Frankes Slothāka spēles lēkšiem

Franke Slothāks ir pārliecināts, ka ikviens jātnieks spēs atrast optimālo atsperšanās punktu, ja mācēs „spēlēties”  ar sava zirga lēkšu tempiem. Lai attīstītu šo spēju, pietiek ar pāris kārtiņām un nelielu šķērsli, kā aplūkosim otrajā rakstu sērijas daļā.

Visi konkūra pasaulē runā par uztrenētu „aci”  uz distancēm, taču Franke Slothāks uzskata, ka tas pats par sevi pat nav tas svarīgākais. Bieži vien jātnieks it kā redz optimālo atspēriena punktu, bet tehniskā izpildījuma trūkumu dēļ nespēj zirgu pievest pie šī punkta. Lai varētu pareizi pievest zirgu pie šķēršļa, nepieciešamas trīs lietas: jātniekam jābūt apveltītam ar sava zirga izjūtu, impulss kustībā uz priekšu un lēkšu tempa kontrole. „Ja jātnieks spēj kontrolēt zirga lēkšu tempus, tad viņš spēs uzjāt uz jebkuru šķērsli, jebkurā augstumā un platumā un no jebkādas situācijas”, tāda ir Slothāka pamatdoma. Lai to uztrenētu, viņš savu treniņu pamatā liek iejādes darbu. Jau iesildes laikā jātniekam jāpārbauda, kā viņš spēj ietekmēt zirga kustības, izmantojot pārejas gaitas ietvaros. „Jātnieks pats to var pārbaudīt – piesūtīt lēkšos un tad jebkurā atbilstošajā punktā uz noteiktas līnijas divu lēkšu tempu ietvaros paņemt zirgu atpakaļ tā, lai zirgs saglabātu vienmērīgu kontaktu un turpinātu aktīvi, dinamiski lēkšot līdzsvarā”. Treniņos nav pats svarīgākais vingrinājumu izpildīt kaut kādā noteiktā laukuma vietā vai punktā. „Mazāk svarīgi ir, kur tiek veikta pāreja, bet gan – kā. Pretstatā iejādniekiem, kuriem shēmās jāveic noteiktas pārejas noteiktās vietās, konkūrā ir tā laime, ka laukums pieļauj dažādus manevrus. Svarīgāk ir padarīt treniņus interesantus zirgam, lai viņš būtu labā omā un aktīvi līdzdarbotos”. Franke rosina savus audzēkņus pašiem visu laiku koriģēt savu uzsēdi, strādāt pie sevis, domāt perfekcionistiski.

Lai trenētu optimālo distances izjūtu, kārtiņas ir neatņemama treniņu sastāvdaļa, lai gan Franke piemetina: „Zirgam vispār ir grūtāk noteikt attālumu līdz kārtiņai, jo tā nav īpaši telpiska, pamanāma. Šķērslis turpretī jau tīri vizuāli ir vieglāk novērtējams, tai skaitā jātniekam. Toties kārtiņas samazina risku, ka kaut kas varētu notikt. Pat ja zirgs zaudē ritmu starp divām kārtiņām, kaut kā jau tas pāri tiks. Lecienā savukārt zirgam var nopietnāk samisēties. Nepieredzējušam jātniekam, ar kārtiņām strādājot, ir vieglāk koncentrēties uz svarīgāko, nevis visu laiku domāt par lecienu”.

 

Franke iesaka uzstādīt vingrinājumu, kas no zirga prasa labu jājamību un caurlaidību, bet jātniekam ir jāmāk ātri reaģēt un jāiemācās spēlējoties regulēt lēkšu tempu. Vingrinājums sastāv no trim kārtiņām uz zemes ar aptuveni 9.50 un 12 metru atstatumu vienai no otras, kuras var pārvarēt trīs dažādos variantos: sākumā ar diviem un četriem tempiem, saglabājot normālu tempu. Tad sarežģītības pakāpe tiek palielināta, mainot lēkšu tempu starp kārtiņām  – 2+4 vietā jātniekam jāiziet kārtiņas ar 3+3 tempiem, vispirms saīsinot lēkšu tempu un tad paplašinot. Nākamais variants ir 3+5 lēkšu tempi, izjājot vingrinājumu īpaši saīsinātos lēkšos. „Nav teju vēl efektīvāka veida, kā trenēt spēju pielāgot lēkšu tempu pāris sekunžu laikā”, uzsver Franke. Viņa devīze skan – tikai tad, kad lēkšu temps virs kārtiņas pēc sajūtām ir tāds pats, kā visi pārējie, jātnieks ir tiešām atradis optimālo distanci un ritmu. Zirgam visu laiku ir jāvirzās vienmērīgā, maigā kontaktā, neatkarīgi no lēkšu ātruma. Slothāks brīdina jātniekus pārāk pieķerties pie metru skaitīšanas. „Jātniekam neko daudz nedod pieturēties pie tā, ka mācību grāmatā rakstīts – distance no trīs lēkšu tempiem sastāv no 14,50 metriem. Galu galā zirgs ir tas, kurš nosaka, kāda būs distance un kā tā jāiziet”. Jātniekam ir jāmācās izjust, kā zirgs lēkšo, un koordinēt šīs kustības. „Maršrutā pie distancēm nāk klāt arī citi faktori, kas ietekmē uzjāšanu uz šķērsli. Tas, kāda ir trajektorija, kādā tempā zirgs ieiet un iziet no pagrieziena, kā tas ir pārvarējis iepriekšējo šķērsli. Uz to visu jātniekam jāspēj reaģēt zibenīgi. Tātad elastīgums ir pats svarīgākais”.

Nākamais vingrinājums, kuru Slothāks izmanto savos treniņos, ietver arī nelielu šķērsli – aptuveni metru augstu stāvo. Pirms tā viņš novieto kārtiņu 4.5-5 metru atstatumā. Saviem audzēkņiem viņš liek šo vingrinājumu iziet vienmērīgā, plūstošā tempā, ļaujot zirgam aktīvi lēkšot augšup. Tāpat arī viņš pievērš uzmanību tam, kurp skatās jātnieki: „Uzjāšanas fāzē jātnieks nedrīkst skatīties uz kārtiņu, bet gan uz šķērsli! Uz to viņam ir jākoncentrējas, nedrīkst novērst uzmanību. Ja jātnieks kontrolēti spēj palaist lēkšu tempu uz priekšu, tad viņš nonāks pie šķēršļa optimālā distancē, tāpat kā pie kārtiņas pirms šķēršļa. Jātniekam ir jāuztur virzība uz priekšu, vienlaikus ieturot lēkšu tempu ar nelielām pusieturēm”. Starp kārtiņu un šķērsli zirgs veic vienu lēkšu tempu. „Vietas tur ir maz, bet tomēr ir izšķiroši, lai zirgs arī šajā brīdī saglabātu aktivitāti. Tam jābūt sakopotam, enerģiski lēkšojošam”. Treniņa gaitā Slothāks pārvieto kārtiņu uz 8-8.50 metriem no šķēršļa. Viņš skaidro: „Tā es apzināti kaitinu jātniekus, lai viņi vēl vairāk koncentrētos. Ar šādu distanci starp elementiem svarīgi ir, lai jātnieks varētu kontrolēt un regulēt katru atsevišķo zirga lēkšu tempu. Es lieku viņiem nedaudz ilgāk palikt sēžam seglos. Šāds kontakts ir svarīgs, lai jātnieks varētu izjust zirga kustības, turklāt – jo ilgāk jātnieks saglabā kontaktu ar zirgu, jājot uz šķērsli, jo labāk viņš spēs nosēsties arī pēc šķēršļa”.

Jauns uzdevums attiecībā uz elastīgumu – šķērslis ar kārtiņām tiek pārvarēts no abām pusēm. „Treniņos jātnieks var sagatavoties dažādām situācijām. Viņš iemācās nevis domāt striktas, negrozāmas shēmas ietvaros, bet gan vienmēr pielāgoties katrai jaunajai situācijai un koncentrēties”.

Avots: St. Georg.

Atpakaļ

Komentējiet

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase