Jāšana – prieks gan jātniekam, gan zirgam?

Uzsākot sadarbību, piedāvājam lasīt nelielu ievadu no Zirguskolas par zirga un cilvēka attiecībām un kopīgo laiku!

Zirguskolas pastāvēšanas laikā esam satikušas un iepazinušas daudz zirgu un to cilvēkus. Gan visu veidu sportistus, gan mērķtiecīgus vaļasprieka jātniekus, gan vienkārši zirgmīļus. Patiesībā – arī pašas sevi. Un visu šo cilvēku vidū nav bijis neviena paša, kas gribētu darīt pāri savam zirgam. It neviena. Gan tie, kam zirgs ir draugs, gan tie, kam zirgs ir kolēģis, gan tie, kam zirgs ir vērtīgs sporta inventārs, patiesi vēlas, lai zirgs justos labi – gan fiziski, gan emocionāli. Un sastapto vidū nav bijis neviena zirga, kurš vēlētos kaitēt cilvēkam vai cilvēka mērķiem. Arī, ja zirgs sper, kož, met zemē, „nesas” – kaitniecība cilvēkam ir pēdējais, kas viņam nāk prātā, to darot. Taču, neskatoties uz abu pušu labajiem nodomiem, saprašanās parāk bieži neizdodas tāda, lai abas puses smaidītu. Kāpēc?

Tāpēc, ka saturs veido formu, nevis otrādi. Un zirgi to vēl aizvien zina, taču cilvēks to diemžēl pārāk bieži izrādās piemirsis. Un tad zirgi iebilst, un tie vienmēr iebildīs.

Pilnīgi visi zirgi un arī katrs emocionāls un inteliģents cilvēks – jātnieks zina īstās atbildes uz šiem jautājumiem:

  • Vai cilvēks pats uzskata sevi par sekošanas vērtu līderi? Vai arī zirga vadību uztic tikai palīglīdzekļiem, bez kuriem iekšēji jūtas bezspēcīgs un nobijies?
  • Vai zirgs uzskata cilvēku par sekošanas vērtu līderi? Vai arī – zirgs pakļaujas palīglīdzekļu diskomfortam, līdz brīdim, kamēr kāds cits diskomforts nav spēcīgāks?
  • Vai zirgs ir veikls un stiprs, un tāpēc – lepns un skaists? Vai arī – tam nav ne jausmas, kāpēc viņam ātri jāskrien ar pavadu spiediena saliektu kaklu – jāimitē pozīcija, kurai viņš nav gatavs ne fiziski, nedz arī emocionāli jūtas tai atbilstoši?

Turklāt vienkārši formas radīšana ir patiesībā daudz grūtāks darbs. Pēkšņi mums nākas pavadīt sava un zirga kopīgo laiku nepārtraukti cīnoties. Turklāt cīnoties ar pārlieku spēcīgiem pretiniekiem.

Piemēram, cīnoties ar zirga dabisko uzvedību – vajadzību sekot un „ saplūst” ar baru, lai justos droši – mums ir jācīnās, lai aizvestu to no bara, jācīnās ar nepārtrauktu baiļošanos jaunā apvidū, ar visadažādāko „zirga nepaklausību”. Jācīnās ar dabisku instinktu – spiest pretī spiedienam – mums ir vajadzīgi arvien spēcīgāki un spēcīgāki palīglīdzekļi un lielāki muskuļi. Mums ir jābūt bargiem tiesnešiem un arī soģiem.

Mums nākas cīnīties pret biomehāniku – jājot ar zirgu pozā, kura viņam ir nenormāla – ar svaru uz priekškājām, uz leju ieliektu muguru kopā ar uz augšu izliektu kaklu, mums zirga galvu nākas turēt rokās, bremzēt un izdarīt pagriezienus ar pavadu palīdzību. Mums nākas cīnīties ar nekontrolētu ātrumu, gāšanos plecā, dibena mētāšanu, ar daudzām, jo daudzām problēmām, kuru vienkārši varētu nebūt. Mums ir jāpērk dārgas pārtikas piedevas zirga mieram, mums ir jāmācās tehnikas, kā stiprāk turēt pavadas, kā labāk noturēties seglos. Pēc 10 gadiem jāšanas, spītējot veselīgiem kustību principiem, galu galā mums nākas pirkt arī jaunu zirgu.

Bet mēs varam neizvēlēties šo ceļu, kas nesola neko citu kā vien bezgalīgu un bezjēdzīgu cīņu. Mēs varam izvēlēties veidot saturu un tad iegūt arī formu – nevis tikai sagaidīt un pieprasīt „jājamzirgam atbilstošu” uzvedību no sava zirga, bet radīt viņā patiesu vēlmi, vajadzību un prieku – sekot.

Mēs varam vingrināt un izglītot savu zirgu, iemācīt viņam kustēties pareizi, palīglīdzekļus izraugoties tādus, kuri tikai palīdz paskaidrot, taču nav pamata vadības līdzekļi.

Tas noteikti ir laikietilpīgāk – jo dzīva radība vēlamā virzienā mainās tikai krājot pareizu pieredzi, apdomājot un nostiprinot to. Arī zirga ķermenim ir „jāizaug” – līdz atlēta pozai – mierīgi, pakāpeniski, veselīgi. Tas prasa arī izglītošanos, izpratni un spēju pamanīt – gan zirga emocionālo, gan fizisko stāvokli. Varbūt nāksies atteikties no kāda sava uzskata, varbūt nedaudz mainīt savu dzīves uztveri. Varbūt ar šausmām noslēpt visas savas jāšanas bildes kastē pagultē.

Bet neko mazāk darīt vienkārši nav jēgas.

Anitra Eglīte, biedrības Zirguskola valdes locekle                     

Attēlos: Daina Luksa ar dažādiem zirgiem un jaunzirgiem

Foto: Agrita Žunna (1.attēls)

Evija Sidraba (2.attēls)

Ilga Tiesnese (3.attēls)

Victors Francuzovs (4.attēls)

Mārtiņš Zilgalvis (5.attēls)

Atpakaļ

3 komentāri

  • Inara Labs raksts. Es kādu laiku ar saviem zirgiem pavadīju zirguskolā un varu teikt ļoti daudz labu vārdu. To, ko es iemācījos no zirguskolas meitenēm, nekur citur nebūtu varējusi apgūt. Un tas ir ļoti, ļoti svarīgi-iemācīties saprast savu zirgu. Jo tas ir pamatu pamats ne tikai jāšanā, bet arī zirga veselībā. Viņi savu diskomfortu nepauž vārdos, kā cilvēki, bet viņiem ir ļoti daudz citu veidu, kā to parādīt, bet ne visi māk to nolasīt, saprast, sajust. Un es arī esmu viena no tām, kura savas jāšanas bildes labprāt noslēps pagultē un domās ļoti atvainojos visiem zirgiem ar kuriem iepriekš esmu jājusi:)

    29. marts, 2016 @ 13.36
  • Līga

    Līga Dikti labs ievadraksts. Pašai arī ir bijusi tā lielā iespēja ar zirguskolas meitenēm saprast sevi un mēģināt saprast savu labāko draugu - zirgu. Pagaidām vēl ir ejams tāls ceļš līdz pilnīgai sapratnei ar savu zirgu, bet ir skaidrs ka esmu bijusi pamatīga diskomforta radītāja daudziem zirgiem... Man arī ir jālūdz piedošana daudziem zirgiem, kuru jāšanā ir bijis iespaidīgs papildlīdzekļu (steki, šporas, atsaites utt.) arsenāls, lai savaldītu pēc manas kādreizējās izpratnes "mežoņus"... Ļoti gaidu kādu pavasarīgi feinu semināru no zirguskolas meitenēm :-)

    29. marts, 2016 @ 15.12
    • Laila

      Laila » Līga Kā reiz, par semināriem es arī gribēju jautāt. Pavisam noteikti arī man ir vēlme un vajadzība pēc informācijas.

      31. marts, 2016 @ 10.32

Komentējiet

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase