Mūsdienīga jāšanas apmācība – ieaudzināt jātniekos patstāvīgumu

Labu jāšanas apmācību raksturo tas, ka audzēknis gan jūtami, gan redzami progresē. Labākā trenēšanas metode savukārt ir tā, kurā vairs netiek dotas norādes, bet gan audzēknis tiek rosināts aktīvi līdzdarboties un izteikt savas domas. To dēvē par uz rīcību vērstu jāšanas apmācību.

Iedomāsimies tipisku ainu pievakarē kādā jāšanas skolas manēžā, kur notiek nodarbības: treneris no manēžas vidus vai malas sauc audzēkņiem: „Jāt pa voltu! Manēžas rikši! Plecus atpakaļ, rokas uz priekšu. Vairāk ar kreiso kāju izsūtīt! Ko tu tur  dari? Sēdi pa labi, piesūti, tev jāsēž seglos, piesūtot zirgu!”

Paiet kādas 15 sekundes, kuru laikā šīs komandas tiek izšautas kā no lielgabala, viena pēc otras. 15 sekundes, kurās tiek dota vismaz viena norāde uz konkrētas figūras izpildi, septiņas komandas attiecībā uz uzsēdi un viens komentārs pat jātnieka izpildīto sniegumu. Aptuveni sadalot, sanāk, ka šajās 15 sekundēs jātnieks ik pēc 2 sekundēm saņem jaunu informāciju, ko viņam ir jārealizē. Vai tas maz ir iespējams?

Jāšanas apmācība gan pēdējos gados ir krietni mainījusies; kādreiz praktizētais kazarmu stils vairs reti kur ir sastopams, bet vismaz katram otrajam lasītājam būs pazīstama iepriekš aprakstītā aina vai nu no paša pieredzes vai no malas redzētā.

Prasības vai norādes profesionālajai apmācībai kļūst arvien stingrākas, kas arī ir labi un tiek prasmīgi izpildītas – profesionāli treneri paši iziet gadiem ilgas apmācības, lai varētu mācīt citus. Tad kur slēpjas problēma?

„Vēl joprojām diezgan bieži jāšanas skolu audzēkņi tiek pārslogoti treniņos, jo viņiem uzspiež pārāk daudz jaunas informācijas”, savos novērojumos dalās sporta zinātnieks Ekharts Meiners. Viņš uzstāj uz stila maiņu jāšanas apmācībā – prom no tādas apmācības, kas balstās uz norāžu došanu, uz tādu, kas vērsta uz rīcību un darbību. Meiners gadu desmitiem ilgi ir strādājis Leifanas Universitātē Lineburgā un pēdējos 30 gadus nodarbojās ar kādu citu tēmu, kas guvusi popularitāti jāšanas sporta aprindās – kustību mācību. Kādēļ jātniekam jākustas tieši tā un ne savādāk, kā atpazīt kustību ieradumus un uzlabot tos? Meiners savas zināšanas ir nodevis tālāk vismaz 80 citiem jāšanas sporta meistariem, kuri māca šīs atziņas saviem audzēkņiem.

Jau daudzus gadus Meiners ir aktīvi pievērsies vienai no jāšanas sporta „vājajām” vietām – jāšanas apmācības organizēšana – pēc kādas metodes tiek apmācīti jātnieki, uz ko tiek likts uzsvars, kā audzēknis tiek iesaistīts? Meiners uzskata, ka pašreiz izplatītais jāšanas apmācības  stils pārslogo audzēkņus, kuri vairs nespēj precīzi novērtēt, kur ir viņu stiprās, un kur vājās puses, kā viņš pie tām var strādā, un no kādām iespējām var izvēlēties, lai varētu uzlabot sevi un zirgu.

Atgriežoties pie piemēra ar audzēkni, kurš 15 sekundēs noklausās septiņas komandas. Lai cik ļoti viņš arī censtos, viņam tāpat neizdosies īstenot trenera norādes. Cilvēka smadzenes nemaz nespēj tik ātri noreaģēt, bet tas vēl nav tas sliktākais. Šāds apmācības stils, lai cik kompetents un profesionāls tas arī neliktos, balstās uz to, ka treneris audzēknim nosaka un pasaka priekšā, kas tam jādara (dod norādes) – tas savukārt noved pie tā, ka audzēknis nemaz nespēj patstāvīgi mainīties un uzlaboties.

Vēl kāda problēma – pretēji daudziem citiem sporta veidiem, kur jau sen tiek plaši praktizēta uz rīcību vērsta apmācība, jāšanas apmācībā tiek pamatā iesaistīts tikai viens jātnieka maņu orgāns – auss. Visas pārējās jāšanai (vai vispārīgi apmācībai) svarīgās maņas tiek vairāk vai mazāk aizklapētas. Reti kad audzēknim ir iespēja laukumā kaut ko redzēt, vēl retāk izjust vai sataustīt. Divas pārējās maņas, kas jātniekam krietni noderētu viņa sporta veidā, ir t.s. kinētiskā (muskuļu un līdzsvara izjūta) un vestibulārā (līdzsvars/iekšējā auss).

Kā izskatītos tipiska jāšanas stunda, kura būtu vērsta uz rīcību? Tajā trenerim tiek iedalīta pilnīgi cita loma. Iepriekš svarīgākais trenera uzdevums – konstatēt un formulēt atkāpes jātnieka un zirga vizuālajā formā („sēdi taisni, rokas uz priekšu, galvu uz augšu, papēžus lejā, pakausi augstāk, vairāk impulsa…”) – kļūst lieks. Arī spiediens visu konstatēt un koriģēt vienlaikus un uzreiz vairs neeksistē. Tā vietā 15 sekundes šāda tipa treniņa varētu iedomāties šādi: „Lai izjātu desmit metru voltu, kam ir jāpievērš uzmanība?”. Audzēkņa atbilde būtu: „Griežot zirgu voltā, man ir jāsēž kustības virzienā un jāuzmana, lai zirgu vestu ar ārējo pavadu, vienlaikus mazāk izmantot iekšējo pavadu”. „Labi, tad izmēģināsim to. Pēc tam padomāsim, ko vēl varētu uzlabot”. Protams, audzēknim noteikti ir jāņem vērā vēl daudzas citas lietas, taču viņš ir izvēlējies to uzsvaru, kuru uzskata par svarīgāko. Audzēknim tagad ir laiks izjāt šo uzdevumu un noskaidrot, vai viņa stratēģija izrādīsies pareizā, bez trenera norādēm vai komentāriem. Tā viņš var pilnībā koncentrēties uz sevi un savu jāšanu. Treneris savukārt var novērot jātnieku un zirgu šajā situācijā un izmantot laiku savā labā – ne tāpēc, lai pēc tam uzskaitītu visu, ko varēja darīt savādāk, bet gan lai kopā ar audzēkni izlemtu, vai šis uzsvars bija pareizi izvēlēts vai arī kaut ko vajadzētu mainīt.

Tas ir lielākais izaicinājums trenerim šāda stila apmācībā – spēt iesaistīt pašu audzēkni un tad prasmīgi, balstoties uz savām zināšanām ievirzīt viņa lēmumu pareizajās sliedēs. Vai audzēknis vēlas piestrādāt pie tā, kā tur rokas? Tad viņam tas ir jāizmēģina, pat tad, ja sākumā neizdodas. Un šajā brīdī jāiejaucas trenerim – viņa darbs ir atrast īsto brīdi, kad var uzlabot jātnieka situāciju. Turklāt šajā procesā viņš nedrīkst koncentrēties uz jātnieku vien, bet ir jāpatur prātā arī zirgs. Trenerim ir jāizsver, kuras kopsakarības liekas svarīgākas, un jāsalīdzina tās ar audzēkņa iespaidiem. Vadoties no saviem novērojumiem, treneris var piedāvāt pajāt ar sasietām pavadām; tāpat var gadīties, ka nāksies mainīt jātnieka līdzsvara izjūtas seglos vai iegurņa kustīgumu, lai rezultātā jātnieks spētu mierīgāk turēt rokas. Trenerim jāpatur prātā zirgs, kā jau minēts iepriekš – vai tas atbrīvo muguru, vai viegli ielokās, vai ir elastīgs? Trenerim ir jāmāk izvēlēties – ko darīt, kādā secībā un kādēļ? – un jāspēj to pasniegt audzēknim. Tas ir sarežģīts uzdevums, jo kļūdīties ir tikai cilvēcīgi.

Pieeju salīdzinājums

Uz norādēm balstītā pieeja Uz rīcību balstītā pieeja
Strikti noteikta elementu izpilde Jāšanas uzdevums tiek noteikts dialoga veidā starp jātnieku un treneri
Treneris dod norādes Tiek apspriesti kritēriji, pēc kuriem noteikt veiksmīgi izpildītu uzdevumu
Pamatā viss balstās uz valodu, dzirdi Paša pieredze, izmēģināšana un elementu pielietošana ir priekšplānā
Mutiskas korekcijas, kas orientētas uz ideālo standartu, kādam jāizskatās jātniekam un zirgam Jātnieka pieredzes bagātināšana, tālāk darbību izrunāšana, kontrastējošas pieredzes, uzsvara punktu noteikšana, nekoncentrējoties uz ideāliem.
Jātnieku uzskata par uztvērēju, atsauksmes nav vēlamas (treneris koriģē, jātnieks klusē) Atsauksmes un pastāvīgs dialogs starp treneri un audzēkni tiek veicināts un pat prasīts.

Ideāla jāšanas stunda

Panākumus no uz rīcību vērstas apmācības var gūt ātrāk, ja pirms treniņa izstrādā plānu un organizē to stratēģiski. Var lieti noderēt sekojošais saraksts ar lietām, kas jāņem vērā treniņā:

  1. ANALĪZE – kāda ir izejas situācija jātnieka gadījumā un zirga gadījumā? Kas ir noticis kopš pēdējā treniņa? Kādu pieredzi jātnieks ir guvis pa šo laiku, ko izmēģinājis, kas sanācis un kas nē? Jāpatur prātā, ka jātnieks visu pauž tā, kā to uztver pats. Trenera uzdevums ir to analizēt, konstatēt kopsakarības un noskaidrot, vai jātnieka uztvere atbilst realitātei.
  2. PLĀNOŠANA – dialogā ar audzēkni jāpārrunā, uz ko jāliek uzsvars – darbu ar zirgu, ar jātnieku? Piemērs: zirgs slikti ielokās pa labi. Jātnieks uz labo pusi sagāžas ar gūžām (noslogo vairāk kreiso pusi). Trenera uzdevums ir noteikt uzsvara punktus un pārrunāt tos ar audzēkni: vai zirgs vieglāk ielokās, kad jātnieks sēž pareizi? Vai arī jātnieks sēž nepareizi, jo zirgs neielokās?
  3. REALIZĒŠANA – jātnieks ievēro atrunāto plānu, treneris vēro. Klusēšana ir zelts šajā gadījumā.
  4. VĒRTĒŠANA/KONTROLE – kas izdevās, kas nesanāca? Kāpēc? Kā varētu labāk/vieglāk izpildīt konkrēto elementu vai panākt nosprausto mērķi?
  5. ATPAKAĻ PIE 2. PUNKTA –  turpināt ar plānošanu un tā tālāk.
  6. TRENIŅA NOSLĒGUMĀ – kopsavilkums, secinājumi, ieteikumi tālākajiem treniņiem, neskaidro jautājumu  noskaidrošana.

Palīgs treneriem uz rīcību orientētas jāšanas apmācības organizēšanā

  1. Ļaujiet sajust – formālu korekciju kā „rokas zemāk” vietā labāk sakiet: „Izjāj elementu, turot rokas dažādā augstumā – kā tev šķiet vislabāk?”
  2. Uzstādiet reālistiskus mērķus – „Kaut reizi mūžā izjāt Lielo Balvu!”. Jā, tas var būt labs mērķis tālākai nākotnei. Kopā ar audzēkni izstrādājiet idejas, kuras var panākt viena treniņa, nedēļas, mēneša vai gada laikā. Nereti tālākie mērķi ir skaidri definēti, bet kā pie tiem nonākt audzēknim galīgi nav skaidrs. Kopīgi ar audzēkni analizējiet, kurš viņš pašlaik atrodas, kur vēlas nonākt un kas tādēļ būtu jādara.
  3. Jānovērš uzmanība uz sīkumiem – trenerim jāpatur kopaina prātā, bet audzēkņa uzmanība jānovērš uz atsevišķām, risināmām detaļām. Tas ļaus gūt panākumus un sniegs motivāciju!
  4. Sadaliet lietas pa  sastāvdaļām  – kustību secības un elementu virknes var apgūt vieglāk, ja tās sadala loģiskās sastāvdaļās, tās trenē un vēlāk visu saliek kopā. Piemēram, kājmaiņas caur soļiem: vispirms trenējiet pāreju soļi-lēkši, tad lēkši-soļi voltā, vēlāk taisnās līnijās.
  5. Jātniekam jāļauj runāt – treniņa sākumā uzdodiet jātniekam jautājumus – kā viņš vērtē sevi, kādas spējas viņam piemīt, kādas problēmas viņš var noformulēt?
  6. Ierosiniet variācijas – nav liela nelaime uz laiku atkāpties no ideālā standarta. Iedrošiniet savu audzēkni paplašināt savu kustību spektru, dažādojot uzsēdi.
  7. Pieļaujiet kļūdas – mācās no pieredzes! Ļaujiet audzēknim kļūdīties, ļaujiet pašam noskaidrot, kurš ceļš ir labākais, bet palīdziet viņam atrast labāku risinājumu!
  8. Nosakiet uzsvarus – Romu neuzbūvēja vienā dienā, un arī līdz Lielajai Balvai nenonākt dienas laikā. Dažādojiet uzsvarus treniņos – te kāds elements, te uzsēde!
  9. Izvēlieties tēlainu valodu – izmēģiniet, uz kādiem valodas tēliem jūsu audzēknis vislabāk reaģē – vai pavadas ir kā gumijas, slinkais zirgs kā dīzeļauto utt?

St. Georg materiālu sagatavoja Sigita Eitcena

Foto atsauce 1

Foto atsauce 2

Foto atsauce 3

Foto atsauce 4

Atpakaļ

6 komentāri

  • Kukainis

    Kukainis Paldies par rakstu! Piemērs iz dzīves - man, personīgi, traucē mūsu tipiskie treneri ar savu tipisko treniņmetodiku "labo roku zemāk, vairāk kreiso kāju" u.t.t. Un traucē kopš brīža, kad nonācu situācijā, kurā ilgstoši jāsastāda savs treniņu plāns, jāuzstāda konkrēti uzdevumi un mērķi - jebšu, latviski izsakoties, jāsāk DOMĀT. Pēc treniņa smadzenēs notiek neizbēgams analītisks process - kas un kāpēc notika tā, kā notika - un, balstoties uz to, rodas tālākais plāns. Toties, tagad diemžēl ļoti grūti atrast treneri, ar kuru iespējams izrunāt un saskaņot savas domas līdz tādam līmenim, ka treniņu process ir produktīvs, nevis robotisks "roku tur, kāju šite", kur trenerim viena doma, bet jātniekam - labākajā gadījumā cita, sliktākajā - nekāda doma, tikai komandu izpilde.. Novēlu vairāk zirdziniekiem nonākt līdz tam analītiskajam procesam savā galvā - īpaši pēc treniņiem! :)

    21. augusts, 2015 @ 12.27
    • Musha

      Musha » Kukainis Piekrītu. Bet tikai gan no tā brīža, kad jaunais jātnieks ir nonācis pats līdz vēlmei analītiski domāt un STRĀDĀT treniņa laikā - gan ar sevi, gan ar savu zirgu, gan ar savu treneri ! Nevis ir atnācis vizināties un pie pirmās neizdošanās vaino briesmīgo zirgu, nejēgu treneri un slikto laiku, par bedraino laukumu nemaz nerunājot...

      24. augusts, 2015 @ 13.01
    • Kukainis

      Kukainis » Kukainis Protams, Musha. Par tiem, kas nāk vizināties un kam visi citi vainīgi vispār runa neiet.. Un kā reiz aizmirsu piebilst - analītiskais process taču var sākties tikai tad, kad galvā uzkrājusies pietiekoši plaša teorētiskā bāze - tātad, kādam tā teorija tur ir jāieliek.. vai nu jāgaida, ka ar karotīti ielies - varbūt jāmācās pašam. :) Vēl pie visa, nevajadzētu aizmirst par kādu kontroles/paškontroles sistēmu šajā visā.

      24. augusts, 2015 @ 14.02
  • frau

    frau Un kad tad trenējamie ieslēgs analītisko domāšanu treniņa laikā? Treneris ir slikts, zirgs ir slikts, bet uz mačiem vajag. Visi grib būt olimpiskie čempioni trenējoties vienu reizi nedēļā. Bet , kad pasaki, ka vajag braukt regulāri, lai uzlabotu gan savu, gan zirga kondīciju, tad trenējamais nozūd tālēs zilajās. Tie trenējamie tagad grib, lai visu viņiem sakošļā un iebāž mutē bez pašu fiziskas piepūles.

    21. augusts, 2015 @ 17.52
  • Pele

    Pele Esmu saskārusies ar abu veidu treneriem. Jāsaka, ka patīkamāk ir spēt izdomāt kas un kā jādara tad, kad esi viens! Paldies par rakstu!

    22. augusts, 2015 @ 23.02
    • Alegra

      Alegra » Pele Man tieši tas pats. Man VISLABĀK patīt strādāt vienai!

      23. janvāris, 2016 @ 10.57

Komentējiet

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase