27. jūnijs, 2016 | Trenēšana, Zirgu audzēšana
Kopšana sākas jau agrīnā kumeļa vecumā. Kumeļš nereti sāk knibināt ar zobiem cilvēku, kas viņu tīra, paužot pateicību un patika. Ja kumeļš sāk kost, ieteicams to atgrūst un skaļi nobārt ar balsi.
Agrākos laikos treneri parasti uzsāka zirga apmācību jau kumeļa vecumā. Kumeļš augot apguva pamata noteikumus, līdz ar to vēlāk bija krietni vieglāk to apjāt, kad pienāca laiks. Mūsdienās nereti jātnieki iegādājas 3-4 gadus vecus zirgus, kas jau ir apjāti. Nereti šiem jātniekiem nav īpaši daudz zināšanu par zirga iepriekšējiem saimniekiem vai to, kā apieties ar jaunzirgu, pirms to vēl sāk apjāt. Rūpējoties par jaunzirgu, var iemācīties ne tikai, kā to barot un kopt, bet arī, kā to apmācīt nākotnē noderīgām lietām.
3-gadīgs zirgs, kas uzaudzis ciešā saskarsmē ar cilvēkiem, uzticas tiem un savai apkārtnei. Tādu zirgu ir vieglāk apmācīt, tam pieaugot, jo zirgs ir vairāk pieradis pie civilizācijas nekā tāds, kas tikai audzis savā vaļā klajā laukā. Tomēr, par spīti šai sākotnējai priekšrocībai, esam konstatējuši, ka arī zirgi, kas „auguši savvaļā” nereti ir tikpat viegli apmācāmi kā tie, kas auguši kā „ģimenes locekļi”. Lai gan sākotnēji tie ir bailīgāki un prasa vairāk rūpes, kad tie iemācās uzticēties cilvēkiem, tad kļūst par ļoti uzticamiem jājamzirgiem.
Ir ārkārtīgi grūti iemantot jaunzirga uzticību, kurš piedzīvojis nelāgu sākuma apmācību neprašu rokās. Šādus zirgus ir ļoti grūti apmācīt pamatos, bet ir lēnām un uzmanīgi jānoskaidro, ar kādām problēmām nācies saskarties iepriekš, lai tās pārvarētu. Lai gan ir ļoti svarīgi iegūt zirga uzticēšanos, tāpat arī problēmas var rasties, ja ar jaunzirgiem apietas pārāk maigi, kā rezultātā tie progresē ļoti lēni vai slikti, tomēr ar šo problēmu parasti var veiksmīgi tikt galā. Jātniekam tā bieži ir personiska rakstura lieta, taču ieteicams censties necilvēciskot zirgu.
Apmācība sākas jau kumeļa vecumā
Labs zirgaudzētājs ieliek pamatus uzticībai, korekti audzinot jaunzirgus, kas sagatavo tos tālākajam darbam ar jātnieku. Apmācība sākas jau kumeļa vecumā. Pirmās dienas un nedēļas ieliek pamatus tālākajām darba attiecībām starp cilvēku un zirgu, un to var panākt nevis stundām ilgi bezmērķīgi rotaļājoties ar kumeļiem, bet gan iegūstot to uzticēšanos. Pirmais solis ir pieradināt tos ar staļļa iekārtu. Kumeļi pēc dabas ir zinātkāri un pēc brīža sāk meklēt kontaktu ar cilvēku, taču parasti tie jūtas drošāk, ja jūs nolaižaties līdz viņu redzes līmenim un nogaidāt, līdz kumeļš pienāk pie jums. Šī cilvēciskās saskarsmes pieņemšana veidojas, turoties zemu un vispirms glāstot kumeļu, vēlāk sākot to pieturēt ar kreiso roku zem kakla un viegli pārliekot labo roku pāri pakaļpusei. Tādā veidā kumeļš iemācās, ka viņa pastāvēšana pasaulē nesaistās tikai ar brīvību vien. Viņa iedzimtā tieksme pēc brīvības ir lēnām, bet pārliecinoši jāsāk kontrolēt.
Kad kumeļš ļauj jums sevi uz īsu brīdi pieturēt, var to iepazīstināt ar apaušiem (tiem nevajadzētu būt pārāk lieliem), ko var aiztaisīt ap kumeļa kaklu. Šādu apaušu priekšrocība ir, ka nav jāaiztiek jūtīgās ausis. Kad apauši ir uzlikti, kumeļu jāpaslavē – pirmajai mācību stundai ar to pietiks. Kad kumeļš pārliecinoši akceptē apaušus, tad var sākt to tajos vadāt.
Lai sāktu kumeļu ievadāt, ir sākumā jāpielāgojas kumeļa brīvajām kustībām. Vispirms to var darīt stallī, ja tajā ir brīva 15-16 kvadrātmetru platība, piemēram, kumeļu dzemdēšanas boksā. Nākamais solis ir aizvest ķēvi no staļļa uz tuvējo aploku, kumeļam sekojot ar apaušiem galvā. Ieteicams šo pirmo izvešanu ārā veikt diviem cilvēkiem, jo jaunā ķēve var satraukties. Šai īsajai pastaigai būtu jābūt pietiekami izklaidējošai kumeļam, kā arī veidam, kā nostiprināt viņa pašapziņu, līdz ar to pirmajās kumeļa ievadāšanas dienās ir svarīgi ļaut tam gana lielu brīvību. Vilkt kumeļu aiz striķa noteikti nav ieteicams. Ja kumeļš apstājas, personai, kas ved ķēdi, ir jāturpina iet uz priekšu. Jo tālāk ķēve atiet no kumeļa, jo lielāks rosinājums kumeļam būs sekot. No pieredzes varu teikt, ka personai, kas ved kumeļu, ir jāiemācās skatīties nevis uz kumeļu, bet gan būt vadonim un sagaidīt, ka kumeļš viņam sekos.
Kad ir iegūta kumeļa uzticēšanās un tas paklausīgi ļauj sevi vest, kumeļu nekavējoties jāslavē. Pietiek ar balss uzslavu, jo pārlieka glāstīšana un pliķēšana šajā vecumā ir bīstama, ierosinot kumeļa vēlmi parotaļāties un pat košanas tieksmi, kas nav vēlama.
Kumeļi ir zinātkāri – viņi vēlas visu apostīt un nomēģināt uz garšu, piemēram, apaušus, striķus, reizēm mātes asti, pat vadātāja roka ir gana interesants objekts. Ja ļausiet kumeļam rotaļāties ap sevi, tad nav jābrīnās, ka beigās būsiet klāt zilumiem. Ir jāatšķir neganta košana, kas ir sodāma, no zinātkāras knibināšanas. Ja vadātājs sāk satraukties, nereti tas tikai pastiprina kumeļa agresivitāti. Pieredzējuši zirgaudzētāji neielaižas tuva kontakta rotaļās ar kumeļiem, bet gan labāk tur jaunuļus drošā atstatumā un nodarbojas ar izglītojošiem vingrinājumiem.
Kad kumeļš pilnībā akceptē to, ka tiek vests aiz mātes, var pāriet pie nākamā soļa – piesiet to. Agrāk to parasti darīja ārā, izmantojot stipru virvi vai ķēdi, kas neplīstu, ja kumeļš sāktu rauties. Vēlāk gan veterinārārstu veiktajos pētījumos tika noskaidrots, ka nespēju koordinēt muskuļu kustības varētu izraisīt pārieku spēcīgs spiediens uz kakla augšējiem skriemeļiem, tādēļ šo metodi aizstāja ar citām.
Piesiešana ir vispirms jāveic stallī. Vedamais striķis tiek izvilkts cauri riņķim, kas piestiprināts pie sienas, bet striķa galu viegli jātur rokās, ļaujot jums kontrolēt tā garumu pēc nepieciešamības. Vēl viens veids, kā iepazīstināt kumeļu ar piesiešanas ideju, ir piesiet to pie mātes vēderjostas un doties īsās pastaigās. Kumeļam ir jāiemācās mierīgi stāvēt blakus, kad vadātājs nekustās.
Nākamais solis ir kopšana un kumeļa nagu izcilāšana. Kumeļiem parasti patīk, ja viņa kažoku maigi sukā ar gumijas skrāpi vai suku. Nereti pateicībā kumeļš sāk skrubināt personu, kas viņu tīra. Ja viņš sāk kost, tad labāk ir to atgrūst vai nosodīt atr balsi. Šāda uzvedība saskarsmē ar cilvēku nav vēlama un būtu jākoriģē, pirms kumeļš pieaug.
Kumeļi parasti ātri iemācās pacelt kājas. Sāk ar to kāju, uz kuras balstās vismazāk svara, un to paceļ, bet ne pārāk augstu, lai kumeļš nezaudētu līdzsvaru. Nav svarīgi, vai kā pirmā tiek pacelta priekškāja vai pakaļkāja, bet galvenais ir, paceļot kāju, teikt komandu „kāju”, lai kumeļš iemācītos attiecīgo komandu un saprastu, kas no viņa tiek sagaidīts.
Pieredzējuši audzētāji ir apmierināti, ja kumeļš dod pacelt visas kājas, ļauj sevi kopt un ir vadājams apaušos ar striķi. Vairāk šajā vecumā nav nepieciešams. Zirga apmācība ir garš un grūts process, tādēļ pirmajā un otrajā dzīves gadā jaunzirgam jādod iespēja izaugt dabiski un pavadīt pietiekami daudz laika ārā.
Vešana pie rokas
Audzētavās Vācijā ir pieņemts jaunos ērzeļus to mūža otrā gada beigās vai trešā gada sākumā izrādīt skatēs pie rokas. Ķēves tiek vērtētas 3 gadu vecumā, nosakot to piemērotību reģistrēšanai attiecīgās zirgaudzētāju biedrības ciltsgrāmatā. Mērķis ir parādīt zirgu rokās ikgadējā elites klases skatē. Lai kvalificētos, zirgiem ir jābūt rūpīgi apmācītiem, spējot radīt par sevi labu iespaidu un tādējādi palielinot savu vērtību. Neskaitot svarīgās skates, ir daudz citu situāciju, kur jaunzirgam būs nepieciešams demonstrēt savs gaitas un eksterjeru. Papildus izvadei pie rokas (demonostrējot gaitas), ir nepieciešams arī nostatīt zirgu apsekošanai. Parasti šādas izvades tiek veiktas iemauktos, tādējādi sagatavojot zirgu vēlākām izvadēm, piemēram, pirms sacensībām un veterinārajās pārbaudēs.
Zirga izrādīšanu pie rokas var uzskatīt par daļu no zirga apmācības, kamēr tad vēl netiek jāts, un tādēļ ir lietderīgi sagatavot šim nolūkam jau 2 gadus vecus zirgus.
Nostādīšana apsekošanai
Lai nostatītu zirgu apsekošanai, hendlerim tas jātur uz līdzena pamata tā, lai tā pleci atrastos vienā līmenī ar tiesneša pleciem, jāpasper solis uz priekšu un jānostājas zirga priekšā, kājas nedaudz plati izvēršot. Labā pavada jātur kreisajā rokā, un ar labo roku jātur kreisā pavada aptuveni plaukstas platumā aiz trenzes riņķiem. Īkšķiem ir jābūt novietotiem uz pavadām, un pavadu galiem ir jābūt salocītiem un turētiem labajā rokā. Noslēgumā hendlerim jārosina zirgs nostāties vienādi uz visām četrām kājām. Ja zirgs to neizdara uzreiz, viņa pozu var koriģēt, viegli pavelkot uz priekšu vai maigi uzspiežot uz trenzi, lai nedaudz atkāpinātu to. No šādas pozīcijas zirgam jāļauj spert pussolīti uz priekšu, lai viņš nostātos taisni uz visām četrām kājām atklāti, lai tiesnesis tās varētu skaidri apskatīt. Zirga galva un kakls ir jātur nedaudz uz priekšu (ne tik daudz, lai viņš ieliektu muguru), lai priekšdaļa izskatītos iespaidīgāka.
Pēc zirga izrādīšanas hendleris atgriežas pie zirga kreisā sāna un paņem pavadas labajā rokā. Pavadas jāizvelk cauri rādītājpirkstam un vidējam pirkstam, un jātur krietnas plaukstas platuma atstatumā no trenzes riņķiem. Nostieptajai (ārējai) pavadai jābūt īsākai nekā kreisajai, lai zirgs nevarētu pagriezt galvu uz iekšu, tādējādi liekot zirgam kustēties taisni.
Vešana pie rokas
Ir divi veidi, kā zirgu vest pie rokas skatēs. Vācijā, ja zirgu vērtē slēgtā manēžā, tā parasti ir trijstūrformas. Principā zirgs ir jānoved turpu šurpu pa manēžu taisnās līnijās, un katrā galā zirgs ir jāpagriež pa labi, prom no hendlera. Zirgs tiek vispirms demonstrēts soļos un tad rikšos.
Hendleris pavada zirgu pie kreisā sāna, turoties aptuveni vienā līmenī ar zirga galvu. Labā pavada tiek turēta plecu augstumā, kreisā roka brīvi nokarājas. Rikšos hendlerim jāskrien vienlaicīgi ar zirgu. Ja zirgs steidzas, to var ieturēt, mierīgi paceļot gaisā kreiso roku. Ja zirgu ved rikšos bez kontakta ar pavadām, tas nereti pāskrien lēkšos. Labāk ir saglabāt vieglu kontaktu, lai nenojauktu rikšu ritmu.
Mācot zirgam iet pie rokas, jaunzirgs ir jāiepazīstina ar katru atsevišķo procesa aspektu. Ieteicams nēsāt līdzi garu steku. Sāciet, nostājoties pie zirga kreisā pleca un paņemot pavadas pietiekami garas, lai zirgs reaģētu uz vieglu kontaktu. Zirgu ved garā pavadā, tāpat kā kumeļa vecumā, lai viņš nesāktu stresot. Ir svarīgi turēties pie zirga galvas un kakla, neapsteidzot to, un iet pārliecinoši un precīzi, lai zirgs skaidri zinātu, ko no viņa gaida un kas ir darāms. Kad zirgs to klausīgi izpilda, apstājieties un mierīgi pasakiet „stāt”. Jaunzirgs var paspert soli tālāk, pirms apstāties, bet viņam ir jāpievērš uzmanība cilvēkam. Nedaudz pavelciet aiz pavadas un uzreiz pabrīvojiet to, lai izvairītos no iespējamas zirga pretošanās. Tad maigi papliķējiet zirgu pa kaklu un nogaidiet, pirms dot komandu iet uz priekšu. Zirgam jāseko cilvēkam uzreiz, taču, ja viņš minstinās, viegli pieskarieties viņa pakaļkājām ar steku.
Atkārtojiet šo iešanas un apstāšanās vingrinājumu, līdz zirgs to labi saprot; parasti tas prasa pāris dienas. Mēs parasti ļaujam zirgam pirms darba izskrieties brīvi manēžā un atbrīvoties no liekās enerģijas, tad šie vingrinājumi izdodas labāk, ja zirgs ir mierīgs un atbrīvojies. Var pienākt diena, kad zirgs ir sasprindzis un tramīgs, parasti tas notiek, uzsākot rikšus. Tā ir hendlera reakcijas pārbaude – viņam allaž jābūt ātrākam par zirgu. Reizēm vienīgais veids, kā saglabāt kontroli, ir paņemt stingrāku kontaktu ar pavadu, jo zirgam jābūt absolūti skaidram, kad tam jāapstājas. Šāds satvēriens principā nedrīkstētu nozīmēt vilkšanu atpakaļ, un nekādā gadījumā hendleris nedrīkst turēties pie pavadas pārāk ilgi, jo tādējādi rodas risks vilkt zirgu atpakaļgaitā. Vēlāk, kad zirgs būs pakļāvīgāks, viņu var vest un apturēt, tikai paceļot kreiso roku tā galvas priekšā, ja tas sāk stiept par daudz.
Vedot slinkus zirgus, palīdz, ja otra persona pamudina zirgu ar steku vai pātagu, taču nedrīkst to plīkšķināt.
Pakļāvība rokās ir svarīgs solis, sagatavojo zirgu apjāšanai. Jaunzirgi, kas uzticas staļļa personālam, ir drošāki, saskaroties ar jaunu pieredzi, un labprāt apgūst ko jaunu.
