22. novembris, 2015 | Uzvedība, Vispārīgi
Kājas pieciršana, izsperšana vai aste kā karogs – ne tikai sejas mīmika, bet arī zirga ķermenis „runā” savā valodā, pasakot daudz ko par zirga noskaņojumu. Jau iepriekšējā daļā minējām, ka zirgi visnotaļ daudz komunicē, izmantojot kaklu. Ja zirgs ir rotaļīgi noskaņots, piemēram, kakls ir viegli saliekts pakausī, bet ja enerģijas ir pārāk daudz, tad zirgs mēdz arī kratīt galvu turpu šurpu. Ja zirgs ir atslābinājies, kakls ir taisns, bieži vien nolaists lejup. Ir svarīgi noteikt atšķirību starp atslābinātu un apātisku vai depresīvu kakla pozīciju – pēdējā variantā kakls nav atbrīvots, bet gan tiek turēts taisns un stīvs, reizēm virsējā kakla līnija par var būt viegli ieliekta, zirga skatiens vienlaikus ir vērsts uz priekšu, bet acu izteiksme ir „tukša”.
Zirga acis ir ļoti izteiksmīgs tā noskaņojuma paudējs – plaši ieplestas, izbolītas acis, kurām redzams pat acu baltums, pauž bailes. Ja acs plakstiņš ir pa pusei aizvērts un skatiens miegains – tas nozīmē, ka zirgs ir atslābinājies. Ja acs praktiski nekustās, var pieņemt, ka zirgs izjūt sāpes. Ja zirgs acs ir plaši atvērts, bet nekustīga, tas liecina par depresīvu noskaņojumu. Ja acs ir plaši atvērta, bet kustīga, zirgs ir mierīgs un modrs.
Arī ausis ir svarīgs zirga noskaņojuma „barometrs”. Ja zirgs ir mierīgs un atslābinājies, abas ausis ir viegli noliektas uz ārpusi. Ja zirgs par kaut ko ir stipri ieinteresējies, tas saspicē ausis uz priekšu. Cieši pieglaustas ausis, kas vērstas atpakaļ, liecina par agresivitāti, savukārt nemierīgi kustīgas ausis var paust bailes vai satraukumu. Daži zirgi vienmēr tur vienu ausi pagrieztu pret jātnieku, bet otru saslietu – tas vēl nenozīmē, ka zirgs nav apmierināts ar jātnieka darbībām. Drīzāk tas klausās uz aizmuguri un gaida, vai jātnieks dos kādus verbālus signālus. Ja zirgs būtu tiešām dusmīgs, tad atglaustu abas ausis atpakaļ.
Saseksas universitātes zinātnieki ir veikuši pētījumus par ausu kustībām un to nozīmi zirgu komunikācijā – tika uzņemti oriģinālā lieluma zirgu fotoattēli, dažos no kuriem bija paslēptas ausis, bet citos – acis. Attēla abās pusēs tika novietoti spaiņi ar barību. Testējošie zirgi varēja izvēlēties vienu no variantiem: kā tika noskaidrots, zirgi izmanto savu sugas biedru mīmiku kā informācijas avotu, bet tikai tad, ja redz gan ausis, gan acis.
Kopā ar ausīm un acīm mīmikā piedalās arī deguns un nāsis, turklāt īpašu uzmanību jāpievērš krokām, kas veidojas uz deguna. Ja zirgs ir atslābinājies, arī deguna muskuļi ir atbrīvoti, āda ir gluda un neveido krokas. Ja zirgs izjūt bailes vai agresiju, nāsis ir ieplestas, zirgs var sākt šņākuļot vai sprauslāt. Sāpju gadījumā āda ap degunu ir savilkta, ap nāsīm un lūpu kaktiņiem veidojas krokas. Zirgi, kas atsedz augšlūpu, reaģē uz noteiktām smaržām, mēģinot tās labāk uztvert ar īpašiem receptoriem, kas atrodas augšlūpas gļotādā.
Komunikācijā tiek izmantotas arī kājas – tās tiek piecirstas, ar tām tiek kasīta zeme vai tās tiek spertas gaisā. Sišana ar priekškāju pa zemi vai speršana parasti liecina par agresiju, turklāt speršana ir spēcīgāks signāls šajā gadījumā. Pat, ja tā nav mērķēta uz kādu konkrēti, zirgu barā to tik un tā saprot kā brīdinājumu. Pietiek vienam zirgam tikai pacelt pakaļkāju un dot saprast, ka viņš ir gatavs spert – ja otrs draudus nesaprot, tad var sekot arī konkrētas, mērķtiecīgas darbības. Ērzeļi tā mēdz demonstrēt sevi, lai iebiedētu pretinieku, vai padižotos ķēvju priekšā, apliecinot savu spēku. Arī zirgi, kas ir satikušies pirmo reizi, mēdz izmantot šādas kustības komunikācijā, ja jaunais paziņa nav iepaticies. Nereti sišanu ar priekškāju pavada arī skaļš kvieciens.
Kumeļi mēdz izmantot īpašu pakļaušanās signālu, t.s., „kumeļu košļāšanu”. Tie izstiepj kaklu un galvu uz priekšu, atver muti, savelkot viegli sasprindzinātu sejas izteiksmi un imitē košļāšanas kustības, klabinot zobus vai pat žāvājoties. Šādā veidā tie signalizē pārējiem zirgiem, ka agresija nav nepieciešama. Zirgu uzvedības pētniece Konstance Krīgere stāsta: „Man ir nācies novērot situācijas, kurās bija iespējama agresīva uzvedība starp ērzeli un ķēvi, bet tajās iejaucās kumeļš. Situācija momentā izkliedējās”. Turklāt ne kumeļš, ne ērzelis to nedara apzināti. T.s. „kumeļa košļāšana” ir novērojama arī pieaugušiem zirgiem dažādos variantos – tie ieņem padevīgu ķermeņa pozu, ierauj asti kājstarpē. It īpaši tas ir raksturīgi nedrošiem un bailīgiem zirgiem.
Astei zirgu komunikācijā piemīt centrāla loma. Ja zirgs žvidzina asti, sasprindzinājis astes kaulu, tas liecina par agresiju, nepatiku vai aizdomām. Augstu saslieta aste nereti novērojama ērzeļiem, kas dīžājas citu priekšā. Arī ķēves mēdz sasliet asti uz augšu, signalizējot ērzelim, ka ir gatavas pāroties. Ja zirgs ir iežmiedzis asti kājstarpē, tas liecina par bailēm, nepatiku vai sāpēm.
Ir situācijas, kurās pat tāds uz bēgšanu orientēts dzīvnieks kā zirgs kļūst skaļš. Vispopulārākais akustiskais signāls, ko zirgs izmanto, ir zviegšana. Tā palīdz zirgiem sazināties no tālākiem attālumiem vai, ja kāds bara loceklis nav redzeslokā. Akustiskie signāli barā izraisa tūlītēju reakciju, tiem tiek piešķirta spēcīgāka nozīme un tie ir vieglāk uztverami. Turklāt šie signāli nonāk pie visiem bara locekļiem vienlaikus, kas ir svarīgi bara izdzīvošanai. Ja baram draud briesmas, bet nebūtu iespējams to brīdināt akustiski, tad ne visi zirgi tiktu vienlīdz ātri brīdināti un varētu krist par upuri plēsējiem. „Lauka izmēģinājumos mēs reiz atskaņojām vilku gaudošanas skaņas savvaļas zirgu bara tuvumā. Ķēves ar kumeļiem nekavējoties sāka brīdinoši zviegt, un kumeļi tūdaļ metās pie mātēm”, tā profesore Krīgere skaidro akustisko signālu nozīmi.
Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka zirgi zviedz divās dažādās frekvencēs. Vienā no pētījumiem tika noskaidrots, ka zirgi dažādi pauž pozitīvās un negatīvās emocijas zviedzot, it kā tie runātu divās dažādās valodās. Ja zirgs ir pozitīvi noskaņots, zviedziens ir dziļāks un īsāks, nekā tad, ja zirgu pārņem negatīvas emocijas. Tāpat tika konstatēts, ka zirgi spēj atpazīt savus sugasbrāļus pēc to balss.
Ja zirgs spēcīgi un skaļi izpūš elpu pa nāsīm, tas nozīmē, ka zirgs ir atklājis kaut ko tādu, ko nepazīst un par ko nav drošs. Šī skaņa aicina pārējos bara locekļus pievienoties un kopā izpētīt nezināmo objektu. Sprauslāšanai gan var būt divējādas izpausmes: pozitīva un atslābināta vai arī agresīva. Ja zirgs sprauslā atbrīvoti, tas liecina par viņa labsajūtu. Ja zirgs sprauslā spēcīgi un īsi, aprauti, tas savukārt liecina par tā agresivitāti attiecībā pret sugas biedru.
Kā izrādās, kviec ne tikai sivēni, arī zirgi izmanto šo skaņu savā repertuārā. „Ķēves, kas meklējas, izmanto šo skaņu, lai paustu jauktu noskaņojumu – no vienas puses ērzelis viņām šķiet interesants, no otras puses viņas to aicina ieturēt distanci”. Ne tikai ķēves izmanto kviekšanu un spiegšanu komunikācijā. Arī divi kastrāti, veicot viens otra kažoka apkopi, mēdz iekviekties. Ja viens no apkopējiem skrubināšanas vietā iekniebj otram spēcīgāk, tad „upuris” mēdz reaģēt ar kviekšanu un signalizē pirmajam, ka šāda rīcība nav patīkama.
Bubināšana tiek uzskatīta par pozitīvu skaņu – tā zirgi sasveicinās savā starpā, un arī iemīļotais cilvēks parasti tiek sagaidīts ar bubināšanu. Stenēšana turpretim ir sāpju signāls; tās var arī nebūt hroniskas sāpes – ja zirgs ir sasprindzinājies, tas var sākt stenēt, piemēram, uzmetot pakaļkājas gaisā vai pat lecienā pāri šķērslim.
Avots: St. Georg
