Franke Slotāks – konkūra leģenda

1958. gadā dzimušajam Frankem bija strauja karjera konkūra pasaulē.

Franke ir piedalījies četrās Olimpiskajās spēlēs – Losandželosā, Seulā, Barselonā un Atlantā – un ieguvis divas komandas zelta medaļas un bronzu, kā arī trešo vietu Romas Pasaules čempionātā un Pasaules čempiona titulu Hāgā 1994. gadā.

Dīvainā kārtā viens no Vācijas veiksmīgākajiem konkūristiem nemaz nav vācietis…

“Es jau kādu laiku biju startējis Holandē junioru klasē, tad pārvācos uz Vāciju, jo gribēju iemācīties ko vairāk. Alvins Šokemole man vaicāja, vai es gribētu strādāt pie viņa, un es atteicu: „Nu, paskatīsimies, pamēģināsim kādu pusgadu”. Viss izdevās!”.

Vācijas komanda Seulas Olimpiskajās spēlēs – Franke un Walzerkonig

“Bija plānots, ka es pārstāvēšu holandiešu komandu Āhenē un Roterdamā, kā arī Eiropas čempionātā, bet ik reizi nedēļu pirms pasākuma viņi visus plānus atcēla un ielika kādu citu manā vietā. Man Vācijā arī bija grūti, jo Alvins bija Vācijas komandas šefs un viņam nebija viegli šādā amatā dot man, Holandes komandas pārstāvim, jāt savus zirgus”.

“Mēs to pārrunājām, un viņš teica, ka principā nav svarīgi, kādu valsti to pārstāvi, ja tu esi gana labs, tad zini, ka varēsi izsisties jebkur. 1979. gadā es kļuvu par Vācijas pilsoni un 1980. gadā jau ieņēmu otro vietu Vācijas čempionātā. 1981. gadā es kļuvu par Vācijas čempionu, bet 1984. jau startēju Olimpiskajās spēlēs Vācijas komandas sastāvā”.

“Man šis sporta veids ir tik individuāls, ka nav svarīgi, kādu valsti pārstāvēt. Tu pārstāvi to, kas par tevi rūpējas. Viss ir atkarīgs no konkrētās personas. Ja tu un zirgs esat gana labi, tad būsiet daļa no komandas, un nekas nespēs jūs apturēt. Viss atkarīgs no paša – ir jārūpējas par zirgu īpašniekiem, pašam par savu mārketingu, par to, kā pasniegt sevi. Neviena federācija nepalīdzēs tev tikt uz sacensībām, tur jāmeklē palīdzība pie personālijām – man ir mans sponsors, mani draugi, zirgu īpašnieki.”

Pie Alvina Šokemoles pavadītais laiks Frankem iemācīja, cik būtisks ir iesildes un iejādes darbs, kas nosaka viņa treniņu metodes vēl šobaltdien….

“Alvina stiprākā puse bija iejāde, zirga līdzsvars; viņam arī bija sponsori un labi zirgu īpašnieki. Viņam ļoti paveicās ar laiku, jo tobrīd nebija daudz augstas klases jātnieku. Viņš pēc rakstura bija īsts vācietis – ja kaut ko gribi sasniegt, tad ir smagi jāstrādā – viņš bija tik ambiciozs un gatavs cīnīties un strādāt par to”.

Pasaules čempioni – Franke un Weihaiwej

Vai viņš izmantoja arī špruntu, lai dabūtu zirgus noapaļotus?

“Katram ir nedaudz savs stils, varbūt savulaik Alvins bija priekšā pārējiem attīstības ziņā. Strādājot ar zirgu nav tik ļoti svarīgi, kur ir galva – tā var būt tik zemu lejā, cik iespējams, svarīgākais ir – lai skausts būtu augšā. Tieši tur zirgs līdzsvarojas, līdz ar to nav svarīgi, vai galva ir augšā vai lejā; svarīgākais ir, kā zirgs kustās, vai gana aktīvi stumjas ar pakaļkājām”.

“Alvins tiešām mācēja jāt zirgus no pakaļkājām uz priekšu, paceļot skaustu augšup. Iejādes darbā viņa zirgi kustējās fantastiski, saīsinājās un paplašinājās, visu laiku saglabājot līdzsvaru. Tieši tas padarīja Alvinu par uzvarētāju, jo viņš spēja kontrolēt un disciplinēt zirgu, pateicoties iejādes darbam. Un viņam bija labi zirgi”.

Darbs mājās ar Aquino

“Kas ir talants? To ir ļoti grūti definēt, jo patiesībā tas sastāv no daudzām dažādām lietām kopā – tev var būt laba zirga izjūta, raksturs, disciplīna, ķermeņa elastīgums. Vai tas slēpjas tavās stiprajās pusēs? Vai izjūtā? Tik daudz dažādu lietu, bet galu galā pat labākajam jātniekam ar viduvēju zirgu nav izredžu. Tu vari būt labāks kā vairums jātnieku, bet augšgalā tev nav izredžu izsisties. Reizēm var manīt, ka viduvējiem jātniekiem ir fantastiski zirgi un viņiem arī izdodas – šāds variants ir iespējams”.

Pēc Alvina Šokemoles tu strādāji pie Paula Šokemoles…

“Pie Alvina es biju astoņus ar pusi gadus, tad devos pie Paula. Tur viss bija pilnīgi savādāk, jo Paulam bija liels pārdošanas stallis. Tolaik viņš ļoti koncentrējās uz tirgošanu un to, lai viņam būtu pāris sportistu, kas jāj zirgus sacensībās. Ģimenes apsvērumu dēļ šī maiņa bija nedaudz problemātiska, jo abu brāļu starpā allaž bija zināms saspringums. Tā uzreiz pāriet no viena pie otra nemaz nebija iespējams. Tā nu es pametu Alvinu, lai nostātos uz savām kājām, un devos uz kādu stalli 10 km attālumā. Tā bija jauka vieta, bet es dabūju jāt Paula zirgus. Tur es nostrādāju pusgadu, tad devos uz Paula stalli – un tieši tad man radās iespēja doties uz Olimpiskajām spēlēm Losandželosā ar zirgu Farmer”.

“Pie Paula treniņi bija savādāki, bet pārsvarā es strādāju patstāvīgi. Mūsu treniņu metodes diez ko nesaderēja, jo es savā darbā vairāk vados pēc zirga izjūtas. Pauls uzskata, ka zirgu var trenēt kā, piemēram, suni – atkārtot, atkārtot un galu galā jau zirgs iemācīsies. Ar manu pieeju viss izdevās ātrāk, jo tā bija balstīta uz ciešāku saikni ar zirgu, izprotot, ko zirgam vajag, kāda veida darbs tam ir piemērots. Es jutu, kas zirgam nepieciešams, tādēļ piegāju tai lietai savādāk”.

“Sacensībās bija līdzīgi – ja es teicu, ka tajā distancē ir pieci tempi, tad viņš apgalvoja, ka visi citi tur izvēlas sešus. Es teicu, ka labi to zinu, bet šim zirgam tur būs pieci tempi – tā ir mana priekšrocība, ka es spēju saskatīt, kas katram zirgam labāk der. Pauls gribēja visu darīt pēc vienas šnites. Es tam nepiekritu, jo uzskatu, ka ir jāskatās uz katru zirgu un jātnieku atsevišķi un jāatrod, kas viņiem der vislabāk”.

“Sportā daudz kas ir mainījies. Ja paskatās uz Alvina jāšanas bildēm, tagad cilvēki jāj pavisam savādāk. Mans jāšanas stils arī atšķīrās no Alvina stila. Manā skatījumā labākais jātnieks tolaik bija Gerds Viltfangs, jo viņam bija izcila līdzsvara un zirga izjūta”.

Vai tavs jāšanas stils gadu gaitā ir daudz mainījies?

“Nē, ne īpaši. Protams, pieredzes ir vairāk, šo to tu pamaini sīkumos, bet pamatā jau nekas tik ļoti nemainās. Es runājos ar dažādiem jātniekiem un treneriem, kas ļauj progresēt; pat trenējot citus, tu pamani šo un to un iedomājies – šis būtu labs vingrinājums tam un tam zirgam. Tad tu izmēģini to ar savu zirgu un skaties, kā viņš reaģē; te noteikti jābūt elastīgam – ja zirgam tāda metode nepatīk, tad ir jāizmēģina kaut kas cits. Ir jāstrādā kopā ar zirgu, nedrīkst strādāt pret to. Ir zināmas lietas, kas zirgam ir jāiemācās – pamati, iejāde, kontrole, tas viņam ir jāapgūst, bet, tiekot līdz Grand Prix līmenim, viss sāk mainīties. Šajā līmenī sīkumiem var būt ļoti liela ietekme, tādēļ jābūt ļoti elastīgam”.

“Trenēt uz metru divdesmit, metru trīsdesmit – tas ir gana vienkārši, bet kad šķēršļi kļūst augstāki, tas viss kļūst daudz smalkāks – un tur jātniekam tiešām ir jāiemācās disciplīna. Katru dienu ir sev jāvaicā – ko es daru ar šo zirgu?”

Vai tev tas bija liels solis – pamest Paulu un pāriet jāt pie zāļu lielražotāja San Patrignano?

“Man tas bija ļoti liels solis. Pozitīvs solis. Pie Paula man nācās jāt viņa zirgus pat tad, ja man viņi nepatika. Man tos iedeva un nācās izdabūt no tiem maksimāli labāko iespējamo. Viņa nostāja bija – mums ir profesionāls stallis, ar ko ir jānopelna iztika, un man ir jādod zirgi tiem jātniekiem, kas ar viņiem sader; tā kā tu esi labākais jātnieks, tad tev tiks sliktākie zirgi, jo tu no viņiem varēsi izdabūt ārā visvairāk. Mums ir jābūt profesionāliem un jāizvēlas jātnieks zirgam”.

“San Patrigano viss bija savādāk, jo es pats varēju izvēlēties zirgus, ar kuriem strādāt. Tad ir pavisam cits mērķis. Es gribēju būt Nr. 1, es gribēju labāko zirgu”.

Zirgs, kurš „izlutināja” Franki – Joli Coeur

 Tad tu nostājies uz savām kājām?

“Vinčenco Mučioli, San Patrignano dibinātājs nomira; tas nesa sev līdzi lielas pārmaiņas, jo viņa abi dēli, kas vada uzņēmumu, par zirgiem īpaši neinteresējās. Viņi dara, kas jādara, bet viņiem nav gluži tās dedzības, kas tēvam, kurš gribēja būt daļa no konkūra pasaules. Tā nu es izvēlējos – man ir sava vieta, kur pašlaik cenšos kaut ko panākt. Varbūt vēlāk es vēl atgriezīšos pie trenēšanas un semināriem, bet pašlaik mans mērķis ir piedalīties sacensībās. Kamēr vien ir zirgi, var to darīt, bet agrāk vai vēlāk pienāks vecums, kad nāksies pieņemt lēmumu – nevar turpināt startēt arī 70 gados”.

Vai audzējat zirgus sev?

“Mums ir pāris vaislas zirgi, un pašlaik rezultāti liekas gana labi. Ir pāris labi kumeļi, daži gadinieki un daži trīsgadnieki. Man ir laba ķēve no Baloubet / Landadel, kas bija apjāta, tagad ir aplecināta un atpūšas visu vasaru, nākamgad plānojam startēt ar viņu. Zirgaudzēšana nav viegla lieta – tā maksā lielu naudu, prasa daudz laika, bet galu galā tev nākas gaidīt un skatīties, kas sanāks. Kā zirgaudzētājs tu domā – „Ak, mans zirgs izskatās tik skaists”, bet, lai tas zirgs gūtu panākumus sportā, ir ļoti jāpaveicas. Ja paskatās uz Paulu Šokemoli, viņš audzē zirgus jau tik daudzus gadus – 30 gadus, tūkstošiem kumeļu, un bieži vien rezultāts sanāk visai vājš”.

Franke un varenais Holšteinas ērzelis Corrado Āhenē

Vai tiešām labus zirgus atrast kļūst arvien grūtāk?

“Tas prasa daudz naudas. Es esmu šajā sportā jau trīsdesmit gadus, un ar katru gadu kļūst arvien grūtāk. Ar vienu zirgu nepietiek, lai startētu starptautiskā līmenī, ir nepieciešami vismaz trīs Grand Prix līmeņa zirgi. Un tad tu saproti, cik tas ir grūti. Tad tu paskaties uz starta kārtību internetā un redzi kādus 300 dalībniekus, kas nozīmē 900 zirgus! Tas visu apgrūtina, bet vienlaikus padara to interesantāku. Ja jātniekam nav labu zirga īpašnieku vai sponsoru, tad dzīve ir grūta”.

“Nav daudz tādu Grand Prix jātnieku, kas varētu paši iegādāties savus zirgus šajā līmenī. Pat ja tev būtu naudas pilns maiss un tu atnāku un pateiktu – gribu nopirkt Grand Prix zirgu – nekas nesanāks! Tu vari nopirkt jaunzirgu, tu vari nopirkt „normālu” GP zirgu, bet ne augstākās klases zirgu. Ja Markus Enings viens pats, bez sponsoriem mēģinātu nopirkt Kuchengirl – aizmirstiet! Tas nav iespējams”.

“Pagājušajā gadā jātnieki gribēja piedalīties Jana Topsa organizētajās sacīkšu sērijā – par katrām sacensībām nācās maksāt 10 000 eiro – par zirgu, par viesnīcu, palīgiem, transportu, paša izdevumiem. Kurš to var atļauties? Kurš var katru nedēļu nolikt 10 000 eiro un tad vēl nosegt sava staļļa izmaksas mājās? Tā ir sporta bīstamākā puse. Jātniekiem, kuriem ir daudz naudas, tā nav problēma, bet zemnieku dēliem – viņiem vairs nav tādu iespēju”.

“Vienīgā iespēja tikt pie Olimpiskā zirga, ir pašam tādu izveidot – nevar aiziet un nopirkt gatavu zirgu”.

Cik ātri tu spēj noteikt, vai zirgs būs labs sportā?

“Uzreiz. Piemēram, ar Aquino to varēja redzēt jau brīdī, kad zirgs ieradās pie manis – viņš bija uzmanīgs, ar plašu lēcienu, jājamība bija fantastiska. Vienīgais šķērslis bija viņa galvā – ja viņš ko negribēja, tad bija ļoti grūti. Ar laiku mēs tikām pāri savām domstarpībām”.

Šodienas treniņā tu strādāji rikšos, prasīji plecu, paplašinājumus, lēkšu piruetes, kājmaiņas u.t.t. – vai tā ir parasta treniņu norise?

“Aquino galvenais ir, lai viņš būtu apmierināts. Pēc sacensībām nākamajā dienā viņš vienmēr iet aplokā, un viņš to dievina! Zirga prātam nāk par labu atrašanās ārā. Ik dienu mani zirgi iet soļojamā karuselī, reizēm pēcpusdienās mēs ejam pastaigās apvidū. Galvenais ir uzturēt tos laimīgus un apmierinātus”.

Cik daudz lekšanas ir treniņos pirms nākamajām sacensībām?

“Tikai daži vingrinājumi, pāris rindiņas… ir jāuzmanās ar to, jo daudzi saka – Ak, tas zirgs ir tik labs, es labāk nedarīšu neko, viņš jau visu māk”. Tā tas nedarbojas. Nevar cerēt, ka neko nedarot, viss paliks, kā ir – ar zirgiem ir jāturpina strādāt, jāturpina vingrinājumi. Pat, ja tie vinnē Grand Prix, tāpat ir jāturpina strādāt līdz nākamajām sacensībām”.

Cik bieži nedēļā tu strādā iejādi un cik bieži lec?

“Dažādi. Ja sacensības ir bieži, katru nedēļas nogali, tad mājās es neko daudz nedaru. Bet, ja sacensību starpā ir divas brīvas nedēļas, tad kaut kas ir jāpadara. Ja zirgs ir izlecis Grand Prix svētdienā, tad pirmdienā viņš staigā aploka’, otrdien un trešdien strādājam pie iejādes, tad nedaudz palecam, lai ielocītu kājas. Ir jāuztur zirgi kondīcijā, jo var būt arī mikrotraumas, kuras uzreiz tā nepamana, bet varbūt tās ir radušās jau iepriekšējās sacensībās. Tādēļ zirgus regulāri pārbauda vetārsts un fizioterapeits. Tas būtu tāpat kā, ja es desmit dienas gulētu slims mājās, un tad atsāktu jāt – muskuļi sāpētu kā likts!”.

“Zirgiem ir jāstrādā. Man nepatīk ilgi strādāt, stundām sēdēt zirgam mugurā – tas nav labi. 30-40 minūtes pietiek. Ir svarīgi, lai zirgi soļotu – stundu vai pusotru katru dienu tie iet karuselī. Tad mēs varam aktīvi pastrādāt šīs 30-40 minūtes. Zirgs nav domāts ilgstošiem treniņiem”.

“Brīvībā zirgi jau arī neskrien stundām ilgi – paskraida minūtes piecas, desmit, tad nomierinās. Zirgu var strādāt tikai tik ilgi, kamēr tu jūti, ka viņš var – ja viņš nogurst, tad nekāds darbs tur nesanāk”.

Vai tu strādā arī pie savas garīgās sagatavotības vai arī tā nāk dabiski pati no sevis?

“Ikvienam pie tā ir jāstrādā. Ir vajadzīgi pietiekami daudz zirgi, jaunzirgi, ar kuriem strādāt, tādēļ jātrenējas katru dienu. Var jau paņemt kādu laiku ārpus tā visa, prasmes jau nezudīs, bet zudīs konkurētspēja, tādēļ ir jātrenējas. To var zaudēt, jo tu sāc par daudz uzmanīties, baidīties no kļūdām… un tad jau tu esi teju ārā no spēles”.

Vai tev ir kāds iemīļotākais zirgs?

“Nav jēgas zirgus salīdzināt. Bērnībā man bija zirgs vārdā Rex the Robber, tobrīd man viņš likās fantastisks. Tad nāca Argonaut, ar kuru uzvarēju Vācijas čempionātā. Farmers nebija īsti uzvarētājs, bet ar viņu es tiku uz Olimpiskajām spēlēm. Katram zirgam bija savs laiks, un šajā laikā tu tiešām iemīli to zirgu, domā, ka viņš ir labākais. Katram no viņam ir kas savs, atšķirīgs. Waltzerkönig bija fantastisks zirgs, bet sarežģīts, lai gan ar potenciālu uzvarēt. Arī Weiheiwaj bija fenomenāla ķēve, bet nācās piestrādāt pie viņas, un gala rezultāts bija fantastisks”.

“Jolie Coeur bija savādāks – viņš tiešām bija cīnītājs un gatavs darīt visu jātnieka labā. Mana sieva beigu beigās pateica, ka Jolie Coeur ir mani izlutinājis – viņam mājās nepatika strādāt, nepatika strādāt manēžā, bet, tikko kā iegājām sacensību laukumā, viņš uzreiz pārmainījās – kļuva gatavs cīnīties un darīt visu! Tas viņu padarīja par tik īpašu. Katram zirgam ir cita attieksme, tādēļ nav iespējams pateikt, kurš ir labākais”.

Rakstu sagatavoja Sigita Eitcena pēc HORSEMAGAZINE materiāliem, 2007. gada intervija.