Ar mieru un mīlestību

Ar trīsgadnieci Rasu grābu sienu – pēkšņi zirggrābeklis palecās un izsita mani no sēdekļa, es iekritu zaros, taču ķēve bija tik prātīga, ka apstājās, – vēl maza meitene būdama, Vija pratusi gan sienu grābt, gan arkliņam pakaļ tecēt un pat ērzeli Varoni ratos jūgt. Tolaik viņa dzīvoja vecātēva celtajās Veckrenēs, saimniecībā, kas kopā ar mežu bija 73 hektāru liela, mammai piederēja pieci skaisti zirgi. Padomju okupācijas vara Bušu ģimeni nolamāja par budžiem un atņēma māju, zemi, saimniecību. Vijas tēti 1940. gadā pie Siguldas stacijas atrada nošautu. Sekoja postošā kolektivizācija, trūkums, mētāšanās no vienas mājas uz otru un arī nemitīgas rūpes par lielo mīlestību – zirgiem. Kas tik nav piedzīvots! – ik pa laikam domīgi nosaka Vija, kad Veckreņu pagalmā, lielo koku paēnā runājamies par laiku vairāk nekā 30 gadu garumā, kurā viņa trenēja zirgus, pati piedalījās gan jāšanas sacensībās, gan darba spēju pārbaudēs un pat saņēma Vissavienības trenera nosaukumu.

Veckrenēs gluži kā vecajos laikos arī tagad pļavās ganās zirgi. Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu atgūtā saimniecība gan prasās pēc remonta, taču tās jau ir dēlu rūpes.

Zirgam.lv maija žurnālrakstā – saruna, tā teikt, no vēstures apcirkņiem ar pieredzējušu zirgkopju sabiedrībā pazīstamo siguldieti Viju Bušu.

Šodien tas būtu kaut kas neiedomājams – mazs meitēns jūdz ērzeli ratos vai pļavā ar zirggrābekli vāc sienu! Cik gadu jums tolaik bija?

Ne vairāk kā pieci vai seši. Kad mamma brauca uz Siguldas tirgu – kaut kā jau tā nauda lielajiem nodokļiem, kurus padomju vara mums uzlika, bija jāsagādā –, es liku klāt beņķīti ērzelim Varonim, pakāpos un viņu iejūdzu, lai varētu doties viņai pretim uz dzelzceļa staciju. Uz ceļa viņš citiem parasti baidījās no mašīnām, taču tikai ne man – laikam jau saprata, kas sēž ratos…

Kur palika mammas skaistie zirgi?

Kas to lai zina. Varonis, piemēram, kolhoza laikā saindējās ar minerālmēsliem un nomira. 1948. gadā, kad mūs izdzina no mājām, paspējām vienu telīti pie kaimiņiem nobēdzināt, taču arī to tāds kolhoza piekšsēdētājs Pīķis atņēma. Mūs pie sevis Mālpils pagastā pieņēma vecāsmammas māsas, tur nodzīvojām dažus gadus. Darbu mammai nekur nedeva, jo skaitījāmies budži. Beidzot 1950. gadā viņu pieņēma par armijas zirgu kopēju – katrā kolhozā bija jāuztur šāds fonds. Es palīdzēju gan iejāt, gan iebraukt zirgus.

Pilns raksts lasāms Žurnālrakstu abonentiem, lai abonētu (gadā EUR 14,99), raksti uz zirgam@zirgam.lv