir ļoti vēlama. Pakaļkājām iesaka izmantot garos kājsargus, lai pasargātu maksimāli lielu kājas daļu. Izvēloties kājsargus, priekšroka būtu dodama tādiem, kuri apsedz visu kāju – arī no priekšpuses.

Nākamais posms ir ilkšu pievienošana šļūcei. Tas nepieciešams, lai zirgu pieradinātu pie tā, ka šaurākos pagriezienos ilksis var pieskarties zirga sāniem un pakaļkājām.

Vislabāk zirga pieradināšanu pie šļūces veikt tad, kad ārā nav odu un dunduru, kas var radīt papildu uztraukumu.

Vajadzētu izmantot arī peļķes (arī tad, kad tās apsalušas ar plāna ledus kārtiņu), lai zirgu pieradinātu iet cauri ūdenim un pie dažādām skaņām (piemēram, ledus krakšķēšana, iešana ar šļūci pa asfaltu vai granti, pie šļūces piestiprinātu plastikāta maisu čaukstēšana vai ķēžu grabēšana). Pieradinot zirgu pie skaņām, jāielāgo mērenības un pakāpenības nosacījumi.

Darbs šļūcē veicams soļu un rikšu gaitās. Lēkšot nav ieteicams drošības apsvērumu dēļ, jo treneris nav spējīgs izskriet līdzi zirgam. Zirgu šļūcē var strādāt arī hordā, nodrošinot pietiekami lielu apli un labu kontaktu. Zirga iejūgšanu un izjūgšanu vēlams veikt vienā un tajā pašā vietā – tas nepieciešams, lai zirgam izveidotos zināma darbu kārtība, kas atvieglo darbu treneriem un nerada lieku stresu zirgam. Drošības nolūkos noteikti jāatceras, ka tāpat, kā jūdzot zirgu, kurš jau ir iebraukts, grožiem jābūt piesprādzētiem jau pirms jūgšanas uzsākšanas un jābūt viegli pieejamiem jebkurā mirklī, un palīgam pie zirga galvas jābūt tik ilgi, kamēr braucējs tam ļauj aiziet. Zirgu izjūdzot no ratiem vai šļūces kategoriski aizliegts pirmos noņemt iemauktus un tikai pēc tam visu pārējo!!!

Ja kaut kādu iemeslu pēc zirgs jūt pārlieku lielu spriedzi, strādājot šļūcē, ieteicams būtu atgriezties atpakaļ uz iepriekšējo posmu, un atsākt tikai tad, ka zirgs ir pilnībā pārliecināts par to, ko no viņa prasa treneris.

Šļūces vai mazu ecēšu izmantošana, piemēram, treniņu laukuma vai aploku nolīdzināšanai ir labs izklaides veids jau apmācītiem zirgiem, un noderīgi veikts darbs jaunā zirga vēlākajā apmācībā. Nereti literatūrā var lasīt, ka darbs šļūcē, lai dažādotu zirga ikdienu un attīstītu spēku, tiek izmantots arī jājamzirgu treniņos (it sevišķi iejādes zirgu), protams, veicot iepriekšēju sagatavošanu.

Šļūcē iejūgts zirgs.

Plusi – dubulthorda un viegla konstrukcija (zirgs nesajūt pretestību); trūkumi – netiek izmantota pātaga, un riteņi ir ārpus ilkšu gabarītiem, palielinot iespēju kaut kur aizķerties.

Kur dabūt šļūci?

Gatavu šļūci nopirkt nevar – tā jāuztaisa pašam.

Nepieciešams:

1. Krūšu siksna ar vai bez piestiprinātām streņģēm. Derēs arī sakas. Sedulka (lai varētu nodrošināt pareizu grožu atrašanās vietu). Var izmantot aizjūga sastāvdaļas vai arī kombinēt tās ar, piemēram, hordošanai paredzēto jostu. Jāizmanto zirga augumam atbilstošas sakas un krūšu siksna.

Bieži darbam šļūcē izmanto visu aizjūgu – arī slejas un astes siksnu.

2. Streņģes. Ja oriģinālās streņģes no aizjūga komplekta ir par īsām šļūcei, vai arī tās vēlas taupīt, var izmantot kādas citas garākas streņģes. Var izmantot kravu nostiprināšanai paredzētās lentas – „štropes” – vai arī kādu citu materiālu, kas nedrīkst radīt ievainojumus zirgam un ir pietiekami garš, lai zirgs brīvi varētu soļot un rikšot. Aptuvenais streņģu garums zirgam 2.5 metri – noteikti garākas nekā ratu streņģes. Streņģes pie krūšu siksnas un zveņģeles var stiprināt ar ātrajiem drošības slēdžiem, kas nopērkami zirglietu veikalos. Šādus ātros slēdžus var likt kaut vai visās savienojumu vietās, lai vajadzības gadījumā zirgu atbrīvotu no šļūces. Streņģes stiprināt var arī pēc tādas pašas metodes kā pie ratiem.

 Ātrais slēdzis

Streņģes

Kravu stiprinājuma lentes jeb štropes

3. Zveņģele. Var nopirkt gatavu vai paņemt no ratiem, vai arī uztaisīt pats. Zveņģelei jābūt vismaz 70 cm garam metāla vai koka elementam, kura galos var stiprināt streņģes, un tās vidū ir vieta riepas vai kāda cita labi slīdoša materiāla piestiprināšanai.

Korekti veidota šļūce.

Šļūces izgatavošana ir pieejamo materiālu, trenera izdomas un meistarības ziņā – nav pareizu vai nepareizu – jebkuras konstrukcijas šļūce ir derīga izmantošanai, ja vien tā ir droša izmantošanā zirgam un cilvēkiem.

Teksts: Anda Pavlovska

Foto: Pajugubrauksana.lv un Interneta resursi