Frankes Slothāka sistēma – tikai pacietību!

Principā jau konkūrs tāda spēle vien ir, jo ideālā variantā jātnieks māk spēlējoties apieties ar sava zirga lēkšu tempiem un distanci, uzejot uz šķērsli. „Labs acumērs nozīmē, ka jātnieks jau vairākus lēkšu tempus pirms šķēršļa spēj saskatīt, vai atspēriena punkts būs optimāls. Tam nepieciešams arī izjust savu zirgu, cik plašs vai šaurs ir tā lēkšu temps, un kādas ir iespējas to paplašināt vai saīsināt”, īsumā secina Franke Slothāks. „Un tad vēl jātniekam jāiemācās šīs „sastāvdaļas” pareizi izmantot – uzvest zirgu uz šķērsli tieši tajā nelielajā zonā, kurā atspēriens būs optimāls”.

Pirms treniņos ķerties pie perfektās distances medībām, Franke liek uzsvaru uz iejādniecisku sagatavošanos – lai jātnieks spētu koordinēt sava zirga kustības, piedot impulsu kustībai uz priekšu un panākt, lai zirgs uzreiz reaģētu uz viņa komandām. „Kontroles nolūkos jātniekam jāuzdod sev jautājumi – vai zirgs klausa šenkelim, vai zirgs reaģē, ja mainu uzsēdi?”. Tālāk jau, strādājot ar šķēršļiem, svarīgākais, kā uzskata Slothāks, ir nevis šķēršļu attālumu mērīšana, bet gan tas, kā jātnieks veido trajektoriju, uzjājot uz šķērsli. „Arī augstums nav svarīgākais. Nav svarīgi, vai tur stāv 160 cm vai 80 cm šķērslis, tos abus jātnieks var bez problēmām pārvarēt, ja māk kontrolēt zirga lēkšu tempu”.

Treniņus saviem audzēkņiem Slothāks parasti sāk ar nelielu šķērsli, kuram priekšā noliek kārtiņu, lai varētu radīt ideālu lēkšu tempu pirms šķēršļa un attīstīt zirga kustību izjūtu. Vēlāk šo vingrinājumu pārveido par diviem stāvajiem šķēršļiem aptuveni 70 cm augstumā, kas atrodas vidēji 10,5 m atstatumā viens no otra. „Mēs turpinām spēlēšanos ar lēkšu tempiem ar zemiem šķērslīšiem sistēmā. Sākumā jātniekiem jāiziet sistēma ar diviem lēkšu tempiem, tad ar trim. Tā jātnieks mācās kontrolēt zirga lēkšu tempus starp šķēršļiem, kas seko viens otram. Daudziem rodas problēma, jo viņiem lekšanā ieslēdzas tikai viens ātrums – plaši lēkši. Tādēļ es vēlos, lai jātnieks iemācās šādā sistēmā sakopot zirgu, likt tam lēkšot sakopoti, bet enerģiski, un jebkurā brīdī spēt ietekmēt zirga lēkšu tempus”. Vēl viens šāda vingrinājuma pozitīvs blakusefekts – jātnieks trenē savu pārskata spēju un uzsēdes līdzsvaru. „Ar laiku jātnieks pats sajutīs, kā tam jāsēž, lai varētu iedarboties uz zirgu vēlamajā veidā. Tā teikt, uzsēde pati sevi koriģē, mainās un paliek efektīvāka”, skaidro Slothāks. „Es tikai uzmanu, lai mani audzēkņi nekoriģētu distanci ar rokām, tas ir, nesāktu vilkt pavadas, bet gan regulētu lēkšu tempus, izmantojot pašu ķermeņa svara un šenkeļa signālus”.

UZIEŠANA UZ ŠĶĒRSLI

Pieņemot, ka kontrole un impulss ir, kas tad ir svarīgākais, kas jāievēro pēdējos metros pirms šķēršļa? „Noslēpums slēpjas tajā, ka jāapbruņojas ar mieru, pacietību un spēju izgaidīt”, tāds ir Slothāka kredo. Pārsvarā ir divas lietas, kas jātniekam sarežģī dzīvi un neļauj atrast optimālo distanci: „Daudzi jāj pārāk ātros lēkšos un ar tādu pārspīlētu un pārlieku enerģisku iedarbību izjauc zirga dabisko kustību ritmu – tā, it kā viņi gribētu šķērsli pēc iespējas ātrāk pārvarēt un aizmukt, un nomaskēt savu nedrošību par izvēlēto ātrumu. Citi turpretī starp šķēršļiem sāk jāt arvien lēnāk, velkot aiz pavadām atpakaļ, lai tikai pienāktu pie šķēršļa optimāli, lai gan impulsam jābūt kontrolēti (!) virzītam uz priekšu, jo tikai tad var izdoties optimāls lēciens”. Slothāks saviem audzēkņiem māca jau pirms uzjāšanas uz šķērsli izvēlēties atbilstošu lēkšu ātrumu, lai pa ceļam varētu mierīgi sēdēt un gaidīt, līdz šķērslis pats pie tiem „pienāk”. „Jo drosmīgāks jātnieks, jo ilgāk viņš spēj izgaidīt”.

 

Optimāla jātnieka uzsēde un iedarbība, uzjājot uz šķērsli

Slothāka pamatprincips: distance attiecībā pret šķērsli izšķiras pēdējā lēkšu tempā, jo tieši tajā attīstās attiecīgais lēciens pāri šķērslim – lidojuma arka, kuru zirgs izveido gaisā. Optimālais atspēriena punkts atrodas aptuveni 2 metrus pirms šķēršļa. Attiecīgi zirgs ideālā variantā piezemējas divus metrus aiz šķēršļa, un šķērslis veido viduspunktu. Jātnieka uzdevums tajā visā ir Slothākam skaidrs: „Jautājums ir – kad zirgs lec vislabāk? Protams, brīvībā! Apgriezti tas nozīmētu – jātniekam ir pēc iespējas mazāk jātraucē zirgam lēcienā. Vislabāk ir pēdējā lēkšu tempā nedaudz padot roku uz priekšu un nobalansēt sevi seglos. Tad zirgs var pats attīstīt optimālu lēciena arku. Lēciena lidojuma laikā jātniekam ir jāskatās uz priekšu un jāsaglabā šī pozitīvā virzība uz priekšu arī piezemēšanās momentā”. Slothāks gan piemin: „Nav nekādas garantijas tam, ka vienmēr izdosies optimāli uzjāt uz šķērsli. Jātnieks toties var iemācīties būt elastīgs un radīt sev iespējas, lai uzjātu uz šķērsli pēc iespējas pareizāk”.

Turklāt optimālais atspēriena punkts ir atkarīgs arī no paša zirga tipa. Zirgu, kas ir spēcīgs un velk uz šķērsli, principā jāmēģina jāt tuvāk pie šķēršļa. Ja šāds zirgs ir spiests pārāk bieži taisīt lielus lēcienus, tad viņam var rasties spēcīga tendence virzīties uz priekšu, kuru agrāk vai vēlāk jātniekam būs grūti kontrolēt. Turpretī mierīgiem zirgiem labāk sanāk attīstīt optimālu leciena arku, ja tie atsperas nedaudz tālāk, līdz ar to radot sev vairāk vietas, un jātniekam atliek zirgu tikai „atbalstīt”  ar impulsu uz priekšu. Neatkarīgi gan no zirga tipa, visiem jāievēro viens princips – ja atspēriena punkts nav optimāls, jātniekam un zirgam rodas problēma. Ja jātnieks par tuvu uzjāj uz šķērsli vai zirgs atsperas par tālu, tam nav iespējas veikt optimālu lēciena arku. Neskatoties uz faktu, ka tā rezultātā var tikt nogāzts šķērslis, pārāk tuva atsperšanās pie šķēršļa var arī novest pie tā, ka zirgs zaudē virzību uz priekšu, impulss tiek aprauts, un tam seko t.s. „plakana”  piezemēšanās. Šāda strupa nokrišana pēc šķēršļa krietni noslogo zirga kustību aparātu, traucē plūstošai jāšanai tālāk uz nākamajiem šķēršļiem un attiecīgi ietekmē visu pārējo maršrutu. Labs salīdzinājums – ja cilvēks nolec no mūra sienas lejā un piezemējas plakani uz abām kājām, tas var būt sāpīgi! Labāk ir lēkt no plūstošas kustības lejup no sienas un jau piezemēšanās brīdī turpināt skriet tālāk. Jājot tā varētu apzīmēt optimālu piezemēšanos – „Tā ir spēle, un jātniekam tas ir jāpieņem, lai gūtu panākumus!”, noslēgumā secina Slothāks.

Avots: St. Georg

Atpakaļ

Komentējiet

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase