27. novembris, 2015 | Zirgu audzēšana
Šī gada Globālā iejādes foruma dalībniekiem bija dota iespēja balsot, kuru zirgu viņi nominētu kā „labāko iejādes zirgu, kāds jebkad bijis”. Foruma ietvaros tika apspriesti septiņi zirgi, kas arī saņēma visvairāk balsu.
Lai gan izvēles diapazons bija diezgan plašs, vienam audzētājam un vienam jātniekam izdevās pārstāvēt divus zirgus. Herbets de Baijs izaudzēja no Dodona mātes līnijas Rainera Klimkes zirgu Ahlerich (no Angelo xx) un viņa brālēnu Rembrandt (Romadour II x Angelo xx), ar kuru startēja Nikola Aphofa. Tāpat arī Anke van Grunsvena izcēla Olimpiskā zelta saulītē Bonfire un tad Salinero.
Ceļojums laikā
Septiņu labāko iejādes zirgu analīze izvērtās par ceļojumu laikā. Kopš 1971. gada (kad piedzima Ahlerich, vecākais no septiņiem pasaules klases zirgiem) daudz kas ir noticis. Zirgaudzēšana ir attīstījusies septiņjūdžu soļiem, ko var skaidri redzēt palūkojoties uz zirgu eksterjeru attēliem un video. Ahlerich, kas ieguva zelta medaļu 1984. gada Olimpiskajās spēlēs Losandželosā, iezīmēja pāreju uz moderno sporta zirga tipu. No sava tīrasiņu tēva Angelo viņš bija pārmantojis garās pakaļkājas, kas noteica zināmu pārbūvētību. Taču viņš bija iemantojis no tēva arī plūstošās kustības un enerģisko raksturu, kas ļāva Raineram Klimkem tik viegli izpildīt uz viņa vissarežģītākos vingrinājumus.
Atzītas iejādes ciltslīnijas
Klimkes atraitne Ruta Globālā iejādes foruma ietvaros izteicās, ka viņas vīrs savulaik piedalījās arī konkūra sacensībās ar jauno Ahlerich un tobrīd vēl nemaz nebija pārliecināts vai maz izveidos viņu par iejādes zirgu. Vēlāk atklājās, ka Ahlerich ir nācis no pasaulē labi pazīstamām iejādes ciltslīnijām. Viņa tiešais brālis bija Anemarijas Sandersas labākais zirgs Amon, savukārt no viņu tiešās māsas Adone Herberts de Baijs izaudzēja Nikolas Aphofas pasaules klases sporta partneri Rembrandt.
Dzimis paaudzi vēlāk nekā Ahlerich, Rembrandt bija pavisam cita tipa zirgs. 1988. gada Seulas un 1992. gada Barselonas Olimpisko spēļu zelta medaļnieks, kā arī 1990. gada Pasaules Jāšanas sporta spēļu dubultā zelta ieguvējs bija ļoti harmoniski veidots un apveltīts ar perfektu priekšējo daļu iejādes zirgam: garu, vertikālu un izliektu kaklu ar ļoti smalku galvas un kakla savienojumu.
Savukārt elastīgais, temperamentīgais Bonfire saderēja ar Anki van Grunsvenu kā cimds ar roku. Šis Oldenburgas šķirnes zirgs allaž apstājās, pavelkot kājas zem sevis, bet viņa spēcīgākā puse bija kompaktums, apvienojumā ar ļoti aktīvām pakaļkājām, kas, pateicoties slīpajiem krustiem, vienmēr bija pavilktas zem ķermeņa.
Viņa staļļa biedrs Salinero izskatījās pavisam savādāks. Anke reiz atzinās: „Pagāja krietni ilgs laiks, pirms man vispār radās vēlme kāpt viņam mugurā. Viņš bija liels un ne pārāk izskatīgs.”
Toties Salinero izvērtās par īstu cīnītāju. Viņa virsējā ķermeņa līnija līdzinās daudzām, kuras KWPN inspektori Žaks Verkerks un Kors Loeffens tik bieži bija redzējuši, veicot Pasaules Kausa zirgu lineāros mērījumus – vāja mugura un spēcīga jostasvieta.
Bonfire un Salinero arī bija dzimuši laikā, kad zirgaudzētāji tik apzinīgi nekoncentrējās uz iejādi vai konkūru atsevišķi. Piemēram, Bonfire caur savu tēvu Welt As bija pusbrālis augstas klases konkūra zirgam Leroy Brown. Savukārt Salinero audzētājs Horsts Bungers 2004. gada Olimpiskajās spēlēs Atēnās skraidīja turpu šurpu no iejādes laukuma uz konkūra laukumu, jo vēlējās redzēt startējam arī Salinero gadu vecāko brāli Seven Up. Abi zirgi bija cēlušies no Grand Prix līmeņa konkūra zirga Salieri.
Dāņu iejādes speciālists
Lai gan dzimis krietni agrāk, Georga Mollebjerga audzētais Matador tiešām nāca no visnotaļ specializētas „cilts”. Dāņu zirgaudzētāji jau izsenis ir īpaši interesējušies par iejādes zirgu audzēšanu. Matador tēvs May Sherif atstāja aiz sevis duci Lielās Balvas iejādes zirgu (taču nevienu konkūristu) 20. gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Kiras Kirklundas Matador un Svena Rotenbergera Andiamo bija divi pazīstamākie dāņu zirgi. No visiem „labākajiem iejādes zirgiem” Matador piemita visizteiktākā taisnstūrveida forma. Ķermeņa priekšdaļā izvirzītās priekškājas un iespaidīgā kakla daļa ļāva viņam izcelties iejādē. Ārkārtīgi spēcīgās pakaļkājas un teicamais līdzsvars ļāva viņam kļūt par piafē, pasāžas un piruešu speciālistu.
Nekādu garu līniju
Iejādes elites jaunpienācējiem garas līnijas ir svešas. Totilas ir ārkārtīgi harmoniski veidots, viņa ķermenī nekas nav par garu vai par īsu. Viņa teicamā virsējā līnija spēj saliekties un saīsināties kā akordeons. Ekstrēmais priekškāju pacēlums, ko demonstrēja Totilas, bija, iespējams, pateicoties plašajam pleca locītavas leņķim un garajai priekškāju daļai. Apvienojumā ar spēcīgu muskulatūru tas nodrošināja optimālu elkoņa locītavas vēzienu. Neparasti izteiksmīgās Totilas priekškāju kustības ir izskaidrojamas ar to, ka viņš spēj atvērt savu elkoņa locītavu krietni tālāk nekā vairums zirgu.
Totilas allaž ir piemitis šis fantastiskais kustību mehānisms. „Jau trīs dienu vecumā viņš spēja nodemonstrēt neticamas lietas”, atminas viņa audzētājs Jans Šuils. Šuils pats iejāja Totilas, un tikai šajā īsajā periodā zirga kustības nebija tik izcilas kā vienmēr. Citiem vārdiem sakot, Totilas allaž piemita nepieciešamās dotības – ģenētiski noteiktas kustību spējas.
Īskājainība
Nez vai ir iespējams Kentuki Jāšanas sporta spēļu karali Totilas raksturot kā gareniska tipa zirgu. Nedz arī to var pateikt par viņa pēcteci iejādes laukumā Valegro, kurš turklāt ir arī īskājains. Pateicoties šīm īpašībām, dažādu pasaules rekordu un starptautisko titulu īpašnieks ir ierindojams vienā grupiņā ar teju ceturto daļu Pasaules Kausa finālistu, kas arī kuļas pa dzīvi ar savām īsajām kājelēm. Kā izrādās, FEI noteiktās soļa garuma variācijas nav tik daudz atkarīgas no ekstremitāšu garuma, kā no muskuļu spēka un spējas saglabāt elastīgo kustību enerģiju un gravitāciju.
Slīpi krusti
Valegro atšķiras no vidējā standarta arī ar kaut ko citu – viņam acīmredzami ir slīpi krusti. Vēl pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados zviedru biomehāniķis Mikaels Holmštroms atzīmēja, ka labiem iejādes zirgiem bieži vien ir nedaudz plakani krusti. Holmštroms salīdzināja vairāku augstas klases iejādes zirgu eksterjeru ar pāris parastiem zirgiem, un konstatēja, ka krustu forma ir visai izteikta.
Foruma ietvaros Gertjans van Olsts atklāja, ka reizēm noder nezaudēt dūšu pārāk ātri. Valegro tēva Negro īpašnieks savulaik Jopa un Martjes Hanses audzēto zirgu pārdeva KWPN pirmās kārtas skatē, kur viņš uzreiz tika izslēgts. Vēlāk Valegro jaunais īpašnieks Karls Hesters aizsūtīja zirgu atpakaļ pie van Olsta, lai mēģinātu to atkal pārdot. „Es viņam kaut kad piezvanīju un ieminējos, ka varbūt nevajadzētu steigties ar šī zirga pārdošanu”, smaidot atzinās van Olsts.
LĪDZĪBAS
Gandrīz visiem septiņiem aplūkotajiem iejādes zirgiem ir kopīgas īpašības:
– Garš, vertikāls kakls
– Smalks galvas-kakla savienojums
– Skausts vismaz vienā augstumā ar krustiem (izņemot Ahlerich)
– Priekškājas izvirzītas tālu ķermeņa priekšdaļā (izņemot Salinero)
– Gara priekškājas augšējā daļa
– Slīps augšstilbs.
Kas tiem nebija..
Septiņi labākie iejādes zirgi arī bija visnotaļ līdzīgi tajās īpašībās, kas tiem nepiemita. 167 cm skaustā augstais Valegro ir mazākais no tiem visiem, pārējie sasniedz vismaz 170 cm. Ļoti mazi zirgi reti kad izvirzās pasaules reitingu augšgalā. Tāpat arī nevienam no labākajiem zirgiem nebija mīksti vēzīši. Tas ir loģiski, jo zirgiem ar mīkstiem vēzīšiem bieži vien mēdz būt dažādas traumas. Plaši izplatīta un teju vai hroniska kaite iejādes zirgu aprindās ir pakaļkāju saliecējstiegru iekaisums. Šādas traumas gūšanas risku pastiprina ļoti garie karpālie kauli (augstu novietotas lecamās locītavas), bet īpaši – mīksti pakaļkāju vēzīši. Stabilu un izturīgu vēzīšu balsta sistēmu raksturo īss karpālais kauls un stingrs vēzīša slīpums (55-60 grādu leņķī pret zemi).
Septiņiem vispopulārākajiem iejādes zirgiem nebija manāma arī vāja jostasvieta. Lai gan virsējā līnija var nedaudz kristies aiz skausta, bet labākajiem iejādes zirgiem ir vērojams spēcīgi muskuļots pakaļkāju savienojums ar muguru. Dažiem no septiņnieka ir nedaudz stāvas pakaļkājas, taču īsas un liektas (šķības) pakaļkājas absolūti netika novērotas. Tas liekas loģiski, jo šauri pakaļkāju leņķi ir saistīti ar mīksto audu traumām ap locītavām.
Avots: De Paardenkrant
