Kā tuvoties šķērslim no piemērota attāluma?

Kā lai to iemācās – uziet uz šķērsli no piemērota attāluma? Kādreizējais Pasaules čempions konkūrā Franke Slothāks piekritis dalīties ar jaunām idejām un personīgo skatījumu uz šo jautājumu.

Frankem Slothākam nav gatavas shēmas nedz zirga, nedz jātnieka apmācībā. Shēma, viņaprāt, pārāk līdzinās strikti fiksētai metodei, saskaņā ar kuru kaut kam vajadzētu funkcionēt. „Daudz svarīgāk, lai jātnieks iemācītos izjust savu zirgu”, viņš paskaidro savas mācības pamatā esošo devīzi. Galu galā zirga kustību, katra lēkšu tempa un komandu ietekmes izjūta ir tā, kas ļauj jātniekam uzjāt uz šķērsli piemērotā distancē.

Tiem, kas treniņos lūkojas tikai pēc šķēršļiem, Slothāks uzreiz iesaka ķerties pie pamatiem. Ja jātnieks sev par mērķi ir uzstādījis maršruta iziešanu, tad ceļš uz to ved tikai caur ikdienas darbu, t.i., iejādi. Franke, kurš pats ir „smalkā” stila piekritējs seglos un perfekcionists zirgu trenēšanā, uzsver: „Iejādes darbā jau uzreiz pamana, kur vēlāk maršrutā radīsies problēmas. Apgrieztā veidā tas nozīmē – jo lielāku vērību jātnieks velta iejādes pamatu attīstīšanai, jo vieglāk tam klāsies lekšanā. Uz šķērsli var uzjāt piemērotā distancē tikai tad, ja, vienkāršiem vārdiem sakot, funkcionē gāze, bremze un stūre. Un to var panākt tikai ar iejādes darbu”.

Turklāt svarīgākais aspekts tajā ir konsekvence: „Kurš gan to nezina – te iedod nesaprotamu komanda, te pāreju neizpildi korekti, galu galā nākas sev jautāt – kur problēmai aug kājas?”. No tā Slothāks vēlas izvairīties. Tādēļ var gadīties, ka viņa audzēkņiem nākas pacelšanu lēkšos no soļiem atkārtot vai piecas reizes, kamēr zirgs tiešām aktīvi reaģē uz šenkeli un virzās uz priekšu ar pozitīvu impulsu. Turklāt Slothākam nav tik svarīgi, lai viņa audzēkņi būtu iedresēti sēdēt seglos kā pēc mācību grāmatas. Teorētiskā mācība viņa skatījumā ir „rāmis”. Šī rāmja ietvaros jātniekam ir jāatrod harmoniska, funkcionāla sadarbība ar zirgu. „Nevar jātnieku iespiest kaut kādas vienas sistēmas ietvaros. Viņam ir jādod iespēja sēdēt tā, kā viņš to vislabāk spēj uz zirga. Un ja reiz viņam rodas vislabākā zirga izjūta, turot roku dūrītes vērstas lejup, nevis ar īkšķu uz augšu, tad es labāk izvēlos redzēt šo netradicionālo pieeju. Tas neko nedod – nofiksēt jātnieka rokas teorētiski pieņemtā pozīcijā, ja viņš šādā pozā sasprindzinās vai sāk raustīt rokas līdzi zirga kustībām”.

Vienai lietai gan Slothāks iejādes darbā pievērš lielu vērību – sēdēšanai seglos taisni. Izstrādājot staltu pamata uzsēdi, jātnieks spēj atrast savu līdzsvaru, izjust, kā viņa komandas nonāk līdz zirgam, un kā zirgs pārmainās šo komandu ietekmē. „Puspiesēde var nākt vēlāk, vispirms jātniekam ir jāattīsta savas sajūtas, un to var panākt tikai no pamata uzsēdes. Daudzi jātnieki par ātru un biežu jāj puspiesēdē. Ir daudz grūtāk tad izlabot jātnieku, kas pieradis visu laiku saliekties uz priekšu ar ķermeņa augšdaļu, liekot viņam atkal nosēsties atpakaļ, nekā no pamata manēžas uzsēdes izstrādāt labu puspiesēdi. Tā ir viena lieta, ko, pēc maniem ieskatiem, vajadzētu mainīt sacensībās uz stilu, kurās nez kāpēc puspiesēdei tiek piešķirta tik liela nozīme. Patiesībā vajadzētu būt otrādāk – vispirms sēdēt manēžas uzsēdē, tad tikai puspiesēdē”. Jātnieka skatienam jābūt vērstam uz priekšu. „Ja jātnieks lūr uz zirga krēpēm, tad tā ir nogaidoša pozīcija. Ja skatiens ir vērsts uz priekšu, tad viņš signalizē – Es gribu tikt tālāk! Es gribu tikt uz priekšu!”. Ar optimālu skatiena virzību parasti arī ir saistīta stalta ķermeņa pozas ieņemšana un līdz ar to arī pozitīva jātnieka ķermeņa sasprindzināšana. Ikviens sportists slodzes laikā sasprindzina savu ķermeni, vai tas būtu vieglatlēts, futbolists vai slēpotājs. Tāpat arī jātniekam ir nepieciešama ķermeņa sasprindzināšana, lai varētu efektīvi iedarboties uz zirgu. Lai varētu labāk ilustrēt savu domu, Slothāks izmanto gumijas bumbas piemēru: „Kad jātnieks zirgu ir korekti „ierāmējis” ar savām komandām, ar savu sēžu viņš piešķir zirga pakaļkājām impulsu tā, it kā driblētu bumbu lejup. Savukārt bumba ar tādu pašu enerģiju atsitas un palecas uz augšu. Ja nav šī ķermeņa sasprindzinājuma, tad gumijas bumba nesaņem enerģiju un neatlec zemes”.

 

Ne tikai attiecībā uz jātnieka uzsēdi, bet arī uz zirgu Frankem Slothākam ir svarīgāki citi aspekti nekā valda vispārpieņemtajos uzskatos: „Visi vienmēr lielu uzmanību pievērš tam, kur atrodas zirga galva. Man principā ir vienalga, kur zirgs tur savu galvu. Ja jātnieks panāk to, ka zirgs aktīvi strādā ar pakaļkājām un iesūta zirgu pavadā, tad zirga galva automātiski nonāks tur, kur tai jābūt – nolaidīsies lejā vai pacelsies augšā atkarībā no tā, kur tā bijusi pirms tam”. Slothāka moto ir  – impulss uz priekšu, bet viņa ideoloģija – kontrole. „Kontrole maršrutā nozīmē visu. Ja es spēju kontrolēt lēkšu tempu, tad es varu arī izpildīt ikvienu lecienu jebkurā augstumā, platumā un no jebkuras situācijas”. Tādēļ viņa iejādes darba svarīgākās sastāvdaļas ir tieši šīs divas – impulss un kontrole. Saviem audzēkņiem pēc iesildes fāzes viņš liek vispirms rikšos, tad lēkšos jāt liektās līnijās, variējot gaitas tempu – saīsinot un tad atkal enerģiski izsūtot uz priekšu. „Tieši tādā veidā vēlāk jūs jāsiet distances uz šķērsli. Un tā ir vienkāršākā metode, kā trenēt pusietures. Pozitīvais guvums no šādiem treniņiem – zirgs iemācas strādāt šādā tempā, kļūst caurlaidīgāks un uzlabojas sakopošanās spējas. Tieši tas, kas vajadzīgs maršrutā! Sakopojums jau nav nekas cits, kā vien kontrolēts sasprindzinājums. Ņemot zirgu atpakaļ un vienlaikus to pastiprināti iesūtot pavadā, zirgs arvien vairāk līdzsvarojas, uzņem svaru uz pakaļkājām un attīsta spēku. Viņam ir jāiemācās būt vieglam rokā un reaģēt uz minimālām komandām. Izsūtot tiek aktivizēta pakaļkāju darbība un veicināts impulss uz priekšu”. Ja zirgs paliek par smagu un sāk stiept, tad jātniekam nav jārauj pretī ar roku un jāprasa, vai zirgs nevēlētos sevi nest pats, bet gan jāstrādā aktīvāk ar šenkeli un tikai tad, kad zirgs sāk ātrāk kustēties, drīkst to ieturēt ar roku. Tādējādi zirgs atrod savu līdzsvaru un var uzņemt trenzi. Tad atliek tikai pacietīgi gaidīt, kamēr šis vingrinājums dod savus augļus. Te arī ir vēl viens no Slothāka pamatakmeņiem – pacietība. „Nesteigties, nogaidīt, līdz zirgs pats pie tevis pienāk. Treniņš sastāv no atkārtojumiem. Tikai tad, kad vingrinājums tiešām par 100% izdodas, es pievēršos kaut kam citam. Reizēm tas prasa lielu pacietību”.  Ja jāšana dažādos tempos ir apgūta, laiks pāriet pie šauriem pagriezieniem. „Voltā jātnieks var panākt, ka zirgs paliek atsaucīgāks uz abām pusēm – kontrolējot cik labi zirgs pakļaujas ārējām, ierobežojošajām komandām, ar iekšējo šenkeli enerģiski iesūtot zirgu, vienlaikus aktivizējot iekšējo pakaļkāju”. Svarīgi, lai tajā pat laikā zirgs būtu iztaisnots un pakaļkājas ietu priekškāju pēdās, lai pakaļkāju radītais grūdiens tiešām tiktu pārnests uz priekšu.

Pēc pamatdarba fāzes absolvēšanas Slothāks iesaista treniņos kārtiņas lēkšos, lai jātnieks varētu labāk trenēt lēkšu tempa sajūtu un spētu „uz aci” noteikt distanci. Voltā tiek novietotas 3 kārtiņas ar 2 metru vidējo atstatumu. „Gan zirgam, gan jātniekam pagriezienā ir vieglāk saglabāt ritmu. Lēkšojot pāri kārtiņām, jātniekam jāsēž seglos, lai sajustu, kā viņa radītais impulss atsaucas zirgā, un kā viņš var kontrolēt tā kustības. Pareizi uzjāt uz šķērsli var tikai no pareizi kontrolētas kustības”. Arvien un arvien Slothāks saviem audzēkņiem liek iedomāties, ka kārtiņa ir šķērslis, piemēram, uzjāt uz kārtiņu tā, it kā tur stāvētu 160 cm augsts šķērslis. Tā viņa audzēkņi var iemācīties, kā uzjāt uz šķērsli, cik daudz impulsa nepieciešams, kā jāsabalansē gāze un bremze, cik daudz jātnieks spēj kontrolēt utt.

Noslēgumā Slothāks padalījās ar kādu visai sarežģītu vingrinājumu, kuru iespējams izvērst un izpildīt dažādos variantos – četras lēkšu kārtiņas taisnā līnijā ar 2 metru atstatumu. Vienkāršākais variants ir uzjāt uz tām no plaša pagrieziena un tad pārvarēt kārtiņas taisnā līnijā. Tālāk pēc kārtiņu pārvarēšanas jātniekam ir jāizjāj volts, pagriežot zirgu pretējā virzienā un vēlreiz šķērsojot kārtiņu rindu. „Te var pilnībā izpausties iejādnieciskais darbs. Jātniekam jāmāk kontrolēt zirgu un lēkšu tempu ar uzsēdes palīdzību. Turklāt šis vingrinājums ideāli sagatavo jātnieku šauru pagriezienu veikšanai maršrutā”. Uzmanības centrā nonāk viens no Slothāka pamatprincipiem – pacietība. „Pagriezienā nesteigties un pēc kārtiņām jāt vēl kādu gabalu taisni, tikai tad sākt griezt. Zirgam visu laiku ir jāklausa jātnieka uzsēdei”.

Šī vingrinājuma sarežģītības pakāpi var palielināt, arvien samazinot voltu un pagriezienu pēc kārtiņām līdz pat lēkšu piruetei. „Kad jātnieks pēc pēdējās kārtiņas spēj izjāt pirueti, tad viņš var teikt, ka zirgs klausa viņa komandām un viņš spēj kontrolēt zirga lēkšus”. Vēl viena variācija, piemēram, uziet uz kārtiņām ar labo kāju, pēc tām izjāt voltu pa kreisi, samainot kāju lēkšos, un vēlreiz doties uz kārtiņām. Neatkarīgi no tā, kādu variāciju izvēlās, Slothāks ir nepielūdzams: „Ikviena vingrinājuma izpildē jātniekam ir vispirms konsekventi jāapdomā, kas viņam ir darāms, un tikai tad jāpāriet pie jāšanas”.

Turpinājums sekos…

Avots: St. Georg.

Atpakaļ

Komentējiet

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase