Slēptā vardarbība

Daudz ir runāts un rakstīts par vardarbību pret zirgiem treniņu laikā, taču garīgie pāridarījumi, kurus nereti nodara zirgiem neapdomāti vai neapzināti, ir gandrīz tikpat smagi, kā fiziskie.

Vardarbībai pret zirgiem ne vienmēr jāizpaužas acīmredzamā un brutālā veidā; bieži vien tā ir slēpta un „klusa”. Kamēr atklātu vardarbību pret zirgu no visām pusēm strikti nosoda, slēptā vardarbība kā, piemēram, zirga dabisko vajadzību ignorēšana, ne vienmēr tiek pamanīta un konstatēta kā tāda. Slēptas agresijas izpausmes vai pazemojošas darbības ir grūti konstatēt un pierādīt; bieži vien tās paslīd garām nemanot. Vairumā gadījumu runa ir par neapzinātām un/vai negribēti despotiskām darbībām pret zirgu, kas izriet no kļūdām tā turēšanā, barošanā, aprūpē, apmācībā un trenēšanā. Vai par vardarbību nebūtu jārunā arī tad, ja kāds dara kaut ko, kas zirgam kaitē, kaitē tā psihei, salauž tā gribu vai spiež to uz teju bīstamu uzvedību?

Institucionalizētā vardarbība

Slēpta vardarbība ir konstatējama arī gadījumos, kad zirgs tiek pakļauts ne tik atklātā veidā. To dēvē arī par institucionalizēto vardarbību: biedrības, organizācijas vai apvienības ir izdevušas noteikumus attiecībā uz zirgu apmācību un darbaspēju pārbaudi, kas zirgiem var būt kaitīgas un pārmērīgas, bet tomēr zirgu turētāji šīs prasības akceptē bez ierunām un īsteno praksē. Piemēram, 70-dienu ilgajās ērzeļu pārbaudēs lielākā daļa ērzeļu ir trīsgadnieki, mazāk ir četrgadnieku. Vācijā izplatītajās 30-dienu pārbaudēs minimālais vecums arī ir noteikts – 3 gadi. Darbaspēju pārbaudēs cita starpā ir iekļauts arī visnotaļ smags apvidus maršruts ar nekrītošiem šķēršļiem.

Frīzu šķirnes zirgiem situācija ir līdzīga, un kritēriji vaislas ērzeļu atlasei kļūst arvien stingrāki. Trīsgadnieki tiek intensīvi pārbaudīti attiecībā uz to darbaspējām, un mūsdienās, pretstatā kādreizējiem laikiem, daudz lielāks uzsvars tiek likts uz jājamību. Šīs pārbaudes ilgst piecas nedēļas un var tikt veiktas tikai Nīderlandē. Tiek pārbaudītas trīs pamatgaitas, sagatavotība jāšanai, braukšanai pajūgā un sacensībām, darba spars un kopējais iespaids.

Haflingeru šķirnes zirgaudzētāju biedrībā arī pastāv trīsgadīgu zirgu darbaspēju pārbaudes. Lai gan oficiāli tiek postulēts, ka pārbauda tikai zirga dabiskās gaitas, neņemot vērā tā apmācības līmeni, tomēr audzētāji, kas labi zina, kāda konkurence valda, piemēra, Austrijas haflingeru audzētāju vidū, arī zina, cik smagi ir jāstrādā, lai tas atmaksātos arī finansiālā ziņā. Attiecīgi, lai gūtu panākumus, šie trīsgadīgie jaunzirgi tiek pakļauti intensīviem treniņiem pirms pārbaudēm.

Vācijas Islandes šķirnes zirgu audzētāju biedrība ir ieviesusi pat potenciāla pārbaudes kumeļiem un jaunzirgiem, lai gan šajās, pretstatā trīsgadnieku pārbaudē, netiek uzstādīti nekādi darbaspēju kritēriji. Tomēr pašā nosaukumā „potenciāla pārbaude kumeļiem” ir iekļauts slēpti institucionalizēts spiediens. Tie audzētāji, kas pārtiek no izaudzēto zirgu pārdošanas, ir spiesti pakļauties šiem noteikumiem, lai tā teikt „neatpaliktu no vilciena”. Arī sporta zirgu pārbaužu vadlīnijas milzīgā ekonomiskā spiediena dēļ satur daudzus apšaubāmus kritērijus attiecībā uz zirgu darbaspēju pārbaudi atbilstoši to vecumam.

Vēl kritiskāk ir jālūkojas uz noteikumiem rikšošanas un auļošanas sporta disciplīnā. Lai piedalītos ar dāsnām naudas balvām vilinošās sacīkstēs, zirgam ir jābūt divus gadus vecam. Tas nozīmē, ka to treniņi faktiski sākas jau pusotra gada vecumā.

Ieprogrammēta priekšlaicīga „nolietošanās”

Kas notiek ar jaunzirgiem, kas vēl nav izauguši, bet tiek izmantoti treniņos, kamēr to kauli vēl atrodas augšanas fāzē? Nereti tie „nolietojas” priekšlaicīgi, kļūst nederīgi sportam un, ja neder arī sportam, tad nonāk vai nu gaļas kombinātā vai tiek pārdoti kā hobija zirgi. Šajā jomā gan nereti netiek pietiekami novērtētas viņu rakstura problēmas un bīstamība, kas iegūta traumatiskas pieredzes rezultātā. Kas notiek ar šāda pārlieku ātri iejāta un sportiskas slodzes prasībām pakļauta zirga psihi? Dažos gadījumos šāds zirgs apdraud pats sevi un citus. Piemēram, viens trīsgadnieks, kuru divas nedēļas intensīvi sagatavoja kādas vācu zirgaudzētāju biedrības rīkotajai izsolei, kamēr viņš vairākkārt pārleca pāri treniņu manēžas bortam pie ieejas un to pašu atkārtoja arī izsoles dienā. Zirgs absolūtā panikā pārlidoja 150 cm augstajam bortam, ielecot skatītāju tribīnēs, kas vienai no apmeklētājiem beidzās ar letālām traumām.

Šādi zirgi jau ir nonākuši pie pēdējā piliena. Jaunzirgu apmācībā būtu jāpārrauj nebeidzamais loks – Biedrība-Tirgošana-Vecums-Jātnieku ambīcijas, un jāmaina pārbaužu vadlīnijas, īpaši attiecībā uz vecumu. Daudz lielāks uzsvars jāliek uz citiem svarīgiem kritērijiem kā, piemēram, zirga raksturs un vecumam atbilstoša apmācība.

No kāda vecuma sākot zirgus var noslogot?

Vispārīgi tiek uzskatīts, ka zirgi ir pieauguši un jājami no trīs gadu vecuma. Šis uzskats nāk no agrākiem laikiem un galvenokārt attiecināms uz siltasiņu zirgiem. Kopš tā laika gan popularitāti ieguvušas daudzas citas zirgu šķirnes. Piemēram, Ibērijas un Islandes šķirnes zirgi tiek uzskatīti par lēnaudzīgiem, tiem ir jādod ilgāks laiks, kamēr viņi nobriest zem segliem. Profesors Roberts Stodulka, austriešu veterinārārsts, kas specializējies zirgu fizioterapijā un rehabilitācijā, uzskata, ka jebkurš zirgs būtu lēnaudzīgs, ja vien viņam to ļautu. Savā grāmatā „Medicīniskā jāšanas mācība” Dr. Stodulka intensīvi pēta zirgu attīstību treniņu režīmā. „Tikai septiņu-astoņu gadu vecumā zirgi ir pietiekami nobrieduši, lai tos varētu pilnībā noslogot”. Viņš kritiski attiecas pret jaunzirgu fizisku pārslogošanu: „Ja paskatās uz trīsgadīgajiem izsoļu zirgiem, nākas konstatēta, ka reti kurš no tiem dārgi pārdotajiem un pirktajiem zirgiem vēlāk parādās lielajā sportā. Jau trīs gadu vecumā viņi ir spiesti nedabiski vicināt kājas, lai pēcāk ciestu no biežiem klibumiem, it īpaši stiegru traumām. Lai būtu pārliecināti, ka jaunzirgs ir gatavs slodzei, ieteicams būtu veikt kāju rentgena uzņēmumus, īpaši auļotājiem. Kaulu augšanas fāzes noslēdzas tikai četru līdz sešu gadu vecumā, bet tīrasiņiem – 3 gadu vecumā.

Turēšanas un barošanas noteikta vardarbība

Vācijas Dzīvnieku aizsardzības likumā ir ierakstīts: „Ikvienam, kas tur vai apkopj dzīvnieku, ir 1) jānodrošina dzīvniekam tā sugai un vajadzībām atbilstoša barošana, kopšana un uzturēšana, un 2) ir aizliegts ierobežot dzīvnieka dabisko kustību iespējas tādā mērā, kas rada tam sāpes, ciešanas vai kaitējumu”. 2005. gadā aktualizētajā Austrijas Dzīvnieku aizsardzības likumā ir detalizēti noteikts, cik daudz vietas ir jānodrošina vienam zirgam. Tomēr noteiktie 10 kvadrātmetri zirgiem līdz 165 cm augumā nav pietiekami, ja boksam nepieguļ papildu aplociņš, kas ļautu zirgam uzturēties iekšā vai ārā pēc paša izvēles. Salīdzinājumam: vidēji liela zirga izmēri un masa ir septiņkārt lielāki nekā cilvēkam. Ja zirgam paredzētos minimālos apdzīvojamās platības rādītājus attiecinātu uz cilvēku, sanāktu, ka cilvēkam dzīvei pietiktu ar 1.5 kvadrātmetriem!

Vēl apšaubāmākas ir jaunās Eironormas noteiktās vērtības boksu un citu platību izmēriem (Pielikums VIII, Euronorm EU/VO 2092/91). Boksa izmēri te ir uzrādīti kā minimums 1 m2/100 kg dzīvsvara, bet āra aplociņu platībai jābūt vismaz 0.75 m2/100 kg dzīvsvara. 600 kg smagam zirgam tas nozīmētu 6 m2 lielu boksu un 5 m2 lielu āra aplociņu, kas ir vēl mazāk kā austriešu likumdošanā ieteiktais.

Zirgu izolēta turēšana

Zirgam vitāli svarīga ir dzīve barā, un tas nav mainījies pat, ja turam zirgus kā mājlopus. Pat tad, ja tiek nodrošināti ideāli turēšanas apstākļi kā pietiekami daudz vietas boksā, brīvas kustības un teicama barošana, un zirgs ir ļoti pieķēries cilvēkam, tik un tā vientulībā turēts zirgs nekad nejutīsies gana drošs, lai varētu, piemēram, mierīgi gulēt. Citas sugas kompanjons var nedaudz mazināt vientulību, bet nespēj aizstāt sugas brāļus. Tādēļ vēlreiz un vēlreiz ir jāuzsver, ka izolēta zirgu turēšana, nepieļaujot nekādu saskarsmi ar sugas brāļiem, ir viena no smagākajām slēptas vardarbības formām, kuru var nodarīt zirgam.

Lai gan zirgu izolēta turēšana nav aizliegta, turpretī govis šādi turēt nedrīkst. Saskaņā ar vācu likumdošanu, govīm nepieciešama saskarsme ar savas sugas pārstāvjiem. Arī nereti piekoptā prakse vientuļiem zirgiem boksā vai aplokā piemetināt klāt kazas, lai mazinātu depresiju, nespēj pilnībā atrisināt šo problēmu. Vienīgā valsts, kurā līdz šim ir aizliegta zirgu izolēta turēšana, ir Zviedrija, kurā gan ir atļauts zirgam nodrošināt citas sugas pārstāvi kā kompanjonu.

Kustību trūkums un pārbarošana

Saskaņā ar kādu vācu zinātnieku veiktu pētījumu, kas aptvēra vairāk nekā 2000 staļļus visā valstī, 95% zirgu dienā jājot un braucot pajūgā tiek kustināti mazāk kā 1 stundu, no tiem 86% dzīvo atsevišķos boksos, bet 14% tik turēti grupās. Ko tas nozīmē zirgam?

Jau vairākus gadus vetārsti konstatē jaunas parādības izplatīšanos – tā saucamās labklājības slimības kā, piemēram, hormonu izraisītus vielmaiņas traucējumus, Kušinga slimību, diabētu un nagu karsoni. Daudzos pētījumos tiek pieņemts, ka 15 līdz 40 % vecāku zirgu (> 15 gadi) cieš no vielmaiņas traucējumiem un Kušinga slimības, turklāt šīs kaites skar jau 10% zirgu, kuri ir jaunāki par 10 gadiem. Cēloņi meklējami kustību trūkumā un pārbarošanā, it īpaši ar cukuru pārbagātu barību. Daudzi zirgu īpašnieki krietni pārvērtē hobija zirgu slodzi, kas pastiprina pārbarošanas problēmu. Rezultāts ir zirgi ar lieko svaru, kas galu galā cieš no garīgām un fiziskām kaitēm un priekšlaicīgi aiziet no dzīves.

Vardarbībai ir daudzas sejas

Ir daudzi citi pasākumi vai darbības, kuras varētu kvalificēt kā sava veida „vardarbību”. Daudzas no tām izriet no nezināšanas vai no tā, ka īpašnieki pat neaizdomājas par šādām lietām:

– Nepietiekama gaismas un svaiga gaisa pieplūde stallī izraisa zirgu saslimšanu un pasliktina to pašsajūtu;

– Elektrisko stiepļu un lentu iestrādāšana boksā, lai nepieļautu koka graušanu, rada ilgstošu stresu;

– Nepietiekama pieeja ganībām;

– Ūdens trūkums aplokos/ganībās vai netīri ūdens/barības trauki;

– Aizsardzības pret nokrišņiem un insektiem ganībās trūkums;

– Bieža staļļa un apkārtnes maiņa;

– Nagu un veterinārās apkopes savlaicīga nenodrošināšana;

– Patvaļīga zirgu atšķiršana vai salaišana kopā kā aplokos, tā blakus boksos;

– Nepiemērotu trenžu, nederošu seglu vai aizjūga izmantošana;

– Bieža un pārspīlēta palīglīdzekļu izmantošana treniņos.

– Apšaubāmas audzināšanas metodes kā, piemēram, stundām ilga piesiešana zirgiem, kas dīdās, barošanas laiku maiņa kā sods zirgiem, kas metas virsū kaimiņiem barošanas laikā, vai ūdens nedošana zirgiem, kas „pludina” dzirdnes boksā;

– Apšaubāmas treniņu metodes kā rollkūrs, kas izraisa kā fizisku, tā garīgu stresu.

 Slēptās vardarbības sekas

Franču filozofs Renē Dekarts René Descartes (1596–1650) uzskatīja, ka zirgs sastāv tikai no refleksiem. Viņaprāt, pretstatā cilvēkam dzīvniekiem neesot dvēseles, līdz ar to jebkura veida vardarbību – kā atklātu, tā slēptu, tas uztver tikai kā ķermenisku kairinājumu, un tam nav nekādu seku attiecībā uz nākotnes notikumiem.

Bija jāpaiet 350 gadiem, lai dzīvniekus pārstātu uzskatīt par lietām no juridiskā viedokļa, bet gan atzītu tos par dzīvām būtnēm, kas ir spējīgas izjust ciešanas. Lai gan tikai Vācijā. Vācija pašlaik ir vienīgā valsts pasaulē, kurā dzīvnieku aizsardzība ir iestrādāta konstitūcijā. Dzīvnieku aizstāvji to uzskata par lielu panākumu, par kuru ilgi cīnījušies. Tomēr trūkst efektīvu likumu zirgu aizsardzībai. Piemēram, attiecībā uz turēšanas jautājumiem un iespējamām priekšlaicīgas noslogošanas sekām eksistē tikai ieteikumi, bet nekādi tiesiski saistoši noteikumi.

Slēptās vardarbības fiziskās sekas redzami pierāda zirgu vidējais mūža ilgums, kas, saskaņā ar apdrošinātāju datiem, ir astoņi gadi! Biežākie nāves iemesli ir hronisks klibums un elpošanas ceļu slimības. Savukārt garīgās sekas ne vienmēr ir tik viennozīmīgi konstatējamas, jo katrs zirgs reaģē atšķirīgi uz slēptu vardarbību. Dominants zirgs tai pretosies, vēršot agresiju pret vardarbīgo personu, sevi pašu vai citiem zirgiem. Jūtīgs zirgs turpretī iekšēji salūzt šādas vardarbības ietekmē. Viņš padodas savam liktenim un labākajā gadījumā kļūst par sporta inventāru. Par to liecina lielais zirgu skaits, kuriem ir dažādi uzvedības traucējumi kā aušana, gaisa rīšana utt. Šie tā saucamie problēmzirgi nereti kļūst nejājami vai pat bīstami, tos nākas ilgi rehabilitēt, bet reizēm tie nonāk kautuvē.

No slēptās vardarbības vislabāk var izvairīties, apgūstot zināšanas par zirgu un tā dabiskajām vajadzībām, lai katrs zirga turētājs varētu kritiski novērtēt sevi vai vajadzības gadījumā arī citus.

Sagatavoja Sigita Eitcena pēc Pferderevue materiāliem.

Atpakaļ

6 komentāri

  • zAgnese

    zAgnese Paldies par rakstu!

    15. augusts, 2015 @ 0.03
  • Bamboocha

    Bamboocha Jā, labs, ļoti labs raksts!

    15. augusts, 2015 @ 8.19
  • Zane K.

    Zane K. Es domāju, ka vislabāk būtu, ja zirgi staigātu kur patīk,jo arī dzīvot aplokā ir slēpta vardarbība. Ne par velti viņi tak mēdz izlauzties no tā! Par zirga izmantošanu lauksaimniecības darbiem vispār nerunāsim, jo neviens zirgs nav izrādījis atklātu sajūsmu par arkla vilkšanu kartupeļu vagās. Šādu vardarbības veidu izdomāja cilvēks nevis zirgs piedzima ar arklu pie dibena. Šis būtu kārtējais darba lauciņš tiem, kas apgūst Eiropas naudu...

    17. augusts, 2015 @ 9.46
  • Esila

    Esila He, he un tad jau govis arī laižam savvaļā, jo viņas taču nepiedzima ar slaucamaparātu pie tesmeņa.. :D

    17. augusts, 2015 @ 23.31
  • Irbe

    Irbe Nu nevajag taču iegrimt absurdās galējībās "vai nu turam ilgi ieslēgtus boksos, vai nu izmetam pilnīgā savvaļā!" Ir skaidrs, ka domesticētus dzīvniekus atstāt pēkšņai dzīvei bez jebkādas aprūpes arī ir vardarbība, bet tāpēc tak esam cilvēki, lai, domājot racionāli, tiektos gan izglītoties, gan nodrošināt saviem dzīvniekiem sugai atbilstošākos apstākļus. Tāds nu ir tas neērtais fakts, ka zirgam piemērotākais kustību daudzums ir neierobežots, tajā viņš jūtas fiziski un psiholoģiski viskomfortablāk, un cilvēka ziņā ir to maksimāli nodrošināt, līdz ar brīvu piekļuvi nojumei/atvērtā tipa stallim. Tam vajadzētu būt tik pat pašsaprotamam aprūpes elementam kā kvalitatīvam sienam, tīram ūdenim, savlaicīgai nagu un veterinārajai apkopei. Bet nu grūti, grūti, ja spītīga ķeršanās pie tradīcijām ir svarīgāka par realitātes pieņemšanu.

    18. augusts, 2015 @ 9.25
  • alise

    alise Latvijā trūkst zinošu cilvēku, kas pastāstītu kā zirgu pareizi barot, kopt, trennēt, kā zināt vai inventārs der utt... Protams, ir semināri , bet ne visi to var atļauties un reti kad ir bezmaksas semināri :)

    28. augusts, 2015 @ 11.46

Komentējiet

Zirgam.lv
Draugiem.lv pase