Kādam jābūt krievu jājamzirgam?

Šim strīdam ir jau daudz gadu – iespējams, tik daudz, cik šīs unikālās šķirnes atjaunošanas vēsturei, kuras pirmsākumos „vainojams”  grāfs Orlovs. Tomēr arvien un arvien jāatgriežas pie viena jautājuma – kādam tad jābūt krievu jājamzirgam? Kāda ir šīs šķirnes ideja? Ja prioritāti liek uz sportisko dotību izcelšanu, vai šī „globalizācija”  nenovedīs pie tā, ka šķirne zaudēs savu unikalitāti? Ja, savukārt, par galveno likt unikalitāti, kas notiks ar sportiskajām dotībām, un vai pēc šāda zirga būs pieprasījums mūsdienu apstākļos? Protams, mūsdienās jautājums par krievu jājamzirgu nākotni skatāms jau nedaudz no cita leņķa – no vairākām zirgaudzētavām, kas nodarbojās ar šķirnes audzēšanu, ir palikusi tikai viena – Starožilovas zirgaudzētava, kuras ekonomiskais stāvoklis pašreizējos apstākļos ir visnotaļ neskaidrs.

Iz vēstures

Krievu jājamzirgu šķirnes priekšteči ir meklējami Orlovas-Rostopčinas šķirnē, kura savukārt daudz ko aizlienējusi no Orlovas jājamzirgu šķirnes, lai gan nebija identiska tai. Grāfa Orlova ideja manāma jau faktā, ka savus jājamzirgu tipa pārstāvjus viņš apzīmēja kā „arābu” zirgus. Šāds apzīmējums bija visnotaļ nosacīts, un, kā zināms, grāfa izveidotā šķirne apvienoja sevī kā dažādu izcelsmju austrumu šķirnes (arābu, turkmēņu, utt.), tā arī angļu tīrasiņus un senās spāņu šķirnes. Pēc būtības tā bija pāreja no baroka tipa zirgiem uz jaunu pusasiņu zirgu tipu, bet ar spēcīgu piesliešanos aizejošās ēras prioritātēm – tika pieņemts, ka jājamzirgam vispirms ir jābūt ērtam jāšanai, derīgam manēžas jāšanai un arī skaistam.
Tomēr atšķirībā no Orlovas rikšotājiem, šie grāfa Orlova „bērni”  izrādījās krietni mazāk dzīvotspējīgi. Jau 19. gadsimta vidū Orlovas jājamzirgu šķirni apvienoja ar Rostopčinas, un, lai gan orlovieši bija vairākumā, līdz 19. gadsimta beigām tomēr tas jau bija nedaudz cits „stāsts”.  Saglabājās svarīgākais: uzsvars uz elitārumu, spožumu, kas atbilst jājamzirgu šķirnes augstākajiem standartiem.

Padomju ēra

Dažādu iemeslu, tai skaitā šķirnes pārstāvju mazskaitlīguma, dēļ Orlovas-Rostopčinas šķirne nepārdzīvoja pilsoņu karu. Centieni to atjaunot (kā krievu jājamzirgu šķirni) arvien un arvien cieta neveiksmi; šī cīņa turpinājās gadu desmitiem, un ir skaidrs, ka, jo ilgāks laiks pagāja, attālinot zaudēto oriģinālu, jo grūtāk bija atjaunot tā precīzu kopiju. Pēckara gados darbs ar vecā genofonda atlikušajiem pārstāvjiem dalījās divos virzienos. Ukrainā krievu jājamzirgus iekļāva kā „izejmateriālu”  jaunas mūsdienīga tipa sporta zirgu šķirnes izveidē, kurā piedalījās arī vācu sporta zirgu šķirnes. Krievijā mēģināja atjaunot krievu jājamzirgu šķirnes patstāvīgumu, apliecinot tās atjaunošanu 1998. gadā. Turklāt ciltsmateriāls, no kura tika atjaunota šķirne, ietvēra sevī ne tikai pirmskara krievu jājamzirgu pēctečus, bet arī visu triju tīrasiņu šķirņu pārstāvjus – daudz bija ahaltekiniešu un anglo-tekiniešu ērzeļu, kā arī traķēņu.

Ir pagājuši 17 gadi…

Kāda ir situācija pašlaik? No vienas puses, uz krīzes fona, kurā iegrimusi visa Krievijas zirgaudzēšanas nozare, šķirnes eksistēšanu kā tādu jau var uztvert par sasniegumu. No otras puses, zirgu skaits samazinās, kas arvien vairāk ierobežo selekcijas iespējas. Ja no ērzeļa ir iegūti tikai padsmit kumeļi, tad nav iespējams novērtēt viņa pēcnācēju kvalitāti.  Dotajā brīdī ar krievu jājamzirgu šķirnes audzēšanu nodarbojas tikai viena Starožilovas zirgaudzētava; visas pārējās ir slēgtas.

Šajā sezonā lecināšanai tika piesaistīti vairāki vācu šķirņu ērzeļi, izmantojot mākslīgās apsēklošanas metodes. „Vaislinieki tika izvēlēti no labākajām iejādes līnijām”, tā stāsta Starožilovas zirgaudzētavas vadītājs Vladimirs Frolovs. „Ar viņu palīdzību mēs ceram padarīt mūsu ‘produkciju’ –zirgus – pievilcīgākus tirgū un konkurētspējīgākus”.

Timirjazeva vārdā nosauktās Lauksaimniecības akadēmijas Zirgaudzēšanas katedras speciāliste Jeļena Rjabova gan nav vienisprātis ar šādu optimismu.

„Vācu asiņu piejaukšana kā tāda nav tik bīstama, ja tiek izmantoti tiešām izcili eksemplāri, kas krietni pārspēj krievu jājamzirgus pēc darbaspējām un izteikti uzlabo tipu. Pretējā gadījumā ir reāli draudi zaudēt šķirni. Nepārtrauktu eksperimentu rezultātā, veicot dažādus krustojumus, pēc Intriganta Starožilovā vairs nav palikuši izcili krievu jājamzirgu šķirnes vaislinieki. Daudz tika izmantoti „nejauši”, netipiski zirgi, kas neizcēlās ar augstām darbaspējām. Šādā perspektīvā, protams, priecē, ka sākot ar šo sezonu Starožilovā sāks izmantot divus ļoti labus krievu jājamzirgu šķirnes ērzeļus – Va Bank un Ibor”.

Tā izskatījās krievu jājamzirgi pirms kara. Skatoties uz vēsturiskajiem attēliem, jāpatur prātā tāda parādība kā pagātnes idealizācija. Kaut kas Orlova-Rostopčina zirgos bija labs, bet tas nenozīmē, ka šiem zirgiem nebija trūkumu.  

Ja atminamies neseno vēsturi, krievu jājamzirgs Diksons ar jātnieci Ņinu Menkovu ieņēma trešo vietu Eiropas Čempionātā un otro vietu Pasaules Kausā 1991. gadā, savukārt Seulas Olimpiskajās spēlēs šis pāris ieņēma 9. vietu individuālajā konkurencē. Barins, ar kuru startēja Jurijs Kovšovs, bija PSRS čempions un piedalījās kā Seulas, tā Barselonas Olimpiskajās spēlēs. Kādas ir krievu jājamzirgu izredzes pašlaik, konkurējot ar citu šķirņu zirgiem? Pašreizējā starptautiskajā iejādes reitingā no divdesmit labākajiem krievu sportistiem tikai Natālija Siņiļņikova startē ar krievu jājamzirgu Izbranņiku – 18. vieta starp krievu sportistiem un 528. vieta starptautiskajā reitingā. Protams, taisnības labad jāatzīmē, ka pašmāju zirgaudzēšanas nozares pārstāvju šajā divdesmitniekā vispār ir ļoti maz.

Principā krievu jājamzirgs ir vienīgā krievu zirgu šķirne, kas paredzēta iejādes sportam. Rietumos kā analogus specializācijas piemērus var minēt Holandes jājamzirgu šķirni, kas neizceļas konkūrā, toties ieņem trešo vietu pasaules iejādes reitingos. Protams, tā ir pārāk augsta latiņa, turklāt holandiešu zirgaudzētājiem ir pieejams bonuss – atvērta ciltsdarba organizācija un specifisku prasību pret tipu un izcelsmi neesamība, tomēr arī traķēņu šķirnes astotā vieta, kā arī luzitāņu desmitā vieta liecina, ka šie faktori ne vienmēr ir izšķirošie.

Rietumu zirgu šķirņu konkurētspēju nosaka daudz dažādu faktoru. Viens no nebūt ne mazsvarīgākajiem ir zirgu selekcijas sistēmas. Piemēram, darbaspēju pārbaudes ir viens no svarīgākajiem zirgu vērtēšanas instrumentiem – Rietumos noris nepārtraukti strīdi par to, kā šo sistēmu padarīt efektīvāku un objektīvāku.

Krievijā savulaik pārbaužu sistēma tika izveidota tieši krievu jājamzirgu šķirnei, tomēr kopš tiem laikiem pagājuši daudz gadi, turklāt arī pati sistēma izraisīja ne vienu vien jautājumu… „Mūsu pārbaudes sistēmas priekšrocība ir, ka tā ļauj novērtēt zirgus jau divu gadu vecumā, kamēr tie atrodas zirgaudzētavā”, apgalvo J. Rjabova. „ Mūsdienās gan runa vairs nav par to, kura sistēma ir labāka. Starožilovas zirgaudzētavas nestabilais stāvoklis ir novedis pie tā, ka pēdējos divos gados pārbaudes vispār netika veiktas. Kā lai nosaka darbaspējas „uz aci”? Kamēr ķēves kaut kā nebūt vismaz atlasīja pēc darbaspējām, tas ļāva kaut nedaudz kompensēt zemo ērzeļu kvalitāti”.


Ņina Menkova ar Diksonu

«Man nav pārāk liela pieredze, strādājot ar krievu jājamzirgiem. Par Diksonu varu teikt, ka daudzējādā ziņā viņš bija netipisks – tas bija pirmais viņa tēva kumeļu gadagājums, bet viņa māti tā arī nekādi nevarēja iejāt un savos 22 gados viņa dzīvoja audzētavā kā mežonis.  Pašam Diksonam bija smags raksturs! Augstās asinības dēļ viņu bija neiespējami noturēt, viņš bija nekontrolējams pat kordā! Strādāt mugurā arī bija grūti, daudz nācās viņam pierādīt, kurš ir noteicējs, lai gan viņš bija ļoti gudrs zirgs. Pat pēc Olimpiskajām spēlēm, kad varētu domāt, ka zirgs jau pie visa būtu pieradis, Diksons demonstrēja savu vētraino temperamentu, vazājot jātnieku pa lauku auļos, saraujot iemauktus vai pat izraujot rokas no vietas tikai soļos! Kad viņu izkastrēja, tāpat turpināja uzvesties kā īsts ērzelis. Dīvaini, ka sacensībās viņš nekad neizrādīja savu smago raksturu – laikam domāja, ka tur nav īstā vieta noskaidrot attiecības.

Runājot par vācu šķirņu zirgiem, viņi ir apveltīti ar ļoti augstu intelektu. Tikai pirmajā brīdī liekas, ka selekcija tiem ir devusi tikai gaitas, bet patiesībā viņi diezgan ātri saprot, ka cilvēks ir vāja būtne, ar viņiem jāmāk „sarunāt”. Vāciešiem principā ir savādāka sagatavošanas skola, viņi nemēģina lauzt zirgu, bet gan strādā pakāpeniski un mērķtiecīgi, plānojot, atšķirībā no mūsu sportistiem…”

No vienas puses krievu jājamzirgus pielīdzina citām sporta zirgu šķirnēm, no otras puses allaž ir vēlme paturēt prātā šķirnes unikālo vēsturi.  Jau no pašiem šķirnes genofonda saglabāšanas pirmsākumiem nemainīgi tika runāts par tās atjaunošanu. Tajā pat laikā tika dots uzdevums audzēt zirgus sportam – kā gan savādāk, jo bija jau pienācis 20. gadsimts, mainījās dzīve, mērķi, kuru dēļ audzēja vecos Orlovas-Rostopčinas zirgus, vairs nebija aktuāli.  Arī 19. gadsimta gaitā šķirne ne vienreiz vien mainījās. Sākotnēji tie bija neliela auguma zirgi, kas savā tipā bija aizlienējuši daudz no idealizētā priekšstata par arābu zirgu skaistuma etalonu. Vecajiem šķirnes pārstāvjiem, kas stipri atšķīrās no Orlovas jājamzirgiem,  bija ļoti spēcīgi vērojama arābu un citu Austrumu zirgu šķirņu ietekme kā uz ciltsrakstiem, tā uz eksterjeru. Skatoties uz šķirni 19./20. gadsimtu mijā, tā jau vairāk sāka līdzināties angloarābu pusasiņu zirgu tipam. Kuru brīdi lai ņem par atskaites punktu? Atjaunotā šķirne jebkurā gadījumā sanāk ne vairāk vai mazāk precīza kopija, bet gan drīzāk stilizācija par tēmu. Neizbēgami rodas kaudze jautājumu – kādu zirgu vēlamies iegūt? Ja vienkārši labu pusasiņu zirgu iejādei, tad visi centieni zaudē jēgu, jo tas viss jau ir izgudrots pirms mums un veiksmīgi tiek tiražēts Rietumu zirgaudzētavās. Tas ir ceļš, kuru pēc kara izvēlējās ukraiņu selekcionāri, kas sāka no Orlovas-Rostopčinas šķirnes atliekām audzēt sporta zirgus. Ja pretendējam uz kaut kādu unikalitāti, tad ir jāsaprot, kas ir tās pamatā, un nesākt to meklēt sarežģītajos raksturos vai dūkanās krāsas dominancē.


Aleksandra Korelova
Starptautiskās klases sporta meistare, Olimpisko spēļu dalībniece
«Man ir nācies strādāt ar vairākiem krievu jājamzirgiem. Protams, tie atšķiras no Rietumu šķirņu zirgiem. Tie ir ļoti gudri, ļoti ātri domājoši zirgi, kas ir liela priekšrocība apmācībā, bet arī reizēm grūtības – kļūdu sekas mēdz būt daudz izteiktākas. Strādājot ar šādu zirgu, jātniekam nepieciešamas jutīgas rokas un nepārtraukta uzmanība, taču atdeve no zirga var būt milzīga. Turklāt es ieteiktu izpētīt katra konkrētā zirga izcelsmi. Dažu ērzeļu pēcnācēji mantoja ļoti sarežģītus raksturus vai gluži pretēji – izcilas dotības. Pie trūkumiem, kas raksturīgi šķirnei, es varētu minēt pārsmalcinātību”.

„Ja runājam par krievu jājamzirgu izteiktākajām īpatnībām, tad jāmin, ka vispirms jau tie ir zirgi ar izteiktu jājamo tipu”, skaidro Rjabova. „Tie ir vieglākas konstitūcijas nekā vairums Rietumeiropas šķirņu pārstāvju. Krievu jājamzirgiem ir sausākas kājas ar mazāku pēdvidu.  Tiem, kas pieraduši pie vācu tipa zirgiem, krievu jājamzirgi var likties pārsmalcināti, bet kaulu biezums un lielums jau vēl neliecina par kaulaudu blīvumu un izturību. Krievu jājamzirgiem raksturīgā galva ir viegla, sausa, nedaudz arabizēta. Kaklam noteikti jābūt garam, ar izliekumu. Agrāk bija sastopami taisni krusti, bet tagad šādu zirgu palicis pavisam maz. Kas attiecas uz temperamentu, tad ir skaidri zināms, ka tas ir koks ar diviem galiem – ņemot vērā nervu reakcijas ātrumu, šie zirgi ātri apgūst kā labo, tā slikto”.

Vai spējat pēc fotogrāfijām noteikt, kurš no zirgiem ir krievu jājamzirgs, bet kurš vācu pusasinis?  

Par krievu jājamzirgu ugunīgo temperamentu runā daudzi. Ja pie šāda temperamenta pievieno agresivitāti, tas jau kļūst par nopietnu problēmu. Runājot par padomju laikiem, atlase pēc rakstura īpašībām vispār netika veikta. Kā piemēru var minēt Orlovas-Rostopčinas šķirnes ērzeli Grohotu, kas bija ļoti nikns eksemplārs. Izteikto darbaspēju dēļ viņam piedeva riebīgo raksturu, taču viņš to labprāt nodeva arī bērniem, kuri gan bija talantīgi, bet grūti strādājami.

Grohots ir jau trīsdesmit gadu sena vēsture. Diez vai ir lietderīgi piemērot to gadu kritērijus mūsdienās, kad Rietumu konkurentiem sertificēšanas skatēs ņem vērā arī uzvedību un jājamību.

Par atjaunošanas precizitāti

Skatoties uz vēsturi, dati gan ir pretrunīgi. Pats grāfs Orlovs ļoti lielu vērību piešķīra savu jājamzirgu raksturiem. Viņam bija svarīgi, lai zirgs būtu vadāms un viegli jājams. Toties grāfs Rostopčins, kurš aizrāvās ar skriešanās sacīkstēm, uz šo jautājumu skatījās caur pirkstiem. Viņa pazīstamākais ērzelis Anubis, kurš hipodromā neatpalika no tīrasiņiem, bija tik agresīvs, ka pie viņa nevienam neļāva iet klāt. „Ja eksterjeru krievu jājamzirgi ir mantojuši no Orlovas jājamzirgiem, tad raksturu gan šķiet, ka paņēmuši no Rostopčina zirgiem”, piemetina Rjabova. Mūsdienu šķirne gan nav tipiska 19. gadsimta replika; varbūt arī etalonus ir vērts izvēlēties atbilstoši mūsdienu prasībām? Tā kā mūsdienās krievu jājamzirgu audzēšanā atlase pēc rakstura neeksistē, tad atliek cerēties, ka agresīvas ķēves atbirs pašas par sevi, jo radīs pārāk daudz problēmu audzētavas personālam.

Atceroties Allas Polzunovas vārdus, kurai bija laimējies piedzīvot vēl pirmskara krievu jājamzirgu selekcijas rezultātus sporta sekcijās: „Tie bija īpaši zirgi, cēli, unikāli”. Tā Orlova-Rostopčina šķirnes pēcteči izskatījās uz toreizējo „masu” pusasiņu zirgu fona. Taču arī pārējās šķirnes ir attīstījušās kopš tiem laikiem. Mūsdienās Rietumu zirgaudzētāji itin viegli  spēj piedāvāt pircējiem plašu zirgu izvēli –  ne tikai talantīgus, ar iedzimtām labām gaitām apveltītus, bet arī pēc eksterjera korektus un pēc tipa elegantus. Mūsdienu sporta šķirņu zirgi ir skaisti – atliek vien pašķirstīt ērzeļu katalogus. Tādēļ konkurēt ar importētajiem zirgiem nav viegli, īpaši, ja ņem vērā, ka jātniekam pie eksterjera nebūt ne mazsvarīgs bonuss ir arī raksturs. Lai pircējs izvēlētos tieši krievu šķirnes zirgu, tam jābūt pārākam visās frontēs, nevis tikai liekot likmes uz zīmolu „Izgatavots Krievijā”.

Pēc žurnāla Konnij Mir materiāliem

Atpakaļ

3 komentāri

  • Anna

    Anna Ļoti interesanti, izsmeļoši un ar kritisku aci. Es tikai nesaprotu, ko autore bija domājusi ar "Holandes jājamzirgu šķirni, kas neizceļas konkūrā", neatceros, ka KWPN kādreiz būtu bijusi ārpus pirmā trijnieka pasaules reitingā.

    23. janvāris, 2016 @ 20.13
  • I.

    I. ...priekš krievu jājamzirgu šķirnes-*krievu jājamzirgu šķirnei ...*gan runa vairs nav Ļoti interesants raksts, paldies.

    24. janvāris, 2016 @ 9.53
    • admin

      Zirgam.lv » I. Paldies, labots! :)

      25. janvāris, 2016 @ 12.31

Komentējiet

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase