Sarunas par iejādi ar Karlu Hesteru

Autors: Kriss Hektors

Karls Hesters ir ne tikai simpātisks sarunu biedrs, bet arī domātājs, kurš nebaidās teikt to, ko domā. Šī intervija tika veikta Heresā, kur Karls nupat kā uzvarēja brīvās izvēles programmā ar zirgu Wannado, kā arī Lielās Balvas programmā ar Nip Tuck. Hestera komandā Heresā ieradās arī Olimpiskais čempions Valegro, kuram tā bija pirmā publiskā parādīšanās kopš Eiropas Čempionāta Āhenē pagājušajā gadā.   

Ņemot vērā, ka Floridas iejādes sacensību organizētājs Belissimo kungs droši vien būtu gatavs atdot vai pusmiljonu eiro par Valegro parādīšanos Velingtonā, jājautā – kādēļ jūs esat te, Heresā?

Karls un Šarlote ar savu jauno Lielās Balvas zvaigzni Barolo

“Labs jautājums, lai gan to pusmiljonu mums neviens nepiedāvāja. Tas nebija mūsu plānos iekļauts. Es nestāstīju apkārt, ka dosimies uz šejieni, jo, manuprāt, Šarlote ir pelnījusi sacensības, kurās viņa varētu izjāt bez cerību spiediena, nedaudz izklaidēties. Izklaide izpaliek, ja esi zelta medaļnieks, katrās sacensībās, kur tu parādies, visi tevi kritizē, tā kā mēs gribējām tikai nedaudz atgūt prieku par procesu. Zirgs ir atpūties kopš pagājušā gada Eiropas čempionāta. Līdz pat Ziemassvētkiem viņš tika jāts apvidū ar Alanu (savu „grūmu”), bez treniņiem un gāja aplokā. Viņš tik ātri atguva kondīciju, un, manuprāt, pašlaik ir savā labākajā forma.”

Pagājušā gada Eiropas čempionātā likās, ka Valegro neapšaubāmi uzvarēja, bet bija pāris mazas lietiņas, kuras jūs droši vien pamanījāt vairāk nekā kāds cits, jo jūs šo pāri pazīstat tik labi – Valegro un Šarlote neparādīja savu labāko sniegumu… Vai devāties prom no Āhenes ar plānu, kā visu izlabot?   

“Jā. Mēs neesam gluži droši, vai to var izskaidrot ar faktu, ka pēc visiem šiem gadiem zirgs vienkārši bija noguris… viņš allaž ir uzvedies kā profesors, viņš neizrāda to satraukumu kā citi zirgi. Kāds viņš ir redzams no malas, tāds parasti arī ir iekšēji, un pēc sešiem gadiem augstākajā līmenī man likās, ka viņam pienācis laiks nedaudz atpūsties un padarīt kaut ko citu, tādēļ arī devām viņam šo garo pauzi. Zirgs jau nekad negrib necensties, un pēdējā sacensību dienā viņa sniegums atgādināja kaķu ņaudēšanu. Skatoties to, man radās sajūta, ka zirgs vairs nav tur, kur bija gada sākumā, un laikam ir pienācis laiks dot viņam iespēju atpūsties, atgūt svaigumu un spēkus. Būs interesanti pavērot, vai man būs bijusi taisnība.”

Kā ar jātnieku, vai tur arī bija jāpaskalo smadzenes?  

“Nē. Tam es atmetu ar roku jau sen. Pirms daudziem gadiem vairums mūsu kopīgo interviju noritēja aptuveni šādi: es viņai saku to, es viņai saku šo, bet viņa brēc pretī par to un šo. Tas ir pagātnē, nu jau viņai ir trīsdesmit gadu. Es vairs nestrādāju ar divdesmit-gadīgu bērnu, kā sākumā. Tam mēs esam tikuši pāri, un pašlaik treniņos un it visā citā esam lieliska komanda, kurā viens otru respektē. Man viņas bija tiešām žēl Eiropas čempionāta pēdējā dienā – vācu skatītāji bija ļoti sarežģīta publika, un mani šokēja, ka apbalvošanā tā var uzvesties (Kad tika paziņots Šarlotes rezultāts, no publikas atskanēja nosodoši saucieni). Man viņas bija tiešām žēl, jo man bija jāpaspēj uz lidostu, bet viņa palika viena uz apbalvošanu. Es varēju tikai noklausīties viņas šņukstēšanā telefonā un nodomāt – pēc visiem šiem gadiem izrādās, ka tev tomēr ir sirds un tas tevi ietekmē”.

“Kādreiz likās, ka, iejājot sacensību laukumā, viņa aizmirst par visu pārējo, nekas viņu nesatrauc, bet te pēkšņi viņa tā mainījās, kļuva par personu ar jūtām, kas satraucas par to, ko citi domā, kamēr mēs pārējie par to satraucamies jau visu mūžu. Man tas bija kā pavērsiena punkts, kad atklāju, ka viņai tomēr nepieciešams mans atbalsts šādās situācijās. Tikai palūkojieties, ko viņa ir paveikusi manā, Lielbritānijas, zirgu labā…”

Iejādes labā!

“Jā, iejādes labā arī. Viņa ir bijusi kā svaiga vēsma ar savu stāstu, jo viņa ir zirdziniece. Manuprāt, viņa būs zirdziniece, kuru cilvēki atcerēsies. Man viņā īpaši patīk tieši tas, ko viņai ir nācies iemācīties – jāt zirgus, kas nav gluži zelta medaļnieki. Es mēdzu teikt – „Tas zirgs nav gana labs, nav gana perfekts”, bet galu galā viņš ir gana labs tam līmenim, ko viņš dara, tādēļ nedomāsim, ka mēs varam trenēt tikai čempionus; tā vietā labāk satrenēsim arī citus zirgus līdz Lielajai Balvai – un tā tu vari kļūt par zirdzinieku. Tieši to arī Šarlote dara”.

Vai varam runāt par pozitīvu spriedzi? Man izskatījās, vērojot Šarloti strādājam ar Valegro šonedēļ, ka tā neticamā kvalitāte, kuru viņa demonstrēja, ir pozitīva spriedze – zirgs bija „elektrisks”, dzīvs, brīžiem varbūt par daudz, bet nekad nelikās stresā…

“Šī pozitīvā spriedze var ātri pāriet pāri malai, ja ļaujat zirgam kļūt smagam rokās. Tikko kā viņš paliek smags rokās un sāk stiept, tur vairs nekā pozitīva nav, jo tad rodas blokāde.  Ja spējat radīt to, ko mēs cenšamies radīt, bez smagas rokas, nekarājoties pavadās, ja varat to paveikt, zirgam nesot sevi, tad tas izskatās skaisti. Šis vārds – ekspresija – kas ir bīstams vārds, jo, tikko kā jūs sākat iestrādāt ekspresiju, piemēram, augstāku kadenci un tamlīdzīgas lietas, ja mugurā sēž nepareizais jātnieks – tāds, kuram nav neatkarīga uzsēde, tad viņš sāk izmantot rokas, un tad rodas šī briesmīgā paskata raustīšana. Mēs pie tā ļoti piestrādājam – lai varētu panākt šo ekspresiju bez pārspīlēšanas.”

Vai jums nācās to radīt, strādājot ar Valegro?

“Protams! Ikviens, kurš atminas šo zirgu četru, piecu vai sešu gadu vecumā, zinās teikt, ka viņš bija ļoti smags. Viņam bija tādi strupi rikši, bez tā spēka un ekspresijas, ko pašlaik var redzēt. Tagad viņam piemīt kadence, un izskatās, ka viņam ir fantastiskas gaitas, bet tolaik viņam trūka viegluma, viņš allaž bija sasodīti smags zirgs. Pakaļkājas gan viņam vienmēr strādāja, to acīmredzot nav iespējams mainīt”.

“Palūkojieties, piemēram, uz Nip Tuck – tas ir zirgs bez pakaļkāju darbības, un man nācās to izveidot, bet es nekad nevarēšu viņam izveidot tādas pakaļkājas kā Valegro. Var panākt lielāku aktivitāti no Nip Tuck, taču viņam nekad nebūs tādas pakaļkāju darbības, lai izskatītos kā zirgi, kuriem tas nāk no dabas”.

“Tieši tādēļ man nāk smiekli, dzirdot kritiķus sakām „viņam vajadzētu vairāk nosēsties, vairāk to vai šo...”. Ziniet, es sāku ar zirgu, kam nebija ne soļu, ne rikšu, ne lēkšu, bet Valegro sāka ar trim labām gaitām”.

“Tā ir treniņu sāls, tas parāda, ka var izveidot kaut ko no jebkura zirga, kuram ir vēlme strādāt – protams, tie nebūs vienādas kvalitātes zirgi, bet tik un tā uzlabot kaut ko var vienmēr

Vai varat komentēt nedaudz par spēju nest sevi līdzsvarā?

“To ir ļoti viegli redzēt. Tas faktiski ir nospriegojums rokās, par kuru tikko runājām – tā ir pirmā lieta, ko var redzēt, ieskatoties zirga virsējā līnijā. Labākais paņēmiens, kā attīstīt spēju nest sevi, ir padot un atkal uzņemt pavadas. Apbrīnojami, cik viegli to var aizmirst, jājot savā nodabā. Šī nepārtrauktā rokas padošana, paņemšana, padošana, paņemšana, pārliecināšanās, ka „rāmis” ir stabils, ka mute ir „mīksta”. Atliek tikai palūkoties uz muti, lai zinātu, vai tas darbojas – kā zirgs nes savu galvu un kaklu. Tiem, kas jāj savā nodabā bez trenera, tas viegli aizmirstas, un tad viņi sāk strādāt par daudz ar spēku, līdz ar to viņiem kļūst grūti panākt, lai zirgs sevi nestu. Es allaž esmu uzskatījis, ka vispirms ir jāsāk ar līdzsvaru, un tikai tad var pielikt spēku, nevis otrādāk”.

“Mums allaž tika teikts, īpaši vācu sistēmā – pakaļkājas, pakaļkājas, jāj to zirgu uz priekšu, vēl uz priekšu…ja palūkojas apkārt pasaulē, ir tik maz jātnieku ar tiešām neatkarīgu uzsēdi, bet, ja tev nav neatkarīgas uzsēdes, tad atrast šo zirga spēju nest sevi ir viena no grūtākajām lietām. Taču visa sākumā ir līdzsvars”.

Neesmu pārliecināts, vai tā ir vista vai ola, bet jātnieki, kas sēž kustības vidū, zirga centrā, ir tie, kuriem ir šī spēja nest sevi….

“Tieši tā, jo viņi paši sevi arī spēj nest.”

Savukārt jātnieki, kas sēž aiz kustības, īpaši tie, kas atgāžas atpakaļ ar pleciem, nekad nepanāks šo spēju nest sevi….

“Nē, jo viņi priekšā dzen zirgu lejup. Ja jātnieks sēž pārāk stingri seglos aiz vertikāles, viņš spiež zirgu lejup uz roku. Man reiz viens jāšanas lielmeistars teica: „Ja tu vēlies kustību uz priekšu, tad tev jāvirza pašam savs ķermenis uz priekšu, bet, ja vēlies sakopot zirgu, tad pašam jāpavirzās atpakaļ”. Apbrīnojami, ka lielākā daļa no jātniekiem dara tieši pretējo. Viņš man allaž piekodināja – piafē ir jāsēž virs ceļgala, nevis uz dibena! Šarlotei tas padodas dabiski. Man nākas sev par to atgādināt, taču tas ir ļoti interesants padoms, jo, sēžot virs ceļgala, zirgs var atbrīvot sev muguru labāk”.

Karls ar savu jauno zvaigzni  Wanadoo ( Wolkenstein/Cavalier)

Vai jūs uzskatāt, ka zirgaudzētāji ir izvēlējušies nepareizo ceļu, audzējot visus šos superkvalitatīvos zirgus? 

“Nē, es tam nepiekrītu.”

Taču Šarlotes jaunais zirgs Barolo ir cēlies no  Breitling – nav pats skaistākais zirgs, taču dod mantojumā spēku….

“Kā arī labas gaitas.”

Valegro ir cēlies no Negro, kas atkal nav modernais tips, taču nodod spēku, bet zirgaudzētāji ir attālinājusies no šī „spēka” kritērija, meklējot tīrasiņu skaistuma etalonus…  

“Es neuzskatu, ka tā ir zirgaudzēšanas problēma, bet gan trenēšanas problēma. Manuprāt, audzēto zirgu kvalitāte, gaitas, eksterjers ir labāki nekā agrāk, tie ir dabiskāki, taču šī pārspīlētā ekspresija, ko redzam un kas tiek prasīta uzvarai, noved pie tā, ka cilvēki, kuriem nav pamatā labas treniņu sistēmas, sāk darīt nepareizas lietas. Cilvēki domā, ka problēma slēpjas zirgaudzēšanā, bet es uzskatu, ka trenēšana nav gana laba. Vai arī tā ir sistēma, kas neļauj zirgiem saglabāt veselīgumu – zirgi nevar un nedrīkstētu strādāt maksimālā līmenī nedēļu pēc nedēļas cauru gadu”.

“Zirgiem, kurus esam paņēmuši līdzi uz Heresu, ir spēcīgas pakaļkājas, spēcīgas priekškājas, tāpat viss ķermenis, bet mēs nestrādājam pie iejādes elementiem visu laiku. Pamatā tie ir tikai soļi, rikši, lēkši garā pavadā – faktiski mēs tikai mācām tiem kustēties dabiski, lai saglabātu viņu veselīgumu, viņi netiek pakļauti nepārtrauktam spiedienam, kādu no tiem sagaida sacensību laukumā”.

Kā ir ar gatavošanos Rio – ir dzirdētas baumas, ka nākotnē jūs pārņemsiet citu lomu…  

“Es to teicu Londonā, ka viss, pietiek, es metu mieru, bet, protams, tā nenotika…. Es vairs neizteikšu nekādus publiskus solījumus, bet pašlaik man dzīvē ir grūti atrast entuziasmu sacensībām. Mani sajūsmina jāšana, trenēšana, man patīk attīstīt un skolot zirgus… taču manī vairs nav pietiekama spara visu mūžu braukāt pa sacensībām. Ja es apņemtos to darīt, tad man nāktos jāt nacionālās komandas sastāvā, un, lai to darītu, ir jābūt milzu motivācijai – tās man reizēm trūkst. Šarlote gan pēdējo desmit gadu laikā to ir atgriezusi manā dzīvē”.

Tātad jums ir gana daudz spara, lai tiktu uz Rio?

“Ak jā, es to varu paveikt! Es varu vēl izturēt pāris mēnešus! Bet ko darīšu pēc tam… Interesanti, jo Nip Tuck ir viens no maniem mīļākajiem zirgiem, kurus jebkad esmu jājis, un es ar lielu prieku jātu viņu visu laiku. Man tā patīk šī zirga devīgums…. Kamēr vien es ik dienu mājās ar prieku gaidu iespēju kāpt zirgam mugurā, īpaši jaunzirgiem, kuri mums stallī ir, manī ir šis entuziasms, sajūtot –  „Jā, šis būs labs, šim ir talants!”. Un tad atnāk Šarlote un saka: „Tad tev nāksies to pierādīt līdz pat pašam galam!”

Cik jaunzirgu jums ir pašlaik?  

“Mājās mums ir divdesmit.”

Oho, un cik jātnieku?

“Trīs – es, Šarlote un mana jaunā jātniece Eimija Vudheda – viņai ir tikai 23 gadi, bet viņa ir ļoti laba jātniece. Pagājušā gadā viņa debitēja Lielajā balvā, katru reizi iegūstot 70%, tā kā es lieku lielas cerības uz viņu. Mums ir arī pāris jātnieki, kas palīdz zirgus izjāt apvidū”.

Vai ir kāda konkrēta vieta, kur jūs dodaties meklēt jaunzirgus? 

“Kur vien tie ir pieejami, godīgi sakot; Anglija joprojām ir labākā vieta, kur pirkt zirgus. Viņi ir tik lēti! Es nespēju iedomāties sevi, meklējot tos gaitīgos, „gatavos” zirgus; man labāk patīk tie neapstrādātie dimanti tepat sētmalē. Pašlaik man ir viena ļoti interesanta ķēve, kuru es iegādājos par četriem tūkstošiem mārciņu no auļotāju staļļa tepat kaimiņos! Kāda mana draudzene, kas dzīvo netālu, reiz man piezvanīja un teica: „Kaimiņu auļotāju stallī dzīvo kaut kas, kas īsti nekustās kā auļotājs…”

Jūs iegādājāties tīrasini?

“Patiesībā viņa ir cēlusies no Dimaggio, tātad no teicamām iejādes līnijām. Es pajautāju savai draudzenei, ko tas zirgs tur dara. Viņa atteica, ka nav ne jausmas, bet to pārdod. Cik daudz prasa? £4,000. Labi, es atteicu, vai man vajadzētu viņu pirkt? Jā, pērc nost! Tā nu es viņu nopirku, bet piekodināju, lai nesaka, ka pircējs esmu es, jo negribu, lai cena uzreiz mainītos. Tajā dienā, kad bija paredzēts savākt zirgu, mana mazā, necilā zirgu transportējamā mašīna saplīsa, tā kā nācās sūtīt Šarlotes skaisto mašīnu, uz kuras sāniem rotājas viņas vārds un bilde. Bet tobrīd jau bija par vēlu, nauda jau bija samaksāta. Es nu domāju, ka man izdevies labs ķēriens, bet, kad satiku ķēves īpašniekus, viņi man atzinās: „Jūs domājat, ka jums sanācis labs darījums, bet mēs to zirgu dabūjām par brīvu, jo viņu nevarēja apjāt!”. Patiesībā mēs visi bijām ieguvēji! Šādi stāsti man patīk, un šādi zirgi man patīk, un beigu beigās tas ir viens sasodīti labs zirgs!

Avots: Horsemagazine.com