Ērzeļu turēšana un trenēšana II

Kas jāņem vērā ērzeļu audzināšanā un trenēšanā? Kā izvairīties no problēmām jau priekšlaicīgi un kā tās risināt, ja tomēr radušās?

Arī ķēves un kastrāti mēdz apšaubīt cilvēka kā vadoņa pozīcijas, it īpaši, ja barā tie ieņem vietu hierarhijas augšgalā. Tomēr, ja ar ķēvēm un kastrātiem var vēl aizvērt aci uz šādām izdarībām, tad ar ērzeļiem to nedrīkst darīt nekādā gadījumā. Ērzeļa dabā ir pārbaudīt cīņas veidā, kurš te ir stiprākais! Cilvēks uz to nedrīkstētu ielaisties – jauni vai slikti audzināti vecāki ērzeļi mēdz skriet cilvēkam pa priekšu vedot pavadā, rikšot tiem garām, kampt striķim vai pat cilvēka rokai un celties divkājās. Šāda neaudzinātība ir jāizskauž jau saknē! Labā ziņa ir, ka, reiz ērzelis ir akceptējis cilvēku kā savu vadoni, lielākoties viņš to vairs nemēģina pārbaudīt un cilvēks ir ieguvis sev īstenu cīņas biedru.

Zirgiem, kuriem nav bijusi tā laime pavadīt bērnību un jaunību barā ar saviem vienaudžiem, vēlāk ir grūtības socializēties ar saviem sugas brāļiem. Tas atspoguļojas arī uz viņu attiecībām ar cilvēkiem. Ērzeļu gadījumā tas ir ļoti svarīgs aspekts, jo viņi zināmos apstākļos var kļūt bīstami, ja neuzskata „savu” cilvēku par rangā augstāku personu. Ja šāds cilvēks kaut ko prasa no zirga, zirgs sāks pretoties, lai apliecinātu savas varas pozīcijas. Kā gan rangā zemākais drīkst atļauties kaut ko norādīt vadonim?

Diemžēl arī labākais bērnudārzs nespēj pasargāt ērzeli no šoka, kad sākas „īstā” dzīve. Štefans Šneiders izsakās šajā sakarā: „Es gribētu, lai visiem ērzeļiem, kurus sāk ņemt treniņos, joprojām būtu iespēja tikt ganībās. Pretējā gadījumā tajos var uzkrāties daudz agresijas un neapmierinātības, ja pēkšņi zirgam jāpavada visa diena iespundētam boksā”.

Šneiders skaidro, ka ir ļoti svarīgi, lai zirgi saprastu – ja viņi sadarbosies ar cilvēku, viņu dzīve kļūs daudz patīkamāka. Sadarbībai ir jāatmaksājas! Tādēļ par vēlamo reakciju zirgs ir jāatalgo – ne vienmēr atalgojumam jāizpaužas cukurgrauda veidā; tas var būt arī brīdis atpūtai no darba. Cilvēkam jāspēj ātri atpazīt, kad zirgs pats piedāvā sadarboties un uzreiz jāslavē par šādu iniciatīvu.

Zirgu audzināšanā sodīšanas jautājums ir visnotaļ kutelīgs. Ar ērzeļiem, it īpaši tiem, kas apšauba cilvēka vadošās pozīcijas, nereti nevar iztikt bez sodīšanas. Cilvēkam jāspēj nekavējoties un skaidri darīt zināmu zirgam, kad viņš ir pārkāpis savas robežas. Šneiders iesaka izmantot atkāpināšanu kā sava veida „sodu”, jo tā zirgam parāda, ka viņam ir burtiski jāatkāpjas cilvēka priekšā. Tomēr zirgam ir jāsaprot, par ko viņš tiek sodīts. „Ja, kāpjot zirgam mugurā, es viņam ieurbjos sānā ar zābaka purnu, nevar gaidīt, ka zirgs stāvēs mierīgi. Ja es tad vēl sāku lamāties uz zirgu, tā es viņu tikai satraucu vēl vairāk. Jo biežāk gadās šādas situācijas, jo vieglāk ir pazaudēt zirga uzticēšanos un radīt viņā bailes”. Šādā situācijā labāk vērsties pēc palīdzības pie kāda speciālista no malas. Jūtīgumu saskarsmē ar zirgiem var un vajag iemācīties – jo jūtīgāks zirgs, jo jūtīgāk tas reaģē arī uz netaisnu izturēšanos pret sevi.

Vislabāk ir, ja nemaz nerodas nepieciešamība sodīt zirgu, bet gan tā apmācība jau no sākuma tiek sakārtota tā, lai nevēlama uzvedība nemaz nerastos. Tā saucamais „ērzelīgums” nereti rodas no neskaidrām hierarhiskām attiecībām. Visādi citādi nevēlama uzvedība ērzeļiem nemaz tik ļoti neatšķiras no ķēvēm vai kastrātiem, tikai ērzelis nekonsekventas audzināšanas gadījumā arvien biežāk sāks apšaubīt un pārbaudīt cilvēka vadošās pozīcijas. Un tas var kļūt visai nepatīkami! Tādēļ jau no paša sākuma ir jānosaka skaidri spēles noteikumi.

Ērzeļu audzināšanā ir jāņem vērā vairāki principi:

1. Distance – ērzelim ir jāiemācās ieturēt distanci no cilvēka. Arī brīvā dabā rangā zemākais nedrīkst tā vienkārši pietuvoties vadonim. Tas sākas jau ar ieiešanu boksā, kā to apliecina Beāte Binšeka: „Zirgu īpašnieki pieļauj kļūdas jau šķietami nenozīmīgos sīkumos, piemēram, sasveicinoties ar zirgu. Kad es atveru zirga boksa durvis un zirgs mani sāk stumdīt, es lieku viņiem atkāpties vienu soli. Pietiek jau parādīt dūri ar rādītājpirkstu! Runa nav par to, lai zirgu sodītu uzreiz, bet gan parādītu viņam, ka bez uzaicinājuma viņš nedrīkst ielauzties „manā personīgajā telpā”. Ja cilvēks to pieļauj, tad tikai dara pāri zirgam – ja nākamreiz zirgs spēlējoties jau pakamps ar zobiem, nāksies iejaukties daudz bargāk. No otras puses, ir jau cilvēki, no kuru tuvošanās zirgi gatavi vai ielekt otrā boksa kaktā. Tas ir tikpat nepareizi un tikai bojā attiecības ar zirgu”.

2. Pozīcija – Vadonis vienmēr iet pa priekšu, bet zirgs iet blakus pie tā pleca. Šneiders piemetina: „Ērzelim ir jāakceptē mani ķermeņa signāli. Viņš nedrīkst skriet man pa priekšu, nedz arī iet man pāri. Lai skaidri parādītu savas pozīcijas, es sākumā ņemu līdzi nelielu kociņu, ar kuru varu piebakstīt zirgam pa krūtīm, ja viņš mēģina aizsteigties man priekšā. Zirgs pats nosaka, cik „skaidri” man ir jāizsakās. Es vienmēr sāku ar vieglāko pieskārienu, un pārtraucu iedarbību, tikko seko nepieciešamā reakcija. Ja zirgs tik un tā nerespektē manu pozīciju, es parādu viņam to enerģiskāk. Tā ir māksla – atpazīt, cik daudz ir nepieciešams un cik maz ir iespējams”.

Tāpat kā ar turēšanu, arī ar audzināšanu saistītajos jautājumos Šneiders uzskata, ka būtu jāmēģina iztikt bez īpašiem paņēmieniem: „Galu galā ērzelim ir jāiemācās mani respektēt arī tad, ja man rokās nav nekādi palīglīdzekļi. Tikko kā es manu, ka zirgs vairs nemēģina aizskriet man pa priekšu un paklausīgi iet man blakus, tā es nolieku kociņu malā, kamēr man tas nav vajadzīgs. Vairumā gadījumu nenākas atgriezties pie tā”.

3. Īpaša saikne – Viena no Šneidera specialitātēm ir darbs grožos, kas nāk par labu ne tikai ērzeļiem, bet visiem zirgiem: „Man vairs nav ilgi jādiskutē ar zirgiem!”. Strādājot ar zirgiem no zemes, Šneiders ātri vien liek tiem saprast, ka cilvēks nosaka, kas tiks darīts, iztiekot bez zirga fiziskas pakļaušanas. Gluži pretēji – grožos zirgam ir iespēja atvirzīties tālāk no cilvēka, tādējādi tiek veicināta zirga pašapziņa un uzticēšanās cilvēkam. Katram ir savs uzdevums – zirgs virzās uz priekšu, cilvēks iet nopakaļus un nosaka, kurp jādodas. Šneiders pastaigājas ar zirgiem grožos praktiski jebkur – pa pļavām, ganībām, mežā, uz laukuma utt. „Tā es varu iemācīties iepazīt zirgu, varu noteikt, kāds tas ir kontaktā, no kā tas baidās, uz ko reaģē, vienlaikus nepakļaujot sevi tādam riskam kā, sēžot seglos. Ja es sēdētu seglos, kad zirgs, piemēram, paceļas divkājās, tas varētu būt visnotaļ bīstami. No zemes toties zirgs ātri vien saprot, ka vienīgais, kas cieš no šādiem gājieniem, ir viņš pats, un saprot, ka tie ir visnotaļ bezjēdzīgi. Šādā veidā jautājums par to, kurš te ir boss, atrisinās pats no sevis visai dabiskā veidā”.

Arī Beāte Binšeka jūsmo par darbu no zemes: „Jo vairāk dažādības darbā ērzelim tiek piedāvāts un jo mierīgāki tie paliek, jo mazāk problēmu rodas”. Viņas ērzelim ar treniņiem un aploku vien nepietiek, tas zirgu garlaiko. Kā uzsver Horsts Kēnigs, arābu zirgu treneris Mārbahas zirgaudzētavā: „Kad gudri zirgi sāk garlaikoties, viņi paši sāk meklēt sev nodarbošanos”. Lielākoties gan tas nav tas, ko cilvēks ir paredzējis un iedomājies, tādēļ labāk nepieļaut šādu situāciju rašanos. Beāte Binšeka mēdz zirgus jāt no rītiem, pa dienu laist aplokos, bet vakarā vēl strādāt no zemes: „Es dodos pastaigās ar zirgiem pie rokas, pie tam nedaudz pastrādāju sāniskās gaitas, piafē/pasāžu vai cirka trikus – klanīšanos vai apgulšanos”. Šādi var nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu – zirgi ne tikai tiek garīgi noslogoti, kas viņiem nereti sagādā lielāku prieku pat nekā treniņi uz laukuma, bet arī tiek veicināta uzticēšanās attiecībās starp cilvēku un zirgu, kad ērzeļi pēc Beātes komandas ir gatavi apgulties un padoties! Svarīgi ir ieturēt pauzes darbā un nepārslogot zirgus, jo tas nokauj jebkādu motivāciju.

Ja ērzelis ir labi audzināts, nevajadzētu būt problēmām to jāt kopā ar ķēvēm uz laukuma, jo savādāk jau sacensību iesildes laukumos regulāri rastos problēmas un konflikti. Labi audzināts šajā gadījumā nozīmē – akceptēt cilvēku kā vadoni. Atbilde atkal meklējama zirga dabiskajos instinktos – dabā ķēves lecina tikai rangā augstākais ērzelis. Pārējie paliek bešā! Vaislas ērzeļiem tas gan varētu radīt problēmas – teorētiski tam būtu jābūt rangā zemākam nekā cilvēkam, līdz ar to ķēves tam būtu tabu, taču no otras puses šī privilēģija viņam tiek ļauta un pat prasīta. Tas rada apjukumu un var izraisīt pat agresiju pret cilvēku. Attiecībā uz jājamzirgiem lieta ir skaidra – ja cilvēks saka, ka flirtēšana ir jāpārtrauc, tad ērzelim ir jāpakļaujas. Atkarībā no tā, cik labi ir noskaidrotas hierarhiskās attiecības cilvēka un zirga starpā, tam nevajadzētu radīt problēmas. Tomēr nevajadzētu arī ērzelim apzināti apgrūtināt dzīvi, speciāli konfrontējot to ar ķēvēm. Gadās, ka it kā normāls un labi audzināts ērzelis sāk izrādīties, ja tuvumā parādās kādas noteiktas favorītes. No tām labāk tad izvairīties.

Horsts Kēnigs iesaka: „Ar ērzeļiem ir jāstrādā, domājot soli uz priekšu. Tas nozīmē, piemēram, atrodoties uz laukuma ar vairākiem zirgiem, allaž ievērot distanci no tiem”. Jātniekam ar ērzeli ir jādomā ne tikai par sevi, bet arī par citiem, un jāizvēlas savas trajektorijas vai jāšanas laiki tā, lai netraucētu pārējiem un neradītu bīstamas situācijas.

Šneiders iesaka lecināšanas vietu nošķirt no darba vietas, lai ērzelis zinātu – mīlas prieki pienākas tikai šeit un ne citur!

Ne katrs ērzelis, saskaroties ar konkurentiem uz viena laukuma, uzreiz sāk trakot un draudēt. Nereti gadās pat, ka divi ērzeļi mēdz sadraudzēties savā starpā un var mierīgi braukt vienā piekabē uz sacensībām vai stāvēt blakus boksos. No otras puses ērzeļi antipātijas pret citiem sugas brāļiem un pat cilvēkiem izjūt izteiktāk nekā kastrāti. Tas ir gluži normāli un nav saistīts ar sliktu audzināšanu. No ērzelim nepatīkamajiem zirgiem labāk tad izvairīties.

Divi izplatītākie netikumi, kas mēdz piemist slikti audzinātiem ērzeļiem, ir košana un celšanās divkājās. Šneideram bieži atved šādus zirgus „labošanai”, tādēļ viņš zina teikt: „Tie, kas kož, tiek turēti pa gabalu. Šādos gadījumos ir īpaši svarīgi ieturēt distanci”. Tos, kuri ceļas divkājās, Šneiders ved pie rokas tikai ar ķēdīti uz deguna. Ja ērzelis paceļas divkājās, tajā brīdī viņš sajūt spiedienu uz deguna kaula, ja pavada ir pietiekami gara un cilvēks reaģē pietiekami ātri. Tikko kā ērzelis piezemējas ar priekškājām, ķēdīte pabrīvojas. Mērķis ir panākt, lai ērzelis sajūt – celšanās divkājās ir ne tikai fiziska piepūle, bet arī vēl sāpīga padarīšana. Ērzelim ir jāiemācās saprast, kur ir viņa komforta zona un kur tā beidzas.

Rakstu sagatavoja Sigita Eitcena pēc St. Georg. materiāliem.

Atpakaļ

Komentējiet

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase