13. maijs, 2016 | Uzvedība
Iemācītā bezpalīdzība ir psiholoģisks stāvoklis, kad indivīds ir iemācījies, ka viņam nav nekādas kontroles pār nepatīkamiem vai kaitīgiem apstākļiem, ka jebkādas darbības, lai no šiem apstākļiem izvairītos, ir veltīgas, un viņš ir bezpalīdzīgs šajā situācijā.
Iemācītā bezpalīdzība eksperimentāli ir konstatēta un pierādīta suņiem un grauzējiem, taču iespējams šis fenomens ir sastopams arī zirgiem.
Termins “iemācītā bezpalīdzība” sākotnēji tika izmantots pētījumos ar suņiem, kur dzīvnieki tika pakļauti neizbēgamiem elektriskās strāvas triecieniem. Eksperimentos novēroja, ka sākotnēji, saņemot strāvas triecienus, suņi uz tiem reaģēja ar mēģinājumiem izvairīties un aizbēgt, taču ar laiku, saprotot, ka izvairīties nav iespējams, dzīvnieki pārstāja veikt jebkādas bēgšanas kustības. Šī uzvedība saglabājās arī vēlāk apstākļos, kad aizbēgt bija iespējams. Savukārt tie suņi, kuriem jau no sākuma bija iespēja aizbēgt no strāvas triecieniem, veiksmīgi iemācījās izvairīšanās uzvedību un pielietoja to arī citās situācijās. Tātad šāda pieredze, kad dzīvniekam nav nekādas kontroles pār negatīvu situāciju, radīja traucējumus dzīvnieku turpmākajā spējā mācīties un veikt aktīvu rīcību. Reiz piedzīvojuši situāciju, kuras iznākums nav bijis atkarīgs no viņu rīcības, dzīvnieki iemācījās izturēties tikpat bezpalīdzīgi arī citās situācijās.
Iemācītā bezpalīdzība zināmā mērā ir loģiska adaptācija – ja uzvedība nekādi neietekmē sekas, tad nav jēgas atkārtoti pielietot dažādas uzvedības stratēģijas, jo neatkarīgi no pieliktajām pūlēm, rezultāts nemainīgi būs viens un tas pats. Šāda adaptācija gan ir uzskatāma par nelabvēlīgu, jo ietekmē visu dzīvnieka uzvedības repertuāru un var novest pie motivācijas zuduma un anhedonijas jeb nespējas izjust prieku. Turklāt šādi, neizbēgami negatīvi apstākļi ietekmē ne tikai dzīvnieka psiholoģisko un emocionālo labsajūtu, bet arī veselības stāvokli (kuņģa čūlas, svara zudums u.c.), tādēļ būtu svarīgi noskaidrot vai arī zirgi var piedzīvot līdzīgu stāvokli apmācības vai turēšanas prakses ietekmē.
Doma, ka jājamzirgi izrāda iemācītās bezpalīdzības pazīmes, tika izteikta gandrīz pirms 30 gadiem. Lai arī nav apjomīgu zinātnisku pētījumu šajā jomā par zirgiem, tomēr tiek uzskatīts, ka arī viņi, dažādu apmācības metožu pielietojuma un dzīves apstākļu rezultātā, var nonākt līdzīgās situācijās kā pieminētie eksperimentu dzīvnieki.
Tradicionālajās apmācības tehnikās par galveno mērķi nereti tiek izvirzīta kontroles iegūšana pār zirga uzvedību, kas savukārt nenovēršami noved pie kontroles zaudējuma no zirga puses. Tas, vai dzīvniekam šī pieredze būs nepatīkama, ir atkarīgs no pielietotajām metodēm, un vairākas tradicionālās pieejas iegūst zirga pakļāvību, izmantojot nepatīkamus stimulus. Nenoliedzami nepiemērota apmācība un jāšana var radīt zirgus, kas nevēlas sadarboties, ir agresīvi, kļūst bīstami un nejājami, viņu pretošanās ir skaidri redzama. Savukārt daļa zirgu šādu nepiemērotu apiešanos uztver pasīvāk, šķiet piekāpīgi un tomēr izpilda prasīto. Šajos gadījumos varētu domāt, ka dzīvnieki izrāda iemācīto bezpalīdzību.
Tiesa, ikdienā šis jēdziens nereti tiek nepareizi interpretēts vai lietots nevietā. Piemēram, kāda iejādes zirga pārspīlētās kustības tika attiecinātas uz iemācīto bezpalīdzību, un, lai arī pati situācija, kad zirgs tiek pakļauts spiedienam un ir iemācījies, ka nekādi atbildes veidi šo spiedienu nemazinās, būtu attiecināma uz iemācīto bezpalīdzību, pašas izteiktās kāju kustības vairāk liecina, ka zirgs patiesībā cenšas arvien vairāk un vairāk, lai sasniegtu tik grūti iegūstamo atalgojumu. Šāda rīcība ievērojami atšķiras no iemācītās bezpalīdzības, kad dzīvnieki zaudē jebkādu motivāciju darboties un censties.
Potenciālie nekontrolējamu, negatīvu pieredžu avoti zirgu apmācībā
Pamatnoteikums iemācītās bezpalīdzības izraisīšanai ir atkārtota, neizbēgama un negatīva ietekme. Viena no negatīvajām ietekmēm, ko izmanto eksperimentos iemācītās bezpalīdzības izraisīšanai, ir ierobežošana jeb ieslodzīšana. Šī rīcība bieži tiek izmantota zirgu apmācībā un turēšanā. Vairākas agrīnās apmācības metodes izmanto zirgu imobilizēšanu, tādejādi zirgiem iemācot, ka pretošanās ir veltīga un viņi ir bezpalīdzīgi šādā situācijā. Lai arī daudzas agrīnās apmācības tehnikas vairs netiek izmantotas un tiek uzskatītas par pārāk brutālām, dažāda veida zirgu ierobežošana joprojām tiek pielietota samērā plaši. Piemēram, zirga kāju sapīšana, vienas kājas piesiešana un citas metodes. Tā saucamo purna spīļu izmantošana arī var tikt uzskatīta par neizbēgamu negatīvu ietekmi. Tā gan parasti tiek pielietota reti un neregulāri, un apspiestā uzvedība var neatstāt paliekošas sekas, tomēr šis process ir piemērs pārejošai iemācītajai bezpalīdzībai.
Ir skaidrs, ka ekstrēmas ierobežojuma formas noteikti rada neizbēgamu negatīvu un visticamāk sāpīgu pieredzi, kamēr tādu lietu kā zirga piesiešanas, zirglietu, iemauktu un ierobežojoša inventāra ietekme nav tik skaidri nosakāma. Vairākos pētījumos gan ir konstatēts, ka zirgi negatīvi uztver dažādas treniņu metodes un inventāru, piemēram, jāšanu rolkūrā, trenzes radīto spiedienu, neskaidras, konfliktējošas un nekonsekventas komandas. Pārsvarā zirgi tiek apmācīti asociēt savas atbildes reakcijas ar spiediena samazināšanos, piemēram, spiediena samazināšanās mutē, ja zirgs palēnina gaitu, vai sānos, ja zirgs paātrina gaitu. Spiediena noņemšana ir atalgojums, tā darbojas kā negatīvais pastiprinājums un palielina iespēju, ka atbilstošā zirga atbildes reakcija tiks atkārtota. Ja spiediens netiek konsekventi noņemts, zirga atbildes reakcija netiks pareizi pastiprināta, un šāda nepastāvība var dzīvniekam radīt apjukumu, kas ar laiku noved pie zirga mēģinājumiem izvairīties no stimula vai arī jebkādas atbildes reakcijas iztrūkuma. Šī pēdējā rīcība norāda uz motivācijas trūkumu darboties, kas novērots arī eksperimentāli izraisītas iemācītās bezpalīdzības gadījumos.
Zirgi, kas atkārtoti tiek pakļauti nekontrolējamiem, ekstrēmiem stresa ierosinātājiem, visticamāk izjūt ilgstošu negatīvu un nomācošu ietekmi. Savukārt īslaicīga un neregulāra pakļaušana nekontrolējamām, negatīvām pieredzēm varētu radīt īslaicīgu motivācijas zudumu un emociju, izziņas spēju samazināšanos, kam būtu jāizzūd, ja zirgs gūst arī pozitīvu un patīkamu pieredzi. Diemžēl netrūkst zirgu, kuri ir neatsaucīgi, apātiski, bez motivācijas darboties. Šādu izturēšanos var radīt negatīva apmācību pieredze un nepiemēroti turēšanas apstākļi.
Zirgu turēšanas apstākļi
Lai arī turēšana iekštelpās un izolēti no citiem zirgiem, pati par sevi var nešķist kā negatīva ietekme, tomēr vairāki pētījumi parādīja, ka zirgi daudz biežāk uzturas ārpus boksiem un citu zirgu kompānijā, ja viņiem ir iespēja brīvi izvēlēties. Tāpat novērots, ka zirgi, kas lielāko dzīves daļu pavada boksos bez iespējas socializēties ar citiem zirgiem, kļūst apātiski un letarģiski. Dažkārt šādu efektu pat uzskata par vēlamu, jo ar tādu zirgu ir vieglāk tikt galā, it sevišķi, ja viņa darbs prasa lēnu un ne pārāk atsaucīgu un enerģisku izpildījumu (kā, piemēram, jāšanas skolās, dažās vesterna disciplīnās).
Ja dzīvniekam ir iespējas ietekmēt pašam savu ikdienu un apkārtējo vidi, tas mazina nemieru un stresu. Eksperimentos ar citu sugu pārstāvjiem novērots, ka iepriekš piedzīvota iespēja kontrolēt notikumus savā ikdienā, zināmā mērā palīdz aizsargāties no nekontrolējama, negatīvas pieredzes ietekmes. Šāds iepriekšējās pieredzes pozitīvais efekts, kad spēja izdarīt izvēles attiecībā uz savu ikdienu var mazināt dažādu stereotipisko uzvedību izpausmes, novērots arī zirgiem. Piedāvājot zirgiem iespējas pašiem kontrolēt kaut daļu no viņu ikdienas aktivitātēm, tiek uzlabota ne tikai dzīvnieku labklājība, bet arī sekmēta viņu apmācība un treniņi.
Iemācītās bezpalīdzības atpazīšana zirgos
Eksperimentos ar citiem dzīvniekiem konstatēts, ka nespēja kontrolēt negatīvas ietekmes radīja izmaiņas trīs uzvedības veidos – motivācijā, kognitīvajos procesos un emocionālajās izpausmēs. Eksperimentiem pakļautie dzīvnieki arvien mazāk mēģināja aizbēgt no negatīvās ietekmes, un mazinājās motivācija reaģēt, ja iepriekš tas nebija devis nekādu rezultātu. Tika traucēta arī dzīvnieku spēja saistīt savu rīcību ar iznākumu. Savukārt sākotnēji eksperimentu apstākļu radītais nemiers un paaugstinātās emocijas, ilgstošu negatīvu apstākļu ietekmē pārgāja emocionālajā depresijā. Dzīvnieki kļuva pasīvi, nemotivētu un nomākti.
Dažkārt šāda neaktīva, nemotivēta uzvedība var būt vēlama – nepieredzējušiem jātniekiem var nodrošināt rāmus un drošus zirgus, kuri nav tendēti uz neparedzamu rīcību un tādēļ bieži tiek uzskatīti par slinkiem un grūti iekustināmiem. Šie zirgi, iespējams, ir piedzīvojuši atkārtotu negatīvu pieredzi ar nelīdzsvarotiem jātniekiem, kuri vēl nespēj kontrolēt darbības ar pavadām vai kājām. Apvienojot to ar sakarības iztrūkumu starp zirga sniegto atbildi uz komandu un pretī saņemto rezultātu no cilvēka puses, šie zirgi tikpat labi var būt pārstājuši censties atbildēt vispār.
Noteikt, vai zirgam piemīt iemācītā bezpalīdzība, tomēr nav vienkārši. Dažādu stresa un nemiera fizioloģisko parametru mērījumi ne vienmēr dod skaidrus rezultātus. Tā kā viena no iemācītās bezpalīdzības pazīmēm ir nespēja izjust prieku, tad iespējams lielāku skaidrību par šī stāvokļa esamību varētu sniegt tieši pozitīvo, nevis negatīvo emociju novērtēšana. Kā arī viena no pazīmēm var būt kuņģa čūlu, biežu koliku un citu slimību esamība un svara zudums.
Zirgu labklājības uzlabošana
No iepriekšminētā var secināt, ka zirgi, kuri tiek pakļauti atkārtotai, neizbēgami negatīvai ietekmei un pieredzei kā apmācības un treniņu, tā arī turēšanas apstākļu dēļ, visticamāk spēj izrādīt iemācītās bezpalīdzības pazīmes, tai skaitā, pazeminātu motivāciju, prieka trūkumu un kognitīvos traucējumus. Ir svarīgi saprast un pamanīt, ka neatsaucīgie, letarģiskie un “muļķu drošie” zirgi tikpat labi var šādi izrādīt izmisumu un nomāktību, nevis ir apmierināti, rāmi un relaksēti. Tikpat svarīgi ir saprast, ka vairākas lietas un procesi, kuriem zirgus pakļaujam treniņu un ikdienas sadzīves gaitā, ir ar negatīvu ietekmi uz šiem dzīvniekiem. Zirgiem ir nepieciešams sagādāt patīkamus un pozitīvus mirkļus viņu ikdienā, it sevišķi, ja kādā dzīves jomā viņi piedzīvo nepatīkamu pieredzi. Dzīve barā, nepārtraukti pieejama barība, iespējas brīvi kustēties un izvēlēties dienas aktivitāšu ritmu var palīdzēt dzīvniekiem tikt galā ar negatīvajām ietekmēm.
Jātniekiem jāņem vērā, ka neskaidras, konfliktējošas komandas, novēlota zirga apbalvošana, kavēta spiediena noņemšana rada stresu un diskomfortu. Ņemot vērā, ka nepieredzējuši jātnieki zirgam sagādā vēl lielāku psiholoģisku un fizisku stresu, būtu rūpīgi jāseko līdzi jauno jātnieku apmācībai un pēc iespējas jāsamazina laiks, ko konkrētie zirgi pavada, apmācot nepieredzējušus cilvēkus. Līdzīgi būtu jāseko līdzi to zirgu darba slodzei, kas veic terapeitisko darbu ar cilvēkiem.
Zirgu apmācībā lielākoties tiek izmantots negatīvais pastiprinājums, piemēram, spiediena noņemšana, kad zirgs ir izpildījis prasīto. Nevērīga vai nepareiza šī pastiprinājuma izmantošana var radīt vairākas uzvedības problēmas, tai skaitā neatsaucīgus, letarģiskus zirgus. Lai apmācību padarītu zirgam patīkamāku, būtu vēlams pēc iespējas izmantot pozitīvo pastiprinājumu, ar to papildinot vai aizstājot negatīvā pastiprinājuma metodes.
Avots – Is there evidence of learned helplessness in horses?. / Hall, Carol; Goodwin, Deborah; Heleski, Camie; Randle, Hayley; Waran, Natalie. In: Journal of Applied Animal Welfare Science, Vol. 11, No. 3, 2008, p. 249-266.
Agrita Žunna
