Mazie cinīši

Reti kurš no šiem zirgiem skaustā pārsniedza 160 cm, bet visi kā viens pierādīja, ka izmēram nav nozīmes. Šajā rakstā aplūkosim 5 mazus zirgus, kas iegājuši vēsturē kā lieli cīnītāji, kā arī to karjeras gaitu un īpašības.

JAPPELOUP – 158 cm

Dzimis: 1975. gadā no Tyrol II (rikšotājs) x Venerable xx no Oural xx (Selle Francais)

Audzētājs: Henrijs Delāžs

Lielākie panākumi:

• Francijas čempions 1982, 1986

• Trešā vieta Pasaules Kausa finālā Berlīnē, 1985. g.

• Pasaules čempionāts 1986.g. – komandas bronzas medaļa, individuālā ceturtā vieta, labākais zirgs

• Eiropas čempionāts 1987.g., individuālā zelta medaļa, komandas sudraba medaļa

• Olimpiskā individuālā zelta medaļa un komandas bronzas medaļa 1988. gada Olimpiskajās spēlēs Seulā, otrā vieta Pasaules kausa finālā Gēteborgā

• Komandas sudraba medaļa Eiropas čempionātā 1989.g.

• Komandas zelta medaļa 1990.g. Pasaules čempionātā, otrā vieta Pasaules kausa finālā Dortmundē.

Šāds asiņu sajaukums pirmajā brīdī liekas dīvains, bet tieši tā to bija ieplānojis audzētājs Henrijs Delāžs, krustojot angļu tīrasiņu ķēvi ar rikšotāju ērzeli. 1975. gada martā Francijas dienvidos pasaulē nāca vēlākais Olimpisko spēļu uzvarētājs – dūkans ērzelēns, ko nodēvēja par Jappeloup. Ar lekšanas spējām šis zirgs izcēlās jau no sākta gala, tādēļ audzētājs viņu četru gadu vecumā piedāvāja konkūristam Pjēram Djurānam. Tas atmeta ar roku: „158 cm? Pārāk maziņš…”. Kad Djurāns ieraudzīja mellīti pēc gada, viņš savas domas mainīja. „Tā kā šis zirgs pie manis nonāca tik agrā vecumā, man bija iespēja viņu sistemātiski trenēt. Viņa „spridzekļa” daba bija lielākais trumpis, bet trūkums bija tas, ka ar tādu dabu lekt stāvos šķēršļus kļūst grūti. Bieži vien viņš leca arī, ieliecis muguru”. Pie tā visa pievienojās arī zināmas jājamības problēmas. „Man līdz pašām beigām bija zināms respekts pret 160 cm lieliem stāvajiem šķēršļiem. Tā kā zirgs mēdza sekundes simtdaļā izdomāt nelekt, mums gadījās arī pāris iespaidīgi kritieni”. Tieši 1984. gada Olimpisko spēļu galvenajā maršrutā Losandželosā jātnieks „nokāpa” pāri zirga kaklam, bet Jappeloup turpināja veikt maršrutu bez viņa. Djurāns, palicis ar iemauktiem rokā, kļuva par komandas melno avi. Par spīti visam viņš saka: „Es nekad nebaidījos, ka viņš būtu par mazu tik lieliem šķēršļiem”.

Pēc gada šis pāris ieņēma trešo vietu Pasaules kausa finālā, 1987. gadā kļuva par Eiropas čempioniem, bet 1988. gadā Seulā ieguva olimpisko zeltu. „Dienu pirms individuālajām sacensībām es uzliku viņam maršrutu no pavisam zemiem šķēršļiem un daudzām sistēmām, ko izlecu; daudzi jātnieki un treneri skatījās no malas un smējās. Laikam es izskatījos kā diriģents, kurš diriģē bez orķestra. Tā bija labākā sagatavošanās! Pēdējais šķērslis Seulas galvenajā maršrutā bija 170 cm augsts stāvais. Kad es gāju uz to, galvā man bija tikai viena doma: „Cerams, viņš neapstāsies!””.

Sportiskos panākumus pavadīja arī dramatiski brīži: reiz aizdegās zirgu pārvadājamā mašīna, un Jappeloup izdevās knapi izglābt. Starp Francijas nacionālo treneri un Djurānu valdīja nesaskaņas, un 1984. gadā zirgs tika gandrīz jau pārdots uz ASV. Piroplazmozes ierosinātāji, kas tika konstatēti asinsanalīzēs, izjauca darījumu. 2013. gadā par šī zirga dzīvi tika uzņemta aizkustinoša filma.

16 gadu vecumā Jappeloup tika pensionēts no sporta, kā pienākas nacionālajam varonim – ar goda ceremoniju Eifeļtorņa pakājē Parīzes sirdī. Divus mēnešus vēlāk viņa sirds atteicās pukstēt…

150% MOPSIS LAMBRASCO – 160 CM

Dzimis 1988. g. no Libero H x Fabia (Coriolan)

Audzētājs: Heike un Jorgs Bigengi, Šlesviga

Lielākie panākumi:

• Komandas zelts Pasaules kausā 2010.g.

• Komandas zelts Eiropas čempionātā 2011.g.

• 4. vieta Spruce Meadows GP 2009. g.(CSIO5*)

• 1. vieta Frankfurtes GP 2010.g. (CSI4*)

• Uzvara Āhenes GP 2011.g. (CSIO5*)

• Nāciju kausa uzvara Hikstedā 2009.g., Lummenā 2011.g. un Hikstedā 2011.g., otrā vieta Āhenē 2012. g.

„Dzīve bez Mopša ir iespējama, bet bezjēdzīga”- tā varētu teikt viņa jātniece Janne Frederike Meijere par savu zirgu Lambrasco, kuram iesauka ir Mopsis.

Janne Frederike Meijere pirmo reizi pievērsa uzmanību 160 cm lielajam Lambrasco, kad zirgam bija septiņi gadi un viņš jau bija ar panākumiem lecis 130-140 cm maršrutus. „Es jau toreiz gribēju viņu dabūt sev. Viņam gan nebija izcila tehnika vai liela rezerve lecienā, bet viņš bija ļoti drosmīgs un leca ar lielu azartu”. Gadu vēlāk Lambrasco pārvācās uz Meijeru stalli. „Kad viņš te ieradās, tad bija riktīgi resns. Ja viņš tolaik gāza šķēršļus, tad visticamāk ar vēderu. Tā kā viņš jau tā ir maziņš, tad viņa kājas izskatījās vēl strupākas.

Kopumā viņš atgādināja taksi”, tāds bija Jannes iespaids par jauniegūto zirgu, un šī iemesla dēļ arī viņš ieguva iesauku – Mopsis. Ķermeņa apmēri gan nekādā veidā nekavēja lekšanas priekus. Faktiski šim mazajam Holšteinas šķirnes zirgam būtu bijis jābūt otrajam vai trešajam rezervistam, taču jau pēc uzvaras Spruce Meadows 2009. gadā viņš ierindojās pirmajā vietā. „Es nekad vēl nebiju jājusi tik sarežģītus maršrutus. Kad mēs iesoļojām laukumā, apstājāmies pie viena oksera, lai sasveicinātos, tas izskatījās patiešām biedējošs. Šķēršļi tur bija augstāki par pašu zirgu! Taču tad mēs sākām lēkšot, un viss gāja labi. Mēs abi zinājām, ka kaut kā jau tiksim pāri”. Pēc tam Jannei bija skaidrs, ka Mopsis var lekt jebko. Un to viņš arī darīja. Kad 2011. gadā viņš uzvarēja Āhenes GP maršrutā, tas bija tikai sākums. Šķita, ka Lambrasco patika tādi lieli laukumi kā Āhenē, Hamburgā un Spruce Meadows. „Tajos viņš burtiski paaugās par vēl pāris centimetriem. Kad viņš izdzirdēja atskanam zvanu, tad gribēja tikai rauties uz priekšu un lekt”, atminas Janne. Katrā maršrutā zirgs strādāja ar pilnu atdevi un vēl pat vairāk, un Olimpiskās spēles Londonā nebija izņēmums. „Vilšanās par to, ka ar komandu netikām tālāk, bija tik liels, ka pēc tam mums nebija vairs spēka turpināt”. Pēdējo maršrutu Lambrasco veica ar 17 soda punktiem. Pēc tam Meijere paziņoja, ka vairs nepiedalīsies čempionātos ar viņu. 2013. gadā zirgs bija atkal labā formā – 4. vieta Hamburgas Global Champions Tour sacensībās. Tad sekoja Dublinas GP. Maršruta beigās Mopsis neveiksmīgi piezemējās un sāka klibot. Diagnoze – stiegras plīsums, kas nozīmēja mazā cīnītāja karjeras beigas. Pašlaik viņš bauda pelnīto atpūtu, ganoties kopā ar Jannes pirmo sporta zirgu Callistro.

3 MILJONUS VĒRTAIS PUNDURIS – ITOT DU CHATEU – 157cm

Dzimis 1996. g. no Le Tot de Semilly x Sophie du Chateau (Galoubet A)

Audzētājs: Žans Granžāns, Molina, Francija

Lielākie panākumi:

• Daudzkārtējs GP maršrutu uzvarētājs Briselē, Londonā, Gēteborgā, Dohā, Šantilī, Lionā u.c.

• Uzvarētājs Global Champions Tour kopvērtējumā 2011. un 2012. Gadā.

• Olimpiskās spēles – 9. vieta Honkongā 2008. gadā, 20. vieta Londonā 2012. gadā.

• Kopējā dzīves laikā nopelnītā summa – vairāk nekā 3 miljoni eiro.

Kā trīsgadnieks Itot du Chateu leca pāri visiem aploku žogiem. Pēc vairākiem gadiem Global Champions Tour sacensībās viņš pārvarēja augstākos šķēršļus.

Lekšana ir viņam asinīs, bet par to zirgs teju samaksāja ar dzīvību. Lai cik labi neizklausītos pārdošanas reklāmās, ka zirgs lec pāri jebkuram žogam, tāpat kā ejot pāri ielai, vajadzētu palūkoties vispirms pa kreisi un pa labi. Pārlecis pāri aplokam, Itot saskrējās ar kravas automašīnu; iegūtās rētas varēja redzēt vēl tad, kad 18-gadīgo zirgu Parīzē, Eifeļtorņa pakājē 2014. gada 6. jūlijā svinīgā ceremonijā laida pensijā.

Franču jājamzirgu šķirnes rudo lēcēju trīs gadu vecumā pārdeva izsolē par 12 000 eiro. Sešu gadu vecumā viņš nonāca pie Mišela Hekarta un jau tad Francijas čempionātā piesaistīja ekspertu skatienus. Neskatoties uz 157 cm nelielo augumu, Itot lēkšo kā liels zirgs. Viena problēma gan bija – skaitījās, ka zirgs nepārdodas. Tas gan neatbaidīja pieredzējušo zirgu tirgotāju un Global Champions Tour dibinātāju Janu Topu. Holandietis laikam piesolīja krietnu summu, un 2007. gada 31. decembrī Itot nonāca pie Topa topošās līgavas Edvīnas Aleksandras. Šāda Jaungada dāvana nodrošināja startu Olimpiskajās spēlēs Honkongā. Par spīti nelielajai kopīgajai pieredzei, individuālajā konkurencē pāris ieguva devīto vietu. Totti, kā viņu iesauca jaunie īpašnieki, kura vājība bija tomāti un banāni, un Edvīna kļuva par īstu sapņu komandu.

Sešus gadus abi plūca sacensību laurus. Galu galā zirgs kļuva par Global Champion Tours „seju”, divreiz gūstot uzvaras šajā sacensību sērijā. „15-16 gadu vecumā bija viņa zenīts”, uzsver Tops. Edvīna saka, ka jau no sākta gala viņai bija pārliecība attiecībā uz šo zirgu: „Taču tādus panākumus es nebiju gaidījusi. Viņam ir viss, kas veido īpašu sportistu – izturība, cīņas spars, ātrums un viņš nekad nepadodas!”

QUICK STAR – 158 CM

Dzimis 1972. gadā no Galoubet A x Stella (Nithard AA)

Audzētājs: Diāna Empaina, Francija

Labākie panākumi:

• Māstrihtas GP uzvarētājs 1992. gadā.

• Manheimas GP uzvarētājs 1993. gadā.

„Bija tāda sajūta, it kā viņam zem nagiem būtu piestiprinātas atsperes”, stāsta Meredita-Maikla Bērbauma par zirgu, ar kuru aizsākās viņas karjera.

Ja sakrusto divus starptautiskas klases sporta zirgus, nepilnu gadu vēlāk pasaulē nāk kumeliņš, kuram šūpulī ieliktas vislabākās dotības un perspektīvas. Aptuveni pēc šādas receptes radās Quick Star. Viņa tēvs Galoubet A ar Žilu Bertrānu de Ballandu 1982. gadā kļuva par Pasaules čempionu, māte Stella veiksmīgi startēja ar Nelsonu Pessoa. Franču jājamzirgu šķirnes ērzelēns Quick Star pusgada vecumā tika pārvests uz ASV; sākumā gan viņš pēc čempiona neizskatījās – zems, īss kakls, priekškāju nagi vērsti uz āru, turklāt skaustā tikai 158 cm. Tikko kā zirgs ieraudzīja šķērsli, iespaids mainījās kā diena pret nakti. Kad Meredita Maikla-Bērbauma vēl tikai studēja, amerikāņu miljonārs Izaks Argetī jau bija ievērojis talantīgo jātnieci.

Apspriežoties ar Mereditas toreizējo treneri Džordžu Morisu, viņš iegādājās septiņus gadus veco Quick Star. Jaunizveidotais pāris uzreiz guva uzvaras – 1989. gadā Velingtonas GP maršrutā. Uzreiz pēc tam visi sāka runāt par Olimpiskajām spēlēm. Diemžēl tālākie starti ne par ko labu neliecināja – zirgs sāka atteikties lekt, Meredita krita, pats Quick Star satraumējās un gadu nestartēja. Arī pēc tam diez ko labi abiem nevedās. „Tik strauji ielekt GP maršrutos – tas mums bija par ātru”, tagad atminas Meredita, kurai tolaik bija tikai 21 gads. Pauls Šokemole spēja saskatīt Quick Star talantus un vienojās ar Argetī, ka zirgam jādodas uz Vāciju, kur ar viņu jāja Evelīna Blatone un Otto Bekers, bet tā īsti sajūsmā nebija neviens.

Pēc diviem gadiem Meredita pārvācās uz Vāciju, lai trenētos pie Paula Šokemoles, un atkal nonāca Quick Star seglos. Uz to brīdi viņš jau bija kļuvis arī par vaislas ērzeli, jo Oldenburgas zirgaudzētāju biedrība bija devusi zaļo gaismu par spīti eksterjera trūkumiem. Quick Star nedrīkstēja uz kaut ko piespiest vai ierobežot. Lai uzlabotu attiecības ar zirgu, Meredita viņu kādu laiku jāja bez segliem un apaušos uz savas mājas dārzu, kur ļāva tam ganīties. Pauls gan nebija sajūsmā par to, bet pēcāk Quick Star sāka rādīt, uz ko īsti ir spējīgs – uzvarēja vairākos GP maršrutos, pārspēja pat tā laika favorītu E.T. un „uzdāvināja” Mereditai viņas pirmo auto – Renault Clio.

Par spīti tam īpašnieks pārsteidzošā kārtā izlēma savākt zirgu un atdot to jāšanā Nikam Skeltonam. Panākumi nesekoja. Vienīgais mierinājums – Stellai, vienam no pirmajiem Quick Star kumeļiem, kas bija dzimusi vēl ASV, bija jākļūst par to zirgu, ar kuru Meredita kā pirmā sieviete – pēc Vācijas pilsonības iegūšanas – tika uzņemta nacionālajā komandā 1999. gadā. Vācija uzvarēja Eiropas čempionātā, kur Stella uzrādīja vienīgo rezultātu bez soda punktiem.

Quick Star pēcnācēji bija ne mazāk talantīgi kā tēvs – Big Star ar Niku Skeltonu uzvarēja 2012. gada Olimpiskajās spēlēs Londonā komandu konkurencē un 2013. gadā Āhenes GP. Arī Orient Express ar Patriku Delavē kļuva par Pasaules vicečempionu 2014. gadā. Quick Star devās uz zaļākām pļavām 29 gadu vecumā Francijā, kur ilgu laiku kalpoja kā vaislas ērzelis.

UTHOPIA – 154cm

Dzimis 2001. gadā no Metall x Odelia (Inspekteur), KWPN

Audzētājs: JJ van Zettens, Holande

Labākie panākumi:

• Komandu zelta un individuālā sudraba medaļas Eiropas čempionātā Roterdamā 2011. gadā.

• Olimpiskā komandu zelta medaļa 2012. gadā Londonā, individuālā piektā vieta.

• Bronzas medaļa Eiropas čempionātā komandu konkurencē Herningā 2013. Gadā, individuālā sestā vieta.

• Starptautiski panākumi Lielās Balvas līmenī ar vairāk nekā 80% rezultātu.

Lai kaut cik pieņemami izskatītos uz mazā zirga, britam Karlam Hesteram nācās pierādīt ne tikai jāšanas prasmes, bet arī iesaistīt šuvēju un izstrādāt diētas plānu.

Uthopia bija tieši tas, ko Karls meklēja priekš savas klientes Sašas Stjuartes – mazs un ar labu impulsu apveltīts. Tolaik zirgam bija 4 gadi, kad Karls viņu pirmo reizi ieraudzīja vēl Holandē. Īriete Saša Stjuarte, kas pati galvenokārt startē trīscīņā, pēc dekrēta pauzes meklēja iejādes zirgu ar labām kustībām un impulsu. Faktu, ka zirgs ir apveltīts arī ar labām lekšanas spējām, viņa atklāja tikai vēlāk, kad Uthopia bija nometis viņu zemē. Pēdējais, ko jaunā māmiņa redzēja acu priekšā, bija lēciens ar lielu rezervi pāri lielam dzīvžogam. „Manuprāt, tas nav zirgs, ko manā stāvoklī vajadzētu jāt”, viņa pateica Hesteram. Viņš atpirka daļu no zirga un atdeva to jāšanā savām staļļa meitenēm. „Sešu gadu vecumā viņš startēja jaunzirgu shēmās, tad es pats pārņēmu viņa jāšanu, kad zirgam bija astoņi gadi.

Tikko kā tu iekāp seglos, tu aizmirsti, ka viņš ir tikai 154 cm augsts”, jūsmo Hesters, lai gan atzīst: „Tā īsti par viņa jāšanu neviens nebija sajūsmā, vismaz par manēžas rikšiem, jo viņam ir tik aktīvas pakaļkājas, ka ir tiešām neērti sēdēt, jūties kā uz motorlaivas”.

Ar mazo motorlaivu Hesters startēja pirmajās Mazās Balvas sacensībās, kur tiesnesis Stīvens Klarks Karlam atzina: „Beidzot tev ir zirgs, kuru tu jau sen biji pelnījis! 77%!”. Karls bija sajūsmā: „Tik daudz es vēl nekad nebiju „sajājis”! Nākamajās sacensībās – Royal Windsor – mēs paņēmām līdzi arī Valegro, un tad Uthopia palika otrais. Jā, diemžēl, liktens bija lēmis, ka šāda secība saglabājās arī turpmāk”.

Lai labāk izskatītos uz mazā zirga, Karls lika saīsināt fraku, un arī segli tika darināti par izmēru mazāki nekā parasti – „ja es nedaudz esmu pieņēmies svarā, tad nav tik viegli”, kā arī sviedrene tika pielāgota pēc izmēra. Pat numuriņi, kas tiek stiprināti pie zirga iemauktiem, tika speciāli samazināti, lai varētu kaut ko vēl redzēt no zirga galvas.

Sacensībās Karls allaž jāj zirgu ar atvērtu ganašu un pirms vertikāles ne tikai tādēļ, ka tā ir klasiski pieņemts, bet arī tāpēc, ka tad Uthopia izskatoties vēl nedaudz lielāks. Galu galā Karls vēl saīsināja kāpšļu siksnas par diviem caurumiem augstāk. „Paplašinātajos rikšos tā ir daudz ērtāk. Pirms katras diagonāles es ievelku dziļi elpu un ceru, ka tā ātri būs garām”. Lai gan zirdziņš ir mazs, Karls apgalvo, ka rikšos liekas, ka tas ir teju 180 cm skaustā. Arī viņa otrais darbs kā vaislas ērzelim neliecina par mazajiem izmēriem – visi iegūtie kumeļi ir lieli un spēcīgi.

Rakstu sagatavoja Sigita Eitcena pēc  St. Georg materiāliem.