6. jūnijs, 2016 | Trenēšana
Turpinot tēmu par zirgam veselīgu jāšanu – Zirguskola piedāvā tulkotu rakstu ar meistara Manolo Mendeza skatījumu uz svarīgām iejādes sastāvdaļām.
Manolo Mendezs ir viens no sešiem Karaliskās Andalūziešu jāšanas mākslas skolas izveidotājiem un pirmais no tās Galvenajiem jātniekiem. Skola, kura atrodas Herezas pilsētā Spānijā, ir viena no četrām klasiskās jāšanas skolām, līdz ar Cadre Noir Samīrā (Francija), Spāņu Jāšanas skolu Vīnē (Austrija) un Portugāļu Jāšanas Mākslas skolu Lisabonā (Portugāle). Būdams prasmīgs jātnieks ar vairāk kā četrdesmit gadu pieredzi gan klasiskajā iejādē, gan konkūrā un doma vaquera (Spāņu klasiskā „darba jāšana”, no kuras cēlušās lielākā daļa moderno vesterna jāšanas disciplīnu un kura ievērojami ietekmējusi arī jāšanu Rietumeiropā), Manolo ir sevi veltījis maigām, iecietīgām un vispusīgām treniņmetodēm, kas zirgu gan fiziski, gan psiholoģiski sagatavo visām apmācības pakāpēm līdz pat Grand Prix un Haute Ecole elementiem. Vairāk par Manolo Mendezu iespējams uzzināt šeit – www.manolomendezdressage.com .
„Panāc, lai zirgs paceļ muguru, lai paceļ muguru!!!”, „Stum viņa pakaļkāju zem ķermeņa, vēl, vēl, VĒL!” un „Noapaļo viņu vairāk, vēl!” – šķiet, ka daudzi jātnieki šīs „atziņas” uzskata par trīs galvenajām iejādes atslēgām. Lai sasniegtu šos mērķus, jātnieki tiek apmācīti iespiest zirgu rāmī, pievelkot ārējo pavadu un vienlaikus piedzenot ar iekšējo šenkeli, bieži vien piespiežot zirgu pārvietoties nebeidzamā laterālajā kustībā. Tā vietā, lai zirgs kļūtu lokans, caurlaidīgs un atslābināts, šāda pieeja rada stīvus un šķībus zirgus, kuriem darbs nesagādā nekādu prieku un kuri ar laiku kļūst klibi. Kad apmācu savu zirgu, es jāju ar viņu visu kopumā, apzinoties, ka, kamēr vien es izmantošu biomehāniski pareizas pozas un pareizus ģimnastiskos vingrinājumus, ar laiku viņa mugura pacelsies dabiski, pati no sevis, kā rezultāts atslābinātam un iztaisnotam ķermenim.
Manolo un ērzelis Dinamico. Caurlaidīgi un atbrīvoti rikši.
Kad jāju, es vienmēr apzinos, ka sēžu uz zirga mugurkaula un, ka tas bez pārrāvumiem stiepjas no zirga pakauša līdz pat astei. Tas pats attiecas arī uz zirga muguras muskuļiem – tie ir vienoti no pakauša līdz astei. Anatomijas uzskates materiāli rada iespaidu, ka muskuļi ir savstarpēji nošķirti, taču patiesībā sekcijas pierāda, ka zirga muguras virsējās līnijas – kakla, muguras un krustu – muskuļi ir savstarpēji vienoti un pilda ne tikai katrs savu atsevišķo funkciju, bet arī kopēju uzdevumu.
Mans galvenais mērķis zirga apmācībā ir panākt, lai zirgs ar katru treniņu kļūst drošāks un veselīgāks. Es fokusējos uz kustības līdzsvarošanu un enerģiju bez saspringuma. Apzinos, ka zirga enerģija plūst cauri viņa mugurkaulam un, ka muguras smadzenēs ir sarežģīts nervu tīklojums, kurš nemitīgi uzņem signālus no smadzenēm un nosūta tām atbildes. Vēlos spēt jāt, izmantojot visu zirga mugurkaulu no pakauša līdz astei, nebloķējot to un neradot tam kaitējumu, liekot ieņemt neveselīgas pozas. Jāatceras, ka līdzīgi kā tas ir ar tāda vilciena vadīšanu, kuram ir daudzi vagoni, arī zirga ielocījums ir jārada lēni un metodiski, bez straujiem un pārspīlētiem leņķiem, lai no vienotās līnijas „neizsistu” nevienu mugurkaula skriemeli.
Manolo un ērzelis Dinamico caurlaidīgā un atbrīvotā pleca elementā.
Apzinos, ka pēc ielocījuma vingrinājumiem zirgs ir jāiztaisno, jo mugurkaula skriemeļiem nepieciešama taisnvirziena kustība, lai sakārtotos, un tie savstarpēji nedrīkst saskarties un berzties viens pret otru, līdzīgi kā pērles kaklarotā. Jāšanas laikā pievēršu uzmanību visam zirga mugurkaulam, jo vēlos izvairīties no artrītiskām izmaiņām tajā, piemēram, mugurkaula skriemeļu smailo izaugumu artrozes (kissing spines), kaulu struktūras saaugšanas, lūzumiem, kā arī vēlos izvairīties no nervu sistēmas bojājumiem, kas var izraisīt koordinācijas problēmas, kā arī daudz nopietnākas sekas. Zinu, ka zirga mugurkauls nav īpaši lokans, taču tas spēj piemēroties dažādām kustībām dažādās to pakāpēs, dažādos mugurkaula posmos, un es apzinos, ka šīm pārmaiņām pielāgojas viss zirga ķermenis. Piemēram, zem punkta, kur novietojas jātnieka uzsēde, mugurkauls ir vienots ar krūškurvi un tā vidēji 18 ribām, tāpēc šīs mugurkaula daļas kustība būs ļoti atšķirīga no kustībām, kurām var piemēroties kakla skriemeļi. Papildus, ņemot vērā, cik nelokans mugurkauls ir krustu daļā, pakaļkāju locītavas uzskatu par triecienu amortizatoriem. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc zirga ceļa locītava ir tik sarežģīta un trausla – tai jāamortizē un jānovada liels apjoms kustības radīto triecienu. Šī iemesla dēļ neatbalstu zirga pakaļkāju dzīšanu zem ķermeņa, lai „paceltu muguru” un radītu mākslīgu sakopojumu. Tā vietā, lai pievērstos atsevišķai zirga ķermeņa daļai, koncentrējos uz ķermeni kopumā un ritmisku, vienmērīgu, kustībā pa diagonāli saskaņotu un tīru gaitu attīstīšanu. Tīras gaitas ir tik nozīmīgas iejādes darbā, jo tās palīdz attīstīt caurlaidīgu, simetrisku zirgu, veidojot veselīgu muskuļu struktūru, kas kontrahējoties vienmērīgi balsta mugurkaulu un krūškurvi. Ja mans zirgs būtu sasprindzis, šķībs, ar īsām, saspringtām gaitām, viņa muskuļu darbība ar katru kustību kļūtu ierobežotāka, kas kaitētu viņa veselībai un progresam.
Lai attīstītu tīras gaitas un lokanu, caurlaidīgu, atbrīvotu zirgu, jāju maigi iesaistot visu zirga ķermeni kopumā, vienmērīgā kontaktā, ar mīksti izliektu kaklu un galvu virs vertikāles. Mana uzsēde ir centrēta un mans ķermenis nav stīvs, bet gan izmantoju savu līdzsvaru, savu ķermeni, lai līdzsvaru palīdzētu atrast arī zirgam. Ar jutīgām rokām sekoju zirga kakla un galvas kustībai. Nevēlos, lai mana zirga galva un kakls kustētos kā āmurs, vertikāli, tā vietā vēlos redzēt ritmisku, uz priekšu ejošu, horizontālu kustību, kuru iedrošinu un kurai sekoju ar caurlaidīgu plecu, augšdelmu, apakšdelmu, plaukstu un to locītavu, rumpja kustību. Lai radītu caurlaidīgu un atbrīvotu zirgu, arī man nepieciešams būt caurlaidīgam un atbrīvotam, un jāļauj savam ķermenim ietekmēt zirga ķermeņa kustību.
Iedrošinot zirgu strādāt ar atbrīvotu, izstieptu muguras virsējo līniju un plašām, uz priekšu ejošām gaitām, kuras nav nedz straujas, nedz sasteigtas, es tiecos attīstīt gaitu vienmērīgumu. Zirga ķermenim atbrīvoti izliecoties no astes līdz pakausim, mugura, ideālā gadījumā (ja zirgam nav nobīžu mugurkaulā vai nepareizs apmuskuļojums, kas tādā gadījumā jārisina prioritāri), ar laiku un pieaugot spēkam automātiski paceļas zem jātnieka. Tieši tāpēc, jājot ar jaunzirgu, manēžas rikši nav izmantojami – jātniekam ir jāturas nost no jaunzirga muguras, jājot atvieglotajos rikšos!
Manā pieredzē pareizais ceļš, lai attīstītu zirgu ar veselīgu muguras kustību, ir neko nesarežģīt un izmantot uz priekšu ejošu kustību, lai mugura un ķermenis sakārtotos paši. Ja es uz zemes nosviestu virvi un uzdotu jums to atšķetināt, jūs varētu vai nu ķerties pie katras cilpas atsevišķi, šo pavelkot, to pastumjot prom – kas prasītu bezgalīgi ilgu laiku un nekad nepalīdzētu nonākt līdz pilnīgi taisnai virvei – vai arī jūs varētu pacelt vienu virves galu un ar vienu kustību to iztaisnot, pieliekot minimālas pūles. Tas pats princips attiecas arī uz darbu ar zirgu. Jūs varat vienu zirga daļu piedzīt ar šenkeli, citu – pievilkt ar roku, lai to iztaisnotu, vai arī jūs varat ļaut zirgam pašam izdarīt visu darbu, jājot maigi, vienmērīgā kontaktā.
Vēl viens iemesls, kāpēc ir svarīgi uzturēt mīkstu, jutīgu kontaktu un ļaut kustībai ceļot cauri zirgam – kad zirgs ir „ierāmēts” ierobežojošā kontaktā, viņš nespēj būt caurlaidīgs un atbrīvots. Ja es būtu lokšāvējs, es ātri vien atklātu, ka vienīgais veids kā panākt, lai manas bultas lido tālu un taisni, ir allaž pēc šaušanas noņemt loka stiegru. Ja es allaž paturētu stiegru lokā, es iznīcinātu tā spēju saliekties, padoties spiedienam un tā lokanību. Tieši tas pats attiecas uz zirgu. Ja es noturu savu zirgu saspringumā ar nepadevīgu ārējo pavadu, ciešām pavadām vai pat ar martingalu vai atsaitēm, es iznīcinu viņa spēju kustēties brīvi un ekspresīvi.
Manolo jāj zirgu Dinamico puspiesēdē, lai palīdzētu zirgam attīstīt kvalitatīvu lēkšu gaitu.
Ja vēroju audzēkni strādājam ar zemāka līmeņa zirgu, pārliecinos, vai zirga acs ir vienā līmenī ar punktu starp gūžas un ceļa locītavām, atkarībā no zirga ekstrerjera. Attiecībā uz visu līmeņu zirgiem pārliecinos, lai zirga pakausis ir caurlaidīgs un ganašas atvērtas, kā rezultātā žoklis nespiežas pret kakla pirmo skriemeli (Atlanta skriemeli), kas radītu bloķētu pakausi un ierobežotu skābekļa un asins plūsmu. Gluži kā vilciens, zirgs nebūs spējīgs brīvi kustēties uz priekšu, ja divi tā vagoni būs šķībi. Jebkad, kad kādas locītavas kustības ir ierobežotas vai bloķētas, tas ietekmē visas pārējās locītavas ķermenī – it sevišķi muguras skriemeļu locītavas – un atbrīvotu kustību uz priekšu. Pārliecinos, ka astes pamatne nav zemāka par gurna augstāko punktu un ka visi zirga muskuļi kustās ritmiski, lokani, gluži kā peldētāja muskuļi.
Vingrinājums, kuru izmantoju, lai palīdzētu audzēkņu zemāka līmeņa zirgiem kļūt līdzsvarotākiem un caurlaidīgākiem, ir jāt ar tiem plašās cilpās. Pie manēžas garās sienas uzsāku cilpu ar 10-12 metru rādiusu un, ar laiku, jāšu 20 metru cilpā, tās izliekuma augstākajā punktā iekļaujot voltu, kurš būs ne mazāks par izmēru, kāds ir komfortabls zirgam (sāku ar 15, 12, 10 metru voltiem, taču, ja zirgam tas sagādā grūtības, atgriežos pie izmēra, kāds tam bija ērts). Zirga lokanībai uzlabojoties, sākšu prasīt otro un trešo cilpu, allaž pārliecinoties, ka nebloķēju zirga kustību un, ka viņa gaitas ir ritmiskas un tīras.
Pārliecinos, lai audzēkņu pleci spoguļotu viņu zirgu plecus un, lai viņi piemērotos ielocījumam voltā, uz priekšu padodot savu ārējo roku un plaukstu, it kā viņi pagriezienā stūrētu velosipēdu vai stumtu ķerru. Zirgam kļūstot spēcīgākam un lokanākam, es turpinu viņam prasīt koordinēti izmantot ķermeni un pastiept garāku kaklu. Darbā pamazām tuvojoties skopojumam, sākumā prasu vien pāris soļus nedaudz sakopotākā kustībā, pēc tam atkal atgriežoties pie uz priekšu ejošas, lejup pastieptas darba gaitas. Mans mērķis ir palīdzēt attīstīt zirga līdzsvaru tā, lai ar laiku aiz manis būtu „mazāk” zirga, nekā man priekšā, jo nu jau spēcīgais un lokanais zirgs būs spējīgs iesēsties savās pakaļkājās.
Zirga apmācības laikā dažādoju vingrinājumus un nevienu pozu nenoturu ilgāk par pāris mirkļiem, lai mana zirga muskuļi saglabātu caurlaidību un saspringumam nebūtu laika tajos iezagties un radīt stīvumu. Zirgam dodu biežas pauzes soļos un ļauju viņam palūkoties apkārt, ar glāstu atalgojot pat visniecīgāko mēģinājumu izpildīt uzdoto. Vēlos, lai mans zirgs ir modrs un uzmanīgs, tāpēc nevienu vingrinājumu neatkārtoju monotoni, kā arī neizmantoju asus sodus. Tā vietā pārliecinos, ka zirgs saprot manas prasības un saglabā mieru, ieinteresētību un pašpārliecinātību, tādējādi neļaujot arī garīgam saspringumam iezagties zirga prātā un padarīt to neuzņēmīgu.
Ik reizi, kad esmu ar zirgu, uzmanīgi attiecos gan pret viņa ķermeni, gan prātu, tiecoties attīstīt mūsu savstarpējo uzticību, jo apzinos, ka saspringums ir harmonijas un labas iejādes galvenais ienaidnieks.
Raksts tapis sadarabojoties Manolo Mendezam, klasiskās jāšanas mākslas un darba rokās speciālistam, un rakstniecei Karolīnai Lauroulai (Caroline Larrouilh).
Publicēts oficiālajā mājaslapā www.manolomendezdressage.com
Par tulkojumu paldies Laurai Irbei Krastiņai!
