17. oktobris, 2016 | Personības
Katram noteikti ir bijis īpašs zirgs, tāds, kas ar ko īpašu izcēlies, licis jātniekam padomāt un gūt svarīgas atziņas. Šādi zirgi ir bijuši arī slaveniem sportistiem. Lūk, daži stāsti par tiem.
Izabella Verta un Satchmo
Hanoveras šķirnes kastrāts Satchmo (no Sao Paolo) nonāca pie Izabellas stallī, kad tam bija 2,5 gadi, kur vēlāk tika arī apjāts. Dr. Uve Šultenbaumers pamanīja un iegādājās šo zirgu Verdenas izsolē. Izabelle atminās, ka šis bērais zirgs allaž ir bijis pašapzinīgs, pat bezkaunīgs. “Ar Satchie nekad nedrīkstēja zaudēt modrību. Viņš allaž gribēja būt noteicējs. Arī apjāšana nedevās viegli – ne no viena cita zirga es neesmu tik bieži kritusi zemē kā no Satchmo”. Varbūt tieši šis spēcīgais raksturs, šī personība, izturība vēlāk padarīja Satchmo par tik izcilu iejādes zirgu? Lai labāk iepazītu zirga dominējošo raksturu, Izabella daudz laika pavadīja ar viņu jau jaunzirga gados. “Es to daru ar visiem saviem jaunzirgiem. Es pati viņus vedu ārā no boksa, pati tīru un segloju. Tā var labāk iepazīt viņus no visām pusēm”. Verta no savas gadiem ilgās pieredzes iesaka: “Ar ērzeļiem, lai cik miermīlīgi tie liktos, vienmēr ir jāuzmanās, lai tas pēkšņi nesāktu vicināt priekškājas. Šāds “dod, ķepu” triks nevienam nav vajadzīgs!”
Satchmo karjera bija kā emocionāli “amerikāņu kalniņi” viņa jātniecei – pasaules rekordi, individuālās zelta medaļas, 2006. gadā zelta medaļa Pasaules jāšanas spēlēs Āhenē – tie ir tikai pāris no triumfa brīžiem viņa karjerā, kuras laikā Satchmo nopelnīja tuvu pie 570 000 eiro naudas balvās. Kam bija palaimējies Satchmo redzēt “dzīvajā”, tas nez vai aizmirsīs viņa fenomenālās rikšu pieņemšanas. Vairākkārt sacensību rezultātu lapiņās varēja redzēt atzīmi “10”, turklāt Satchmo brīvās izvēles programmas tika uzskatītas par vienu no sarežģītākajiem horeogrāfiskajiem sniegumiem iejādes laukumā.
Tomēr ar viņa vārdu saistās arī pavisam citas ainas sacensību laukumā – zirgs, kurš kā no zila gaisa shēmas vidū apstājās kā iemiets un atsakās iet uz priekšu, it īpaši piafē elementos. Šī problēma Izabellai ilgu laiku bija mistērija, diemžēl ne vienu reizi vien – vairākus gadus pēc tam, kad iemesls tika noskaidrots un novērsts, tas atkal sagādāja nepatīkamu pārsteigumu tieši 2008. gada Olimpiskajās spēlēs Honkongā, kad jau likās, ka zelta medaļa būs rokā kopā ar jaunu pasaules rekordu. “No tās pieredzes, kuru es guvu ar Satchmo, labumu vēlāk guva visi mani turpmākie zirgi, lai vai cik atšķirīgās niansēs”, atzīst Izabella. No vienas puses Satchmo gan bija bezkaunīgs, bet no otras puses arī ļoti jutīgs. Ja viņš nostājas, tad tam bija iemesls. Zirga pretestībai allaž ir kāds iemesls, ir tikai jāmāk to atrast. Izabella arī nekaunas atzīties: “Jā, sākumā es tiešām domāju – nu viņš atkal izdomājis kaut ko jaunu! Ja tas zirgs grib karu, tad karu viņš dabūs!”. Tomēr, jo vairāk Satchmo problēmas ar piafē pārvērtās par traumu, jo lielākā apjukumā un nesaprašanā tas iedzina viņa jātnieci, sagādājot daudz asaru un negulētu nakšu. Atskatoties atpakaļ, viņa saka: “Šis zirgs man iemācīja pazemību”.
Izabella gluži labi atceras to izšķirošo brīdi – Balve, 2005. gada Vācijas čempionāts. Iesildes laukumā viss gāja labi, bet shēmā Satchmo atkal nostājās. Atskārsme nāca pēc pāris mirkļiem stallī: “Mans toreizējais kopējs Haki gribēja notīrīt zirgam galvu ar sūkli, bet Satchmo krita panikā. Haki ieminējās – vai nevajadzētu tomēr kārtīgāk pārbaudīt zirgam redzi? Mēs uzreiz no Balves devāmies uz klīniku, un tas bija izšķirošais solis”. Acu speciālists konstatēja, ka Satchmo ir t.s. “peldošās membrānas” – deģeneratīvs process, kas Satchmo bija sācies agrāk nekā citiem, jau sešu gadu vecumā, lai gan reti kuram zirgam tas tik ļoti traucē dzīvot kā Izabellas četrkājainajam biedram. Zirgs ar šādu kaiti bieži vien redzeslaukā saskata neesošas ēnas. “Pēc diagnozes uzstādīšanas mājās mēs Satchmo jājām ar acs pārsēju. Nekādu problēmu, viss gāja kā smērēts. Tad es piedalījos ar viņu nelielās sacensībās tepat kaimiņos, arī ar pārsēju, un sajūta bija, kā izjājot shēmu uz 90%!”. Bija skaidrs, ka Satchmo ir jāoperē. Tagad Izabella par to var pasmaidīt – tas bija pareizais lēmums: “Trīs sacensības pēc operācijas bija pasaules rekords Štutgartē, vēl pēc 2 gadiem – pasaules čempiona tituls Āhenē!”
Likās, ka viss jau ir aiz muguras, problēmas ar piafē atrisināts… līdz Olimpiskajām spēlēm Honkongā. Lielajā Balvā Izabellai bija labākais rezultāts no visiem dalībniekiem, kas palīdzēja iegūt komandu zeltu. Lielās Balvas speciālajā shēmā pāris sāka jājienu, uz tablo ņirbēja atzīmes, kas solīja tuvu pie 90%. Un tad notika kas neiedomājams – Satchmo atkal nostājās, uzmeta kūkumu, salieca kaklu šķībi, un pārsvītroja visas cerības uz zeltu. Izrādījās, ka kaklā bija “ieklemmējies” nervs. Satchmo atkal bija viņu paķēris uz pārsteigumu.
Aloizs Polmans Švekhorsts un Candy
Aloizs Polmans Švekhorsts par savu ķēvi Candy (no Coriall) saka, ka tieši viņa iemācīja viņam ieklausīties zirgā, uztvert tā uzvedību kā komunikācijas veidu un mācēt uzņemt informāciju. Ar absolūtiem sīkumiem ķēve mācēja parādīt cilvēkiem, kādā noskaņojumā viņa ir – vai jūtas lieliski, tā pa vidam vai galīgi nomākta. Aloizs ar laiku iemācījās jau iesoļojoties noteikt, kāds būs ķēves sportiskais sniegums tajā dienā, un attiecīgi pielāgot savu jāšanas stilu. Ne tik labās dienās viņš daudz soļoja vai devās izjādē apvidū. Labajās dienās ķēve nemaz negribēja soļot, jo bija tik uzvilkta kā stīga. Sacensībās tā bija zīme, ka Aloizs varēja rēķināties ar uzvaras jājienu. Viņa kopējs Darrens Leiks rūpējās par Candy jau no paša sākuma un ar laiku spēja noteikt ķēves omu, pat neizvedot viņu no boksa. Sliktajās dienās Candy stāvēja nokārtu galvu boksa stūrī, bet labajās dienās žmiedza ausis un dusmojās uz visiem. Tad bija skaidrs, ka treniņš būs izdevies. Turklāt visumā ķēve nemaz nebija cimperlīga, bet gan ļoti strādīga un centīga. Stāvot pie ieejas laukumā, tikko kā iepriekšējais dalībnieks izgāja no tā, Candy saspicēja ausis uz priekšu un raušus rāvās uz priekšu.
Aloizs raksturoja Candy komunikācijas stilu kā ļoti smalku – tā varēja būt kāda viena kustība vai auss atžmiegšana. Ar laiku viņš iemācījās visu laiku vērot un klausīties ķēvē, uztverot sīkākās nianses, taču tas prasīja ilgu laiku: “Kad biju iemācījies viņu “nolasīt” visās smalkākajās niansēs, viņa jau bija teju par vecu, lai sportotu. Viņa man parādīja, ka man ir jāiemācās saprast zirgu, lai varētu viņam sekot un no tā izveidot optimālas dot-ņemt attiecības. To es nekad neaizmirsīšu! Varbūt izklausās nedaudz dīvaini, bet man vairs nav bijis otra tāda zirga kā Candy, lai gan atzīšos, ka joprojām gaidu, vai izdosies satikt vēl šādu zirgu”.
Ingrīda Klimke – sirdszirgs Pino un citi
Ingrīda Klimke savas karjeras laikā ir sasniegusi teju visu, par ko varētu sapņot. Ikviens no viņas zirgiem ir devis savu ieguldījumu viņas kā jātnieces attīstībā, taču trīs no tiem viņai ir bijuši īpaši.
Ingrīdas pirmais zirgs bija traķēnes šķirnes ērzelis vārdā Pino – ļoti paklausīgs, godīgs un skaists zirgs, lai gan viņš nebija apveltīts ne ar īpašiem talantiem lekšanā, ne ar izcilām gaitām. Ingrīdas tēvs Rainers Klimke uzskatīja, ka Pino nav piemērots zirgs viņai un nemaz nevēlējās to iegādāties, jo viņam zirgs nebija gana labs. Bet Ingrīda negribēja “gatavu” zirgu, ko tēvs jau bija iestrādājis. Pino bija viņas mīlestība no pirmā skatiena, un ar laiku tēvs padevās, lai gan turpmākajos gados atturējās iejaukties Ingrīdas un Pino treniņos.
Ingrīda atminas, ka viņas saikne ar Pino bija kas ļoti īpašs – viņi visu iemācījās kopā, turklāt viņai palīdzēja kāda tēva audzēkne – Hiltrūde Mormana, daloties ar padomiem, kurus ieguvusi treniņos pie Rainera Klimkes. Hiltrūde bija apveltīta ar eņģeļa pacietību un skaidroja visu Ingrīdai līdz mazākajam sīkumam. Pino bija labs mācību zirgs, uz kuru allaž varēja paļauties un kurš centās uz visiem 100%. Ingrīda ar Pinot tika līdz M (120-130 cm) klases līmenim konkūrā un trīscīņā un līdz pat S (Mazās Balvas līmenis) klases iejādes shēmām. Kopā viņi bija nešķirama komanda, un Pino palika pie Ingrīdas līdz pat savai nāves dienai 21 gadu vecumā koliku dēļ.
Tad pienāca laiks Ingrīdai ķerties pie jaunzirgu trenēšanas, un kopā ar tēvu viņi iegādājās vēl neapjātu, ne pārāk glītu rudu zirgu vārdā Patriots. To gan nevarēja nosaukt par mīlestību no pirmā skatiena. Sākumā Ingrīda pieļāva visas klasiskās kļūdas, ko cilvēki mēdz pieļaut, apjājot pirmo jaunzirgu – pārbaro ar auzām, daudz kordo, līdz zirgs pieņemas spēkā, un attiecīgi pirmajās reizēs, kāpjot seglos, pamanās eleganti nomest jātnieku zemē. Ar laiku gan Ingrīda atrada kopīgu valodu ar Patriotu, kuram labi padevās lekšana. Ja jātniece pieļāva kādu kļūdu, zirgs to izlaboja. Ar Patriotu viņa startēja arī pirmajās S klases konkūra sacīkstēs, bet iejādē tika līdz Lielajai Balvai. Ingrīda atminās, kā viņas tēvs iemācīja zirgam kājmaiņas vienā tempā, un tad lika viņai kāpt seglos, lai tās atkārtotu. Tas gan ne īpaši izdevās, un Patriots bija gluži apmulsis. Arī Rainers pukojās, kā varot tādas lietas nesaprast. Tomēr ar pacietību Ingrīda tika galā arī ar šo problēmu. Vēlāk Patriots kļuva par “auklīti” viņas meitai Grētai – četrus vai piecus gadus vecajai meitenītei, kas sēdēja zirga mugurā tikai ar vienu kordojamo jostiņu, atlika tikai nedaudz pašūpoties turpu šurpu, un zirgs jau izpildīja teicamas kājmaiņas vienā tempā uz diagonāles. Ja Ingrīda stāvēja malā un klakšķināja ritmiski ar mēli, Patriots sāka cilāt kājas piafē ritmā. Ingrīda atminas: “Pino un Patriots abi bija ģimenes locekļi. Un tieši viņi man iemācīja zelta likumu – ja zirgi ir laimīgi un jums ar zirgu tiešām ir īstas partnerattiecības, tad viņi jūsu labā izdarīs visu!”
“Par katru savu zirgu es varētu uzrakstīt vai grāmatu! No katra kaut ko var iemācīties. Bet Escada ir īpašs gadījums – viņa ir dominējoša barvede jebkurā dzīves situācijā. Man nācās viņu vispirms pārliecināt, ka vadības groži iejādes laukumā nepieder viņai! Apstāšanās shēmā viņai likās lieka padarīšana, un vispār – viņa vienmēr visu zināja labāk, īpaši to, ko viņa grib un ko viņa negrib. Lauka krosā un konkūrā man viņas patstāvīgums ļoti palīdzēja, bet iejādē savukārt viņai nācās iemācīties būt pacietīgai un paklausīgai. Mans treneris Pēters Kreinbergs izteicās, ka mēs ar Escadu esam ļoti līdzīgas – abas esam ļoti godkārīgas. Es daudz ar viņu strādāju pie dažādām lietām, tai skaitā iemācīju viņai spāņu soli, jāšanu bez segliem un iemauktiem, tikai ar striķi ap kaklu, utml. Mērķis bija panākt ciešākas attiecības ar zirgu, lai Escada akceptētu mani kā personību tieši iejādes laukumā. Viņa ir ļoti jūtīga un smalka dvēsele, un vienlaikus ir ļoti drosmīga, pašapzinīga un labi apzinās savus talantus. Tieši šāds personības “kokteilis” mani fascinē un padara viņu tik īpašu!”
Avots: St. Georg
